Ja viņš pazemīgā garā būtu turpinājis novērst cilvēku uzmanību no sevis un saistīt pie Tā, kurš viņam bija devis gudrību, bagātību un godu, – ak, cik daudz savādāka būtu Salamana dzīves vēsture! Bet inspirētais raksts ziņo ne tikai par viņa tikumiem, bet sniedz uzticamu liecību arī par krišanu. Pacelts slavas kalngalos un veiksmes apņemts, Salamans apreiba, zaudēja līdzsvaru un krita. Pastāvīgi pasaules cilvēku pagodināts, viņš beidzot vairs nespēja pretoties izteiktajiem glaimiem. Viņam uzticētā gudrība, lai ar to godātu tās Devēju, pildīja to ar lepnību. Beidzot viņš ļāva, lai cilvēki runā, ka par nesalīdzināmi krāšņās celtnes plānošanu un uzcelšanu “Kunga, Israēla Dieva Vārda” godam visvairāk nopelnu pienākas viņam.
Tāpēc arī notika, ka Jehovas dievnams starp tautām kļuva pazīstams kā “Salamana dievnams”. Cilvēks bija piesavinājies godu, kas pienācās vienīgi Visaugstākajam. (Sal. māc. 5:7) Līdz pat šai dienai dievnamu, par kuru Salamans kādreiz teica: “Šis nams, ko es esmu cēlis ir nosaukts pēc Tava Vārda” (2. Laiku 6:33), nesauc par “Jehovas namu”, bet par “Salamana templi”.
Cilvēks nevar parādīt vēl lielāku vājību, kā ļaut citiem pierakstīt tam godu par dāvanām, kas saņemtas no Debesīm. Īsts kristietis katrā lietā pagodinās Dievu kā Pirmo un Pēdējo, un Vislabāko. Nekāda godkārīga dziņa [69] neizdzēsīs viņa mīlestību uz Dievu; pastāvīgi un nepārtraukti tas centīsies sekmēt Debesu Tēva godu. Ja būsim uzticīgi Dieva Vārda paaugstināšanā, tad mūsu tieksmes atradīsies dievišķā uzraudzībā, un mēs spēsim attīstīt garīgos un intelektuālos spēkus.
Dievišķais Meistars Jēzus vienmēr paaugstināja sava Debesu Tēva Vārdu. Viņš savus mācekļus mācīja lūgt: “Mūsu Tēvs Debesīs, svētīts lai top Tavs Vārds,” (Mat. 6:9) un nedrīkstēja aizmirst atziņu: “Tev pieder (..) gods.” (Mat. 6:13) Lielais Dziedinātājs bija tik piesardzīgs, lai uzmanību nepiesaistītu sev, bet sava spēka Avotam, ka pārsteigtais ļaužu pulks, redzot “mēmus runājam, kroplus veselus, tizlus staigājam un aklus redzam”, nepagodināja Viņu, bet “teica Israēla Dievu”. (Mat. 15:31) Kristus brīnišķīgajā lūgšanā, kas pienesta Tēvam īsi pirms krustā sišanas, ir vārdi: “Tēvs (..) apskaidro savu Dēlu, lai Dēls apskaidro Tevi. (..) Es Tevi esmu paaugstinājis virs zemes, pabeigdams to darbu, ko darīt Tu Man esi uzdevis. (..) Taisnais Tēvs! Pasaule tevi nav atzinusi, bet Es tevi esmu atzinis, un šie ir atzinuši, ka Tu mani esi sūtījis. Un Es viņiem esmu darījis zināmu Tavu Vārdu un darīšu To zināmu, lai mīlestība, ar ko tu Mani esi mīlējis, būtu viņos un arī es būtu viņos.” (Jāņa 17:1,4,25,26)
“Tā saka tas Kungs: “Gudrais lai nelielās ar savu gudrību, stiprais lai nelielās ar savu spēku, bagātais lai nelielās ar savu bagātību! Bet, kas grib lielīties, lai lielās ar savu atziņu, ka viņš Mani pazīst un zina, ka Es esmu tas Kungs, kas uztur virs zemes žēlastību, patiesību un taisnību; jo uz tādiem Man ir labs prāts.” (Jer. 9:22,23) [70]
“Es slavēšu Dieva Vārdu ar dziesmu un godināšu Viņu ar pateicību.” (Ps. 69:31)
“Cienīgs ir tas Jērs (..) ņemt spēku, bagātību, gudrību, stiprumu, godu, slavu un pateicību!” (Atkl. 4:11)
“Es Tevi slavēšu, Kungs, mans Dievs, no visas sirds un godāšu Tavu Vārdu mūžīgi.” (Ps. 86:12)
“Slavējiet līdz ar mani tā Kunga godu, kopā teiksim Viņa augsto Vārdu!” (Ps. 34:4)
Atkrišanas sākumu, atkāpjoties no uzupurēšanās gara un tiecoties uz paaugstināšanos, iezīmēja vēl cita veida dievišķā plāna rupjš sagrozījums. Kungs vēlējās, lai Viņa ļaudis ir pasaules gaisma. Viņu dzīves izpildījumā bija jāatspīd Dieva likumu godībai. Lai šo nodomu īstenotu, Viņš lika Israēlam ieņemt stratēģiski svarīgu vietu tautu starpā.
Salamana dienās Israēla valsts sniedzās no Amatas ziemeļos līdz Ēģiptei dienvidos un no Vidusjūras līdz Eifratas upei. Šo teritoriju šķērsoja daudzi dabiski pasaules tirdzniecības ceļi, pa kuriem pastāvīgi gāja karavānas no tālām zemēm. Tā Salamanam un viņa ļaudīm bija dota iespēja visu tautu pārstāvjiem atklāt ķēniņu Ķēniņa raksturu un tos mācīt Viņu godāt un Tam paklausīt. Šo atziņu vajadzēja sniegt visai pasaulei. Kristu pienācās paaugstināt tautu priekšā, iepazīstinot tās ar upuru sistēmu, lai visi, kas vien vēlētos, varētu dzīvot. [71]
Noliktam par galvu tautai, kuras uzdevums bija kā bākai mirdzēt apkārtējā pasaulē, Salamanam vajadzēja no Kunga doto gudrību un savu iespaida spēku izlietot, lai organizētu un vadītu lielu kustību, kas apgaismotu tos, kas nepazina Dievu un Viņa patiesību. Tad dievišķo priekšrakstu ievērotājiem būtu pievienojušies neskaitāmi ļaužu pulki, Israēls būtu pasargāts no pagānu ļaunajiem ieradumiem un godības Kungs būtu ļoti paaugstināts. Bet Salamans šo augsto sūtību piemirsa. Viņš neizlietoja brīnišķīgās izdevības apgaismot caur viņa zemi nemitīgi ceļojošos ļaudis, ne arī tos, kas apmetās lielākajās pilsētās.
Misijas garu, ko Salamana un visu patieso israēliešu sirdīs bija dēstījis Dievs, izspieda tirdzniecības gars. Satiksme ar daudzām citām tautām tika izlietota sevis personīgai paaugstināšanai un izcelšanai. Lai stiprinātu savu politisko drošību, Salamans tirdzniecības centros lika uzcelt cietokšņu pilsētas. Viņš atjaunoja Gezeru tuvu Jopei, kas atradās ceļā starp Ēģipti un Sīriju; Bet-Oronu uz rietumiem no Jeruzālemes, no kurienes varēja pārredzēt lielos ceļus, kas izgāja no Jūdejas sirds uz Gezeru un jūrmalu; Megidu, caur kuru karavānas plūda no Damaskas uz Ēģipti un no Jeruzālemes uz ziemeļiem, un Tadmoru tuksnesī (2. Laiku 8:4), gar kuru plūda karavānas no austrumiem. Visas šīs pilsētas bija stipri nocietinātas. Tirdznieciskās [72] priekšrocības, ko sniedza valsts atrašanās pie izejas uz Sarkano jūru, tika pavairotas, izveidojot floti Ecion-Geberā, Sarkanās jūras krastā Edoma zemē. Apmācīti jūrnieki no Tiras līdz ar Salamana kalpiem vadīja šos kuģus jūras ceļojumos “uz Ofīru un atveda no turienes (..) zeltu (..).” (2. Laiku 8:18; 1. Ķēn. 9:26,28; 10:11)
Ķēniņa un daudzu viņa pavalstnieku ienākumi ļoti pavairojās, bet par kādu maksu! Dieva žēlastības dāvanu namturu mantkārības un tuvredzības dēļ neskaitāmie ceļotāji tika atstāti nezināšanā par Jehovu.
Pārsteidzošā pretstatā Salamana rīcībai bija Kristus izturēšanās, staigājot virs zemes. [73] Lai gan Pestītājam bija “visa vara”, Viņš to tomēr nekad neizlietoja sevis izcelšanai. Nekāds sapnis par pasaules pakļaušanu vai laicīgu lielumu nesabojāja Viņa kalpošanas darba pilnību cilvēku labā. “Lapsām ir alas, putniem apakš debess ir ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur savu galvu nolikt.” (Mat. 8:20) Tiem, kas, paklausot sava laika aicinājumam, sākuši kalpot Meistaram, ir brīnišķīga iespēja apgūt Viņa metodes. Jēzus izlietoja visas iespējamās priekšrocības, ko sniedza lielie zemi šķērsojošie ceļi.
Savu ceļojumu starplaikā Viņš mājoja Kapernaumā, kas kļuva pazīstama kā “Viņa pilsēta”. (Mat. 9:1) Atrazdamās pie lielceļa, kas gāja no Damaskas uz Jeruzālemi un Ēģipti, un uz Vidusjūru, tā bija piemērots centrs Pestītāja darbam. Cilvēki no daudzām zemēm devās caur šo pilsētu vai arī apmetās tur atpūsties. Kapernaumā Jēzus sastapās ar visu zemju pārstāvjiem no dažādām ļaužu šķirām, un tā Viņa mācības tika aiznestas uz citām zemēm un daudzām mājvietām. Tādā veidā pamodās interese par pravietojumiem, kas norādīja uz Mesiju, uzmanība tika pievērsta Pestītājam, un pasaulei tika atklāta Viņa misija.
Mūsu dienās ir daudz vieglāk sastapties ar visu šķiru un daudzu tautu ļaudīm nekā Israēla dienās. Ceļošanas iespējas ir pavairojušās tūkstoškārtīgi.
Visaugstākā vēstnešiem šodien, līdzīgi Kristum, jāatrodas pie lieliem satiksmes ceļiem, kur tie var [74] sastapties ar ļaužu pulkiem no visām pasaules daļām. Līdzīgi Viņam, tiem sevi jāapslēpj Dievā un jāsēj Evaņģēlija sēkla, rādot citiem Svēto Rakstu dārgās patiesības, lai tās laistu dziļas saknes prātā un sirdī un uzdīgušas augtu mūžīgai dzīvei.
Ak, cik nopietna ir šī mācība, ko sniedz Israēla kļūdas laikā, kad valdnieks un ļaudis novērsās no augstā uzdevuma, kuram tie bija aicināti! Tajās vietās, kurās tie bija vāji, kur tie krita, Dieva mūsdienu Israēlam, Debesu pārstāvjiem, kas veido Kristus patieso draudzi, jābūt stipriem, jo uz tiem gulstas uzdevums pabeigt cilvēkiem uzticēto darbu un norādīt uz galīgo norēķinu dienu. Tomēr daži iespaidi, kas Israēlā ņēma virsroku Salamana laikā, ir stipri arī šodien. Visas taisnības ienaidnieka spēki ir trauksmes stāvoklī, un uzvara būs iegūstama vienīgi Dieva spēkā. Mūsu priekšā esošā garīgā cīņa aicina uz pašaizliedzības gara norūdīšanu, uz neuzticēšanos sev un paļaušanos vienīgi uz Dievu, gudri izlietojot katru izdevību glābt dvēseles. Kunga svētības pavadīs Dieva draudzi tad, kad tā vienota ies uz priekšu, atklājot maldu tumsā gulošai pasaulei svētuma skaistumu, kas ieraugāms Kristum līdzīgā uzupurēšanās garā, cilvēcīgā vietā paaugstinot dievišķo, un mīlošā, nenogurstošā kalpošanā tiem, kuriem tik ļoti nepieciešamas Evaņģēlija svētības.