[51] Kamēr Salamans paaugstināja Debesu likumus, Dievs bija ar viņu, dodams gudrību valdīt pār Israēlu bezpartejiski un žēlsirdīgi. Sākumā, baudot laicīgu godu un labklājību, viņš palika pazemīgs un atstāja visai lielu iespaidu uz apkārtējiem ļaudīm. “Salamans pats valdīja pār visām ķēniņu valstīm, sākot no lielās upes un arī pār visu filistiešu zemi līdz pat Ēģiptes robežām.” “Un viņam bija miers no visiem saviem ienaidniekiem visapkārt. Un ikviens Jūdā un Israēlā dzīvoja droši, zem sava vīna koka un zem sava vīģes koka sēdēdams, (..) visu Salamana dzīves laiku.” (1. Ķēn. 5:1,4,5)
Tomēr pēc daudzsološā rīta viņa dzīvi aptumšoja atkrišana. Vēsture atzīmē skumjo patiesību, ka tas, kuru nosauca “Jedīdjā” – tā Kunga mīlulis (2. Sam. 12:25); tas, kurš , Dieva godāts, Kunga žēlastībā guva pasaulplašu slavu ar savu gudrību un taisnīgumu; tas, kurš citus mācīja pāri pār visu godāt Israēla Dievu, pats novērsās no Jehovas pielūgšanas, lai zemotos pagānu elku priekšā. [52]
Jau daudzus gadsimtus pirms Salamana nākšanas tronī, Kungs, paredzēdams briesmas, kas draud Israēla valdniekiem, deva Mozum viņu vadībai nepieciešamās pamācības. Tika sniegti norādījumi, lai tas, kas sēdēs uz Israēla troņa, “sev raksta norakstu no šīs bauslības grāmatas, kas pie priesteriem un levītiem. Un lai tā pie viņa paliek, un lai viņš to lasa ik dienas visu savu mūžu, ka viņš mācās bīties to Kungu, savu Dievu, un lai viņš tur visus šos baušļus un lai pilda visus šos likumus. Un lai viņa sirds nepaaugstinās pār saviem brāļiem, lai viņš pats nenovēršas no baušļiem ne pa labi, ne pa kreisi, lai viņa dēlu valdīšanas laiks būtu jo ilgs viņa ķēniņa valstī Israēlā.” (5. Moz. 17:18-20)
Dodot šīs pamācības, Kungs sevišķi brīdināja, lai svaidītais ķēniņš neapņem “daudzas sievas, lai viņa sirdsprāts nenogriežas no tā Kunga; lai viņš arī pārāk daudz nekrāj sev sudrabu un zeltu”. (5. Moz. 17:17)
Salamans to visu zināja un kādu laiku arī ievēroja. Viņa lielākā vēlēšanās bija dzīvot un valdīt saskaņā ar Sinaja kalnā dotajiem likumiem, tāpēc valsts vadība krasi atšķīrās no tā laika tautu ieradumiem, kuras nebijās Dievu un kuru valdnieki mīdīja kājām Kunga svētos baušļus.
Cenzdamies nostiprināt pazīšanos un radniecību ar spēcīgo dienvidu valsti, Salamans uzdrošinājās kāpt uz [53] aizliegtas zemes. Sātans zināja, kādus augļus nes paklausība un visos Salamana valdīšanas agrīnajos gados, – godības pilnajos gados, kad ķēniņš izturējās gudri, augstsirdīgi un taisnīgi – tas centās Salamanu pakļaut ietekmēm, kas nemanot iznīcinātu viņa uzticību pamatlikumiem un atšķirtu no Dieva. Par ienaidnieka sekmēm mums vēstī ziņojums: “Salamans saradojās ar faraonu, Ēģiptes ķēniņu. Un viņš paņēma faraona meitu un ieveda to Dāvida pilsētā (..).” (1. Ķēn. 3:1)
No cilvēciskā redzes viedokļa šī laulība, lai gan pretrunā Dieva likumu prasībām, šķita laba un svētīga, jo Salamana sieva tika atgriezta no pagānisma un vienojās ar vīru patiesā Dieva pielūgsmē. Turklāt faraons vēl bija izdarījis īpašu pakalpojumu Israēlam, ieņemdams Gezeru, jo viņš bija “nokāvis kānaāniešus, kas pilsētā dzīvoja. Un pēc tam viņš to bija devis pūrā savai meitai, kas bija kļuvusi Salamana sieva.” (1. Ķēn. 9:16) Salamans šo pilsētu atjaunoja, un tā šķietami vēl vairāk nostiprināja valsts ietekmi gar Vidusjūras piekrasti. Bet, savienojoties ar pagānu tautu un salaulājoties ar elkiem kalpojošu princesi, Salamans pārsteidzīgi neievēroja Dieva gudro gādību savu ļaužu skaidrības pasargāšanai. Cerība, ka šī ēģiptiešu sieviete var tikt patiesi atgriezta, bija nevarīgs atvainojums grēkam.
Kādu laiku Dievs savā līdzjūtīgajā žēlastībā šo briesmīgo kļūdu vērsa par labu, un ķēniņš, gudri rīkojoties, vēl lielā mērā varēja aizturēt ļaunos spēkus, kas viņa neapdomības dēļ bija sākuši rosīties, bet Salamans bija pazaudējis no redzesloka savu spēka un labklājības Avotu. [54] Tieksmēm pārvarot saprātu, pieauga pašpaļāvība, un viņš Kunga gribu centās piepildīt ejot pats pa savu ceļu. Viņš domāja, ka politiskā un tirdznieciskā biedrošanās ar apkārtējām valstīm dos tām patiesā Dieva atzīšanu. Tādā veidā viņš iesaistījās nesvētā savienībā ar vienu tautu pēc otras. Bieži šīs draudzīgās attiecības apzīmogoja laulības ar pagānu princesēm. Apkārtējo ļaužu ieradumu dēļ Jehovas pavēles nobīdīja malā.
Salamans pats sev centās iestāstīt, ka viņa gudrība un piemēra spēks vadīs šīs sievas no elku pielūgšanas pie patiesā Dieva un noslēgtie līgumi ar citām tautām tās tikai ciešāk savienos ar Israēlu. Velta cerība! Salamana kļūda – uzskatīt sevi par pietiekoši spēcīgu pretoties pagānu sabiedrības iespaidam – bija liktenīga. Un tikpat liktenīgi bija arī maldi, kas iedrošināja cerēt, ka, neskatoties uz personīgo nepaklausību Dieva pavēlēm, citi varētu tikt ierosināti godāt un cienīt šos svētos principus.
Līgumattiecības un tirdznieciskie sakari ar pagānu tautām Salamanam nodrošināja slavu, godu un šīs pasaules bagātību. Viņš spēja pārpilnībā sagādāt zeltu no Ofīra un sudrabu no Tarsisa. “Un ķēniņš darīja, ka sudraba un zelta Jeruzālemē bija tik daudz kā akmeņu un ciedru koku tik daudz kā vīģu koku ielejās.” (2. Laiku 1:15) Bagātība ar visām to pavadošajām kārdināšanām Salamana dienās pie ļaudīm pieauga arvien plašākos apmēros [55], bet skaistais rakstura zelts tika aptumšots un sabojāts.
Salamana atkrišana notika tik pakāpeniski, ka, iekams viņš to apzinājās, tas jau no Dieva bija aizgājis visai tālu. Gandrīz nemanāmi viņš arvien mazāk sāka uzticēties dievišķajai vadībai un svētībām, bet vairāk paļauties uz paša spēkiem. Maz pamazām tas atrāva Dievam to negrozāmo paklausību, kurai Israēlu vajadzēja veidot par īpašiem ļaudīm, un arvien vairāk piemērojās apkārtējo tautu ieradumiem. Padodamies kārdināšanām, ko izsauca viņa sekmes un augstais stāvoklis, ķēniņš aizmirsa savas labklājības Avotu. Godkārē pārspēt visas citas tautas spēkā un varenībā viņš Debesu dāvanas, kuras līdz šim lietoja Dieva pagodināšanai, tagad izšķieda savtīgiem nolūkiem. Nauda, kas bija jāveltī svētas dzīves principu izplatīšanai un cienījamu nabagu labklājībai, tika savtīgi izniekota godkārīgu nodomu īstenošanai.
Pieaugot visu pārvarošai tieksmei pārspēt citas tautas ārējā izrādē, ķēniņš vairs nesaskatīja vajadzību pēc rakstura skaistuma un pilnības. Meklēdams slavu pasaulē, viņš pārdeva godu un taisnīgumu. Milzīgos ienākumus, ko guva, tirgojoties ar daudzām zemēm, vēl papildināja ar smagiem nodokļiem. Tā lepnība, godkāre, izšķērdība un iegribu apmierināšana izpaudās nežēlības un kategorisma augļos.
Apzinīgums un iecietība, kas Salamana attiecības ar ļaudīm raksturoja valdīšanas sākumā, tagad vairs nepastāvēja. No gudrākā un visžēlīgākā valdnieka viņš bija kritis visai zemu, kļūdams par varmāku. [56] Kādreizējais līdzjūtīgais, dievbijīgais ļaužu sargs bija pārvērties par apspiedēju un patvarīgu tirānu. Lai pietiktu līdzekļu greznā galma uzturēšanai, ļaudīm atkal un atkal uzlika jaunas nodokļu nastas.
Tauta sāka kurnēt. Kādreizējās cieņas un apbrīnošanas vietā pret ķēniņu pamodās neapmierinātība un riebums.
Lai pasargātu no paļaušanās uz miesīgu elkoni, Kungs jau iepriekš bija brīdinājis tos, kas valdīs pār Israēlu, lai viņi nepavairotu no Ēģiptes ievesto zirgu skaitu. “Un Salamans ieveda zirgus no Ēģiptes un no Koas (..).” “Un Salamans savāca vienkopus kara ratus un jātniekus, un viņam bija tūkstotis četri simti kara ratu un divpadsmit tūkstoši jātnieku, un viņš tos novietoja kara ratu pilsētās un pie ķēniņa Jeruzālemē.” ( 2. Laiku 1:16; 9:28; 1. Ķēn. 10:26)
Arvien vairāk un vairāk ķēniņš greznību, baudkāri un pasaules labvēlību sāka uzskatīt par lieluma pazīmēm. No Ēģiptes, Feniķijas, Ēdoma, Moāba un daudzām citām zemēm tika atvestas pievilcīgas un skaistas sievietes. Viņu skaits sniedzās simtos. Viņu reliģijā dominēja elku pielūgšana un tās bija apguvušas nežēlīgus un pazemojošus ceremoniju veidus. Viņu skaistuma apstulbots, ķēniņš kļuva nolaidīgs pienākumos pret Dievu un savu valsti.
Sievām uz ķēniņu bija spēcīga ietekme, un pamazām tās Salamanu pierunāja līdz ar viņām vienoties elku pielūgšanā. Salamans nebija ievērojis dievišķo norādījumu, kas kā mūris pasargātu no atkrišanas, un tagad sāka kalpot neīstiem dieviem. [57] “Un, Salamanam vecam kļūstot, viņa sirds īpaši pievērsās svešiem dieviem, jo viņa sirds nebija tā atradusi mieru pie Tā Kunga, sava Dieva, kā viņa tēva Dāvida sirds. Un Salamans sekoja sidoniešu dievietei Aštartei un pieķērās amoniešu riebīgajam elkam Milkomam.” (1. Ķēn. 11:4,5)
Eļļas kalna dienvidu augstienē – pretī Morijas kalnam, kur atradās skaistais Jehovas templis – Salamans uzcēla iespaidīga izskata ēku grupu kalpošanai elkiem. Lai izpatiktu savām sievām, viņš miršu un eļļas koku birzīs novietoja milzīgus elkus – nesamērīgi veidotus koka un akmens tēlus. Šeit – pagānu dievību altāru priekšā – Kamosa, moābiešu negantā elka priekšā, un Moloha, amoniešu elka priekšā (1. Ķēn. 11:7), norisinājās vispazemojošākie pagānisma rituāli.
Salamana rīcībai sekoja nenovēršams sods. Savienodamies ar elku pielūdzējiem, tas šķīrās no Dieva, kam sekoja viņa dzīves sabrukums. Atsacīdamies no padevības Kungam, viņš zaudēja spējas valdīt pār sevi. Morālais spēks bija zudis. Smalkās situācijas izjūtas notrulinājās un sirdsapziņa aptumšojās. Viņš, kurš valdīšanas sākumā bija atklājis tik daudz gudrības un līdzjūtības, atdodot kādai nelaimīgajai mātei bezpalīdzīgu zīdaini (1. Ķēn. 3:16-28), krita tik zemu, ka bija ar mieru uzcelt elku, kam par upuri pienesa dzīvus bērnus. Viņš, kurš jaunībā bija apdomīgs un saprātīgs un vīra spēka gados iedvesmots rakstīja: “Dažam kāds ceļš labi patīk, bet beidzot tas viņu tomēr noved nāvē” (Sal. pam. 14:12), vēlāk aizgāja tik tālu no skaidrības, ka iedrošinājās nodoties riebīgajai Komosa [58] un Aštartes pielūgšanai. Viņš, kurš tempļa iesvētīšanas gadījumā saviem ļaudīm sacīja: “Un lai miers ar to Kungu, mūsu Dievu, ir jūsu sirdīs (..)” (1. Ķēn. 8:61), vēlāk kļuva pārkāpējs sirdī un dzīvē, aizliegdams paša teiktos vārdus. Viņš brīvību apmainīja pret nesavaldību, vaļību un uzdzīvi. Viņš mēģināja, – bet par kādu maksu! – savienot gaismu ar tumsu, labu ar ļaunu, skaidrību ar nešķīstību, Kristu ar Beliālu.