Dievu mēs iepazīstam Viņa Vārdā. Patiesas dievbijības praktiska atzīšana, kas iegūstama ikdienas svētošanās un kalpošanas darbā, nodrošina miesas, prāta un dvēseles augstāko attīstību. Visu mūsu spēku svētošana Dievam izslēdz pašpaaugstināšanos. Dievišķā spēka piešķiršana vainagos mūsu sirsnīgās pūles pēc gudrības, kura ļaus mums mūsu visaugstākās spējas izlietot tādā veidā, kas pagodinās Dievu un būs par svētību mūsu līdzcilvēkiem. Tā kā šīs spējas ir saņemtas no Dieva un nav pašu radītas, tad tās jāvērtē kā Dieva dāvana un jāizlieto Viņa darbā.
Debesu uzticētās garīgās spējas jāuzskata kā augstākie spēki, kuriem jāpārvalda visa miesa. Sirdsapziņai un garīgajiem spēkiem jāsavalda iedzimtās tieksmes un kaislības...
Kristus reliģija nekad nepazemo tās pieņēmēju; tā viņu nedara rupju, nepieklājīgu, iedomīgu, nesavaldīgu vai cietsirdīgu. Tieši pretēji, tā izsmalcina gaumi, svēto spriedumu un skaidro un cēlina domas, vadot viņas padevībā Kristum. Dieva ideāls priekš Viņa bērniem ir augstāks, nekā augstākās cilvēcīgās domas spēj to aptvert. Savos /64/ svētajos likumos Viņš devis Sava rakstura norakstu.
Kristus ir lielākais Skolotājs, kādu pasaule jebkad pazinusi. Un cik augsts ir mērķis, kuru sasniegt Viņš aicina visus tos, kas tic Viņam? - "Tāpēc esiet pilnīgi, tā kā jūsu Tēvs Debesīs ir pilnīgs." (Mat. 5,48.) Tā kā Dievs ir pilnīgs Savā sfērā, tā cilvēkam jābūt pilnīgam savā darbības laukā.
Kristieša rakstura ideāls ir Kristus raksturs. Mūsu priekšā atvērts pastāvīgas attīstības ceļš. Mums ir mērķis, kas jāsasniedz, norma, pēc kuras jācenšas, kas ietver visu, kas labs, skaidrs, cēls un cildens. Ir pastāvīgi jācīnās un pastāvīgi jāiet uz priekšu un uz augšu pretī rakstura pilnībai.
Pāvils saka: "Man nešķiet, ka to jau esmu satvēris, bet to vien saku, aizmirsdams to, kas ir aizmugurē, es stiepjos uz to, kas ir priekšā, es dzenos uz mērķi pēc goda maksas, uz ko Dievs Debesīs aicina Kristū Jēzū." (Fi1. 3, 13.14.)
Dievs grib, lai cilvēcīgās būtnes kļūtu svētas. Neatlaidīgi ejot uz augšu, uz Debesīm, visas spējas jāsaglabā visveselīgākajā stāvoklī, derīgas godīgai, patiesai kalpošanai. Dieva dāvinātie spēki cilvēkam pilnīgi jāizlieto. "Dievu, savu Kungu, mīli no visas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava spēka, un no visa sava prāta un savu tuvāko kā sevi." (Lūkas l0,27.) Cilvēkam pašam tas nav iespējams; viņam vajadzīga dievišķīga palīdzība. Kāda darba daļa jāveic cilvēkam? - "Dzenieties ar bijāšanu un drebēšanu uz to, ka topat svēti (pēc pestīšanas - angļu tulk.). Jo Dievs ir, Kas jūsos padara ir gribēšanu, ir padarīšanu pēc Sava labā prāta." (Fil. 2,12.13.)
Bez Dievišķas līdzdarbības cilvēks nespēj nekā laba. Dievs katru cilvēku aicina nožēlot savus grēkus, bet pat nožēlot cilvēks nespēj bez Svētā Gara darbības sirdī. Bet Kungs negrib, lai kāds cilvēks gaidītu, līdz viņam /65/ šķitīs, ka viņš ir atgriezies, un tikai tad ietu pretī Jēzum. Pestītājs pastāvīgi mudina cilvēkus nožēlot savus grēkus; viņiem vajag tikai šiem pamudinājumiem paklausīt, un viņu sirds tiešām salūzīs grēka nožēlā.
Lielajā cīņā par mūžīgo dzīvību cilvēkam uzticēta viena daļa; viņam jāatsaucas Svētā Gara pamudinājumiem. Lai izlauztos cauri tumsības spēkiem, ir jācīnās, un Gars strādā cilvēkā, lai viņš to varētu izdarīt. Bet cilvēks nav pasīva būtne, ko var izglābt kūtrumā. Cīņā pēc nemirstības viņam jāsasprindzina katrs muskulis un jāizlieto ikkatra dotā spēja. Tomēr Dievs ir Tas, Kas cilvēkam dod spēku. Neviena kūtra cilvēcīga būtne nevar tikt izglābta. Kungs mums pavēl: "Cīnieties ieiet pa šauriem vārtiem, jo, Es jums saku, daudzi meklēs ieiet un nevarēs." "Plati ir vārti un plats ceļš, kas aizved uz pazušanu, un to ir daudz, kas pa tiem ieiet; un šauri ir vārti, un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un to ir maz, kas to atrod." (Lūkas 13:24. Mat. 7,13.14.)