Izbijies no šīs atklāsmes, Bileāms pats izsaucās: “Tiešām, zīlēšana neder pret Jēkabu un burvju mākslas pret Israēlu, jo laikus tiek Jēkabam un Israēlam pasacīts, ko Dievs dara!” [449] Lielais burvis bija izmēģinājis savu spēku saskaņā ar moābiešu vēlēšanos; bet tieši šajā gadījumā par Israēlu var teikt: “Kādas brīnišķīgas lietas dara Dievs.” Kamēr tie palika Dieva apsardzībā, neviena tauta nespēja viņus uzvarēt, kaut arī to atbalstītu visi sātana spēki. Visai pasaulei vajadzēja brīnīties par Dieva varenajiem darbiem savas tautas labā, — ka vīrs, gribēdams iet grēka ceļu, tomēr tā tiek pārvaldīts no dievišķās varas, ka lāstu vietā ir spiests cēlā dzejiskā valodā izteikt visbagātīgākos un dārgākos apsolījumus. Tajā laikā Israēlam parādītā Dieva labvēlība ir nodrošinājums mums, ka Viņš savus paklausīgos un uzticīgos bērnus pasargās jebkuros apstākļos. Kad sātans kūda ļaunus cilvēkus apmelot, mocīt un iznīcināt Dieva ļaudis, tad tiem vajadzētu atcerēties tieši šo gadījumu, lai kļūtu stiprāka viņu drosme un ticība Dievam.
Drosmi zaudējis un satriekts, Moāba ķēniņš izsaucās: “Tev viņus nevajag ne lādēt, ne svētīt.” Tomēr viņa sirdī vēl bija kāda vāja cerība, un tas nolēma mēģināt vēlreiz. Tagad viņš Bileāmu aizveda uz Peora kalnu, kur atradās viņu dieva Baāla izlaidīgajai godināšanai veltītais templis. Šeit uzcēla tikpat daudz altāru un pienesa tikpat daudz upuru kā iepriekš, bet šoreiz Bileāms neaizgāja viens pats uzzināt Kunga prātu. Viņš negatavojās arī uz buršanu, bet palika stāvot pie altāriem un lūkojās uz Israēla teltīm. Atkal pār viņu nāca Dieva Gars un viņa lūpas vēstīja:
“Cik skaistas ir tavas teltis, ak Jēkab, un tavi dzīvokļi, ak Israēl! Kā upju līči, kas izplešas, kā vīna kalni, kas paceļas pie straumēm, kā aloes koki, ko tas Kungs pats ir stādījis, kā ciedru koki pie ūdens! Ūdens tek no viņa traukiem, viņa dzimumam ir ūdens pa pilnam, un viņu ķēniņš būs augstāks par Agagu; viņu ķēniņu valsts būs augsti celta. Kā viņš ir izstiepies kā jauns lauva, nogūlies kā lauvas māte! Kas var uzdrošināties to piecelt? Kas tevi svētī, tas lai ir svētīts, un kas tevi nolād, tas lai ir nolādēts!”
[450] Šeit attēlota Dieva ļaužu labklājība ar dažām visskaistākajām ainām, kādas vien dabā atrodamas. Pravietis Israēlu salīdzina ar auglīgām ielejām, kas nes bagātu ražu; ar ziedošiem dārziem, kurus slacina neizsīkstoši avoti; ar jauki smaržojošo aloes koku un stalto ciedru. Šī pēdējā aina ir visskaistākā un piemērotākā, kāda vien atrodama Svētajos Rakstos. Libanonas ciedrus cienīja visas austrumu tautas. Koku ģints, pie kuras tie pieder, atrodama visā pasaulē, kur vien cilvēks ir gājis. Tie ir izplatīti no polārās joslas līdz tropu zemēm; tie priecājas par karstumu un spītē aukstumam; tie grezni paceļas gar upju gultnēm, bet tikpat majestātiski aug arī izkaltušos tuksnešos. Tie sakņojas dziļi klinšainos kalnos un lepni slejas pret vētrām. Tie ir svaigi un zaļi, kad viss cits novītis ziemas aukstajā dvesmā. Libanonas ciedri starp citiem kokiem izceļas ar savu stiprumu, cietumu un spēju netrūdēt. Un tie tiek lietoti, lai apzīmētu cilvēkus, kuru “dzīvība ar Kristu ir apslēpta Dievā”. (Kol. 3:3) Svētie Raksti saka: “Taisnais aug kā ciedra uz Libanonas.” (Ps. 92:13) Dieva roka ciedru paaugstinājusi kā meža ķēniņu. “(..) cipreses tai netika līdz ar saviem zariem, platānām nebija tādu zaru kā tai. Neviens koks Dieva dārzā nevarēja ar to mēroties skaistuma ziņā.” (Ec. 31:8) Ciedrs atkārtoti lietots kā ķēnišķības emblēma, un Rakstos to izmanto, lai attēlotu taisnos, rādot, kā Debesis lūkojas uz tiem, kuri dara Dieva prātu.
Bileāms pravietoja, ka Israēla ķēniņš būs lielāks nekā Agags. Ar šo vārdu tika pieminēts amalekiešu ķēniņš, kuri tajā laikā bija ļoti varena nācija, bet Israēlam, ja viņš paliktu uzticīgs Dievam, vajadzēja uzvarēt visus savus ienaidniekus. Israēla Ķēniņš bija Dieva Dēls un reiz Viņa tronim jātiek nostiprinātam virs zemes un Viņa varai paaugstinātai pāri visām zemes valstīm.
Kad Balaks dzirdēja pravieša vārdus, viņš jutās vīlies savās cerībās un to pārņēma bailes un dusmas. Viņš apskaitās, ka Bileāms ne vismazākā mērā neiedrošināja viņu tad, kad viss it kā nostājās pret to. Ar nicināšanu viņš noskatījās uz pravieša liekulīgo izturēšanos un saniknots izsaucās: “(..) tagad bēdz uz savu dzimteni! Es gan domāju godādams tevi godināt, bet redzi, tas Kungs ir aizliedzis tevi godināt!” Tad viņš saņēma atbildi, ka ķēniņš jau tika brīdināts, ka Bileāms var ziņot tikai to, ko Dievs viņam pavēlējis. [451]
Pirms Bileāms atgriezās pie savas tautas, viņš izteica kādu sevišķi skaistu un pacilājošu pravietojumu par pasaules Pestītāju, kā arī par galīgo Dieva ienaidnieku bojāeju. “Es viņu redzu, bet ne tagad, es viņu novēroju, bet ne tuvumā: Zvaigzne ņems sev ceļu no Jēkaba, un no Israēla celsies Scepteris, tas sadragās Moāba deniņus un nopostīs visus Seta dēlu pamatus.”
Savu runu viņš beidza, pasludinādams pilnīgu Moāba, Ēdoma, Amaleka un keniešu iznīcināšanu, neatstādams Moāba ķēniņam ne vismazāko cerības staru.
Vīlies bagātības un pagodinājuma gaidās, sanaidojies ar ķēniņu un apzinādamies, ka izsaucis pār sevi Dieva nepatiku, Bileāms no paša izvēlētās misijas atgriezās mājās, bet tur to atstāja Dieva Gara pārvaldošais spēks, un viņa mantkārība, kas tikai uz laiku bija savaldīta, atkal guva virsroku. Viņš bija gatavs ķerties pie jebkura līdzekļa, lai tikai saņemtu Balaka apsolīto atalgojumu. Bileāms zināja, ka Israēla labklājība ir atkarīga no viņu paklausības Dievam un ka nav nekāda cita ceļa šīs tautas pazudināšanai, kā vien pavedināšana uz grēku. Tāpēc viņš tagad nolēma iemantot Balaka labvēlību, ieteikdams moābiešiem rīcību, kas pār Israēlu izsauktu lāstus.
Viņš tūlīt atgriezās Moāba zemē un pastāstīja ķēniņam savu plānu. Arī paši moābieši bija pārliecināti, ka tik ilgi, kamēr israēlieši būs uzticīgi Dievam, Kungs tiem būs par vairogu. Bileāms ieteica tos atšķirt no Dieva ar viņu iesaistīšanu elku pielūgšanā. Ja tos varētu ietekmēt, lai tie piedalītos izvirtīgajā kalpošanā Baālam un Astartei, tad visuvarenais Sargs kļūtu par viņu ienaidnieku un tie drīzi vien būtu viegls laupījums apkārtējām nežēlīgajām un kareivīgajām tautām. Ķēniņš labprāt pieņēma šo plānu, un Bileāms pats palika pie viņa, lai palīdzētu šo nodomu īstenot.
Bileāms redzēja sava sātaniskā plāna sekmes. Viņš piedzīvoja, ka Dieva lāsts piemeklēja Viņa tautu un sodībā bojā aizgāja tūkstoši. Tomēr dievišķā taisnība, kas vērsās pret Israēlu, neļāva izbēgt arī pašam kārdinātājam. Israēlam cīnoties ar midianiešiem, Bileāms tika nogalināts. Viņam bija kāda nojauta par savas dzīves tuvo galu, kad tas agrāk izsaucās: “Manai dvēselei tiktos mirt šo taisno nāvē, un es vēlos, lai manas pēdējās dienas būtu tādas kā viņiem!” [452] Bet viņš nebija vēlējies dzīvot taisnu dzīvi un par viņa daļu kļuva Dieva ienaidnieku liktenis.
Bileāma liktenis līdzinājās Jūdas liktenim, un arī viņu raksturos ir uzkrītoša sakritība. Abi šie vīri kalpošanu Dievam gribēja apvienot ar kalpošanu mamonam, un abi cieta neveiksmi. Bileāms atzina patieso Dievu un apliecināja, ka kalpo Viņam. Jūda ticēja Jēzum kā Mesijam un pievienojās Viņa sekotājiem. Bileāms cerēja kalpošanu Jehovam izmantot par bagātības un pasaulīga goda iegūšanas līdzekli, bet, kad tas viņam neizdevās, viņš klupa, krita un tika satriekts. Jūda ar pievienošanos Kristum domāja nodrošināt sev bagātību un godājamu stāvokli pasaulīgā valstī, kuru, kā viņš ticēja, Mesija gatavojās uzcelt. Viņa cerību sabrukums lika tam atkrist un iet bojā. Kā Bileāms, tā Jūda bija saņēmuši lielu gaismu un baudījuši sevišķas priekšrocības, bet viens vienīgs iemīļots grēks saindēja raksturu un izsauca bojāeju.
Ir ļoti bīstami ļaut sirdī mitināties kādai nekristīgai īpašībai. Viens vienīgs piekopts grēks arvien vairāk un vairāk pazemo raksturu un visus cēlos spēkus pakļauj ļauno tieksmju varai. Viena vienīga sirdsapziņas skaidrību sargājošas lietas atmešana, nodošanās ļaunam ieradumam vai pienākuma augsto prasību neievērošana sagrauj dvēseles aizsargmūri un paver ceļu sātanam, lai tas varētu ienākt un novērst mūs no pareizā mērķa. Vienīgā drošība katru dienu lūgt kopā ar Dāvidu: “Uzturi manu gājumu uz taviem ceļiem, ka mani soļi nešaubās.” (Ps. 17:5)