[433] Nonākuši dienvidos no Ēdoma teritorijas, israēlieši pagriezās uz ziemeļiem un atkal sāka iet Apsolītās zemes virzienā. Viņu ceļš tagad veda pāri kādai plašai augstienei, kur pūta dzestrs un atspirdzinošs kalnu vējš. Tā bija patīkama pārmaiņa pēc saulē izdegušajām ielejām, kurām viņi tikko bija gājuši cauri, tādēļ tagad tie uz priekšu devās enerģiskāki un cerību apgaroti. Pārgājuši pāri Zeredas upei, tie pagriezās uz rītiem no Moāba zemes, jo tiem bija pavēlēts: “Nenodari pārestību Moābam un nekaro ar viņu, jo Es nedošu tev par īpašumu neko no viņu zemes, tāpēc ka Es jau esmu piešķīris Lata bērniem Āru par īpašumu.” (5. Moz. 2. nod.) Tāda pati pavēle bija dota attiecībā uz amoniešiem, jo arī tie bija Lata pēcnācēji.
Vēl arvien virzīdamies uz ziemeļiem, israēliešu pulki sasniedza amoriešu zemi. Šī stiprā, kareivīgā tauta sākumā dzīvoja Kānaānas dienvidu daļā, bet, to skaitam vairojoties, tie pārgāja pāri Jordānai un sāka karot pret moābiešiem, iegūstot sev daļu no viņu teritorijas. Te tie bija apmetušies un neierobežoti valdīja pār visu apgabalu, sākot no Arnonas uz ziemeļiem līdz Jabokai. Ceļš uz Jordānu, kur israēliešiem bija jāiet, veda tieši caur šo apgabalu, tādēļ Mozus Sihonam, amoriešu ķēniņam, nosūtīja laipnu vēsti: “Ļauj man iziet caur tavu zemi! Mēs iesim pa ceļu vien un nenogriezīsimies ne pa labi, ne pa kreisi. Pārdod mums par naudu pārtiku, ka mums ir ko ēst, un pārdod mums par naudu ūdeni, ka mums ir ko dzert; mēs gribam tikai kājām iet cauri.” (5. Moz. 2:26-28) Atbilde bija pilnīgi noraidoša, un amoriešu armija gatavojās stāties pretī iebrucējiem. Šī varenā armija iedvesa israēliešiem bailes, jo tie bija slikti sagatavoti sadursmei ar tik labi bruņotu un disciplinētu karaspēku. Kas attiecas uz izveicību karā, tad viņu ienaidniekiem bija nenoliedzamas priekšrocības. Cilvēciski spriežot, israēliešus gaidīja pilnīga sakāve. [434]
Bet Mozus turpināja lūkoties uz padebeša stabu un iedrošināja ļaudis, norādot, ka Dieva klātbūtnes zīme vēl arvien atrodas pie viņiem. Tajā pašā laikā viņš tiem lika darīt visu, kas ir cilvēku spēkos, lai sagatavotos karam. Viņu ienaidnieki ilgojās pēc kaujas un bija pilnīgi pārliecināti, ka šos nesagatavotos israēliešus vienkārši noslaucīs no zemes virsas. Bet Israēla vadonis saņēma pavēli no visu zemju īpašnieka: “Celieties, ejiet un brieniet pāri Arnonas upei! Redziet, Es nodošu jūsu rokā amorieti Sihonu, Hešbonas ķēniņu, un viņa zemi; iekaro, pakļauj to, brūc tam virsū! Un es šodien sākšu no tevis iedvest bailes un izbīšanos visām tautām, kas zem debesīm; lai tās, kaut vai tikai izdzirdušas par tevi, būtu uztraukumā un tavā priekšā drebētu!” (5. Moz. 2:24,25)
Ja tautas pie Kānaānas robežām nebūtu pretojušās Israēla progresam un nebūtu nostājušās izaicinoši pret to, ko bija teicis Dievs, tās tiktu saudzētas. Kungs pret šīm tautām bija izturējies visai lēnprātīgi un bija parādījis tām lielu mīlestību un žēlastību. Kad Ābrahāmam atklāsmē rādīja, ka viņa sēkla, Israēla bērni, četrsimts gadus būs piedzīvotāji kādā svešā zemē, Kungs viņam apsolīja: “Bet ceturtai paaudzei būs atgriezties šurp, jo amoriešu grēku mērs vēl nav pilns.” (1. Moz. 15:16) Lai gan amorieši kalpoja elkiem un savas lielās bezdievības dēļ tiešām bija pelnījuši nāvi, Dievs tomēr viņus saudzēja četrsimts gadus, lai tiem dotu nepārprotamu pierādījumu, ka Viņš ir vienīgais patiesais Dievs, Debesu un Zemes Radītājs. Tiem bija zināmi visi brīnumi, ko Kungs bija darījis, izvedot Israēlu no Ēģiptes. Pierādījumi bija pietiekoši; tie varēja saprast patiesību, ja vien būtu bijuši labprātīgi atteikties no izlaidīgās dzīves un kalpošanas elkiem. Bet tie atmeta gaismu un pieķērās saviem dieviem.
Kad Kungs savus ļaudis otrreiz noveda pie Kānaānas robežām, šīm pagānu tautām par Viņa varu jau bija doti papildus pierādījumi. No uzvaras pār Aradu un kānaāniešiem un dzirdot par brīnumu sakarā ar čūsku sakosto glābšanu no nāves, tie varēja saprast, ka Israēlu vada Dievs. Lai gan israēliešiem bija atteikta iziešana caur Ēdoma zemi un tie bija spiesti uzņemties garo un grūto ceļu gar Sarkano jūru, tomēr visā savā ceļojumā un apmešanās [435] vietās, ejot garām Ēdoma, Moāba un Amona zemēm, tie nekur nebija izrādījuši nekādu naidu un nebija darījuši ļaunu ne ļaudīm, ne to īpašumam. Nonākot pie amoriešu robežām, israēlieši tikai lūdza atļauju šķērsot šo zemi un apsolīja ievērot tādus pašus noteikumus, kādus tie līdz šim bija ievērojuši attiecībā pret citām tautām. Kad amoriešu ķēniņš šo laipno lūgumu noraidīja un izaicinoši sapulcināja savu karaspēku kaujai, viņu netaisnības mērs bija pilns, un Kungs tagad izmantoja savu varu viņus iznīcinot.
Israēlieši pārgāja pāri Arnonas upei un devās pretī ienaidniekam. Notika kauja, kurā uzvarēja Israēla pulki, un, izmantodami iegūtās priekšrocības, drīz vien savā īpašumā ieguva amoriešu zemi. Tas bija Kunga karapulku Pavēlnieks, kas sakāva viņa tautas ienaidniekus, un Viņš to būtu darījis jau pirms trīsdesmit astoņiem gadiem, ja vien Israēls būtu Viņam uzticējies.
Cerības un drosmes apgarota, Israēla armija devās tālāk un, vēl arvien virzīdamās uz ziemeļiem, drīz vien sasniedza zemi, kas bija piemērota, lai pārbaudītu ļaužu bezbailību un uzticību Dievam. Viņu priekšā atradās varenā biezi apdzīvotā Basanas valsts ar savām lielos akmeņos nocietinātajām pilsētām, kas vēl šodien izraisa pasaules apbrīnu. “Sešdesmit pilsētas (..) ar augstiem mūriem un divviru vārtiem un dzelzs aizšaujamiem, kā arī daudz mūriem neiežogotu miestu.” (5. Moz. 3:1-11)
Mājas bija celtas no vareniem, savos apmēros tik milzīgiem melniem akmeņiem, ka šīs būves tajos laikos bija pilnīgi neieņemamas ikviena uzbrucēja spēkiem, kas vien pret tām vērstos. Zeme bija kā nosēta ar neskaitāmam alām, stāvām kalnu kraujām, atvērtiem bezdibeņiem un klinšu cietokšņiem. Paši šī apvidus iedzīvotāji bija kādas milžu cilts pēcnācēji, pārsteidzoši lieli augumā un spēkā un tik pazīstami ar saviem varas darbiem un nežēlību, ka radīja bailes visās apkārtējās tautās, bet zemes ķēniņš Ogs ar savu milzīgo augumu un drosmi ieņēma izcilu vietu pat šajā milžu ciltī.
Tomēr padebeša stabs devās uz priekšu un, sekodami viņa vadībai, ceļā devās arī ebreju pulki līdz pat Edrejai, kur tos sagaidīja milzu ķēniņš ar savu karaspēku. Ogs bija izraudzījies sev ļoti izdevīgu kaujas vietu. Edrejas pilsēta atradās kādas kalnu augstienes malā, ievērojami paceļoties pāri visai apkārtnei, un to ietvēra robotas, vulkāniskas izcelsmes klintis. Pilsētai varēja tuvoties tikai pa šaurām, stāvām un grūti pārvaramām takām. Sakāves gadījumā viņa karaspēks varēja atrast patvērumu mežonīgajās klintīs, kur svešiniekiem nebija iespējams tam izsekot. [436]
Pārliecināts par uzvaru, ķēniņš ar savu vareno karaspēku iznāca atklātā līdzenumā, bet no plakankalnes augšā, kur varēja redzēt triecienam gatavus šķēpu tūkstošus, atskanēja izaicinoši izsaucieni. Raugoties uz šī milžu milža lielo augumu, kas pacēlās pāri savas armijas karavīru stāviem, redzot ap viņu stāvošos lielos pulkus un domājot par šķietami neieņemamajiem cietokšņiem, aiz kuriem bija nostiprinājušies neredzami karotāju tūkstoši, daudzu israēliešu sirdis drebēja bailēs. Bet Mozus bija kluss un mierīgs. Kungs par Basanas ķēniņu bija teicis: “Nebīsties no viņa, jo Es esmu viņu pašu, ir visu viņa tautu, ir visu viņa zemi nodevis tavās rokās, un tev ar viņu būs rīkoties tāpat, kā tu esi rīkojies ar amoriešu ķēniņu Sihonu, kas dzīvoja Hešbonā.” (5. Moz. 3:2)
Vadoņa mierīgā ticība iedvesmoja ļaudis paļauties uz Dievu. Tie pilnīgi uzticējās Viņa visvarenajai rokai, kas nelika tiem vilties. Ne varenie milži, ne mūriem apņemtās pilsētas, ne bruņotie pulki, ne klinšu cietokšņi nevarēja pastāvēt Kunga karapulku Virspavēlnieka priekšā. Kungs pats vadīja armiju; Kungs apklusināja ienaidniekus; Kungs uzvarēja Israēla labā. Milžu ķēniņš un viņa karapulki tika iznīcināti, un israēlieši drīzi vien ieņēma visu zemi. Tā tika noslaucīta no zemes šī savādā tauta, kas bija nodevusies netaisnībai un negantai elkukalpībai.
Gileādas un Basanas iekarošanā daudzi atcerējās notikumus, kas gandrīz pirms četrdesmit gadiem Kadešā notiesāja Israēlu uz ilgajiem klejojumiem tuksnesī. Tie redzēja, ka izlūku ziņas par Apsolīto zemi visumā bija patiesas. Pilsētas bija visai lielas, mūriem apņemtas, un tajās dzīvoja milži, salīdzinot ar kuriem ebreji bija tikai pundurīši. Bet tagad tie saprata, ka tēvu liktenīgā kļūda slēpās viņu neticībā Dieva spēkam. Tikai tas tiem liedza ieeju labajā zemē.
Pirmajā reizē gatavojoties ieņemt Kānaānu, šis pasākums būtu bijis daudz vieglāks nekā tagad. Dievs saviem ļaudīm bija apsolījis, ka tad, ja tie paklausīs Viņa balsij, Viņš ies to priekšā un cīnīsies par tiem; un Viņš arī siseņus sūtīs, kas izdzīs zemes iedzīvotājus. Tautu bailes tad vēl nebija pamodinātas, un ļoti maz bija darīts, lai pretotos Israēla [437] progresam. Bet tagad, kad Kungs pavēlēja Israēlam doties uz priekšu, tiem vajadzēja iet pretī modram un varenam ienaidniekam un cīnīties ar lielu un labi apmācītu karaspēku, kas bija sagatavojies tiem pretoties.
Cīņā ar Ogu un Sihonu ļaudis tika pakļauti tam pašam pārbaudījumam, kuru tik nožēlojamā kārtā neizturēja viņu tēvi. Tikai šis pārbaudījums tagad bija daudz lielāks nekā tad, kad Dievs pirmo reizi pavēlēja Israēlam doties uz priekšu. Kopš tie bija atteikušies paklausīt Kunga pavēlei, grūtības viņu ceļā bija daudzkārt vairojušās. Tā Dievs vēl arvien pārbauda savu tautu. Ja tā šo pārbaudījumu neiztur, tad Viņš to atgriež tajā pašā vietā, bet otrreiz pārbaudījums jau ir vairāk jūtams un stingrāks, nekā iepriekšējais. Tā tas turpinās, līdz pārbaudījums tiek izturēts, vai arī Dievs atņem savu gaismu un atstāj to tumsā, ja tā vēl arvien turpina Viņam pretoties.
Tagad ebreji atcerējās, kā kādreiz agrāk, ejot kaujā, viņu pulki tika sakauti un tūkstoši aizgāja bojā. Bet toreiz viņi bija izgājuši tieši pretēji Dieva pavēlei. Tie bija gājuši bez Mozus, Dieva nozīmētā vadoņa, un bez padebeša staba, Dieva klātbūtnes simbola, kā arī bez Derības šķirsta. Tagad Mozus bija ar viņiem un stiprināja viņu sirdis ar ticības un cerības pilniem vārdiem. Viņu priekšā, padebesī tīts, gāja Dieva Dēls, un tos pavadīja svētais Derības šķirsts. Šis notikums sniedz mācību mums. Varenais Israēla Dievs ir arī mūsu Dievs. Mēs varam uz viņu paļauties, un, ja paklausīsim Viņa prasībām, tad Viņš darbosies mūsu labā tikpat redzamā veidā, kā toreiz savas senās tautas labā. Katram, kas gribēs iet pa pienākuma ceļu, pa laikam uzbruks šaubas un neticība. Ceļš liksies aizsprostots šķietami nepārvaramiem šķēršļiem, ka sirds, kas padosies mazdūšībai, zaudēs cerību. Bet tādiem Dievs saka: Ejiet uz priekšu! Izpildiet savu pienākumu par katru cenu. Grūtības, kas liekas tik briesmīgas, kas jūsu dvēseli pilda ar bailēm, izzudīs, līdz ko jūs, pazemīgi uzticoties Dievam, iesiet uz priekšu pa paklausības taku.