[453] Ar priecīgu sirdi un atjaunotu ticību Dievam uzvarošie Israēla karapulki atgriezās no Basanas. Tie jau bija ieguvuši vērtīgu apgabalu un pārliecinoši ticēja, ka drīz ieņems visu Kānaānu. Tikai Jordāna atradās starp viņiem un Apsolīto zemi. Tieši pretī, pāri upei bija kāds bagāts, zaļumiem klāts, daudzu strautu un neizsīkstošu avotu slacināts, palmām apēnots līdzenums. Līdzenuma rietumu pusē pacēlās Jērikas torņi un pilis. Tur atradās daudzas palmu birzis, tāpēc to dažreiz sauca par “palmu pilsētu”.
Arī Jordānas austrumu krastā, starp upi un augsto plakankalni, kurai tie bija gājuši cauri, atradās līdzenums, dažus kilometrus plats, un stiepās kādu gabalu līdztekus upei. Šajā no vējiem aizsargātajā ielejā valdīja tropu klimats; te ziedēja sitimkoks jeb akācija, no kā viss līdzenums bija dabūjis savu nosaukumu — Sitima ieleja. Tieši šeit bija apmetušies israēlieši, atrodot sev patīkamu patvērumu upmalas akāciju birzīs.
Bet šajā pievilcīgajā apkārtnē tiem vajadzēja sastapties ar ļaunumu, kas bija nāvīgāks nekā varenie bruņoto vīru pulki vai tuksneša plēsīgie zvēri. Šo bagāto, dabiskām priekšrocībām apveltīto zemes stūrīti sagānīja tās vietējie iedzīvotāji. Visiem pieejamajā Baāla pagodināšanā, kas bija iedzīvotāju augstākā dievība, pastāvīgi atklājās vispazemojošākās un noziedzīgākās ainas. Visur varēja atrast vietas, kas iezīmējās ar kalpošanu elkiem un izvirtību, tā ka pat šo vietu nosaukumi atgādināja tautas netikumību un samaitātību.
Apkārtne atstāja aptraipošu iespaidu uz israēliešiem. Viņu prātam pastāvīgi uzmācās zemiskas domas, vieglā un bezrūpīgā dzīve atstāja savu samaitājošo iespaidu uz tikumību un, gandrīz pašiem nemanot, tie novērsās no Dieva, nonākdami stāvoklī, kur tie viegli varēja krist par upuri kārdinātājam.
[454] Apmešanās laikā pie Jordānas Mozus sāka gatavoties Kānaānas ieņemšanai. Lielo vadoni pilnīgi aizņēma šis uzdevums, bet tautai neziņas un gaidīšanas laiks izvērtās ļoti pārbaudošs, un, pirms vēl bija pagājušas vairākas nedēļas, viņu vēsture tika aptraipīta ar visnejēdzīgāko atkāpšanos no tikumības un godīguma.
Sākumā israēlieši reti kad satikās ar saviem pagānu kaimiņiem, bet pēc kāda laika nometnē sāka iezagties midianiešu sievietes. Viņu parādīšanās neradīja nekādu trauksmi, un tās turpināja īstenot savu plānu tik mierīgi, ka Mozus tam nepievērsa nekādu vērību. Šo sieviešu nolūks satiksmē ar ebrejiem izpaudās viņu vilinājumos pārkāpt Dieva likumus un pievērst uzmanību pagānu tikumiem un ierašām, kā arī pavedināt kalpot elkiem. To visu rūpīgi slēpa zem draudzības izkārtnes tā, ka pat ļaužu uzraugiem neradās nekādas aizdomas.
Uz Bileāma ierosinājumu Moāba ķēniņš rīkoja lielus svētkus par godu saviem dieviem, un pastāvēja slepena noruna, ka Bileāms pamudinās tajos piedalīties arī israēliešus. Tā kā tie viņu uzskatīja par Dieva pravieti, tad šim vīram nenācās grūti sasniegt savu mērķi. Liela daļa ļaužu kopā ar viņu devās noraudzīties šajos svētkos. Tie uzdrošinājās nostāties uz aizliegtās zemes un sapinās sātana valgos. Deju un mūzikas apburti un pagānu jaunavu skaistuma savaldzināti, tie atteicās no uzticības Jehovam. Piedaloties līksmajos sarīkojumos un dzīrēs, vīna baudīšana aptumšoja viņu prātu un nolauza pašsavaldīšanās barjeras. Kaislībām tika dota pilna brīvība un, aptraipījuši savu sirdsapziņu kārībās, tie ļāvās pierunāties un locīja ceļus elku priekšā. Viņi pienesa upurus uz pagānu altāriem un piedalījās vispazemojošākajās ceremonijās.
Nepagāja ilgs laiks, līdz inde kā nāvīga sērga izplatījās pa visu Israēla nometni. Tos, kuri kaujās bija uzvarējuši savus ienaidniekus, tagad pārvarēja pagānu sievietes. Ļaudis šķita kā apmāti. Virsnieki un vadošie vīri atradās starp pirmajiem pārkāpējiem, un apgrēkojās tik daudz ļaužu, ka atkrišana šķita pārņemam visu tautu — “ Israēls bija pieķēries Baālam Peoram”. (Skat. 4. Moz. 25. nod.) Kad Mozus beidzot ievēroja šo ļaunumu, ienaidnieka plāni jau bija guvuši tādus [455] panākumus, ka israēlieši ne tikai piedalījās izlaidīgajās ceremonijās Peora kalnā, bet pagānu rituāli tika praktizēti pat Israēla nometnē. Sirmo vadoni pārņēma sašutums, un iedegās arī Dieva dusmas.
Israēla noziedzīgā rīcība panāca to, ko nespēja Bileāma burvības - viņi paši šķīrās no Dieva, bet ātri sekojošais sods atmodināja ļaudīm atziņu par sava grēka lielumu. Nometnē izcēlās briesmīgs mēris, kuram par upuri krita desmit tūkstoši cilvēku. Dievs pavēlēja soģiem nogalināt visus atkritušos vadoņus. Šī pavēle tika tūlīt izpildīta. Vainīgo līķus pakāra visa Israēla acu priekšā, lai draudze izjustu, cik riebīgs Dievam ir viņu grēks, un baidītos no Viņa dusmām, redzot, cik bargi Viņš izturējies pret tautas vadoņiem. Visi saprata, ka sods ir taisnīgs, un ļaudis steidzās uz saiešanas telti, ar asarām un dziļā pazemībā atzīdami savu pārkāpumu. Tā raudot Dieva priekšā pie saiešanas telts, kamēr sērga vēl arvien darīja savu nāvējošo darbu un soģi pildīja briesmīgo uzdevumu, nometnē pārdroši ienāca Simrijs, dižciltīgs israēlietis, kādas midianiešu netiklas sievietes pavadībā, kas bija no augstas kārtas un piederēja pie vienas no ievērojamākajām midianiešu ģimenēm. Viņš to veda uz savu telti. Nekad vēl netikumība nebija izpaudusies tik bezkaunīgi un uzstājīgi. No vīna iesilis, Simrijs plātījās ar savu grēku “kā Sodoma” un lielījās, nepazīdams kaunu. Kad priesteri un vadoņi bēdās un pazemojumā bija nometušies pie zemes, raudādami “starp priekškaru un altāri” un lūgdami Kungu saudzēt savus ļaudis un neatstāt kaunā savu mantojumu, šis Israēla lielkungs visas sapulces priekšā lielījās ar grēku, it kā ignorējot Dieva atriebību un izsmejot tautas soģus. Tad Pinehass, augstā priestera Ēleāzara dēls, cēlās no sapulces un, satvēris šķēpu, “gāja šim israēliešu vīram pakaļ teltī” un tos abus nodūra. Tā mocība tika apturēta un priesteris, kas izpildīja Dieva sodu, tika pagodināts visa Israēla priekšā, un viņam un tā namam priestera amatu piešķīra uz mūžīgiem laikiem. “Pinehass ir novērsis manu dusmu kvēli no Israēla bērniem ar to, ka viņš iedegās savā dusmu kaislībā viņu vidū; tāpēc, neskatoties uz manu dusmu kvēli, Es neesmu pilnīgi iznīcinājis Israēla bērnus.” [456]
Sods, kas piemeklēja Israēlu viņu grēku dēļ Sitimā, aizveda nāvē pēdējos ļaudis no to vidus, kuri gandrīz pirms četrdesmit gadiem paši par sevi bija izteikuši spriedumu, ka “tiem jāmirst tuksnesī”. Pēc Dieva pavēles Jordānas līdzenumā notikusī ļaužu skaitīšana rādīja, ka vairs “nebija neviena vienīga vīra no to skaita, ko Mozus un priesteris Ārons bija skaitījuši Sinaja tuksnesī. (..) No tiem vairs neviens nebija atlicies, kā vienīgi Kālebs, Jefunnas dēls, un Jozua, Nūna dēls.” (4. Moz. 26:64,65)
Dievs bija sodījis israēliešus, tāpēc ka tie padevās midianiešu vilinājumiem, bet arī pavedinātāji nedrīkstēja izbēgt dievišķās taisnības dusmām. Amalekieši, kas bija uzbrukuši Israēlam, nogalinādami vājos un atpalikušos, savu sodu saņēma tikai daudz vēlāk, bet midianiešiem, kas viņus bija pavedinājuši uz grēku, kā daudz bīstamākiem ienaidniekiem Dieva sodu vajadzēja izjust tūlīt.
“Atriebies midianiešiem Israēla bērnu dēļ,” Dievs pavēlēja Mozum, “tad tu tapsi piepulcināts saviem ļaudīm.” Šis uzdevums tūlīt tika izpildīts. No katras cilts izraudzīja tūkstoš vīrus un Pinehasa vadībā nosūtīja kaujā. “Un tie karoja pret midianiešiem, kā Kungs bija pavēlējis Mozum, un nokāva visus vīriešus. Kopā ar citiem tie nokāva arī midaaniešu ķēniņus, tas ir (..) piecus midianiešu ķēniņus. Tie nokāva Bileāmu, Beora dēlu, ar zobenu.” Pēc Mozus pavēles, netika saudzētas arī sagūstītās sievietes kā visvainīgākās un bīstamākās Israēla ienaidnieces.
Tāds bija gals tiem, kas izdomāja un centās īstenot šo ļauno plānu pret Dieva tautu. Dziesminieks saka: “Pagānu tautas ir nogrimušas bedrē, ko pašas rakušas; tīklā, ko viņas izlikušas, sapinusies viņu pašu kāja.” (Ps. 9:16) “Jo Kungs neatstums savu tautu un neatstās savu mantojumu. Un pie taisnības atgriezīsies Viņa tiesa (..).” “Viņš liks krist viņu bezdievībai atpakaļ uz viņiem pašiem, tiešām, tas Kungs, mūsu Dievs, viņus izdeldēs.” (Ps. 94:14,15,23)
[457] Aicināts nolādēt ebrejus, Bileāms ar visiem saviem burvju vārdiem nespēja tiem sagādāt nekādu ļaunumu, jo Kungs neredzēja “ļaunumu Jēkabā un nekādu noziegumu Israēlā”. (4. Moz. 23:21,23) Bet, kad tie, padodamies kārdināšanai, pārkāpa Dieva likumus, Viņa apsardzība tos atstāja. Ja Dieva tauta ir uzticīga Kunga baušļiem, tad “zīlēšana neder pret Jēkabu un buršana pret Israēlu”. (23.p.) Tāpēc visi sātana spēki un visi viņa uzbrukumi vērsti uz to, lai ļaudis pavedinātu grēkot. Kad tie, kas sevi atzīst par Dieva likumu ievērotājiem, šos priekšrakstus pārkāpj, tie līdz ar to šķiras no Dieva un vairs nav spējīgi pretoties saviem ienaidniekiem.
Israēlieši, kurus nespēja uzvarēt ar ieročiem un midianiešu burvībām, krita par laupījumu viņu netiklajām sievietēm. Tāda ir sātana kalpībā esošas sievietes vara, kuru tā izlieto, lai savaldzinātu un pazudinātu dvēseles. “Jo daudzus viņa ir nāvīgi ievainojusi un gar zemi gāzusi, un visāda veida varenie ir no viņas nožņaugti (..).” (Sal. pam. 7:26) Tā Seta bērni tika pavedināti novērsties no taisnības, kā rezultātā degradējās svētais dzimums. Tā tika kārdināts Jāzeps. Tādā veidā Simsons savu spēku, kas aizsargāja Israēlu, nodeva filistiešu rokās. Te klupa Dāvids. Un gudrais ķēniņš Salamans, kas trīs reizes nosaukts par Dieva mīluli, kļuva par kaislību vergu un upurēja taisnību tai pašai valdzinošajai varai.
“Un tas viss viņiem noticis zīmīgā kārtā un ir rakstīts par brīdinājumu mums, kas esam nonākuši pie laika robežām. Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt.” (1. Kor. 10:11,12) Sātans labi pārzina katra rakstura vājās vietas, kur tas visvieglāk ievainojams, jo viņš to ar velnišķīgu dedzību ir mācījies gadu tūkstošiem ilgi. Un nākamajās paaudzēs, lai starp Israēla lielkungiem nogāztu visstiprākos vīrus, viņš izmantoja tās pašas kārdināšanas, kuras tik sekmīgi pielietoja Baāla Peorā. Ejot cauri visiem gadsimtiem, sastopami rakstura vraki, kur ļaudis piedzīvojuši bojāeju, saduroties ar juteklisko baudu klinti. Tagad, kad mēs tuvojamies laika noslēgumam un Dieva tauta atrodas tuvu Debesu Kānaānas robežām, sātans, tāpat kā toreiz, ar divkāršu spēku centīsies aizkavēt tās ieiešanu jaukajā zemē. Savas cilpas viņš izliek ikvienai dvēselei. No viņa jāsargās ne tikai nezinātājiem un neizglītotajiem; viņš gatavos kārdinājumus arī tiem, kas atrodas visaugstākajos amatos, vissvētākajā darbā. Ja viņam izdosies tos pavedināt [458] aptraipīt savas dvēseles, tad viņš ar šo cilvēku iespaidu varēs iznīcināt daudzus. Sātans izmanto tos pašus ieročus, ko izmantoja pirms trīstūkstoš gadiem. Ar pasaulīgu draudzību, ar kairinošu skaistumu, izpriecu meklēšanu, izlaidību, dzīrēm vai vīna kausu viņš pavedina cilvēkus pārkāpt septīto bausli.