Bileāms bija palicis dzīvs, pateicoties nabaga lopiņam, pret kuru tas tik briesmīgi izturējās. Vīrs, kas apgalvoja, ka esot Kunga pravietis, kas teica, ka “viņa acis ir atvērtas”, ka “redz Visvarenā parādīšanas”, bija tā apmāts no mantkārības un godkāres, ka nespēja saskatīt Kunga eņģeli, ko redzēja pat viņa lopiņš. “Šās pasaules dievs ir apstulbojis neticīgās sirdis.” (2. Kor. 4:4) Ak, cik daudzi tādā veidā tiek apstulboti! Tie steidzas iet pa aizliegtiem ceļiem, pārkāpdami Dieva likumus, un nespēj atzīt, ka Dievs un Viņa eņģeļi ir pret tiem. Tāpat kā Bileāms, tie kļūst nikni uz visiem, kas viņus grib pasargāt no bojāejas.
Tik nežēlīgi izturoties pret savu lopu, Bileāms skaidri atklāja, kāds gars viņu pārvalda. “Taisnais gādā par savu lopu dzīvību, bet bezdievīgo sirds ir nežēlīga.” (Sal. pam. 12:10) Tikai nedaudzi atzīst, cik daudz tie grēko, nepareizi izturoties pret mājdzīvniekiem vai liekot viņiem ciest savas nolaidības dēļ. Dievs, kas radīja cilvēkus, esamībā izsauca arī [443] zemākos dzīvniekus, un “Viņš apžēlojas par visiem saviem radījumiem”. (Ps. 145:9) Dzīvnieki ir radīti, lai kalpotu cilvēkiem, bet cilvēkam nav tiesību tiem sagādāt sāpes ar rupju un nežēlīgu izturēšanos.
Cilvēka grēka dēļ “visa radība nopūšas un mokās līdz ar mums”. (Rom. 8:22) Ciešanas un nāve ir skārusi ne tikai cilvēkus, bet arī dzīvniekus, un, tā kā cilvēka pārkāpums sagādājis mokas arī dzīvniekiem, tad tam noteikti jācenšas tās samazināt, bet ne padziļināt. Kas izturas ļauni pret Dieva radījumiem tad, kad viņam ir dota pār tiem vara, ir gļēvulis un tirāns. Katra tieksme sagādāt sāpes citiem cilvēkiem vai neapzinīgiem radījumiem ir sātaniska. Domādami, ka nabaga mēmie dzīvnieki to nevar atklāt, daudzi nesaprot, ka viņu nežēlība reiz tomēr kļūs zināma. Ja šo cilvēku acis atvērtos tāpat kā Bileāmam, tad tie ieraudzītu Dieva eņģeļus, kas augšā Debesu pagalmos pret tiem sniedz liecību. Pieraksti nonāk Debesīs, un pienāks diena, kad tiks izteikts spriedums visiem, kas izturas nežēlīgi pret Dieva radījumiem.
Kad Bileāms ieraudzīja Dieva sūtni, viņš bailēs izsaucās: “Es esmu grēkojis, jo es nezināju, ka tu esi pret mani nostājies uz ceļa, bet ja tas tavās acīs ir nepatīkami, tad es griezīšos atpakaļ!” Kungs viņam ļāva turpināt ceļu, bet lika saprast, ka viņa vārdus pārvaldīs Dieva spēks. Kungs gribēja Moābam nodot liecību, ka ebreji atrodas Debesu apsardzībā, un to Viņš izdarīja visai iespaidīgā veidā, rādīdams tiem, cik bezspēcīgs ir Bileāms, nespējot izteikt lāstus bez dievišķas atļaujas.
Uzzinājis par Bileāma tuvošanos, Moāba ķēniņš ar lielu svītu izgāja tam pretī līdz pat valsts robežām. Kad tas izteica izbrīnu par to, ka pravietis bija vilcinājies nākt, neskatoties uz bagātīgo atalgojumu, Bileāms atbildēja: “Redzi, es esmu pie tevis atnācis, bet vai es kaut ko varu runāt, kaut vai vismazāko vārdu, no sevis, kā vien tos vārdus, ko tas Kungs liks manā mutē? Tikai to es runāšu.” Bileāmam bija žēl, ka ir tā ierobežots; viņš baidījās, ka nevarēs īstenot savu nodomu, jo viņu pārvaldīja Dieva spēks.
Ar lielu spožumu ķēniņš un zemes augstākie valstsvīri pavadīja Bileāmu uz “Baāla augstumiem”, no kurienes viņš varēja [444] pārskatīt ebreju pulkus. Un tā pravietis tagad stāv uz augsta kalna un nolūkojas lejup uz Dieva izredzēto tautu. Cik maz israēlieši zina par to, kas gatavojas notikt viņu tuvumā! Cik maz tie zina par Dieva aizgādību, kas dienām un naktīm tos apsargā! Cik neskaidra ir Dieva tautas izpratne! Cik kūtra tā ir bijusi visos laikos aptvert Viņa lielo mīlestību un žēlastību! Ja Dieva ļaudis varētu izprast Kunga brīnišķīgā spēka pastāvīgo aizgādību viņu labā, vai tad to sirdis nepildītos ar pateicību un godbijību, domājot par Viņa mīlestību, varenību un spēku?
Bileāms kaut ko zināja par ebreju upuru kalpošanu un savu noziedzīgo mērķu sasniegšanai cerēja iegūt Dieva svētību ar daudz pārākiem un dārgākiem upuriem. Tā elkiem kalpojošo moābiešu uzskati nomāca viņa paša spriedumu. Viņa gudrība bija kļuvusi par muļķību; garīgais skats bija aptumšots; padodamies sātana varai, viņš pats sevi bija padarījis aklu.
Uz Bileāma norādījumu uzcēla septiņus altārus, un uz katra no tiem viņš pienesa Dievam upuri. Tad Bileāms atkāpās uz kāda pakalna, lai tiktos ar Dievu, apsolīdamies ziņot Balakam, ko Kungs viņam atklās.
Ķēniņš ar Moāba augstmaņiem un lielkungiem stāvēja pie upuriem, kamēr ap viņiem pulcējās ziņkārīgais pūlis, gaidot pravieša atgriešanos. Beidzot tas nāca, un ļaudis cerēja dzirdēt vārdus, kas uz visiem laikiem iznīcinās to savādo spēku, kas darbojas ienīsto israēliešu labā. Bileāms teica: “No Aramas Balaks, moābiešu ķēniņš, mani atvedis, no austrumu kalnājiem: “Nāc, nolādi man Jēkabu un nāc, nonievā Israēlu!” Kā lai es nolādu to, ko Dievs nenolād? Kā lai es nonievāju, ko tas Kungs nav nonievājis? Jo no brīvi stāvošās klints virsotnes es to redzu, un no paaugstinājumiem es to ieraugu: redzi, tauta, kas savrup dzīvo un pagānu tautām nav pieskaitāma. Kas izskaitīs Jēkaba putekļus, kas izskaitīs Israēla vairuma ceturto daļu? Manai dvēselei tiktos mirt šo taisno nāvē, un es vēlos, kaut manas pēdējās dienas būtu tādas kā viņiem!”
Bileāms atzinās, ka ir nācis ar nodomu Israēlu nolādēt, bet vārdi, kurus tas izteica, bija pilnīgi pretēji viņa sirds domām. Kaut gan viņa dvēseli pildīja lāsti, tas bija spiests runāt par svētībām.
Raugoties uz Israēla nometni, Bileāms ar izbrīnu konstatēja pierādījumus šīs tautas ziedošajam stāvoklim. Israēlieši tam bija attēloti kā rupjš, nesavaldīgs pūlis, kā laupītāju bandas, kas zemi dara nedrošu un apkārtējām tautām ir kā mēris un iedveš briesmu sajūtu, bet viņu izskats liecināja pilnīgi pretējo. Viņš redzēja nometnes lielumu un tās pārdomāto iekārtojuma, kur viss liecināja par patiesu disciplīnu un kārtību. Viņam tika rādīta žēlastība, ar kādu Dievs uzlūko Israēlu, kā arī šīs izredzētās tautas īpatnējais raksturs. Tā nestāvēja uz vienas pakāpes ar apkārtējām nācijām, bet gan pacēlās tām pāri. “Tauta, kas savrup dzīvo un pagānu tautām nav pieskaitāma.” Tajā laikā, kad tika teikti šie vārdi, israēliešiem vēl nebija pastāvīgas dzīvesvietas, un viņu sevišķais raksturs, viņu tikumi un paradumi Bileāmam nebija pazīstami. Bet cik pārsteidzoši piepildījās šis pravietojums vēlākajā Israēla tautas vēsturē! Visā viņu gūstniecības laikā, visos gadsimtos, kur tie izkaisīti dzīvojuši starp citām tautām, tie ir palikuši atšķirti ļaudis. Tāpat arī Dieva tauta - patiesais Israēls, lai gan izkaisīts pa visu zemes virsu, ir tikai ceļinieki, kas kā pastāvīgi iedzīvotāji pierakstīti vienīgi Debesīs.
Bileāmam tika rādīta ne tikai ebreju tautas vēsture, bet viņš varēja skatīt arī patiesā Dieva Israēla izaugsmi un uzplaukumu laiku beigās. Viņš redzēja, ka tos, kas Kungu mīl un bīstas, pavada sevišķa Visaugstākā labvēlība. Viņš redzēja, kā Visvarenā roka tos atbalsta, staigājot tumšajā nāves ēnas ielejā. Viņš varēja skatīt, kā tie, vainagoti ar godību, slavu un nemirstību, izies no saviem kapiem un kā atpestītie, tērpti nemirstībā, priecāsies Jaunās Zemes nevīstošajā godībā. Lūkodamies šajā ainā, viņš izsaucās: “Kas izskaitīs Jēkaba putekļus, kas izskaitīs Israēla vairuma ceturto daļu?” Un redzot, kā uz katra galvas mirdz godības vainags, kā katra seja staro priekā, un lūkojoties nākotnē uz nebeidzamās dzīvības un neizsakāmās svētlaimes ainu, viņš izteica savu svinīgo lūgšanu: “Manai dvēselei tiktos mirt šo taisno nāvē, un es vēlos, kaut manas pēdējās dienas būtu tādas kā viņiem!”
Ja Bileāms būtu gribējis pieņemt gaismu, ko Dievs tam sniedza, tad, saskaņodamies ar saviem vārdiem, būtu [448] pārtraucis visus sakarus ar moābiešiem. Viņš vairs ilgāk nebūtu uzdrošinājies rotaļāties ar Dieva žēlastību, bet dziļā nožēlā atgrieztos pie Kunga. Tomēr Bileāms mīlēja netaisnības algu un bija apņēmies to iegūt.
Balaks bija paļāvīgi gaidījis lāstu, kas kā iznīcinošs posts nāks pār Israēlu, bet, dzirdot pravieša vārdus, viņš dusmīgi izsaucās: “Ko tu man esi darījis? Es tevi esmu aicinājis, lai tu nolādi manus ienaidniekus, un, redzi, tu tos svētīdams esi svētījis.” Cenzdamies izlīdzināt notikušo, Bileāms izlikās, ka vārdus, ko dievišķā Vara bija spiedusi izteikt, viņš ir sacījis aiz patiesas cieņas un uzmanības pret Dieva gribu. Viņš atbildēja: “Vai man nav jādara un jārunā tā, kā Kungs to licis manā mutē?”
Pat vēl tagad Balaks nespēja atteikties no sava nodoma. Viņš pieņēma, ka iespaidīgais skats uz ebreju nometni ir Bileāmu tā iebaidījis, ka tas nav uzdrošinājies vērsties pret tiem ar savām burvībām. Tāpēc ķēniņš nolēma aizvest pravieti uz kādu citu vietu, no kurienes bija pārredzama tikai maza daļa no nometnes. Ja Bileāms būtu piekritis nolādēt tos pa atsevišķām daļām, tad drīzi vien visa nometne aizietu bojā. No Pizgas kalna virsotnes tika izdarīts cits mēģinājums. Atkal uzcēla septiņus altārus, uz kuriem tika upurēts tāpat kā pirmajā reizē. Ķēniņš un viņa lielkungi palika uz vietas pie upuriem, kamēr Bileāms gāja sastapties ar Dievu. Pravietim no jauna tika dota dievišķa vēsts, kuru pārgrozīt vai neizsacīt nebija viņa varā.
Atgriežoties pie rūpju nomāktajiem un gaidošajiem ļaudīm, viņam jautāja: “Ko Kungs ir sacījis?” Un tāpat kā iepriekš, atbilde ķēniņa un lielkungu sirdis pildīja ar bailēm. “Dievs nav cilvēks, kas melotu, ne cilvēka bērns, ka ko nožēlotu. Vai lai Viņš runātu un to nedarītu? Vai lai sacītu un to neturētu? Redzi, man pavēlēts svētīt, un ko Viņš ir svētījis, to es nevaru pārgrozīt. Noziegumu Viņš neredz Jēkabā un ļaunumu Israēlā; Kungs, viņa Dievs, ir ar viņu un ķēniņu līksme pie viņa.”