[438] Atgriezušies pie Jordānas pēc Basanas iekarošanas, israēlieši apmetās pie upes - augšpus tās ietekai Nāves jūrā, tieši pretī Jērikas līdzenumam, lai sagatavotos pilnīgai Kānaānas ieņemšanai. Tas atradās pie Moāba robežām, tā ka šīs zemes iedzīvotāji bija ļoti izbijušies iebrucēju tiešā tuvuma dēļ.
Israēlieši gan moābiešuas nebija apgrūtinājuši, tomēr tie ar tumšām nojautām bija sekojuši visam, kas notika apkārtējās zemēs. Amoriešus, kuru priekšā viņiem vajadzēja atkāpties, ebreji tagad bija uzvarējuši, un apgabals, ko kādreiz amorieši atņēma moābiešiem, atradās Israēla rokās. Basanas karapulkus pārspēja kāda noslēpumaina vara, kuru ietina padebeša stabs, un ebreji iegāja milzu cietokšņos. Moābieši neuzdrošinājās tiem uzbrukt, jo ar ieročiem stāties pretī pārdabiskiem spēkiem, kas karoja par ebrejiem, būtu bezcerīgs pasākums. Bet tie, tāpat kā faraons, nolēma ņemt palīgā buršanu, lai tā pretotos Dieva darbam. Tie vēlējās panākt Israēla nolādēšanu.
Gan reliģiskā, gan nacionālā ziņā moābieši bija cieši saistīti ar midianiešiem. Un Balaks, Moāba ķēniņš, sev radniecīgajā tautā atmodināja baiļu izjūtu un nodrošināja tās līdzdarbību pret Israēlu ar ziņojumu: “Tagad šis pulks aprīs visu mums apkārt kā vērsis apēd zāli uz lauka.” (4. Moz. 22.-24. nod.) Kādam Mezopotāmijas iedzīvotājam, Bileāmam, tika piedēvētas pārdabiskas spējas, un viņa slava bija izpaudusies arī Moāba zemē, tādēļ nolēma to aicināt palīgā. Šajā nolūkā izsūtīja vēstnešus, “moābiešu un midianiešu vecākos”, kuriem vajadzēja panākt, lai viņa zīlēšanas un buršanas spējas vērstos pret Israēlu.
Sūtņi tūlīt devās garajā ceļā pāri kalniem un tuksnešiem uz Mezopotāmiju un, Bileāmu atraduši, vērsās pie viņa ar ķēniņa vēstījumu: “Redzi, tauta ir iznākusi no Ēģiptes un apklāj visu zemes virsu. [439] Tagad nāc, nolādi tos manis labā; varbūt, ka tad es spēšu pret tiem karot un tos izdzīt.” Bet Dievs Bileāmam sacīja: “Tev nebūs iet kopā ar viņiem, un tev nebūs nolādēt šo tautu, jo tā ir svētīta!”
Bileāms kādreiz bija labs cilvēks un Dieva pravietis, bet tad atkrita un padevās mantkārībai, tomēr vēl arvien sevi sauca par Visaugstākā kalpu. Tas nebija neziņā par Dieva darbu Israēla labā, un, kad sūtņi nāca ar savu vēsti, viņš labi saprata, ka tam ir pienākums Balaka piedāvāto atalgojumu noraidīt un sūtņus atlaist. Bet viņš uzdrošinājās tīksmināties ar kārdinājumu un spieda sūtņus palikt pie viņa šajā naktī, paskaidrodams, ka nevarot dot noteiktu atbildi, pirms neesot prasījis padomu Kungam. Bileāms zināja, ka viņa lāsti Israēlam nevar kaitēt. Ar tiem bija Dievs, un, kamēr tie paliek Viņam uzticīgi, nekāda pretēja vara ne virs zemes, ne ellē nespēja tos pārvarēt. Bet viņa lepnumam glaimoja sūtņu vārdi, kad tie teica: “Ko tu svētī, tas ir svētīts, un ko tu nolādi, tas ir nolādēts.” Vīra iekāri satrauca arī atnestais kukulis — dārgās dāvanas un slavas izredzes. Viņš alkatīgi pieņēma piedāvātos dārgumus un mēģināja izpildīt Balaka vēlēšanos, apliecinādams, ka noteikti grib paklausīt Dieva gribai.
Naktī Dieva eņģelis nāca pie Bileāma ar vēsti: “ Tev nebūs iet kopā ar viņiem, un tev nebūs nolādēt šo tautu, jo tā ir svētīta.”
No rīta Bileāms negribīgi atlaida sūtņus, bet neteica tiem, ko Kungs bija sacījis. Aizkaitināts, ka pēkšņi izgaisušas cerības uz peļņu un godu, viņš īgni izsaucās: “Eita atpakaļ uz savu zemi, jo tas Kungs man ir aizliedzis un neļauj iet ar jums.”
Bileāms “mīlēja netaisnības algu”. (2. Pēt. 2:15) Mantkārības grēks, ko Dievs apzīmē kā kalpošanu elkiem, spieda to izdabāt cilvēkiem, un šīs vienas kļūdas dēļ sātans pār viņu bija ieguvis pilnīgu varu. Tā viņu aizveda bojā. Lai novērstu cilvēkus no kalpošanas Dievam, kārdinātājs vienmēr piedāvā pasaulīgus ieguvumus [440] un pasaulīgu godu. Viņš saka, ka tie ir pārlieku apzinīgi un tādēļ nevar sasniegt sev atbilstošu turību. Tā daudzi tiek pavedināti novērsties no stingra godīguma ceļa. Viens nepareizs solis atvieglina nākamo, un tie kļūst arvien pārdrošāki. Ja tie reiz sevi būs padevuši mantrausībai un varas kārei, tad darīs un iedrošināsies darīt visbriesmīgākās lietas. Daudzi sev glaimo, ka viņi dažu pasaulīgu priekšrocību dēļ var atļauties uz laiku nogriezties no stingra godīguma ceļa, jo, mērķi sasnieguši, savu rīcību pēc patikas varēs atkal izmainīt. Tie paši sasaistās sātana valgos un reti kad pēc tam vairs izglābjas.
Kad sūtņi Balakam paziņoja pravieša atteikšanos nākt viņiem līdzi, tie nenojauta, ka to ir aizliedzis Dievs. Domādams, ka Bileāms vilcinās tikai tāpēc, lai saņemtu lielāku atalgojumu, ķēniņš sūtīja vēl vairāk un ievērojamākus lielkungus, kā pirmo reizi. Viņš lika tiem solīt vēl lielāku godu un pilnvaroja izpildīt visus noteikumus, kādus vien Bileāms prasītu. Spiedošā Balaka vēsts pravietim tagad skanēja tā: “Lūdzams, neliedzies nākt pie manis! Jo es tevi augsti godināt godināšu, un visu, ko tu man teiksi, to es izdarīšu; bet lūdzams nāc un nolādi man šo tautu!”
Bileāms tika pārbaudīts vēl otru reizi. Atbildot sūtņiem, viņš izrādīja lielu apzinīgumu un godīgumu, apgalvodams, ka nekāds zelta vai sudraba daudzums nevar to piespiest rīkoties pret Dieva gribu. Tomēr viņš ilgojās izpildīt ķēniņa vēlēšanos; lai gan tam jau reiz bija skaidri paziņots Dieva prāts, viņš tomēr sūtņiem lika palikt, lai atkal varētu jautāt Dievam, it kā Mūžīgais būtu cilvēks, kuru var pierunāt.
Naktī Kungs parādījās Bileāmam un teica: “Ja tie vīri ir nākuši tevi aicināt, tad celies un ej ar viņiem, bet tikai to vārdu, ko Es tev teikšu, to pildi.” Ja jau viņš tik ļoti gribēja, tad tik daudz Kungs Bileāmam atļāva darīt pēc sava prāta. Bileāms nemeklēja darīt Dieva prātu, bet izvēlējās pats savu ceļu un tad mēģināja tam iegūt Kunga piekrišanu.
Arī šodien ir ļaužu tūkstoši, kas rīkojas līdzīgā veidā. Tiem nenāktos grūti izprast savu pienākumu, ja tas saskanētu ar viņu tieksmēm. [441] Bībelē tas ir skaidri izteikts, vai arī apstākļi un saprāts dod nepārprotamus norādījumus. Bet tā kā šie norādījumi runā pretī viņu vēlmēm un tieksmēm, tad tie bieži vien cenšas tos neievērot un uzdrošinās nākt pie Dieva, lai uzzinātu, kāds ir viņu pienākums. Ar šķietami lielu apzinīgumu tie ilgi un nopietni lūdz pēc gaismas. Bet Dievs neļaujas apsmieties. Bieži vien Kungs arī atļauj šiem cilvēkiem sekot savām tieksmēm un ciest attiecīgās sekas. “Bet Mana tauta neklausīja Manu balsi, Israēls Mani negribēja. Tad Es viņus pametu viņu cietsirdībā, lai viņi staigā pēc sava prāta.” (Ps. 81:12,13) Ja kāds skaidri redz savu pienākumu, tad lai neuzdrošinās iet pie Dieva ar lūgumu atvainot viņu par tā nepildīšanu. Tādam cilvēkam labāk vajadzētu pazemīgā un padevīgā garā lūgt dievišķo spēku un gudrību, lai tas spētu saskaņoties ar minētā pienākuma prasībām.
Moābieši bija samaitāta, elkus pielūdzoša tauta, bet pēc gaismas, ko tie bija saņēmuši, viņu grēks Debesu acīs nebija tik liels kā Bileāma. Viņš uzdevās par Dieva pravieti, un visi pieņēma, ka tas, ko viņš runā, ir nācis no dievišķās Autoritātes. Tāpēc viņš nedrīkstēja runāt, kā pats gribēja, bet viņam bija jāpasludina Dieva dotā vēsts. Kungs viņam pavēlēja: “Tikai to vārdu, ko Es tev teikšu, to pildi. ”
Bileāms saņēma atļauju doties līdzi Moāba sūtņiem, ja tie no rīta viņu aicinātu. Bet, viņa vilcināšanās aizkaitināti un sagaidīdami jaunu liegšanos, tie devās ceļā uz mājām bez tālākām pārrunām. Līdz ar to bija novērsta katra aizbildināšanās, lai piekristu Balaka lūgumam. Tomēr Bileāms bija apņēmies iegūt piedāvāto atalgojumu un no rīta, paņēmis ēzelieni, uz kuras tas bija pieradis jāt, steigšus devās ceļā. Viņš baidījās, ka tikai tam netiek atņemta dievišķā atļauja, tādēļ ātri traucās uz priekšu, lai nezaudētu kāroto atlīdzību.
Bet “Kunga eņģelis nostājās viņam ceļā, lai būtu viņam par naidīgu pretinieku”. Lopiņš redzēja Dieva sūtni, ko cilvēks nemanīja, un nogriezās tīrumā. Ar briesmīgiem sitieniem Bileāms to izvadīja atpakaļ uz ceļa, bet kādā šaurā, klinšu sienu ieskautā vietā eņģelis parādījās atkal, un, mēģinādama izvairīties no draudošā svešinieka, ēzeliene sava pavēlnieka kāju piespieda pie sienas. Bileāms bija palicis akls pret Debesu iejaukšanos un nesaprata, ka Dievs viņam tā aizšķērso ceļu. Tas kļuva nesavaldīgs un dusmās, nežēlīgi sitot, dzina ēzelieni uz priekšu.
[442] “Un tā Kunga eņģelis virzījās joprojām uz priekšu un nostājās kādā šaurā spraugā, kur nebija vietas, lai atkāptos nedz pa labi, nedz pa kreisi.” Tur atkal tas draudoši parādījās, tā ka bailēs drebošais lops apstājās un metās pie zemes zem sava jātnieka. Bileāma dusmām vairs nebija robežu un viņš sita savu lopu ar spieķi vēl briesmīgāk nekā pirms tam. Tad Dievs tam atdarīja muti, un “mēmais nastu nesējs lops runāja cilvēka balsī un apturēja pravieša neprātīgo nodomu”. (2. Pēt. 2:16) “Ko es tev esmu darījis, ka tu mani trīs reizes esi sitis?” tas teica.
Saskaities, ka ir aizkavēts nodomātajā ceļā, Bileāms lopam atbildēja tā, it kā runātu ar kādu saprātīgu radījumu: “Tāpēc ka tu mani esi kaitinājusi! Ja man būtu bijis zobens rokā, es tevi nokautu!” Šeit kāds, kas sevi sauca par gaišreģi, bija devies ceļā, lai nolādētu veselu tautu, vēlēdamies paralizēt tās spēku, kaut gan viņam nebija varas nonāvēt pat savu lopu, uz kura tas jāja.
Tagad Bileāma acis tika atvērtas un tas ieraudzīja Dieva eņģeli stāvam ar izvilktu zobenu rokā, gatavojoties viņu nogalināt. Izbijies “viņš klanījās un nometās uz savu vaigu”. Eņģelis sacīja: “Kāpēc tu savu ēzelieni esi tā trīs reizes sitis? Redzi, es tev nostājos par pretinieku, lai tevi atturētu, jo tavs ceļš ir ļauns un pret manu gribu. Bet pat ēzeliene mani bija ieraudzījusi, un tā trīs reizes ir šeit no manis nost virzījusies, un ja viņa nebūtu varējusi novirzīties, tad es tiešām tevi būtu nositis un viņu būtu atstājis dzīvu.”