Mozus parādīja neuzticību Dievam. “Vai mēs jums nedabūsim ūdeni?” viņš jautāja, it kā Dievs negribētu darīt to, ko pats bija apsolījis. Tādēļ Kungs abiem brāļiem paskaidroja: “Jūs neesat Man ticējuši un neesat Mani svētījuši Israēla bērnu acu priekšā.” Kad aptrūka ūdens, arī viņu pašu ticība Dieva apsolījumu izpildei bija sākusi svārstīties. To panāca ļaužu kurnēšana un dumpošanās. Neticības dēļ pirmā paaudze bija notiesāta bojāejai tuksnesī, un tomēr tas pats gars atklājās arī viņu bērnos. [418] Vai arī tiem nebūs lemts piedzīvot apsolījuma piepildīšanos? Noguruši un drosmi zaudējuši, Mozus un Ārons neko nedarīja, lai mainītu tautas satraukto noskaņojumu. Ja viņiem pašiem būtu nesatricināma ticība Dievam, tad tie stāvokli varētu attēlot tādā gaismā, ka ļaudis šo pārbaudi spētu izturēt. Ar ātru, noteiktu, autoritatīvu ietekmi, kādā tie kā tautas vadoņi bija ietērpti, viņi kurnētājus varēja apturēt. Tiem pienācās darīt visu, kas bija viņu spēkos, lai labotu lietas stāvokli, un tikai tad lūgt palīgā Dievu. Cik daudz ļaunuma būtu novērsts, ja kurnēšana Kadešā būtu apspiesta ātrāk!
Ar savu pārsteidzīgo rīcību Mozus atņēma spēku mācībai, kuru Dievs bija vēlējies sniegt. Klints kā Kristus simbols, vienreiz jau bija sista, līdzīgi kā Kristum tikai vienreiz jātiek upurētam. Otrajā reizē uz klinti vajadzēja runāt, kā mums tagad vajag tikai lūgt svētības Jēzus Vārdā. Ar to, ka Mozus klinti sita otru reizi, šī skaistā ainojuma nozīme tika iznīcināta.
Pat vēl vairāk, - Mozus un Ārons pierakstīja sev varu, kāda pienācās vienīgi Kungam. Dievišķās iejaukšanas nepieciešamība šo gadījumu padarīja ļoti svinīgu, un Israēla vadoņiem vajadzēja to izmantot, lai iedvestu ļaudīm godbijību pret Dievu un stiprinātu ticību Viņa varai un labvēlībai. Dusmīgi izsaucoties: “Vai mēs jums nedabūsim ūdeni no šīs klints?” — tie nostājās Kunga vietā, it kā tāds spēks būtu atkarīgs no viņiem — cilvēkiem, ar visām cilvēciskajām vājībām un kaitēm. Pastāvīgas ļaužu kurnēšanas un dumpošanās nogurdināts, Mozus bija izlaidis no acīm Visvareno Palīgu, un bez Dieva spēka viņš savas dzīves stāstu aptraipīja ar cilvēciskas vājības izpausmi. Vīrs, kas varēja palikt šķīsts, stiprs un nesavtīgs līdz dotā uzdevuma izpildes beigām, tomēr tika pārvarēts. Dievs tika apkaunots Israēla draudzes priekšā tad, kad Viņu vajadzēja sevišķi pagodināt un izcelt.
Šajā gadījumā Kungs netiesāja tos, kuru bezdievīgā izturēšanās bija izaicinājusi Mozus un Ārona pārkāpumu. Visa nepatika vērsās pret vadoņiem. Tie, kas darbojās kā Dieva pārstāvji, nebija Viņu pagodinājuši. Mozus un Ārons jutās apbēdināti un aizmirsa patiesību, ka ļaudis kurnēja pret Dievu un nevis pret viņiem. Lūkodamies paši uz sevi un meklēdami sev līdzjūtību, tie neapzinīgi krita grēkā un neparādīja tautai tās lielo vainu Dieva priekšā.
Rūgts un dziļi pazemojošs bija tūlīt [419] paziņotais spriedums: “Kungs runāja uz Mozu: “Tādēļ, ka jūs neesat Man ticējuši un neesat Mani svētījuši Israēla bērnu acu priekšā, tādēļ jūs arī neievedīsit šo draudzi zemē, ko Es tiem esmu devis!”” Viņiem, tāpat kā visam dumpīgajam Israēlam, vajadzēja mirt pirms Jordānas pāriešanas. Ja Mozus un Ārons vēl būtu jutušies aizvainoti vai arī, dzirdot dievišķo brīdinājumu un rājienu, būtu nodevušies sacelšanās un neapmierinātības garam, tad viņu grēks izvērstos daudz lielāks. Tomēr viņi nebija vainojami ietiepīgā un apzinātā grēkā; tos pārvarēja pēkšņs kārdinājums, ko viņi tūlīt un no visas sirds nožēloja. Kungs pieņēma viņu nožēlu, kaut arī nevarēja tos atstāt nesodītus tā ļaunuma dēļ, ko viņu grēks varēja nodarīt tautai.
Mozus šo spriedumu neslēpa, bet sacīja ļaudīm, ka nevarēs tos ievest Apsolītajā zemē, jo nav pagodinājis Dievu. Viņš tiem lika ņemt vērā smago sodu, kas to piemeklēja, un pārdomāt, kā Dievs skatās uz viņu kurnēšanu, uzliekot vienam vienīgam cilvēkam sodu, kuru tie ar saviem grēkiem ir izsaukuši pār sevi. Viņš tiem stāstīja, ka ir lūdzis, lai šo spriedumu atceltu, bet Dievs viņa lūgumu noraidījis. “Bet tas Kungs bija jūsu dēļ uz mani sadusmojies, un Viņš mani neuzklausīja.” (5. Moz. 3:26)
Katrā grūtību vai pārbaudījumu brīdī israēlieši bija gatavi apsūdzēt Mozu, ka viņš tos ir izvedis no Ēģiptes, it kā Dievs te nemaz nebūtu darbojies. Visā ceļojuma laikā, kad tie sūdzējās par grūtībām un kurnēja pret saviem vadoņiem, Mozus tiem bija teicis: “Jūs kurnat pret Dievu. Ne es, bet Viņš jūs ir atbrīvojis.” Bet, runājot pie klints, viņa pārsteidzīgie vārdi “ vai mēs jums nedabūsim ūdeni?” tiešām šķita kā atzīšanās, ka tautas sūdzības ir bijušas pamatotas, un līdz ar to stiprināja ļaužu neticību un attaisnoja viņu kurnēšanu. Neļaudams Mozum ieiet Apsolītajā zemē, Kungs šos uzskatus no viņu apziņas gribēja izdzēst uz visiem laikiem. Tas tagad bija nepārprotams pierādījums, ka viņu vadonis nav bijis Mozus, bet gan varenais Eņģelis, par kuru Kungs bija teicis: “Redzi, Es sūtīšu eņģeli tavā priekšā, kas tevi ceļā pasargās, lai novestu tevi uz vietu, kādu Es tev esmu sataisījis. Sargies viņa priekšā, klausi tā balsij un nesacelies pret viņu, jo viņš tādus pārkāpumus nepiedos, jo mans vārds mājo viņā.” (2. Moz. 23:20,21)
“Kungs bija jūsu dēļ uz mani sadusmojies,” teica Mozus. [420] Visa Israēla acis bija pievērstas Mozum, un viņa grēks meta ēnu uz Dievu, kas to bija izredzējis par savas tautas vadoni. Pārkāpums bija zināms visai draudzei, un, ja Kungs to būtu tā vienkārši palaidis garām, tad rastos iespaids, ka pie tiem, kas ieņem atbildīgas vietas, neticība un nepacietība ārkārtējos izaicinājuma brīžos var palikt nesodīta. Bet kad tika paziņots, ka šī viena grēka dēļ Mozus un Ārons nevar ieiet Kānaānā, ļaudis saprata, ka Dievs neuzlūko atsevišķu personu un noteikti sodīs jebkuru pārkāpēju.
Israēla vēsture uzrakstīta par mācību un brīdinājumu nākamām paaudzēm. Visu turpmāko laikmetu cilvēkiem Debesu Dievs jāuzlūko kā bezpartejisks valdnieks, kas nekādā gadījumā neattaisno grēku. Tomēr tikai nedaudzi atzīst grēka pārlieku lielo grēcīgumu. Cilvēki sev glaimo, ka Kungs ir par labu, lai sodītu pārkāpējus, bet Bībelē aprakstītās vēstures gaismā redzams, ka Dieva laipnība un Viņa mīlestība liek Viņam rīkoties ar grēku kā ar ļaunumu, kas liktenīgā kārtā kaitē Visuma mieram un laimei.
Pat Mozus godīgums un uzticība nespēja novērst viņa pieļautās kļūdas sekas. Ļaudīm Kungs bija piedevis lielākus pārkāpumus, bet ar vadoņa grēku Viņš nevarēja rīkoties tā, kā ar tiem, kuri tiek vadīti. Viņš Mozu bija pagodinājis vairāk nekā jebkuru cilvēku virs zemes. Kungs tam bija atklājis savu godību un izmantojis kā starpnieku, dodot Israēlam likumus. Tas, ka Mozus bija saņēmis tik lielu gaismu un zināšanas, viņa grēku darīja jo smagāku. Uzticība pagātnē neizpirks nevienu ļaunu darbu. Jo lielāka ir cilvēkam dotā gaisma un priekšrocības, jo lielāka viņa atbildība, — jo smagāks viņa pārkāpums un bargāks tam sekojošais sods.
Pēc cilvēciskiem uzskatiem, Mozus nebija izdarījis nekādu lielu noziegumu; viņa grēks bija parasts atgadījums. Dziesminieks saka: “Viņš izteica neapdomīgus vārdus ar savām lūpām.” (Ps. 106:33) Pēc cilvēku sprieduma, tā varēja būt nieka lieta, bet, ja Dievs tik stingri ir rīkojies ar sava visuzticamākā un visvairāk godātā kalpa grēku, tad Viņš to neatvainos arī pie citiem. Kungam nepatīk pašpaaugstināšanās gars, tieksme nopelt brāļus. Kas piekopj šādu ļaunumu, tie apšauba Dieva darbu un bezdievīgajiem ļauj aizbildināt savu neticību. Jo svarīgāku stāvokli kāds ieņem, jo lielāks viņa iespaids, — jo vairāk tam nepieciešama pacietība un pazemība.
Ja Dieva bērni un sevišķi tie, kas atrodas atbildīgās vietās, [421] var tikt pavedināti piesavināties sev Dievam piederošo godu, sātans līksmojas. Tad viņš ir uzvarējis. Tieši tā viņš pats krita, un tā gūst vislabākās sekmes, cenšoties iznīcināt citus. Lai mūs pasargātu no viņa viltīgajiem izgudrojumiem, Dievs savā Vārdā ir devis ļoti daudz pamācību, kas norāda uz paaugstināšanās briesmām. Mūsu dabā nav nevienas tieksmes, nekādu gara spēju vai sirds nodomu, ko no acumirkļa uz acumirkli nevajadzētu pakļaut Dieva Gara vadībai. Nav nevienas svētības, ko Dievs dāvātu cilvēkam, ne arī kāda pārbaudījuma, kam Viņš ļautu nākt pār mums, ko sātans negribētu un nevarētu izmantot, lai kārdinātu, apgrūtinātu un iznīcinātu dvēseli, ja tikai mēs tam dodam kaut vismazāko iespēju. Tāpēc, lai cik liela ir cilvēkam piešķirtā garīgā gaisma, lai cik lielā mērā viņš bauda dievišķo svētību un labvēlību, tam tomēr pastāvīgi vajadzētu pazemīgi staigāt Kunga priekšā un ticībā lūgt, lai Dievs vada katru viņa domu un uzrauga katru dziņu.
Visi, kas sevi sauc par dievbijīgiem, ir saistīti ar vissvētāko pienākumu - sargāt savu garu un valdīt pār sevi pat visnežēlīgākā izaicinājuma brīžos. Mozum uzliktās nastas bija ļoti lielas; tikai nedaudzi jebkad būs tik smagi pārbaudīti kā viņš; tomēr tas nevarēja atvainot viņa grēku. Kungs bija bagātīgi gādājis par savu tautu, un, ja tie paļautos uz Viņa spēku, tad nekad nekļūtu par rotaļlietu apstākļiem. Grēku nevar aizbildināt pat ar visasākajām kārdināšanām. Lai cik liels būtu spiediens, kas jāiztur dvēselei, tomēr pārkāpums ir mūsu pašu darbs. Ne zemei, ne ellei nav varas piespiest kādu cilvēku darīt ļaunu. Sātans uzbrūk mūsu vājajām vietām, bet mums nav vajadzības viņam padoties un tikt pārvarētiem. Lai cik stiprs un negaidīts arī nebūtu uzbrukums, Dievs vienmēr ir gādājis par palīdzību, un Viņa spēkā mēs varam uzvarēt.