[422] Israēla nometne Kadešā atradās pavisam netālu no Ēdoma robežām, un kā Mozus, tā arī visa tauta ļoti vēlējās turpināt ceļu uz Apsolīto zemi, šķērsojot šo teritoriju; tādēļ viņi, kā Dievs to bija norādījis, izsūtīja vēstnešus, lai ēdomiešu ķēniņam pateiktu: “Tā saka tavs brālis Israēls: Tu zini visas tās bēdas, kādās mēs atrodamies, ka mūsu ciltstēvi bija izgājuši uz Ēģipti, ka mēs ilgu laiku esam dzīvojuši Ēģiptē un ka ēģiptieši mums un mūsu senčiem ir ļaunu darījuši. Tad mēs brēcām uz to Kungu, un Viņš paklausīja mūsu balsi un sūtīja eņģeli, un tas mūs izveda no Ēģiptes, un redzi, tā mēs tagad atrodamies Kadešā, pilsētā tavā pierobežā. Ļauj mums iziet tavai zemei cauri! Mēs neiesim pa tīrumiem, nedz arī pa vīna kalniem, mēs nedzersim ūdeni no akām, kas ir izraktas; mēs iesim tikai pa lielceļu, kas ir ķēniņa ceļš, un mēs nenogriezīsimies ne pa labi, ne pa kreisi, tiekams būsim izgājuši cauri tavam robežgabalam.” (4. Moz. 20:14-20)
Laipnais lūgums tika atbildēts ar draudošu noliegumu: “Mēs neļausim iet caur mūsu robežām, citādi es tev iziešu pretim ar zobenu.”
Pārsteigti par šo noraidošo atbildi, Israēla vadītāji ķēniņam nosūtīja vēl otru lūgumu ar apsolījumu: “Mēs iesim pa ceļa uzbērumu, un ja mēs vai mūsu lopi dzersim no tava ūdens, tad mēs par to dosim pietiekamu samaksu; mēs cita nekā negribam, kā kājām iziet caur tavu zemi.”
“Tev nebūs doties manai zemei cauri!” skanēja atbilde, un bruņoti ēdomiešu pulki jau nostājās grūti pārejamajās vietās, tā kā miermīlīga virzīšanās uz priekšu nebija iespējama, un varu lietot ebrejiem bija aizliegts. Tiem tagad nācās mērot garāko ceļu apkārt Ēdoma zemei.
Ja tauta, kad tā tika pārbaudīta, būtu uzticējusies Dievam, tad Kunga karapulku Virsnieks būtu to vadījis cauri Ēdomam un zemes iedzīvotāji būtu no tiem baidījušies, tā ka [423] naida vietā izrādītu labvēlību. Bet israēlieši kavējās rīkoties pēc Dieva norādījuma, un, kamēr tie vaimanāja un kurnēja, zelta izdevība jau bija zudusi. Kad tie beidzot bija gatavi lūgt ķēniņu, tad šis lūgums tika noraidīts. Visu laiku, kamēr tie bija atstājuši Ēģipti, sātans nemitīgi pūlējās likt viņiem ceļā šķēršļus un kārdināšanas, lai tie neiemantotu Kānaānu. Un savā neticībā tie viņam atkārtoti bija atvēruši durvis, radot izdevības darboties pretī Dieva nodomam.
Ir svarīgi ticēt Dieva vārdam un rīkoties pēc tā ātri, kamēr Viņa eņģeļi gaida, lai mums palīdzētu. Ļaunie eņģeļi vienmēr ir gatavi kavēt katru mūsu nākamo soli. Un, kad Kungs tālredzīgi pavēl saviem bērniem doties uz priekšu, kad Viņš to labā gatavs darīt lielas lietas, sātans viņus kārdina izturēties nenoteikti un ar vilcināšanos izsaukt pār sevi Dieva nepatiku; ļaunais cenšas iekvēlināt strīda garu vai arī pamodināt aizdomas un neticību, tādā veidā nolaupot svētības, kuras Dievs tiem vēlējies dot. Kunga kalpiem jābūt apņēmīgiem un noteiktiem ļaudīm, vienmēr gataviem doties uz priekšu, tiklīdz Dieva aizgādība ir atvērusi ceļu. Katra vilcināšanās no viņu puses atvēl sātanam laiku darboties viņu sakāves labā.
Sākumā Mozum dotajā norādījumā attiecībā uz viņu ceļojumu caur Ēdomu, pēc paskaidrojuma, ka ēdomieši baidīsies no Israēla, Kungs savai tautai bija aizliedzis pret tiem izmantot šīs priekšrocības. Dieva spēkam darbojoties Israēla labā un ēdomiešiem izjūtot bailes no Israēla, tie varēja kļūt par vieglu laupījumu, tāpēc ebrejiem nebija ļauts tos aplaupīt. Viņiem tika dota pavēle: “Jūs iesit savu brāļu, Ēzava pēcnācēju, robežām cauri, kas dzīvo Seīrā; tie no jums bīsies, bet esiet ļoti uzmanīgi, ka jūs ar tiem nesākat karot, jo Es jums no viņu zemes nedošu ne pēdas platumu, kur varētu nostāties, jo Es esmu piešķīris Seīra kalnus Ēzava bērnu īpašumā.” (5. Moz. 2:4,5) Ēdomieši bija Ābrahāma un Īzāka pēcnācēji, un šo savu kalpu dēļ Dievs Ēzava bērniem parādīja žēlastību. Viņš tiem par mantojumu bija devis Seīra kalnus, un tos nedrīkstēja iznīcināt, ja vien viņu grēki tos nenostādīs aiz dievišķās žēlastības sniedzamības robežām. Ebrejiem vajadzēja atņemt zemi un iznīcināt kānaāniešus, kuru ļaunuma mērs bija pilns, bet ēdomiešiem vēl bija pārbaudes laiks un tāpēc ar tiem pienācās rīkoties žēlsirdīgi. Dievam patīk žēlastība un, pirms apbēdina ar sodu, Viņš parāda līdzcietību. Viņš israēliešiem mācīja saudzēt ēdomiešus, pirms prasīja no [424] tiem kānaāniešu iznīcināšanu.
Ēdoma un Israēla senči bija brāļi, un starp tiem vajadzēja pastāvēt brālīgai laipnībai un pieklājībai. Israēlam, pat visos nākamos laikos, bija aizliegts atriebties par pārestību sakarā ar noraidījumu ceļot caur šo zemi. Viņi nedrīkstēja cerēt, ka iemantos kādu daļu no Ēdomam piederošās teritorijas. Kaut arī israēlieši bija Dieva izredzētā un Viņa mīlētā tauta, tiem tomēr nācās ievērot Kunga uzliktos ierobežojumus. Dievs tiem bija apsolījis bagātīgu mantojumu, bet tie nedrīkstēja domāt, ka viņiem vieniem pašiem ir tiesības dzīvot uz Zemes un ka tie drīkstētu citus izstumt. Tiem bija noteikts, lai visā savā saskarē ar ēdomiešiem tie viņiem nedarītu nekādu netaisnību. Tie varēja ar viņiem tirgoties un iegādāties vajadzīgās lietas, tūlīt par visu samaksājot. Lai Israēls vairāk uzticētos Dievam un klausītu Viņa vārdam, tiem tika atgādināts: “Kungs, tavs Dievs, tevi svētījis (..), ka tev nekas nav trūcis.” Tiem nevajadzēja izjust atkarību no ēdomiešiem, jo viņiem blakus bija Dievs ar saviem bagātajiem palīdzības avotiem. Tie ne ar varu, ne ar viltu nedrīkstēja tiekties iegūt kaut ko, kas piederēja ēdomiešiem, bet visā savā satiksmē ar viņiem un par priekšzīmi citiem, vajadzēja ievērot dievišķo likumu: “Mīli savu tuvāku kā sevi pašu.”
Ja tie būtu šķērsojuši Ēdoma teritoriju, kā Dievs to bija nodomājis, tad šis gājums būtu kļuvis par svētību ne tikai viņiem pašiem, bet arī šīs zemes iedzīvotājiem, jo tas tiem dotu iespēju iepazīties ar Dieva tautu un viņu dievkalpošanu un redzēt, ka Jēkaba Dievs piešķir veiksmi tiem, kas Viņu mīl un bīstas. Bet Israēla neticība tam visam pārvilka svītru. Atbildot uz ļaužu kliegšanu, Kungs tiem gan deva ūdeni, bet atļāva, lai viņu neticībai sekotu sods. Tiem atkal vajadzēja doties cauri tuksnesim un dzesēt slāpes pie brīnumainā kārtā plūstošā Avota, kas nebūtu nepieciešams, ja tie būtu paļāvušies uz Dievu.
Tādēļ Israēla pulki atkal pagriezās uz dienvidiem, kur ceļš tiem gāja cauri neauglīgiem tuksnešiem, kas pēc ieskatīšanās zaļajās zemes strēlēs starp Ēdoma kalniem un lejām šķita pavisam izkaltuši. Virs kalnu grēdas, kas raudzījās uz šo tuksnesi, pacēlās Hora virsotne, kurai vajadzēja kļūt par Ārona nāves un kapa vietu. Kad israēlieši nonāca pie šī kalna, Mozus saņēma dievišķu pavēli:
“Ņem Āronu un viņa dēlu Ēleāzaru un ved tos Hora kalnā. Tur novelc Āronam viņa drēbes un uzvelc tās viņa dēlam Ēleāzaram, jo Ārons tur tiks piepulcināts un [425] nomirs.” (4. Moz. 20:22-29)
Abi vecie vīri kopā ar jaunāko devās grūtajā ceļā uz kalna virsotni. Mozus un Ārona galvas simts divdesmit gadu laikā bija kļuvušas baltas kā sniegs. Viņu garo un notikumiem bagāto dzīvi raksturoja vissmagākie pārbaudījumi un augstākie pagodinājumi, kādus jebkad saņēmuši cilvēki. Tie bija vīri ar lielām dabiskām dotībām, un visi viņu spēki bija attīstījušies satiksmē ar Mūžīgo, kļūdami cēlāki un cienījamāki. Viņu dzīve bija aizvadīta nesavtīgā darbā Dieva un līdzcilvēku labā; viņu sejas liecināja par lielu garīgo spēku, noteiktību, nodomu cēlumu un jūtu dziļumu.
Daudzus gadus Mozus un Ārons rūpēs un pienākumos bija stāvējuši viens otram blakus. Kopīgi viņi bija griezuši krūtis pretī neskaitāmām briesmām un kopīgi saņēmuši sevišķas Dieva svētības. Bet tagad bija pienācis laiks šķirties. Uz priekšu tie virzījās pavisam lēnām, jo tiem bija dārgs katrs acumirklis, ko vēl varēja pavadīt kopā. Kāpšana bija stāva un nogurdinoša, un, tā kā bieži vajadzēja apstāties, lai atpūstos, tad sarunas risinājās gan par pagātni, gan nākotni. Cik vien tālu sniedzās skats, to priekšā atklājās tuksneša ceļojuma ainas. Lejā, līdzenumā atradās Israēla pulku nometne, kuriem šie izredzētie vīri bija ziedojuši labākos mūža gadus, par kuru labklājību viņi tik ļoti interesējās un kuru dēļ tik daudz bija upurējuši. Kaut kur aiz Ēdoma kalniem atradās ceļš, kas veda uz Apsolīto zemi, uz zemi, kuras labumus Mozum un Āronam nebija ļauts baudīt. Nekādas sacelšanās jūtas neatrada vietu viņu sirdī, nekāda kurnēšana nenāca pār viņu lūpām; tomēr viņu sejās iezīmējās svinīgas skumjas, atceroties to, kas viņus izslēdza no tēvu mantojuma.
Ārona darbs Israēla labā bija pabeigts. Pirms četrdesmit gadiem, astoņdesmit triju gadu vecumā, Dievs viņu bija aicinājis pievienoties Mozum lielā un svarīgā pasākumā. Viņš sadarbojās ar savu brāli, izvedot Israēla bērnus no Ēģiptes. Viņš bija atbalstījis lielā vadoņa rokas, kad ebreju karaspēks cīnījās ar Amaleku. Viņam bija ļauts uzkāpt Sinaja kalnā, tuvoties Dieva klātbūtnei un redzēt dievišķo Godību. Kungs Ārona ģimenei bija piešķīris priestera amatu un viņu [426] pagodinājis ar svēto augstā priestera svaidījumu. Viņš to bija apstiprinājis svētajā amatā Koraha un viņa pulka briesmīgajā iznīcināšanas laikā, jo tieši ar Ārona starpniecību tika novērsta mocība. Kad sakarā ar Dieva skaidro pavēļu neievērošanu tika nonāvēti viņa divi dēli, viņš nesacēlās un pat nekurnēja. Un tomēr šī vīra cēlās dzīves stāsts bija aptraipīts. Ārons izdarīja smagu grēku, padodoties ļaužu prasībām un veidojot zelta teļu pie Sinaja kalna un tad, kad kopā ar Mirjamu bija kurnot apskauduši Mozu. Un arī Kadešā tie kopā ar Mozu apbēdināja Kungu, nepaklausot pavēlei vienīgi runāt uz klinti, lai tā dotu ūdeni.
Dievs gribēja, lai šie tautas lielie vadoņi būtu Kristus pārstāvji. Ārons uz krūtīm nesa Israēla cilšu vārdus. Viņš tautai ziņoja par Dieva gribu un salīdzināšanas dienā “ne bez asinīm” iegāja vissvētākā vietā kā visa Israēla starpnieks. Pēc šī darba viņš iznāca, lai svētītu draudzi, līdzīgi tam, kā Kristus nāks aplaimot savus gaidošos ļaudis, beidzoties Viņa salīdzināšanas darbam. Tieši svētā amata izcilais raksturs, kuru viņš ieņēma kā mūsu Lielā Augstā Priestera pārstāvis, Ārona grēku Kadešā padarīja tik smagu.