[406] Gandrīz četrdesmit gadus Israēla bērni skatam it kā izgaisa tuksneša tumsā. “Tad nu laika sprīdis,” saka Mozus, “cik ilgi esam gājuši no Kadeš-Barneas, līdz kamēr esam pārgājuši pār Zeredas upi, bija trīsdesmit astoņi gadi, tiekams visa karavīru audze bija gājusi bojā tuksnesī, kā tas Kungs to bija, uz tiem zīmējoties, ar zvērestu apsolījis. Savukārt arī tā Kunga roka bija pret viņiem, viņus izdeldējot no nometņu ļaužu vidus līdz pēdējam vīram.” (5. Moz. 2:14,15) Šo gadu laikā ļaudīm vienmēr tika atgādināts, ka tie atrodas zem dievišķa nopēluma. Saceļoties Kadešā, tie atmeta Dievu, un Dievs uz laiku atmeta viņus. Tā kā tie bija kļuvuši neuzticīgi Kunga derībai, tad nevarēja saņemt ar apgraizīšanu ieviesto derības zīmi. Viņu vēlēšanās atgriezties verdzības zemē bija atklājusi, ka tie nav brīvības cienīgi, tādēļ Pasā svētkus, kas tika iecelti, lai atcerētos atbrīvošanos no verdzības, tie nevarēja svētīt.
Tomēr kalpošanas turpināšanās svētnīcā norādīja, ka Dievs savu tautu nav pilnīgi atmetis. Kungs vēl arvien rūpējās par ļaužu vajadzībām. Runādams par viņu klejojumu gaitām, Mozus teica: “Jo Kungs, tavs Dievs, tevi ir svētījis visos tavos pasākumos, Viņš zina tavas gaitas šinī lielajā tuksnesī; šos četrdesmit gadus tas Kungs, tavs Dievs, ir bijis ar tevi; tev nekā nav trūcis.” (5. Moz. 2:7) Un levītu slavas dziesma, kuru uzrakstījis Nehemija, skaidri pierāda Dieva rūpes par Israēlu pat šajos soda izciešanas un trimdas gados. “Tomēr pēc savas lielās sirds žēlastības Tu tos neesi atstājis tuksnesī un Tavs padebeša stabs neatstājās no tiem dienā, vezdams pa ceļu, ne arī uguns stabs naktī, spīdēdams uz ceļa, kur tie gāja. Tu devi savu labo Garu, lai viņus pamācītu, un Tavu mannu neesi atrāvis viņu mutei; Tu devi ūdeni, kad tiem slāpa. Četrdesmit gadus Tu par viņiem esi rūpējies tuksnesī (..), viņu drēbes nekļuva [407] vecas un viņu kājas neuztūka.” (Nehem. 9:9-21, pēc Glika tulk.)
Klejošana tuksnesī nebija tikai kā sods nemierniekiem un kurnētājiem, bet arī audzināšanas līdzeklis nākamajai paaudzei, kuru vajadzēja sagatavot ieiešanai Apsolītajā zemē. Mozus viņiem paskaidroja: “Kungs, tavs Dievs, tevi pārmāca tā, kā tēvs pārmāca savu dēlu.” “Tev ir jāpiemin viss tas ceļš, pa kuru tas Kungs, tavs Dievs, tevi ir vadījis tuksnesī visus šos četrdesmit gadus, lai tevi pazemotu un lai tevi pārbaudītu, lai Viņš zinātu, kas ir tavā sirdsprātā, vai tu Viņa baušļus turēsi, vai ne. Un Viņš tevi pazemoja, lika tev badu ciest un ēdināja tevi ar mannu, ko tu vēl nepazini un ko tavi tēvi nebija pazinuši, lai liktu tev atzīt, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet ka cilvēks dzīvo no visa tā, kas iziet no tā Kunga mutes.” (5. Moz. 8:5,2,3)
“Viņš to atrada tuksnešainā zemē, klajumā, plēsīgu zvēru briesmīgu kaucienu vidū; Viņš to apkampa pasargādams, Viņš to pieņēma pie sevis, Viņš to sargāja kā acuraugu.” (5. Moz. 32:10] “Visās viņu bēdās Viņš bija ar tiem, un Viņa vaiga eņģelis tos izglāba. Savā mīlestībā un centienos viņus taupīt Viņš tos izglāba, Viņš tos atbalstīja un nesa uz savām rokām jau kopš seniem laikiem.” (Jes. 63:9)
No ļaužu dzīves tuksnesī tomēr aprakstīti ir vienīgi tie gadījumi, kur viņi sacēlās pret Kungu. Koraha dumpis prasīja četrpadsmit tūkstošu israēliešu bojāeju. Arī vēlāk tie vēl atsevišķos gadījumos parādīja to pašu nicinošo attieksmi pret dievišķo Autoritāti.
Tā kādreiz viens ēģiptieša un israēliešu sievas dēls, no jauktā pūļa vidus, kas Israēlam nāca līdzi no Ēģiptes, atstāja savu vietu nometnē un iegāja israēliešu daļā, apgalvodams, ka viņam esot tiesības tur uzcelt savu telti. Dievišķais likums to aizliedza, jo ēģiptiešu pēcnācēji no draudzes bija šķirti līdz trešajam augumam. Starp viņu un kādu israēlieti izcēlās strīds, un, lietai nonākot pie tiesnešiem, to atzina par vainīgu.
Saniknots par tādu spriedumu, tas lādēja tiesnesi un dusmu karstumā zaimoja Dieva Vārdu. Viņu tūlīt aizveda pie Mozus. Pastāvēja likums: “Kas nolād savu tēvu vai māti, tas sodāms ar nāvi” (3. Moz. 21:17) [408], bet šādiem gadījumiem nebija nekādu norādījumu. Noziegums šķita tik briesmīgs, ka ļaudis izjuta vajadzību vaicāt Kungu pēc īpaša norādījuma. Vīru paturēja apcietinājumā, kamēr tiks noskaidrots Kunga prāts. Un Dievs arī izteica savu spriedumu; pēc Viņa pavēles zaimotāju izveda aiz nometnes un nomētāja akmeņiem. Grēka tiešie liecinieki uzlika savas rokas uz tā galvas, ar to svinīgi apliecinot pret viņu izvirzītās apsūdzības patiesumu. Tad tie meta pirmos akmeņus, un pēc tam sprieduma izpildē piedalījās citi klātesošie.
Tā pēc likuma izziņošanas, līdzīgos gadījumos rīkojās arī vēlāk: “Bet Israēla bērniem tu saki, teikdams: Ikvienam, kas lād Dievu, tam jānes savs grēks. Un kas zaimo tā Kunga vārdu, tam noteikti jāmirst, tas visai draudzei ir jānomētā ar akmeņiem, vai viņš ir svešinieks, vai iedzimtais; kas vien zaimo tā Kunga vārdu, tam būs mirt.” (3. Moz. 24:15,16)
Ir cilvēki, kas cenšas apšaubīt Dieva mīlestību un taisnību, tik smagi sodot par dusmu karstumā izteiktiem vārdiem. Bet tiklab Dieva mīlestība kā taisnība prasa parādīt, ka ļaunprātīgos nolūkos pret Dievu izteiktie vārdi ir liels grēks. Pirmā Dieva apvainotāja sodīšanai vajadzēja būt kā brīdinājumam citiem, ka Dieva vārds ir godājams. Ja šī vīra grēku atstātu nesodītu, tad arī citi demoralizētos un beidzot būtu jāupurē daudzu cilvēku dzīvības.
Jauktais pūlis, kas israēliešiem nāca līdzi no Ēģiptes, bija pastāvīgu kārdinājumu un nepatikšanu avots. Tie gan apliecināja, ka ir atsacījušies no kalpošanas elkiem un pielūdz patieso Dievu, bet viņu agrākā audzināšana un dzīvesveids bija uzspiedis savu zīmogu raksturam un ieradumiem, un tos lielākā vai mazākā mērā bija skāris elku pielūgšanas demoralizējošais iespaids. Visbiežāk tieši viņi bija tie, kas izraisīja ķildas un neapmierinātu sūdzēšanos, tā saraudzējot nometni ar saviem elkudievīgajiem paradumiem un kurnēšanu pret Dievu.
Drīz pēc atgriešanās tuksnesī notika kāds Sabata pārkāpšanas gadījums, pie tam tādos apstākļos, kas šo grēku darīja jo sevišķi smagu. Kunga paziņojums, ka Israēls nevar [409] iemantot Apsolīto zemi, izsauca sevišķu pretošanās garu. Sadusmots, ka tam nebūs lemts ieiet Kānaānā, un apņēmies spītēt Dieva likumiem, kāds no ļaudīm uzdrošinājās atklāti pārkāpt ceturto bausli, iziedams Sabatā lasīt malku. Ceļojuma laikā tuksnesī uguns kurināšana septītajā dienā bija stingri aizliegta. Šis aizliegums gan neattiecās uz Kānaānas zemi, kur bargā klimata dēļ bieži bija nepieciešams uguns siltums, bet tuksnesī tas nebija vajadzīgs. Šī vīra rīcība bija izaicinoša un pārdomāta ceturtā baušļa pārkāpšana, — ne neapdomības vai nezināšanas grēks, bet apzināti pārdroša rīcība.
Viņu noķēra nozieguma vietā un atveda pie Mozus. Jau agrāk bija paskaidrots, ka Sabata pārkāpšana sodāma ar nāvi, bet nebija norādīts, kā sodu izpildīt. Mozus nesa šo lietu Kunga priekšā un saņēma atbildi: “Šim vīram jāmirst; lai visa draudze to nomētā ar akmeņiem ārpus nometnes.” (4. Moz. 15:35) Dieva zaimošana un apzināta Sabata pārkāpšana saņēma vienādu sodu, jo tās abas izpaužas Dieva autoritātes nicināšanā.
Šodien daudzi atmet radīšanas Sabatu kā jūdiem domātu rīkojumu un apgalvo, ka, ja to tur svētu, tad Sabata pārkāpšana arī tagad sodāma ar nāvi, bet mēs redzam, ka Dieva zaimošana saņēma tādu pašu sodu, kā Sabata pārkāpšana. Vai mums tādēļ jāsecina, ka arī trešais bauslis ir atcelts kā vienīgi jūdiem domāts? Bet ar nāves sodu saistītais arguments taču uz trešo, piekto un gandrīz uz ikkatru no desmit baušļiem attiecināms tikpat labi kā uz ceturto bausli. Lai gan Kungs tagad Viņa likumu pārkāpējus nesoda laicīgi, tomēr Viņa Vārds liecina, ka grēka nopelns ir nāve, un pēdējās tiesas dienā atklāsies, ka nāve ir visu Viņa svēto priekšrakstu pārkāpēju daļa.
Visu četrdesmit gadu laikā tuksnesī ar brīnišķīgo mannas sagādi ļaudīm ik nedēļas tika atgādināts Sabata svinēšanas svētais pienākums. Tomēr arī tas viņus neveda pie paklausības. Kaut arī tie neuzdrošinājās Sabatu pārkāpt tik pārdroši un atklāti, kā nāves soda saņemšanas gadījumā, [410] tomēr ceturtā baušļa ievērošanā pastāvēja liela vaļība. Dievs savam pravietim vēlāk lika paziņot: “Tie ļoti sagānīja manas svētās dienas.” (Ec. 20:13-24, pēc Glika tulk.) Tas bija viens no iemesliem, kāpēc pirmā paaudze tika izslēgta no Apsolītās zemes. Tomēr arī viņu bērni šo mācību nepieņēma. Četrdesmit gadu ceļojuma laikā viņi pret Sabatu izturējās tik nolaidīgi, ka Kungs, lai gan neliedza tiem ieiet Kānaānā, tomēr bija spiests paziņot, ka pēc apmešanās Apsolītajā zemē viņi tiks izkaisīti starp pagāniem.
No Kadešas Israēla bērni atgriezās tuksnesī, bet viņu klejojumu gaitām beidzoties, visa draudze vēlreiz nonāca “Cina tuksnesī, un ļaudis apmetās Kadešā.” (4. Moz. 20:1)
Šeit nomira un tika apglabāta Mirjama. No līksmās ainas Sarkanās jūras krastos, kad Israēls ar dziesmām un dejām svinēja Jehovas lielo uzvaru, līdz kapam tuksnesī, kur beidzās visa mūža gājums, — tāds bija miljonu liktenis, kuri ar lielām cerībām kādreiz izgāja no Ēģiptes. Svētību biķeri no viņu lūpām bija atrāvis grēks. Vai nākamā paaudze ņems vērā šo mācību?
“Tomēr viņi grēkoja joprojām un neticēja Viņa brīnuma darbiem. (..) Kad Viņš tos žņaudza, tad tie vaicāja pēc Viņa, atgriezās un meklēja Dievu. Un atcerējās, ka Dievs ir viņu klints, ka Dievs Visaugstākais ir viņu atsvabinātājs.” (Ps. 78:32-35) Tomēr tie neatgriezās no visas sirds. Kaut arī ienaidnieka dzīti, tie meklēja palīdzību pie Kunga, kurš vienīgais spēja tos atbrīvot, tomēr “viņu sirds nebija cieši saistīta pie Viņa, un tie neturējās uzticīgi pie Viņa derības. Taču Viņš bija žēlsirdīgs, piedeva noziegumu un viņus neizdeldēja, bet daudzkārt novērsa savas dusmas un nelika pamosties visai savai bardzībai (..), jo Viņš ņēma vērā to, ka tie ir miesa, vēja pūsma, kas aizskrien un vairs neatgriežas.” (Ps. 78:37-39)