[411] Lai Israēlu tuksnesī atspirdzinātu, pirmo reizi dzīvinoša ūdens straume izplūda no Horebā sistās klints. Un tā visa ceļojuma laikā, kad vien radās vajadzība, tie tika apgādāti ar veldzi, pateicoties Dieva žēlastības brīnumam. Tomēr ūdens visu laiku neturpināja plūst no Horeba. Kur vien bija nepieciešams, tur tas iztecēja no klinšu plaisām blakus viņu nometnei.
Tas bija Kristus, kas sava vārda spēkā lika nākt atsvaidzinošai straumei Israēla labā. “Tie visi ir dzēruši no garīgās Klints, kas gāja līdz, un šī Klints bija Kristus.” (1. Kor. 10:4) Viņš bija visu laicīgo un garīgo svētību Avots. Kristus, patiesā Klints, bija ar tiem visos viņu ceļojumos. “Tie nebija izslāpuši, kad Viņš tos vadīja pa tuksnesi. Ūdenim Viņš lika plūst no klintīm, Viņš pāršķēla klinti, un iztecēja ūdens.” “(..) un plūda pa tuksnesi straumēm.” (Jes. 48:21; Ps. 105:41)
Sistā Klints norādīja uz Kristu, un ar šo simbolu mums tiek mācītas visdārgākās garīgās patiesības. Kā dzīvību uzturošais ūdens plūda no sistās klints, tā no “Dieva sasistā”, “mūsu pārkāpumu dēļ ievainotā” un “mūsu grēku dēļ sagrauztā” Kristus pazudušās cilvēces labā šodien plūst pestīšanas straume. (Jes. 53:4,5) Kā klints tika sista tikai vienreiz, tā arī Kristus ir “vienreiz upurēts daudzu cilvēku grēkus atņemt (..).” (Ebr. 9:28) Mūsu Pestītājs nav upurējams otru reizi; tiem, kas meklē Viņa žēlastības svētības, tikai jālūdz Jēzus Vārdā un jāatklāj savas sirds vēlmes grēkus nožēlojošā lūgšanā. Šāda lūgšana Debesu pulku Pavēlniekam norādīs uz Jēzus rētām, un tūlīt no jauna plūdīs dzīvību dodošās asinis, ko Israēlam ainoja dzīvā ūdens straume.
[412] Pēc nostiprināšanās Kānaānā ūdens plūšanu no klints tuksnesī israēlieši atcerējās un atzīmēja ar līksmām svinībām. Kristus zemes dzīves laikā šīs svinības bija izvērtušās par visiespaidīgāko ceremoniju. Tās iekļāvās Lieveņu svētkos, kad ļaudis no visām zemes malām sanāca kopā Jeruzālemē. Katrā no septiņām svētku dienām, mūzikas un levītu kora pavadīti, priesteri ar zelta trauku devās ārā smelt ūdeni no Siloas avota. Viņiem sekoja Dieva pielūdzēju pulki, tik lielā skaitā, cik vien bija iespējams izvietoties gar straumi, lai no tās padzertos. Līksmās melodijās izskanēja vārdi: “Ar prieku jūs smelsiet ūdeni no pestīšanas avotiem.” (Jes. 12:3) Tā iegūto dārgo veldzi priesteri nesa uz templi, bet visapkārt bija dzirdama mūzika un svinīga dziesma: “Mūsu kājas stāvēs tavos vārtos, ak Jeruzāleme.” Tad gavilējošo ļaužu pulku, visdažādāko mūzikas instrumentu un dzidri skanošu bazūņu pavadībā ūdeni izlēja uz dedzināmo upuru altāra.
Pestītājs šo simbolisko kalpošanu izmantoja, lai ļaužu domas pievērstu Viņa sagādātajām svētībām. Pēdējā lielajā svētku dienā tempļa pagalmos atskanēja Viņa balss: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer! Kas man tic, kā Rakstos sacīts: No tā miesas plūdīs dzīva ūdens straumes.” “To,” kā apliecina Jānis, “Viņš sacīja par Garu, ko vēlāk dabūja tie, kas viņam ticēja (..).” (Jāņa 7:37-39) Sausā un izkaltušā zemē plūstošais atsvaidzinošais ūdens, kas tuksnesī lika uzplaukt ziediem un izlauzās uz āru, lai saglabātu dzīvību bojā ejošajiem ļaudīm, norāda uz dievišķo žēlastību, ko var dot vienīgi Kristus, kas kā dzīvais ūdens šķīsta, atspirdzina un stiprina dvēseli. Ja kāda cilvēka sirdī Kristus ir ņēmis pastāvīgu mājvietu, tad viņā atrodas neizsīkstošs žēlastības un spēka avots. Jēzus dara priecīgu dzīvi un apgaismo ejamo taku visiem tiem, kas Viņu patiesi meklē. Viņa mīlestība, uzņemta sirdī, atklāsies labos darbos uz mūžīgu dzīvību. Tā svētīs ne tikai dvēseli, kurā ir uzplaukusi, bet dzīvību dodošā straumē izliesies vārdos un taisnības darbos, atspirdzinot ap sevi visus slāpstošos.
Sarunā ar samariešu sievu pie Jēkaba akas Pestītājs izlietoja šo pašu ainojumu: “Bet kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam ne mūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.” (Jāņa 4:14) Kristus sevī apvieno divus simbolus. Viņš ir Klints un Viņš ir Dzīvības ūdens.
Līdzīgi skaisti un izteiksmīgi salīdzinājumi ir atrodami visā Bībelē. Daudzus gadsimtus pirms Kristus atnākšanas Mozus jau norādīja uz Viņu kā uz Israēla pestīšanas Klinti. (5. Moz. 32:15) Dziesminieks, dziedot par Viņu, lietoja izteicienus “mans Pestītājs”, “mana stipruma Klints”, “par mani augstākā Klints”, “mana Klints un mana Pils”, “manas sirds Klints”, “patvēruma Klints”. Dāvida dziesmās Kristus žēlastība attēlota arī kā vēss, “palēns ūdens” zaļās ganībās, kur Debesu Gans vada savu ganāmpulku. Un sastopams arī tāds salīdzinājums: “Tu tos dzirdini no Tava prieka upēm, jo pie tevis ir dzīvības avots.” (Ps. 19:15; 62:8; 61:2; 71:3; 73:26; 94:22; 23:2; 36:8-10) Gudrais vīrs, savukārt, paskaidro: “(..) īstenās atziņas avots ir kā plata un strauja upe.” (Sal. pam. 18:4) Jeremijam Kristus ir “Dzīvā ūdens Avots”, Cakarijam — “pieejams Avots (..) pret grēku un nešķīstību”. (Jer. 2:13; Cak. 13:1)
Jesaja par Viņu raksta kā par “laikmetu Klinti”, par “lielas klints ēnu sausā zemē”. (Jes. 26:4; 32:2) Viņš piemin dārgus apsolījumus, iespaidīgā kārtā likdams atcerēties dzīvā ūdens straumi, kas plūda Israēla labā: “Cietēji un nabagi meklē ūdeni un neatrod, viņu mēle ir izslāpusi un iztvīkusi; Es, tas Kungs, tos paklausīšu, Es, Israēla Dievs, tos neatstāšu.” (Jes. 41:17). “Es liešu ūdeni uz iztvīkušiem un straumes uz izslāpušiem”, “tad tuksnesī plūdīs ūdeņi un straumes klajumos”. (Jes. 44:3; 35:6, pēc Glika tulk.) “Visi izslāpušie, nāciet pie ūdens, un kam nav naudas, nāciet, pērciet un ēdiet!” (Jes. 55:1) Un vēl pašās pēdējās Svētā Vārda lappusēs mēs dzirdam šī aicinājuma atbalsi. Dzīvā ūdens straume, “skaidra kā kristāls”, iztek no Dieva troņa un no Jēra, un cauri visiem laikmetiem turpina skanēt žēlastības pilnais piedāvājums: “Kam slāpst, lai nāk; kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas.” (Atkl. 22:1,17)
Tieši pirms tam, kad ebreju pulki sasniedza Kadešu, dzīvā ūdens straumes, kas tik ilgus gadus bija plūdušas blakus viņu nometnei, pārstāja tecēt. Kungs bija nodomājis vēlreiz pārbaudīt savu tautu. Viņš gribēja redzēt, vai tie uzticēsies dievišķai aizgādībai, vai arī atdarinās savu tēvu neticību.
Tagad viņi jau spēja saskatīt Kānaānas pakalnus. Tikai nedaudzu dienu ceļojums tos varēja novest pie Apsolītās zemes robežām. Tie atradās pavisam netālu no Ēdoma teritorijas, kas piederēja [414] Ēzava pēcnācējiem, caur kuru veda nospraustais ceļš uz Kānaānu. Mozus bija saņēmis pavēli: “Griezieties pret ziemeļiem. Un tautai pavēli, sacīdams: Jūs iesit savu brāļu, Ēzava pēcnācēju, robežām cauri, kas dzīvo Seīrā; tie no jums bīsies, bet esiet ļoti uzmanīgi (..). Pārtiku pērciet no viņiem par naudu, lai jums būtu ko ēst, arī ūdeni pērciet no viņiem par naudu, ka jums būtu ko padzerties.” (5. Moz. 2:3-6)
Šiem norādījumiem vajadzēja pietiekošā mērā izskaidrot, kāpēc izbeigusies viņu ūdens apgāde. Ejot taisni uz Kānaānu, tiem tūlīt jāšķērso ūdeņiem bagāta auglīga zeme. Dievs viņiem bija apsolījis netraucētu pārvietošanos cauri visai Ēdoma teritorijai, kā arī iespēju pirkt barību un ūdeni visu pulku pietiekošai apgādei. Brīnumainās ūdens plūsmas pārtraukšanai tāpēc vajadzēja kļūt par iemeslu līksmībai, jo tā bija zīme, ka arī viņu ceļojums pa tuksnesi nu reiz ir galā. Ja neticība tos nebūtu padarījusi aklus, tie noteikti šo lietu aptvertu. Tomēr tas, kam vajadzēja liecināt par Dieva apsolījumu piepildīšanos, tika pārvērsts par iemeslu šaubām un kurnēšanai. Ļaudīm šķita, ka jāatsakās no visām cerībām, ka Dievs viņus ievedīs Kānaānā, un tie kliedza pēc tuksneša svētībām.
Pirms Kungs atļāva ieiet Kānaānā, tiem vajadzēja pierādīt, ka viņi tic Dieva apsolījumiem. Ūdens izsīka pirms Ēdoma robežām. Šeit tiem bija izdevība uz īsu laiku staigāt ticībā un ne skatīšanā. Tomēr jau pirmais pārbaudījums tautā izsauca tādu pašu nemiera un nepateicības garu, kādu bija parādījuši viņu tēvi. Tiklīdz nometnē atskanēja saucieni pēc ūdens, tā tie aizmirsa gādīgo roku, kas tik ilgus gadus bija rūpējusies par viņu vajadzībām, un, kur viņiem vajadzēja meklēt palīdzību pie Dieva, tie ar savu izmisīgo kliegšanu pret Viņu kurnēja: “Ak, kaut mēs būtu gājuši bojā, kad mūsu brāļi nomira Kunga priekšā.” (4. Moz. 20:1-13) Tas nozīmēja, ka viņi gribēja būt to skaitā, kuri tika iznīcināti Koraha sacelšanās gadījumā.
Kliegšana bija vērsta pret Mozu un Āronu: “Kāpēc jūs esat veduši tā Kunga draudzi šinī tuksnesī, ka mums un mūsu lopiem te jānobeidzas? Un kāpēc jūs mūs esat izveduši no Ēģiptes un noveduši šinī posta vietā? Te nav sējas lauku, nav vīģu koku, nedz vīna koku vai granātābolu koku vieta, te pat nav ūdens, ko dzert!” [417]
Vadoņi devās pie saiešanas telts durvīm un krita uz sava vaiga. Atkal parādījās “Kunga Godība” un Mozus saņēma pavēli: “Ņem zizli un sasauc draudzi, tu un tavs brālis Ārons, un runājiet uz klinti, kas viņu acu priekšā, un tā izdos ūdeni (..).” (4. Moz. 20:8)
Abi brāļi nāca ļaužu priekšā, un Mozum rokā bija Dieva zizlis. Tagad viņi jau bija veci vīri. Tie ilgi bija pacietuši Israēla dumpīgo noskaņojumu un stūrgalvību, bet nu beidzot pat Mozum zuda pacietība. “Klausieties jel, jūs pārgalvji! Vai mēs jums nedabūsim ūdeni no šīs klints?” (Pēc Glika tulk.) Un runāšanas vietā, kā Dievs viņam bija pavēlējis, tas klinti divas reizes sita ar zizli.
Ūdens iztecēja papilnam, lai apmierinātu visu ļaužu pulku. Tomēr tika pieļauta liela kļūda. Mozus bija runājis uztraukumā, viņa vārdi vairāk pauda cilvēciskas dusmas, nevis svētu sašutumu par negodbijību pret Dievu. “Klausieties jel, jūs pārgalvji!” viņš bija teicis. Šī apsūdzība bija pareiza, bet pat patiesību nedrīkst izteikt dusmīgi vai nepacietīgi. Kad Kungs kādreiz Mozum bija pavēlējis pārmest Israēlam tautas dumpīgo sacelšanos, tad viņam tādi vārdi šķita sāpīgi un grūti panesami, tomēr Dievs tam palīdzēja sniegt šo vēsti. Bet kad tagad Mozus pats no sevis tos apsūdzēja, viņš apbēdināja Dieva Garu un ļaudīm nodarīja tikai ļaunu. Atklājās viņa pacietības un pašsavaldīšanās trūkums, kas tiem deva iemeslu apšaubīt, vai viņu pagātnē ir vadījis Dievs, kā arī attaisnot pašiem savus grēkus. Līdzīgi tiem, Mozus bija apbēdinājis Dievu. Ļaudis sāka runāt, ka Mozus izturēšanās jau no sākuma ir bijusi peļama un zem katras kritikas, un tagad tiem bija izdevīgs iemesls, lai atmestu visus rājienus, kurus Kungs tiem bija sūtījis, izmantojot savu kalpu.