Ebreji nebija labprātīgi padoties Kunga norādījumiem un ierobežojumiem. Atrodoties zem ierobežojumiem, tie bija nemierīgi un labprāt nepieņēma mācības. Te meklējams pret Mozu vērstās kurnēšanas noslēpums. Ja tiem būtu atļauts darīt, kā tiem pašiem patīk, tad arī būtu mazāk sūdzību par saviem vadoņiem. Visos draudzes vēstures laikmetos Dieva kalpiem ir bijis jāsastop šis gars.
Grēka piekopšana ir tā, kas sātanam dod ieeju viņu sirdīs, un tad tie iet no vienas bezdievības pakāpes uz otru. Gaismas atmešana aptumšo viņu prātu un nocietina sirdi, tā ka viņiem ir arvien vieglāk spert nākamo soli grēkos un atmest vēl skaidrāku gaismu, līdz ieradums grēkot pilnīgi nostiprinās. Grēks tiem vairs neliekas grēcīgs. Kas uzticīgi sludina Dieva Vārdu un ar to nosoda viņu grēkus, pārāk bieži pret sevi izsauc to naidu. Negribēdami panest ar reformu saistītās sāpes un upurus, tie vēršas pret Dieva kalpu un izziņo viņa rājienus kā nepelnītus un bargus. Tāpat kā Korahs, tie paskaidro, ka ļaudis nav vainīgi; nopēlējs ir tas, kas izsauc visas grūtības. Ar šiem maldiem nomierinādami savu sirdsapziņu, greizsirdīgie un neapmierinātie apvienojas, lai sētu draudzē nesaskaņas un vājinātu rokas tiem, kas vēlas draudzi celt.
Katrs uz priekšu spertais solis to dzīvē, kurus Dievs ir aicinājis vadīt Viņa darbu, šajos cilvēkos ir izsaucis aizdomas; greizsirdīgie un kļūdu meklētāji ir nepareizi attēlojuši katru rīcību. Tā tas bija Lutera, Veslija un pārējo reformatoru laikā. Tā tas ir arī šodien.
Korahs nebūtu tā izturējies, ja būtu zinājis, ka visi Israēlam dotie norādījumi un rājieni ir nākuši no Dieva. Bet viņš to varēja zināt. Dievs bija devis visu uzvarošus pierādījumus, ka Viņš vada Israēlu. Bet Korahs un viņa [405] biedri atmeta gaismu, līdz tie kļuva tik akli, ka pat vispārsteidzošākā Dieva varas atklāsme vairs nespēja viņus pārliecināt; viņi visu pierakstīja cilvēciskai vai sātaniskai darbībai. To pašu darīja ļaudis, kas dienu pēc Koraha un viņa biedru nāves nāca pie Mozus un teica: “Jūs esat nonāvējuši Dieva ļaudis.” Neskatoties uz vispārliecinošākajiem Dieva nepatikas pierādījumiem par viņu rīcību, tie šo cilvēku iznīcināšanu, kuri viņus bija piekrāpuši, uzdrīkstējās pierakstīt sātanam, paskaidrodami, ka ar ļaunā spēku Mozus un Ārons ir panākuši labu un svētu cilvēku nāvi. Šī rīcība apzīmogoja viņu likteni. Tie bija grēkojuši pret Svēto Garu, darījuši grēku, kas nocietina cilvēka sirdis pret dievišķās žēlastības iespaidu. Kristus saka: “Kas ko runā pret Cilvēka Dēlu, tam tas tiks piedots; bet kas ko runā pret Svēto Garu, tam tas netiks piedots ne šinī, nedz nākošā mūžā.” (Mat. 12:32)
Šos vārdus runāja mūsu Pestītājs, kad žēlastības darbus, ko Viņš darīja Svētā Gara spēkā, jūdi pierakstīja Belcebulam. Dievs satiekas ar cilvēkiem caur Svētā Gara darbību, un, kas tīši atmet šo darbību kā sātanisku, tie iznīcina sazināšanās kanālu starp dvēseli un Debesīm.
Dievs darbojas caur sava Gara atklāšanos, lai norātu un pārliecinātu grēciniekus, un, kad Svētā Gara darbību pilnīgi atmet, tad Dievs dvēselei neko vairs nevar palīdzēt. Dievišķās žēlastības pēdējās iespējas ir izlietotas. Pārkāpējs pats sevi ir atšķīris no Dieva, un grēkam vairs nav dziedināšanas. Nav nekāda cita spēka rezervju, ar kurām Dievs varētu darboties, lai pārliecinātu un atgrieztu grēcinieku. “Lai tad viņš arī iet,” skan dievišķā pavēle. (Hoz. 4:17) Tad “mums vairs nav nekāda upura par grēkiem, bet briesmīga soda gaidīšana un uguns karstums, kas aprīs pretiniekus”. (Ebr. 10:26,27)