[387] Vienpadsmit dienas pēc tam, kad tie bija atstājuši Horeba kalnu, ebreju pulki apmetās Kadešā, Pāranas tuksnesī, kas atradās netālu no Apsolītās zemes robežām. Šeit ļaudis ierosināja sūtīt izlūkus, lai apskatītu zemi. Mozus nesa šo nodomu Kunga priekšā un saņēma atļauju ar norādījumu, lai šim nolūkam no katras cilts tiktu izmeklēts viens virsnieks. Vīrus izraudzīja, kā bija norādīts, un Mozus tiem pavēlēja iet un zemi izlūkot: kāda tā, kāds tās stāvoklis un dabiskās priekšrocības; kādi ļaudis tur dzīvo, vai tie ir stipri vai vāji, vai viņu daudz vai maz, kā arī iepazīties ar augsnes raksturu, zemes auglību un paņemt sev līdzi no tur izaugušajiem augļiem.
Izlūki devās ceļā un pārstaigāja visu zemi, ieiedami no dienvidu puses un turpinādami apskati līdz pat ziemeļu robežai. Pēc četrdesmit dienu prombūtnes tie atgriezās. Israēla tauta loloja lielas cerības un viņus sagaidīja ar sevišķu interesi. Par izlūku atgriešanos paziņoja no cilts uz cilti un tos apsveica ar lielu prieku. Ļaudis steidzās ārā vēstnešiem pretī, kuri neskarti bija izgājuši cauri visām briesmām to bīstamajā pasākumā. Izlūki atnesa augļu paraugus, kas liecināja par augsnes ražību. Tieši tad bija vīnogu ienākšanās laiks, tādēļ tie bija paņēmuši kādu vīnogu ķekaru, tik lielu, ka to nesa divi vīri. Tāpat tika rādītas arī vīģes un granātāboli, kas tur auga lielā pārpilnībā.
Ļaudis priecājās, ka viņiem būs jāiemanto tik lieliska zeme un Mozum sniegto ziņojumu klausījās tik uzmanīgi, ka neviens vārds negāja zudumā. “Tiešām mēs nogājām tai zemē, kurp tu mūs sūtīji,” izlūki iesāka savu stāstu, “un patiesi, tur tek piens un medus, un šie ir tās zemes augļi.” (4. Moz. 13:17-33; 14.) Ļaudis bija sajūsmā. Tie nepacietīgi vēlējās paklausīt Kunga balsij un doties ceļā, lai tūlīt ieņemtu šo zemi. Bet, kad izlūki bija aprakstījuši zemes auglību un skaistumu, tie visi, izņemot divus, sāka gari un plaši spriest [388] par briesmām un grūtībām, kas sagaida Israēlu, ja tas gribētu Kānaānu iekarot. Tie uzskaitīja dažādajos apgabalos dzīvojošās varenās nācijas, un teica, ka pilsētas tur apjoztas bieziem mūriem un ir ļoti lielas, un tur mītošie ļaudis tik stipri, ka tos nebūs iespējams uzvarēt. Tāpat tie pastāstīja, ka redzējuši milžus, Anaka dēlus, un ka nav ko domāt par zemes ieņemšanu.
Tagad aina krasi mainījās. Sūtņiem izsakot savu neticīgo siržu domas, kurās izpaudās sātana iedvestā mazdūšība, cerības un drosmes vietā iestājās gļēvs izmisums. Viņu neticība meta tumšu ēnu pār visu draudzi, un Dieva varenais spēks, kas tik bieži bija atklājies izredzētās tautas labā, tika pilnīgi aizmirsts. Ļaudis vairs neko negribēja pārdomāt, tie negribēja saprast, ka Tas, kas viņus vadījis līdz šejienei, noteikti ievedīs arī šajā zemē; tie negribēja atcerēties, cik brīnišķīgi Dievs viņus bija atbrīvojis no apspiedējiem, sataisīdams ceļu cauri jūrai un iznīcinādams tiem sekojošos faraona pulkus. Tie vairs nerēķinājās ar Dievu un rīkojās tā, it kā viss būtu atkarīgs vienīgi no ieroču spēka.
Savā neticībā tie ierobežoja Dieva varu un neuzticējās rokai, kas tos līdz šim bija tik droši vadījusi. Tie atkal atkārtoja savu iepriekšējo kļūdu, kurnot pret Mozu un Āronu. “Tad tādas ir beigas visām mūsu cerībām,” tie sacīja, “tātad šī ir tā zeme, kuras dēļ mēs gājām visu ceļu no Ēģiptes, lai to iemantotu.” Tagad tie savus vadoņus apvainoja ļaužu piekrāpšanā un Israēla ievešanā nelaimē.
Vīlušies cerībās un izmisuma nomākti, ļaudis kļuva neprātīgi. Atskanēja izmisīga raudāšana, kurai cauri jaucās kurnošu balsu neskaidrais troksnis. Kālebs aptvēra situāciju un, aizstāvēdams Dieva Vārdu, droši darīja visu iespējamo, lai iznīcinātu savu neticīgo biedru ļauno iespaidu. Kādu acumirkli ļaudis apklusa, lai uzklausītu viņa cerības pilnos un iedrošinošos vārdus attiecībā uz Apsolīto zemi. Viņš nerunāja pretī jau iepriekš teiktajam: mūri bija augsti un kānaānieši stipri. Tomēr visu to Israēlam bija apsolījis Dievs. “Celsimies un ieņemsim šo zemi, jo mēs to tiešām pārspēsim,” aicināja Kālebs.
Bet viņu pārtrauca desmit pārējie, attēlodami visus šķēršļus vēl tumšākās krāsās nekā iepriekš. Tie paskaidroja: “Tā zeme, ko mēs kā izlūki esam pārstaigājuši, ir zeme, kas aprij savus iedzīvotājus, un visi ļaudis, ko mēs tur esam redzējuši, ir vīri milzīgā augumā. Un tur mēs arī esam redzējuši milžus, Anaka dēlus, no milžu cilts; mēs bijām savās acīs kā siseņi, un tādi paši mēs bijām arī viņu acīs.” [389]
Reiz iesākuši iet pa nepareizo ceļu, šie vīri stūrgalvīgi nostājās pret Kālebu un Jozuu, pret Mozu un pret Dievu. Katrs tālākais solis darīja tos vēl stūrgalvīgākus. Viņi bija apņēmušies apšaubīt jebkurus centienus iegūt Kānaānas zemi. Tie pat sagrozīja patiesību, lai vēl vairāk pastiprinātu savu samaitājošo iespaidu. Tagad tie sacīja: “(..) zeme aprij savus iedzīvotājus”. Tā bija ne tikai ļauna, bet arī nepatiesa ziņa. Tā runāja pretī visam iepriekš teiktajam. Izlūki bija stāstījuši, ka zeme ir auglīga un bagāta un cilvēki tur ir milzīga auguma, kas nebūtu iespējams, ja klimats būtu tik neveselīgs, lai varētu teikt, ka “zeme aprij savus iedzīvotājus”. Bet, ja cilvēki atdod savas sirdis neticībai, tad tie nostājas zem sātana varas un neviens nespēj pateikt, cik tālu viņš tos aizvedīs.
“Un visa draudze pacēla savu balsi un deva tai vaļu, un tauta raudāja to nakti.” Drīz sākās dumpošanās un atklāta sacelšanās, jo sātans bija guvis pilnīgu virsroku, un šķita, ka ļaudis ir zaudējuši prātu. Tie nolādēja Mozu un Āronu, aizmirsdami, ka Dievs dzird visu ļauno valodu un mākoņu stabā tītais Eņģelis, kuram vienmēr ir pieeja pie Dieva, redz viņu briesmīgās dusmas. Savā sarūgtinājumā tie kliedza: “Kaut Ēģiptes zemē mēs būtu nomiruši! Jeb kaut labāk nomirstam te šinī tuksnesī!”
Tad viņu dusmas vērsās pret Dievu: “Kāpēc tas Kungs mūs ved uz šo zemi, lai mums liktu krist no zobena, kādēļ arī mūsu sievām un mūsu mazajiem bērniem būs jākrīt par laupījumu? Vai mums nebūtu labāki, ka mēs grieztos atpakaļ uz Ēģipti?” Un tie runāja cits uz citu: “Celsim sev vadītāju un iesim atpakaļ uz Ēģipti!” Tādā veidā tie apvainoja krāpšanā ne tikai Mozu, bet arī Dievu, kuri apsolījuši tādu zemi, ko viņi nav spējīgi ieņemt. Tie aizgāja pat tik tālu, ka izvēlēja sev virsnieku, kas tos vestu atpakaļ uz viņu ciešanu un verdzības zemi, no kuras tie bija atbrīvoti ar Visvarenā stipro roku.
Pazemojumā un lielās bēdās “Mozus un Ārons krita uz savu vaigu visas Israēla draudzes sapulces priekšā”, nezinādami, ko darīt, lai tos atturētu no viņu pārsteidzīgā un neapdomātā lēmuma. Kālebs un Jozua mēģināja troksni apklusināt. Par zīmi bēdām un sašutumam tie, dodoties ļaužu drūzmā, saplēsa savas drēbes [390], un viņu skaļās balsis pārspēja sacelšanās troksni un vaimanājošo kliegšanu: “Zeme, ko mēs esam pārstaigājuši, to izlūkodami, šī zeme ir varen laba zeme! Ja tas Kungs būs mums labvēlīgs, tad Viņš mūs arī ievedīs tanī zemē un dos mums tādu zemi, kurā piens un medus tek. Tikai jūs paši nesacelieties pret to Kungu un nebīstieties zemes iedzīvotājus; tie mums būs kā maizes kumoss. Viņu patvērums ir tos atstājis, bet tas Kungs ir ar mums; nebīstieties no tiem!”
Kānaāniešu ļaunuma mērs bija pilns un Kungs vairs negribēja viņus ilgāk paciest. Kad Viņš no tiem atņēma savu apsardzību, tie varēja kļūt par vieglu laupījumu. Saskaņā ar Dieva derību, zeme bija nodrošināta Israēlam. Tomēr tie tagad pieņēma neuzticīgo izlūku nepatieso ziņojumu, kā rezultātā tika piekrāpta visa draudze. Nodevēji savu darbu bija paveikuši. Ja sliktās ziņas būtu atnesuši tikai divi vīri, bet pārējie desmit būtu ļaudis uzmudinājuši Kunga Vārdā ieņemt zemi, arī tad savas neticības dēļ tie priekšroku dotu šo divu un nevis desmit ziņojumam. Bet tagad tikai divi aizstāvēja patiesību, kamēr desmit nostājās dumpinieku pusē.
Neuzticīgie sūtņi kliedzot apsūdzēja Kālebu un Jozuu, un pacēlās balsis, ka viņi jānomētā akmeņiem. Trakojošais pūlis sagrāba metamos, lai nonāvētu šos uzticīgos vīrus. Ārprātīgi kaukdami tie metās uz viņiem, bet pēkšņi akmeņi izkrita no to rokām, iestājās klusums un tie sāka bailēs drebēt. Lai aizkavētu tautas ļauno nodomu, bija iejaucies Dievs. Saiešanas telti apspīdēja Viņa godības klātbūtnes liesmojošais spožums. Visi ļaudis redzēja šo Kunga zīmi. Te sevi bija atklājis kāds par tiem varenāks, un neviens vairs neuzdrošinājās turpināt pretošanos. Izlūki, kas nesa ļauno vēsti, bailēs sarāvās un ar aizturētu elpu uzmeklēja savas teltis.
Tad Mozus piecēlās un iegāja saiešanas teltī. Kungs viņam paziņoja: “Es tos sitīšu ar mēri un tos izdeldēšu, bet tevi Es darīšu par tautu, kas būs lielāka un stiprāka nekā viņi!” Bet Mozus atkal aizlūdza par saviem ļaudīm. Viņš nevarēja pieļaut, ka tie visi tiktu izdeldēti un viņš pats kļūtu par varenu tautu. Atsaukdamies uz Dieva žēlastību, viņš teica: “Bet nedari tā, liec savam spēkam augt, ak Kungs, kā Tu esi apsolījis, sacīdams: “Tas Kungs ir pacietīgs un bagāts žēlastībā; (..) Tā piedod, — lūdzams, šīs tautas pārkāpumus pēc savas lielās žēlastības un tā, kā Tu šai tautai esi piedevis no Ēģiptes laikiem, tā dari līdz šim!”
[391] Kungs apsolīja saudzēt Israēlu no tūlītējas bojāejas, bet viņu neticības un gļēvuma dēļ Viņš nevarēja tiem atklāt savu spēku, dodot uzvaru pār ienaidniekiem. Iesakot vienīgo drošo notikumu atrisinājumu, Viņš tiem savā žēlastībā pavēlēja griezties atpakaļ uz Sarkanās jūras pusi.
Sacelšanās uztraukumā ļaudis bija saukuši: “Ak, kaut mēs būtu miruši Ēģiptes zemē vai šinī tuksnesī!” Tagad šī lūgšana tika uzklausīta. Kungs paziņoja: “Es tā jums darīšu, kā jūs Manās ausīs esat runājuši! Šinī tuksnesī kritīs jūsu augumi no visiem jūsu skaitītiem pēc jūsu pašu skaita, tas ir no tiem, kas divdesmit gadu veci un vecāki, kas ir pret Mani kurnējuši. (..) Jūsu bērnus, par kuriem jūs teicāt, ka tie kritīšot par laupījumu, — tomēr Es tos ievedīšu, un viņi iepazīsies ar to zemi, ko jūs nicinādami esat atmetuši.” Un par Kālebu Viņš teica: “Bet savu kalpu Kālebu, tādēļ ka viņam bija cits gars un tas ir Man sekojis, to Es gan ievedīšu tanī zemē, kur viņš jau ir bijis, un viņa pēcnācēji to iemantos.” Kā izlūki ceļā bija pavadījuši četrdesmit dienas, tā tagad Israēla pulkiem vajadzēja četrdesmit gadus staigāt pa tuksnesi.