Tādā veidā viņi uz savas verdzības laiku attiecināja tieši tos vārdus, ar kādiem Kungs bija aprakstījis Apsolīto zemi. Tie apvainoja Mozu, ka tas tikai izliekas rīkojamies dievišķā vadībā, lai nostiprinātu savu autoritāti, un paskaidroja, ka tie vairs ilgāk nepieļaus, lai tos kā aklus vestu gan uz Kānaānas pusi, gan atkal uz tuksnesi, kā tas izdevīgāk viņa godkārīgajiem nodomiem. Tā viņi to cilvēku, kas tiem bija kā maigs tēvs un pacietīgs gans, attēloja par varas kāru tumša rakstura tirānu. Izslēgšanā no Kānaānas, kas nāca kā sods par viņu grēkiem, tie tagad apvainoja Mozu.
Bija skaidrs, ka ļaužu simpātijas atradās nemiernieku pusē, bet Mozus nemaz necentās sevi attaisnot. Visas draudzes klātbūtnē viņš svinīgi piesauca Dievu par liecinieku, ka viņa nodomos un izturēšanās veidā nav nekā netīra, un lūdza Viņu sev par Soģi.
[400] Nākamajā dienā divsimt piecdesmit cilšu virsnieki ar Korahu priekšgalā ieradās ar saviem kvēpināmiem traukiem. Viņus ieveda saiešanas telts pagalmā, kamēr ļaudis pulcējās ārpusē, lai gaidītu rezultātus. Šoreiz Mozus neaicināja draudzi, lai tā būtu lieciniece Koraha un viņu pulku sakāvei, bet dumpinieki savā aklajā pārdrošībā sasauca ļaudis, lai tie redzētu viņu uzvaru. Liela daļa draudzes atklāti nostājās Koraha pusē, kas ar savu nostāju pret Āronu loloja augstas cerības.
Kad visi tā bija sapulcējušies Dieva priekšā, “Kunga godība parādījās visai draudzei”. Dievs brīdināja Mozu un Āronu: “Atdalieties no šīs draudzes, lai Es tos acumirklī apriju!” Bet tie krita pie zemes uz sava vaiga un lūdza: “Ak Dievs! Tu Kungs, kas Tu esi gars, — gars visās miesās, — ja viens cilvēks apgrēkojas, vai tad Tev jāienīst visa tauta?”
Kad Mozus septiņdesmit vecaju pavadībā pēdējo reizi devās brīdināt vīrus, kuri bija atteikušies nākt pie viņa, Korahs bija šķīries no kopējās sanāksmes, lai pievienotos Dātanam un Abiramam. Ļaudis tiem sekoja, un pirms Mozus paziņoja savu vēsti, viņš pēc dievišķā norādījuma tautai pavēlēja: “Atkāpieties nost no šo bezdievīgo vīru teltīm un nepieskarieties ne pie kā, kas viņiem pieder, lai arī jūs neejat bojā visu viņu grēku dēļ!” Brīdinājums tika ņemts vērā, jo visiem bija zināma nojauta par draudošo sodu. Galvenie dumpinieki redzēja, ka to pieviltie ļaudis viņus atstāj, bet viņu nekaunīgā pārdrošība nemazinājās. Tie kopā ar savām ģimenēm stāvēja savu telšu durvīs, it kā gribēdami spītēt dievišķajam brīdinājumam.
Israēla Dieva vārdā Mozus tagad draudzei paskaidroja: “Ar šo pašu jūs atzīsit, ka tas Kungs ir mani sūtījis, lai es visus šos darbus padarītu, un ne no mana paša sirdsprāta: ja šie te mirs cilvēciskā nāvē, kā mirst visi cilvēki, un tiks piemeklēti tikai ar cilvēciskiem piemeklējumiem, tad tas Kungs mani nav sūtījis; bet ja tas Kungs ko jaunu rādīs, ko Viņš vēl līdz šim nav rādījis, un zeme atvērs savu muti, un tā tos aprīs līdz ar visu, kas tiem pieder, ka tie dzīvi nogrimst ellē, — tad ar šo jūs atzīsit, ka šie vīri ir to Kungu nicinājuši.”
Visu Israēla ļaužu acis pievērsās Mozum, briesmu nojautā gaidot tālākos notikumus. Kad viņš beidza runāt, zeme atvērās un dumpinieki dzīvi nogrima bedrē ar visu, kas tiem piederēja, “tie aizgāja bojā, pazuzdami no sasauktās draudzes vidus”. [401]
Bet sodība ar to nebeidzās. Izšaudamās no padebeša, uguns aprija divsimt piecdesmit cilšu virsniekus, kas bija kvēpinājuši vīraku. Tā kā šie vīri nebija pirmie sacelšanās ierosinātāji, tad tie netika nomaitāti kopā ar galvenajiem sazvērniekiem. Tiem bija atļauts redzēt viņu galu un izmantot iespēju nožēlot savu vainu un atgriezties, bet, tā kā tie juta līdzi sazvērniekiem, tad arī tiem vajadzēja dalīties viņu liktenī.
Kad Mozus lūdza Israēlu, lai tie bēgtu no draudošās bojāejas, pat tad vēl Dieva sods tiktu apturēts, ja Korahs un viņa pulks nožēlotu grēkus un meklētu piedošanu. Bet ietiepīgā stūrgalvībā tie paši apzīmogoja savu likteni. Visa draudze piedalījās viņu grēkā, lielākā vai mazākā mērā jūtot tiem līdzi. Tomēr Dievs savā lielajā žēlastībā darīja starpību starp sazvērestības iesācējiem un tiem, ko viņi bija paveduši. Ļaudīm, kas bija ļāvušies piekrāpties, vēl tika dota atgriešanās iespēja. Tie saņēma pārliecinošus pierādījumus, ka viņiem nav taisnība un ka Mozus ir taisns. Varenā Dieva spēka atklāsme bija novērsusi visas šaubas.
Jēzus, ebreju priekšā ejošais Eņģelis, gribēja tos glābt no bojāejas. Piedošana vēl gaidīja uz viņiem. Dieva sods bija pienācis ļoti tuvu un aicināja tos nožēlot savus grēkus. Īpašā Debesu iejaukšanās, kurai neviens nespēja pretoties, darīja galu viņu sazvērestībai. Ja tie tagad būtu atsaukušies uz Dieva aizgādības iejaukšanos, tad varētu izglābties. Tomēr, bēgot no soda vienīgi aiz bailēm no iznīcības, sacelšanās gars viņos neizgaisa. Šajā naktī tie atgriezās savās teltīs izbijušies, tomēr bez grēku nožēlas.
Korahs ar saviem līdzgaitniekiem viņiem bija tā glaimojuši, ka tie beidzot tiešām noticēja, ka ir ļoti labi cilvēki, un ka Mozus pret tiem ir izturējies nepareizi un nelietīgi. Ja tie pieļautu domu, ka Korahs ir kļūdījies un ka taisnība Mozum, tad kā Dieva Vārdu būtu spiesti atzīt arī Viņa spriedumu, ka tiem jāmirst tuksnesī. Viņi tomēr negribēja ar to samierināties un centās domāt, ka Mozus tos pievīlis. Tie bija lolojuši cerības, ka tiks ieviesta jauna kārtība, kur nosodīšanas vietā būs uzslava un baiļu vietā — miers. Bojā gājušie vīri bija runājuši glaimojošus vārdus un parādījuši lielu interesi [402] un mīlestību pret tiem, un ļaudis nosprieda, ka Korahs un viņa pulks ir bijuši labi cilvēki un ka Mozus kaut kādā veidā ir viņu nelaimes iemesls.
Cilvēkiem gandrīz nav iespējams vēl vairāk apvainot Dievu, kā tie to izdara ar Kunga darbarīku nicināšanu un atmešanu, kurus Viņš ir gribējis izlietot to glābšanai. Israēlieši bija darījuši ne tikai to vien, bet bija apņēmušies nonāvēt gan Mozu, gan Āronu. Un tomēr tie neizprata lielo nepieciešamību par saviem smagajiem grēkiem meklēt piedošanu no Dieva. Šī nakts netika pavadīta grēku nožēlā un atzīšanā, bet meklējot ceļus, lai vēl tālāk pretotos pierādījumiem, ka tie ir vislielākie grēcinieki. Tie vēl arvien ienīda Dieva izredzētos vīrus un gatavojās arī turpmāk pretoties viņu autoritātei. Sātans stāvēja klāt, lai samaitātu viņu spriedumu un šajās aklajās dusmās tos ievestu pazušanā.
Viss Israēls bija bēdzis, dzirdot notiesāto grēcinieku kliedzienus, kas nogrima bedrē, jo tie domāja: “(..) ka tikai arī mūs neaprij zeme!”
“Bet nākamā dienā visa Israēla bērnu draudze kurnēja pret Mozu un Āronu, sacīdami: “Jūs esat likuši iet bojā tā Kunga tautai!” ” Viņi bija gatavi ķerties pie varas darbiem pret saviem uzticīgajiem un pašaizliedzīgajiem vadoņiem.
Tad mākonī pār saiešanas telti parādījās Kunga godība un kāda Balss no padebeša runāja uz Mozu: “Pavirzies nost no šīs ļaunās draudzes, jo Es gribu tos acumirklī aprīt!”
Mozus nebija vainīgs un tāpēc nebaidījās un nesteidzās prom, atstājot draudzi bojāejai. Viņš kavējās, šajā briesmīgi kritiskajā brīdī atklādams patiesā gana rūpes par tam uzticēto ganāmpulku. Mozus lūdza, lai Dievs savās dusmās pilnīgi neiznīcinātu izredzēto tautu. Ar aizlūgšanu viņš apstādināja atriebēja roku, tā ka dumpīgajam un nepaklausīgajam Israēlam vēl palika cerība.
Bet dusmības eņģelis jau bija izgājis, mocība darīja savu nāvējošo darbu. Uz brāļa pavēli Ārons ņēma kvēpināmo trauku un steidzās draudzes vidū, lai “salīdzinātu tautu”. “Un viņš stāvēja starp mirušiem un dzīviem, tad miršana mitējās.” Līdz ar vīraka dūmiem no saiešanas telts uz augšu pacēlās arī Mozus lūgšanas; un mocība tika novērsta, bet tikai tad, kad četrpadsmit tūkstoši israēliešu jau bija miruši, liecinot par kurnēšanas un sacelšanās grēka ļaunumu.
[403] Par to, ka priesterība piešķirta Ārona ģimenei, tika dots vēl papildus pierādījums. Pēc Dieva pavēles katra cilts pagatavoja vienu zizli, uzrakstot uz tā savas cilts vārdu. Ārona vārds bija uz Levija cilts zižļa. Zižļus nolika saiešanas teltī “Liecības priekšā”. Zizlim, kurš zaļos un ziedēs, vajadzēja rādīt, ka Dievs šo cilti ir izredzējis priestera amatam. “Un nākošā dienā, kad Mozus iegāja Liecības teltī, tad, redzi, Ārona zizlis, no Levija nama, zaļoja, un ziedi bija izplaukuši un nesa mandeles.” (Sk. 4. Moz. 17. nod.) To parādīja ļaudīm un tad nolika saiešanas teltī par liecību nākamajām paaudzēm. Šis brīnumdarbs iespaidīgā veidā nokārtoja priesterības jautājumu. Tagad bija pilnīgi skaidrs, ka Mozus un Ārons ir runājuši dievišķās Autoritātes vārdā, un ļaudis bija spiesti ticēt nepatīkamajai patiesībai, ka tiem jāmirst tuksnesī. “Redzi, mēs nonīkstam, mēs ejam bojā, mēs visi ejam bojā!” Tie atzina, ka ir grēkojuši, saceldamies pret savu vadoni, un ka Korahs un viņa pulks saņēmuši taisnīgu Dieva sodu.
Koraha sacelšanās gājienā mazākā mērā redzama tā paša gara darbība, kas arī sātanam lika sacelties Debesīs. Lepnums un godkāre dzina Luciferu apsūdzēt Dieva valdību un mēģināt graut šo Debesīs ievesto kārtību. Kopš savas krišanas tas vienmēr ir centies iedvest cilvēku apziņā to pašu skaudības un neapmierinātības garu, to pašu dzīšanos pēc stāvokļa un goda. Tā viņš darbojās arī pie Koraha, Dātana un Abirama, lai pamodinātu viņos vēlēšanos paaugstināties un radītu skaudību, neuzticību un nemieru. Sātans lika tiem atmest Dievu kā savu Vadoni, atmetot Dieva izredzētos vīrus. Tomēr, nicinoši izturoties pret Dievu, kurnot pret Mozu un Āronu, tie paši bija tā pievīlušies, ka uzskatīja sevi par taisniem, bet tos, kas nosodīja viņu grēkus, uzskatīja par sātana ieročiem.
Vai vēl arvien nepastāv tās pašas ļaunās dziņas, kas pamudināja Korahu? Plaši izplatījusies lepnība un godkāre, un, ja tās piekopj, paveras ceļš skaudībai un dziņai pēc virskundzības. Dvēsele atsvešinās no Dieva un neapzinoties [404] tiek ievilkta sātana rindās. Līdzīgi Koraham un viņa biedriem, daudzi, pat tā saucamie Kristus sekotāji, domā, plāno un darbojas tik dedzīgi sevis izcelšanas dēļ, ka citu cilvēku simpātiju un atbalsta iegūšanai tie ir gatavi sagrozīt patiesību, apmelot un nepareizā gaismā parādīt Dieva kalpus un pat apvainot viņus zemos, savtīgos motīvos, kādi darbojas viņu pašu sirdīs. Pastāvīgi atkārtodami melus un darīdami to, neskatoties uz visiem pierādījumiem, tie šos melus beigās paši pieņem par patiesību. Cenzdamies iznīcināt cilvēku uzticību Dieva izredzētiem vīriem, viņi tiešām domā, ka dara labu darbu un patiesi kalpo Dievam.