[395] Sodība, kas piemeklēja Israēlu, kādu laiku iegrožoja kurnēšanu un nepaklausību, bet sacelšanās gars vēl arvien mājoja sirdīs un beidzot nesa savus visrūgtākos augļus. Iepriekšējie nemieri bija tikai parasta ļaužu dumpošanās, kas radās pēkšņā pūļa satraukumā, bet tagad veidojās dziļāka sazvērestība ar nolūku gāzt paša Dieva iecelto vadoņu autoritāti.
Šīs kustības vadītājs, Korahs, bija levīts no Kehata dzimtas, Mozus brālēns. Viņš bija spējīgs un iespaidīgs vīrs. Kaut gan nozīmēts kalpošanai saiešanas teltī, viņš tomēr nebija mierā ar savu stāvokli un tīkoja pēc priestera goda. Tas, ka priestera amats, ko agrāk mantoja katras ģimenes pirmdzimtais, tika uzticēts Āronam un viņa namam, deva iemeslu greizsirdībai un neapmierinātībai, un Korahs jau ilgāku laiku slepeni darbojās pret Mozus un Ārona autoritāti, kaut arī vēl neuzdrošinājās pret tiem nostāties atklāti. Beidzot viņš ķērās pie pārdroša lēmuma — gāzt gan pilsonisko, gan reliģisko autoritāti. Atrast domu biedrus tam nesagādāja nekādas grūtības. Netālu no Koraha un kehatiešu teltīm, saiešanas telts dienvidu pusē, atradās Rūbena cilts nometne ar Dātana un Abirāma teltīm, kuri bija šīs cilts lielkungi un labprāt pievienojās viņa godkārīgajiem plāniem. Kā Jēkaba vecākā dēla pēcnācēji tie sev prasīja pilsonisko autoritāti, tādēļ nolēma dalīties ar Korahu priesteru godā.
Ļaužu noskaņojums Koraha nodomam bija labvēlīgs. Vilšanās sarūgtinājumā atgriezās agrākās šaubas, skaudība un naids, un tie atkal izvirzīja apsūdzības pret savu pacietīgo vadoni. Israēlieši pastāvīgi aizmirsa patiesību, ka [396] viņus vada Dievs. Tie aizmirsa, ka viņu neredzamais Vadonis ir Derības Eņģelis, ka ļaužu priekšā pastāvīgi atrodas padebesī tērpta Kristus klātbūtne un Mozus visus norādījumus saņem no Viņa.
Tauta negribēja samierināties ar briesmīgo lēmumu, ka tiem jāmirst tuksnesī, un tāpēc labprāt pieķērās katram ieganstam, ka viņus vada nevis Dievs, bet Mozus un ka viņš ir tas, kas pār tiem izteicis šo spriedumu. Zemes vislēnprātīgākā vīra vislabākās pūles nespēja klusināt šo ļaužu nevēlēšanos paklausīt un, lai gan Dieva nepatikas zīmes par viņu agrāko nepaklausību vēl arvien bija redzamas to sarukušajās rindās, tie tomēr neņēma pie sirds Viņa mācības. Tie atkal padevās kārdināšanai.
Mozus vienkāršā gana dzīve bija daudz mierīgāka un laimīgāka, nekā pašreizējais vadoņa stāvoklis šajā nesavaldīgo garu lielajā pulkā. Bet Mozus neuzdrošinājās izvēli ņemt savās rokās. Gana spieķa vietā viņam bija dots varas zizlis, ko nevarēja nolikt, pirms Dievs viņu no tā nebija atbrīvojis.
Tas, kurš lasa ikkatras sirds noslēpumus, zināja Koraha un viņa biedru nodomus un bija nodrošinājis saviem ļaudīm tādus brīdinājumus un pamācības, kas tiem deva iespēju izvairīties no šo viltīgo vīru maldiem. Tie bija redzējuši Dieva sodību, ko savas skaudības un apsūdzību dēļ pret Mozu saņēma Mirjama. Kungs bija paskaidrojis, ka Mozus ir lielāks nekā pravietis. “Es ar viņu runāju muti pret muti.” Un vēl Viņš piebilda: “Kāpēc tad jūs nebīstaties runāt pret Manu kalpu Mozu?” (4. Moz. 12:8) Šie norādījumi nebija domāti tikai Āronam un Mirjamai, bet gan visam Israēlam. Korahs un viņa līdzdalībnieki bija vīri, kurus Dievs bija sevišķi pagodinājis ar savas varas un spēka atklāsmi. Viņi bija starp tiem, kas kopā ar Mozu kāpa kalnā un redzēja Dieva godību. Bet kopš tā laika bija notikusi pārmaiņa. Kārdināšana, kas sākumā bija pavisam niecīga, atrada patvērumu viņu sirdī un pamazām, rodot sev atbalstu, tur nostiprinājās, līdz viņu domas tagad pilnīgi pārvaldīja sātans, un tie uzdrošinājās ķerties pie sava slimīgā nodoma īstenošanas. Izrādot šķietamu interesi par tautas labklājību, tie sākumā savu neapmierinātību iečukstēja viens otram un pēc tam Israēla vadošajiem vīriem. Viņu slepenos norādījumus uzņēma tik labprāt, ka tie uzdrīkstējās iet vēl tālāk, līdz beidzot tiešām domāja, ka [397] deg par Dieva godu.
Tiem izdevās sev līdzi novērst divsimt piecdesmit cilšu virsniekus, vīrus, kam draudzē bija laba slava. Ar tik stipriem un iespaidīgiem palīgiem tie droši cerēja izvest radikālas pārmaiņas pārvaldes iekārtā un jūtami labot Mozus un Ārona ieviesto administratīvo kārtību.
Greizsirdība deva iemeslu skaudībai, un skaudība — sacelšanās darbam. Viņi daudz sprieda par Mozus tiesībām uz tik lielu autoritāti un godu, kamēr beidzot nāca pie atziņas, ka viņš pats ir piesavinājies šo apskaužamo amatu, kuru arī katrs no tiem tikpat labi varētu pildīt. Tie pievīla sevi un viens otru, domādami, ka Mozus un Ārons paši ieņēmuši tās vietas, kurās viņi tagad atradās. Savā neapmierinātībā tie sprieda, ka minētie vadoņi paši paaugstinājušies pār Kunga draudzi, uzurpēdami priesterības un pārvaldes tiesības, lai gan viņu nami nav pilnvaroti stāvēt Israēlā augstāk par citiem. Tie nav svētāki par citiem ļaudīm, un pietiktu, ka viņi nostātos vienā līmenī ar saviem brāļiem, kuri tāpat ir pagodināti ar Dieva sevišķo klātbūtni un apsardzību.
Tālākās slepeno sazvērnieku pūles jau skāra visu tautu. Tiem, kuri atrodas maldos un pelnījuši norāšanu, nav nekā patīkamāka kā saņemt līdzjūtības apliecinājumus un uzslavu. Tā Korahs un viņa biedri iemantoja draudzes uzmanību un atbalstu. Norādījumu, ka Dieva dusmas pār tautu ir izsaukusi ļaužu kurnēšana, tie izskaidroja kā nepareizu. Viņi teica, ka draudze nav vainīga, jo tā neko citu nav vēlējusies, kā tikai to, kas tai pienākas, bet, lūk, Mozus ir pārāk valdonīgs vadītājs, kas nosaucis ļaudis par grēciniekiem, kaut gan tie ir svēta tauta un Kungs ir viņu vidū.
Korahs atgādināja viņu kopējo ceļojumu tuksnesī, kur tie bija nonākuši grūtībās un daudzi kurnēšanas un nepaklausības dēļ aizgāja bojā. Viņa klausītāji sāka domāt, ka tie tagad visu saprot daudz skaidrāk un būtu izvairījušies no grūtībām, ja Mozus būtu rīkojies savādāk. Tie nolēma, ka visās nelaimēs un bēdās vainojams Mozus, ka viņu izslēgšana no Kānaānas radusies Mozus un Ārona nepareizās vadības dēļ; ja Korahs būtu bijis viņu vadonis, tos iedrošinādams [398], runājot par viņu labajiem darbiem, nevis norājot grēkus, tad viss ceļojums izvērstos daudz mierīgāks un sekmīgāks. Tai vietā, lai šurp un turp maldītos pa tuksnesi, tie jau būtu iegājuši Apsolītajā zemē.
Šajā neapmierinātībā starp draudzes ķildīgajiem elementiem valdīja daudz lielāka vienprātība, nekā jebkad agrāk. Koraha panākumi pie ļaudīm vairoja viņa paļāvību un nostiprināja pārliecību, ka nelikumīgā varas piesavināšanās no Mozus puses, ja tā netiks apstādināta, kļūs liktenīga Israēla brīvībai. Viņš arī paziņoja, ka šo lietu tam atklājis Dievs un ir pilnvarojis viņu pārvaldes sistēmā izdarīt pārmaiņu, kamēr vēl nav par vēlu. Tomēr daudzi negribēja pieņemt Koraha apvainojumus pret Mozu. Tie atcerējās Mozus pacietīgo, pašuzupurīgo darbošanos, un viņu sirdsapziņa kļuva nemierīga. Tāpēc bija nepieciešams Mozus dziļajai interesei par Israēlu atrast kādus savtīgus motīvus, un tā tika atkārtota vecā apsūdzība, ka viņš Israēlu izvedis, lai tie aizietu bojā tuksnesī, bet pats varētu piesavināties viņu īpašumus.
Kādu laiku šo darbu veica slepenībā. Bet, tiklīdz visa kustība bija kļuvusi pietiekoši spēcīga, lai varētu pastāvēt atklāti, tā Korahs parādījās šīs grupas priekšgalā un atklāti apvainoja Mozu un Āronu, ka tie patvaļīgi sagrābuši varu savās rokās, uz ko būtu tiesības arī Koraham un viņa biedriem. Tālāk tie izvirzīja apvainojumu, ka tautai tiek nolaupīta brīvība un neatkarība. “Lai nu jums pietiek!” teica sazvērnieki, jo “visa draudze tagad ir svēta, jo pats tas Kungs ir viņas vidū; kādēļ tad jūs vēl gribat būt par virsaišiem un valdīt pār tā Kunga draudzi?” (Sk. 4. Moz. 16. nod.)
Mozus nebija gaidījis šo dziļi skarošo sitienu un, kad viņš pēkšņi izprata tā briesmīgo nozīmi, tad klusā aizlūgšanā pakrita uz sava vaiga Dieva priekšā. Viņš piecēlās vēl noskumis, bet mierīgs un apņēmības pilns. Viņam bija apsolīta dievišķa vadība. “Rītu agri, “ viņš teica, “tad tas Kungs parādīs, kas Viņam pieder un cik ir svētu un kas var viņam tuvoties, un kuru Viņš sev izvēlēs, tas varēs Viņam tuvoties.” Pārbaudei vajadzēja notikt nākamajā dienā, lai visiem būtu laiks pārdomām. — Tad tiem, kas pretendēja uz priestera amatu, vajadzēja nākt katram ar savu kvēpināmo trauku un draudzes klātbūtnē pienest kvēpināmo upuri pie saiešanas telts. Likums noteikti prasīja, ka svētajā vietā drīkst kalpot tikai tie, kas šim svētajam darbam ir izraudzīti. Pat priesteri Nadabs un Abija tika iznīcināti, kad bija uzdrošinājušies pretēji Dieva pavēlei pienest [399] “svešu uguni”. Tādēļ Mozus aicināja savus sāncenšus nest šo lietu Dieva priekšā, ja viņi uzdrošinās celt tik bīstamu apsūdzību.
Atšķirdams Korahu un viņa biedrus, viņš teica: “Vai tas jums vēl par maz, ka Israēla Dievs jūs ir izraudzījis no Israēla draudzes, lai jūs Viņam tuvotos, lai piedalītos tā Kunga mājokļa aprūpes darbos un nostātos draudzes priekšā, to pārvaldīdami? Viņš tevi līdz ar visiem taviem brāļiem, Levija dēliem, licis pie sevis tuvu nākt; un nu jūs pat meklējat sev priestera amatu? Tādēļ tu esi nācis kopā ar savu baru, lai saceltos pret to Kungu, jo kas ir Ārons, ka jūs pret to kūdāt?”
Dātans un Abirams nebija tik pārdroši uzstājušies kā Korahs, un, cerēdams, ka viņi šajā sazvērestībā tikai ievilkti un nav pilnīgi samaitāti, Mozus tos uzaicināja pie sevis, lai uzklausītu viņu sūdzību. Bet tie negribēja nākt un apvainojoši liedzās atzīt viņa autoritāti. Visas draudzes priekšā viņi atklāti paziņoja: “Vai tad nepietiek, ka tu mūs esi izvedis no tās zemes, kurā piens un medus tek, lai mums liktu mirt tuksnesī? Kā tad tu vēl tagad sevi turi mums par valdnieku? Tu mūs, patiesi, neesi ievedis zemē, kurā piens un medus pāri plūst, nedz arī mums devis iemantot laukus vai vīna kalnus, — vai tu šeit gribi tautai smiltis acīs kaisīt? — Nē! Mēs neiesim!”