Jēzus bija savas tautas gaisma — pasaules Gaisma — vēl pirms Viņš bija nācis cilvēka miesā uz šo Zemi. Pirmais gaismas stars, kas caururba grēka tumsā tīto pasauli, nāca no Kristus. Un no Viņa ir nācis ikkatrs Debesu gaismas stars, ko saņēmuši Zemes iedzīvotāji. Atpestīšanas plānā Kristus ir Alfa un Omega, Pirmais un Pēdējais.
Kopš tā laika, kad Jēzus Kristus izlēja savas asinis, sagādājot grēku piedošanu, un ir pacēlies Debesīs, lai “tagad par mums parādītos Dieva vaiga priekšā” (Ebr. 9:24), no Golgātas krusta un no Debesu svētnīcas ir plūdusi pastāvīga gaisma. [368] Tomēr mums pieejamā skaidrākā izpratne nedrīkst būt par iemeslu, lai noniecinātu to gaismu, kas agrākajos laikmetos ceremoniālajā kalpošanā norādīja uz drīzumā gaidāmo Pestītāju. Tieši Kristus Evaņģēlijs apgaismo jūdu iekārtojumus un piešķir nozīmi viņu ceremoniālajiem likumiem. Līdz ar jaunām atziņām un saņemot skaidrāku gaismu par jau agrāk zināmajām patiesībām, ir kļuvis saprotamāks Dieva raksturs un Viņa nolūks rīcībā ar savu izredzēto tautu. Katrs nākamais gaismas stars, ko mēs saņemam, sniedz pilnīgāku izpratni par atpestīšanas plānu, kā dzīvē īstenojas Dieva prāts attiecībā uz cilvēku glābšanu. Mēs ievērojam jaunu skaistumu un jaunu spēku Dieva Gara inspirētajā Vārdā un to pētām ar vēl dziļāku interesi un lielāku aizrautību.
Daudzi uzskata, ka Dievs starp ebrejiem un pārējo pasauli bija nolicis šķirošu sienu, ka daļai cilvēku Viņa aizgādība un mīlestība lielā mērā bija atrauta, jo tā tika pievērsta Israēlam. Bet Dievs nekad nav gribējis, lai Viņa ļaudis norobežotos no pārējās cilvēces. Bezgalīgās mīlestības sirds sniedzas pretim visiem Zemes iedzīvotājiem. Kaut arī tie Viņu atmeta, Kungs tomēr pastāvīgi centās tiem atklāties un darīt tos par savas mīlestības un žēlastības līdzdalībniekiem. Izredzētajai tautai svētības tika garantētas, lai tā varētu svētīt citus.
Dievs aicināja Ābrahāmu, piešķirot tam labklājību un godu, un sentēva uzticība bija par gaismu visām apkārtējo zemju tautām, kur vien viņš uzturējās. Ābrahāms neizvairījās no tuvumā dzīvojošajiem ļaudīm. Viņš uzturēja draudzīgas attiecības ar kaimiņos esošo tautu ķēniņiem, no kuriem daži pret viņu izturējās ar lielu cieņu, un viņa godīgums, nesavtība, drosme un labprātība atspoguļoja Dieva raksturu. Tā sava pārstāvja dzīvē Dievs atklājās Mezopotāmijas, Kānaānas, Ēģiptes un pat Sodomas iedzīvotājiem.
Līdzīgā veidā Kungs sevi darīja zināmu ēģiptiešiem un visām ar šo vareno valsti saistītām nācijām, sūtot turp Jāzepu. Kāpēc Dievs bija apņēmies Jāzepu tik ļoti paaugstināt? Lai sasniegtu savu nodomu pie Jēkaba bērniem, Viņš varēja atrast arī kādu citu ceļu, bet Viņš vēlējās Jāzepu izlietot kā gaismu, tādēļ nolika to ķēniņa pilī, lai Debesu gaismas reklāma būtu redzama tuvu un [369] tālu. Ar savu gudrību un taisnīgumu, ar labprātību un skaidrību ikdienas dzīvē, ar savu nodošanos tautas interesēm, — lai gan šī tauta kalpoja elkiem, — Jāzeps bija Kristus pārstāvis. Viņa labdarībā, kuru teica un slavēja visā Ēģiptes zemē, šai pagānu tautai vajadzēja saskatīt sava Radītāja un Glābēja mīlestību. Tāpat arī Mozu Dievs nolika par gaismu pie pasaules varenākās valsts troņa, lai visi, kas vien gribēja, varētu iepazīties ar patieso, dzīvo Dievu. Un visa šī gaisma ēģiptiešiem tika dota, pirms Dievs pār tiem izstiepa savu roku sodīšanai.
Ar Israēla atbrīvošanos no Ēģiptes zemes, vēstis par Dieva varenību izplatījās tālu un plaši. Jērikas cietokšņa kareivīgie iemītnieki drebēja. “Un to dzirdot,” sacīja Rahāba, “mūsu sirds ir kļuvusi bailīga, un neviena vīra drosme vairs nav pacēlusies pret jums, jo tas Kungs, jūsu Dievs, ir Dievs augšā Debesīs un pār zemi, kas ir apakšā zem tām.” (Joz. 2:11) Vēl daudzus gadsimtus pēc Israēla iziešanas no Ēģiptes filistiešu priesteri savai tautai stāstīja par Ēģiptes mocībām un brīdināja no pretošanās Israēla Dievam.
Dievs aicināja Israēlu un to svētīja un paaugstināja ne tādēļ, lai, paklausot Viņa likumiem, tie vienīgie iemantotu Viņa labvēlību un izņēmuma kārtā kļūtu par svētību saņēmējiem, bet lai Viņš tā varētu atklāties visiem Zemes iedzīvotājiem. Tieši šī mērķa dēļ Kungs tiem pavēlēja turēties atšķirti no apkārtējām elkus pielūdzošajām tautām.
Elku kalpošana un visi tai sekojošie grēki Dievam bija pretīgi, un Viņš pavēlēja savai tautai nesajaukties ar citām nācijām, lai “nedarītu tā, kā tie mēdza darīt,” un neaizmirstu savu Dievu. (2. Moz. 23:24) Viņš tiem aizliedza doties laulībā ar elku pielūdzējiem, kur viņu sirdis varētu tikt novērstas no Dieva. Toreiz, tāpat kā tagad, bija ļoti nepieciešami, lai Dieva ļaudis būtu šķīsti un “pasaules neaptraipīti”. Tiem vajadzēja palikt brīviem no viņu gara, jo tas pretojas patiesībai un taisnībai. Tomēr Dievs nebija paredzējis, lai Viņa tauta savā iedomātā paštaisnībā tā noslēgtos no pasaules, ka citus ļaudis vairs nemaz nevarētu iespaidot.
Līdzīgi savam Meistaram, Kristus sekotājiem visos laikmetos vajadzēja būt par gaismu pasaulei. Pestītājs sacīja: [370] “(..) pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī, lai tā spīd visiem, kas ir namā,” — tas ir — pasaulē. Un vēl piebilda: “Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir Debesīs.” (Mat. 5:14-16) Tieši to darīja Ēnohs un Noa, Ābrahāms, Jāzeps un Mozus. Tieši to Dievs vēlējās no Israēla.
Tā bija viņu pašu ļaunā, sātana pārvaldītā, neticīgā sirds, kas tiem lika savu gaismu apslēpt un neļaut tai spīdēt uz apkārtējām tautām; tas bija viņu pašu svētulīgais gars, kas tos skubināja vai nu sekot pagānu bezdievīgajiem ieradumiem, vai arī lepni noslēgties, it kā Dieva mīlestība un aizgādība piederētu tikai viņiem.
Kā Bībele norāda uz divām bauslībām, — vienu negrozāmu un mūžīgu, otru, dotu tikai uz zināmu laiku un paejošu, tāpat ir divas derības. Žēlastības derība vispirms tika slēgta Ēdenē, kad pēc grēkā krišanas tika paziņots dievišķais apsolījums, ka sievas sēkla samīs čūskai galvu. Šī derība visiem cilvēkiem piedāvāja piedošanu un Dieva atbalstošo žēlastību turpmākai paklausībai ticībā Kristum, apsolot mūžīgo dzīvību ar noteikumu, ka tiem jābūt uzticīgiem pret Dieva likumiem. Tā sentēvi saņēma pestīšanas cerību.
Šī pati derība tika atjaunota ar Ābrahāmu apsolījumā: “Caur tavu sēklu visas zemes tautas tiks svētītas.” (1. Moz. 22:18) Šis apsolījums norādīja uz Kristu. (Sk. Gal. 3:8,16) Tieši tā to izprata Ābrahāms un tādēļ attiecībā uz grēku piedošanu uzticējās Kristum. Šī ticība bija tā, kas viņam tika pieskaitīta par taisnību. Derībā ar Ābrahāmu palika spēkā arī Dieva likumu autoritāte. Kungs parādījās Ābrahāmam un teica: “Es esmu visvarenais Dievs, staigā sava Dieva priekšā, tad tu būsi taisns.” (1. Moz. 17:1) Un vēlāk Dievs par savu uzticīgo kalpu varēja liecināt: “Ābrahāms Manai balsij ir klausījis un turējis Manas pavēles, Manus norādījumus, likumus un baušļus.” (1. Moz. 26:5, pēc Glika tulk.) Kungs viņam paziņoja: “Es uzcelšu savu derību starp sevi un starp tevi un taviem pēcnācējiem, kas nāks pēc tevis, uz cilšu ciltīm par mūžīgu derību, un būšu par Dievu tev un taviem pēctečiem pēc tevis.” (1. Moz. 17:7)
Lai gan šī derība bija slēgta ar Ādamu un atjaunota ar Ābrahāmu, to tomēr nevarēja apstiprināt pirms Kristus nāves. Tā bija pastāvējusi Dieva apsolījumā, kopš tika dots pirmais norādījums par atpestīšanu; tā tika pieņemta ticībā, [371] un tomēr vienīgi tad, kad Kristus to apstiprināja, tā ir nosaukta par jauno derību. Šo derību ieviesa Dieva baušļu dēļ un tā kalpoja kā iekārtojums, lai cilvēkus atkal novestu harmonijā ar Dieva prātu, novietojot viņus tur, kur tie varētu paklausīt Dieva likumiem.
Kāds cits līgums, kas Rakstos nosaukts par veco derību, tika slēgts starp Dievu un Israēlu pie Sinaja un to apstiprināja ar upura dzīvnieka asinīm. Ar Ābrahāmu slēgtā derība tika apstiprināta ar Kristus asinīm un ir nosaukta par otro jeb jauno derību, jo asinis, ar ko tā apzīmogota, tika izlietas pēc pirmās derības asinīm. Par to, ka jaunā derība bija spēkā Ābrahāma dienās, liecina fakts, ka jau tad šī derība tika apstiprināta kā ar apsolījumu, tā arī ar Dieva zvērestu — “ar divām negrozāmām lietām, — un Dievam taču nebija iespējams melot”. (Ebr. 6:18)
Bet kāpēc gan tika slēgta vēl cita derība pie Sinaja, ja atpestīšanas apsolījums bija ietverts jau derībā ar Ābrahāmu? Verdzībā ļaudis lielā mērā bija pazaudējuši izpratni par Dievu un ar Ābrahāmu slēgtās derības principiem. Izvedot tos no Ēģiptes, Kungs centās atklāt savu varu un žēlastību, lai tie mācītos Viņu mīlēt un uz Viņu paļauties. Dievs tos noveda pie Sarkanās jūras, kur ēģiptiešu draudu dēļ jau šķita, ka nav iespējams izbēgt, bet Viņš, vēlēdamies parādīt vienīgi cilvēcisko bezspēcību un vajadzību pēc dievišķās palīdzības, tos izglāba. Tā israēliešu sirdis pildījās ar mīlestību un pateicību pret Dievu, un ar uzticību Viņa spēkam tiem palīdzēt. Viņš tos vilka pie sevis kā atbrīvotājs no laicīgās verdzības.
Tiem vajadzēja iekalt prātā vēl kādu lielāku patiesību. Dzīvojot elku pielūdzēju un samaitātības vidū, tiem nebija skaidras izpratnes par Dieva svētumu un savas sirds ārkārtīgo grēcīgumu, par savu pilnīgo nespēju paklausīt Dieva likumiem un neatliekamo vajadzību pēc Pestītāja. To visu tiem vēl vajadzēja mācīties.
Dievs viņus noveda pie Sinaja; Viņš tiem atklāja savu godību. Viņš deva savu bauslību ar lielu svētību apsolījumiem, ja tie ievēros nosacījumu: “Ja jūs uzklausīsit Manu balsi un turēsit Manu derību, (..) tad jūs būsit Man par priesteru un ķēniņu valsti un par svētu tautu! (..)” (2. Moz. 19:5,6) Ļaudis neizprata savas sirds grēcīgumu un to, ka bez Kristus nav iespējams ievērot Dieva likumus, tādēļ labprāt slēdza šo derību ar [372] Dievu. Pārliecībā, ka paši spēj izveidot taisnīgas attiecības, tie teica: “Visu, ko Kungs ir runājis, to mēs darīsim un pildīsim.” (2. Moz. 24:7) Viņi bija redzējuši tik bijājamo bauslības pasludināšanu, kad paši bailēs drebēja kalna pakājē, un tomēr pagāja tikai nedaudzas nedēļas, līdz tie jau lauza savu derību ar Dievu un metās zemē, lai pielūgtu cilvēka rokām darinātu elka tēlu. Tagad tie vairs nevarēja cerēt uz Dieva labvēlību derībā, kuru bija lauzuši, tādēļ, redzot savu grēcīgumu un vajadzību pēc piedošanas, tie tika vadīti izjust, cik nepieciešams ir Pestītājs, kas bija ietverts derībā ar Ābrahāmu un uz kuru norādīja upuru pienešana. Tā ticībā un mīlestībā tie tika savienoti ar Dievu kā ar Atsvabinātāju no grēka jūga un līdz ar to bija sagatavoti pareizi novērtēt jaunās derības svētības.