[374] Saiešanas telts celšanas darbi nesākās tūlīt pēc Israēla ierašanās pie Sinaja; svēto celtni pabeidza un pirmo reizi iekārtoja otrā gada sākumā pēc iziešanas no Ēģiptes. Tad sekoja priesteru iesvētīšana, Pasā svētki, tautas skaitīšana un dažādu iekārtojumu noteikšana, kas bija nepieciešami viņu pilsoniskai vai reliģiskai kārtībai, jo nometnē pie Sinaja tika pavadīts gandrīz vesels gads. Šeit viņu dievkalpošanas veids ieguva jau noteiktākas formas; tika doti likumi tautas pārvaldei un, sagatavojoties ieiešanai Kānaānā, tika radīta stiprāka organizācija.
Israēla pārvaldes struktūras iezīmējās ar vispilnīgāko sadarbību, kas bija brīnišķa savā izveidojumā un vienkāršībā. Kārtība, kas tik pārsteidzoši atklājās visu Dieva radīšanas darbu pilnveidojumā un saskaņā, bija redzama arī ebreju valsts iekārtā. Kungs bija visas varas un pārvaldes viduspunkts un neapstrīdams Israēla Pavēlnieks. Mozus pēc Dieva norādījuma darbojās kā tautas redzamais vadītājs, lai Viņa vārdā rūpētos par likumu ieviešanu dzīvē. No cilšu vecākajiem tika izvēlēta septiņdesmit vīru padome, lai palīdzētu kārtot vispārējās ļaužu vajadzības. Tad nāca priesteri, kas svētnīcā vaicāja Kunga padomu. Pār ciltīm valdīja cilšu virsnieki vai lielkungi. Viņu vidū bija virsnieki “pār tūkstošiem, virsnieki pār simtiem, virsnieki pār piecdesmitiem un virsnieki pār desmitiem”, un beidzot vēl ierēdņi, kam bija jāpilda sevišķi pienākumi. (5. Moz. 1:15)
Ebreju nometne bija izvietota noteiktā secībā. Tā sadalījās trijās lielās daļās, kur katrai no tām nometnē bija sava vieta. Vidū atradās saiešanas telts, neredzamā Ķēniņa pastāvīgais mājoklis. Tai apkārt dzīvoja priesteri un levīti, bet aiz tiem — pārējās ciltis. [375]
Levītiem bija uzticēta gādība par saiešanas telti un visu, kas uz to attiecās kā apmetnes, tā ceļojuma laikā. Kad nometne devās ceļā, tiem svētnīcu vajadzēja nojaukt, un, kad bija sasniegta apmešanās vieta, to atkal vajadzēja uzcelt. Ar nāves sodu bija aizliegts pie tās tuvoties kādas citas cilts pārstāvim. Levīti dalījās trijās daļās, kā triju Levija dēlu pēcnācēji, un katrai no tām bija nozīmēta īpaša vieta un sevišķs uzdevums. Saiešanas telts priekšā un tai vistuvāk atradās Mozus un Ārona teltis. No tām uz dienvidiem — kehatieši, kuriem vajadzēja rūpēties par Derības šķirstu un citiem rīkiem. Ziemeļos — merārieši, kuru gādībā bija nodoti pīlāri, savienojošās kārtis, dēļi utt, bet aizmugurē — geršonieši, kam pienācās rūpēties par segām un aizkariem.
Arī pārējām ciltīm bija noteiktas vietas. Ikvienai no tām vajadzēja iet zem sava karoga un apmesties tā, kā Kungs to bija pavēlējis: “Ikviens lai apmetas pie sava pulka nozīmes, — pie zīmes, kas apzīmē viņa tēva namu, bet Israēla bērni visi kopā lai apmetas nometnē iepretim un apkārt saiešanas teltij.” (4. Moz. 2:2) “(..) Kā tie ir apmetušies nometnē, tā arī viņiem ir jāceļas, ikviens lai apmetas savā tam norādītā vietā pie sava pulka karoga.” (4. Moz. 2:17) Jauktajam pūlim, kas israēliešus pavadīja no Ēģiptes, netika atļauts apmesties tajā pašā vietā, kur Israēla ciltīm, tiem nācās uzturēties ārpus nometnes robežām, un viņu pēcteči bija izslēgti no draudzes līdz trešajam augumam. (5. Moz. 23:7,8)
Visā nometnē un tās apkārtnē bija noteikta vislielākā tīrība un stingrākā kārtība. Tika prasīta pilnīga sanitāro normu ievērošana. Neviena persona, kas kaut kādu iemeslu dēļ bija kļuvusi nešķīsta, nometnē vairs nedrīkstēja ieiet. Šie pasākumi bija nepieciešami veselībai atbilstošu apstākļu uzturēšanai tik lielā ļaužu pulkā un tāpat arī pilnīgas kārtības un tīrības saglabāšanai, lai Israēls varētu priecāties svētā Dieva klātbūtnē, tā kā Viņš bija sacījis: “Jo Kungs, tavs Dievs, staigā nometnē pie tevis, lai Viņš tevi glābtu un nodotu tev tavus ienaidniekus. Tāpēc tavai nometnei jābūt svētai.”
Visos Israēla ceļojumos “Kunga Derības šķirsts tika nests tiem pa priekšu,(..) lai izmeklētu viņiem apmešanās vietu”. (4. Moz. 10:33) Kehata bērnu nestais šķirsts ar Dieva svētajiem likumiem vienmēr atradās avangardā. [376] Tam pa priekšu gāja Mozus un Ārons, kuru tuvumā uzturējās priesteri ar sudraba bazūnēm. Šie priesteri saņēma Mozus norādījumus un ar bazūnēm tos paziņoja ļaudīm. Katra pulka vadītājam bija pienākums nodot tālāk skaidrus rīkojumus par jebkuru gaidāmo pārvietošanos, kā to ziņoja bazūnes. Kas nesekoja dotajām pavēlēm, tika sodīts ar nāvi.
Dievs ir kārtības Dievs. Viss, kas saistīts ar Debesīm, atrodas vispilnīgākā kārtībā. Eņģeļu pulku rīcību iezīmē padotība un stingra paklausība, jo tikai tāda disciplīna un saskaņota darbība var dot panākumus. Šodien Dievs savā darbā prasa ne mazāku kārtību un sistemātiskumu kā Israēla dienās. Visiem, kas darbojas Viņa labā, jāstrādā saprātīgi un ne paviršā uz labu laimi darītā veidā. Dievs vēlas, ka Viņa darbu veiktu uzticīgi un precīzi, lai Viņš tam varētu uzspiest savas labvēlības zīmogu.
Kungs pats vadīja israēliešus visos viņu ceļojumos. Apmešanās vietu norādīja padebeša nolaišanās; un, cik ilgi tiem bija jāpaliek nometnē, tik ilgi padebesis dusēja pār saiešanas telti. Kad tiem vajadzēja doties ceļā, tas pacēlās augstu virs svētās telts. Kā apstāšanos, tā arī došanos ceļā ievadīja svinīga lūgšana. “Un notikās, kad šķirsts tika nests, tad Mozus sacīja: “Celies, Kungs, lai Tavi ienaidnieki tiek izklīdināti, un tie, kas tevi ienīst, lai bēg tava vaiga priekšā!” Bet, ja šķirsts apstājās uz vietas, tad viņš sacīja: “Atgriezies, Kungs, pie Israēla pulku tūkstošiem!” (4. Moz. 10:34,35)
Tikai vienpadsmit dienu ceļojums šķīra Sinaju no Kadešas, kas atradās uz Kānaānas robežām; un ar izredzēm drīz nokļūt Apsolītajā zemē Israēla pulki atkal uzsāka gājienu, kad padebesis beidzot deva zīmi doties uz priekšu. Jehova bija darījis brīnumus, izvedot viņus no Ēģiptes, un kāpēc gan lai tie negaidītu tālākas svētības tagad, kad formāli bija slēguši derību, apsoloties pieņemt Viņu kā savu vienīgo Valdnieku, un tika atzīti kā Visaugstākā izredzētie ļaudis?
Daudzi šo vietu tomēr atstāja ar nepatiku, jo, tik ilgi tur uzturoties pie tās bija pieraduši un gandrīz vai sāka uzskatīt par savām mājām. Granīta sienu aizsardzībā Dievs bija sapulcinājis savus ļaudis, atšķirtus no visām citām tautām, lai atkārtotu tiem savus svētos likumus. [377] Tie labprāt lūkojās uz svēto kalnu, virs kura robotām galotnēm un kailajām klintīm tik bieži bija atklājusies dievišķā godība. Šī aina tik dziļi saistījās ar Dieva un svēto eņģeļu klātbūtni, ka tā viņiem likās pārāk svēta, lai to labprāt un bez kādas apdomāšanās varētu atstāt.
Tomēr, atskanot bazūnes signālam, visa nometne atkal devās ceļā, nesot savā vidū saiešanas telti, un ikkatra cilts gāja tai norādītajā vietā, zem sava karoga. Visas acis ar rūpēm raudzījās, lai uzzinātu, uz kuru pusi padebesis viņus vadīs. Kad tas pagriezās pret rītiem, kur priekšā bija redzami vienīgi tumši neapdzīvoti kalnu masīvi, daudzās sirdīs iezagās skumjas un šaubas.
Ejot uz priekšu, ceļš kļuva arvien grūtāks. Viņu gājiens virzījās caur akmeņainām aizām un kailiem neauglīgiem līdzenumiem. Tiem visapkārt pletās lielais tuksnesis — “tuksnešaina un bedraina zeme”, “izkaltusi un nāves ēnas zeme”, “zeme, kur neviens negāja cauri un kur neviens cilvēks nedzīvoja”. (Jer. 2:6) Tuvu un tālu klinšu aizās tagad drūzmējās vīri, sievas un bērni, lopi un rati, garas rindas ar lielo un sīko lopu ganāmpulkiem. Tāpēc, gluži dabīgi, uz priekšu viņi virzījās tikai lēnām un ar grūtībām; lielie ļaužu pulki pēc ilgās dzīves nometnē nebija sagatavoti ceļa briesmām un grūtībām.
Pēc triju dienu ceļošanas atskanēja atklāta sūdzēšanās. Tā nāca no dažādo līdzgājēju puses, kur daudzi nebija vienprātīgi ar Israēlu un vienmēr meklēja iemeslu kurnēšanai. Sūdzību ierosinātāji nevarēja samierināties ar izvēlēto maršrutu, jo tie vienmēr atrada kādu iebildumu pret ceļu, pa kuru Mozus tos veda, lai gan viņi labi zināja, ka Mozus, tāpat kā viņi, tikai sekoja padebeša vadībai. Un, tā kā neapmierinātība ir lipīga, tā drīz vien izplatījās pa visu nometni.
Tie atkal sāka kliegt pēc gaļas. Lai gan bagātīgi apgādāti ar mannu, viņi tomēr nebija apmierināti. Dzīvodami Ēģiptes verdzībā, israēlieši bija spiesti iztikt ar visvienkāršāko un parastāko barību, kur trūkuma un smagā darba radītais izsalkums to padarīja pavisam garšīgu. Bet starp viņiem tagad atradās daudzi ēģiptieši, kas bija pieraduši pie bagātīga uztura, tie arī bija pirmie kliedzēji. [378] Īsi pirms Israēla ierašanās pie Sinaja Kungs, atbildot uz viņu protestiem, reizē ar mannu bija devis arī gaļu, bet tā tika sagādāta tikai vienai dienai.
Dievs būtu varējis tos apgādāt ar gaļu tāpat kā ar mannu, bet ierobežojums tika uzlikts viņu pašu labā. Kungs bija plānojis tos nodrošināt ar barību, kas viņu vajadzībām atbilstu labāk nekā uzbudinošais uzturs, pie kā daudzi bija pieraduši Ēģiptē. Izdabāšanu samaitātajai ēstgribai vajadzēja apmainīt pret kaut ko veselīgāku, lai tie ar baudu varētu ēst barību, kas cilvēkiem tika nolemta jau pašā sākumā, — zemes augļi, kurus Dievs Ādamam un Ievai deva Ēdenē. Šī iemesla dēļ gaļas lietošana uzturā israēliešiem lielā mērā tika ierobežota.
Sātans viņus kārdināja šos ierobežojumus uzskatīt par netaisniem un nežēlīgiem. Viņš pamudināja iekārot aizliegtās lietas, jo zināja, ka nesātība viņos atmodinātu jutekliskas kaislības un ar šo līdzekli viņš varētu ļaudis vieglāk iegūt savā varā. Visu slimību un ciešanu autors vienmēr cilvēkiem uzbruks tieši tur, kur cer iegūt vislielākos panākumus. Ar kārdināšanām ēstkāres jomā viņš lielā mērā ļaudis ir ierāvis grēkā jau kopš tā laika, kad pamudināja Ievu ņemt aizliegto augli. Izlietodams šo pašu līdzekli, viņš tagad uzkūdīja Israēlu kurnēt pret Dievu. Nesātība ēšanā un dzeršanā, vadot cilvēkus, kā tas parasti notiek, pie zemākām tieksmēm, sagatavo ceļu visu tikumisko noteikumu neievērošanai. Un, ja tad uzbrūk kārdināšanas, tiem ir pavisam maz spēka tām pretoties.