[359] Iesvētot saiešanas telti, svētajā amatā iesvētīja arī priesterus. Šis process ilga septiņas dienas, un katra diena izcēlās ar īpašu ceremoniju. Astotajā dienā priesteri sāka savu kalpošanas darbu. Dēliem palīdzot, Ārons pienesa Dieva prasīto upuri, pacēla savas rokas un svētīja ļaudis. Viss tika darīts pēc Dieva pavēles, un Viņš pieņēma upuri un vēl sevišķā veidā atklāja savu godību: no Kunga nāca uguns un aprija uz altāra uzlikto upuri. Ļaudis godbijībā un ar sasprindzinātu interesi vēroja šo brīnišķīgo Dieva varas atklāsmi. Viņi to uzlūkoja kā Kunga godības un labvēlības zīmi, tādēļ no viņu lūpām atskanēja kopējs slavas un apbrīnas izsauciens; tie pakrita uz savu vaigu pie zemes kā tiešā Jehovas klātbūtnē.
Bet drīz pēc tam augstā priestera ģimeni piemeklēja pēkšņs un briesmīgs sitiens. Dievkalpojuma laikā, kad ļaužu lūgšanas un slavas dziesmas cēlās augšup pie Dieva, divi no Ārona dēliem ņēma savus kvēpināmos traukus un iededzināja tajos smaržīgas zāles, lai to saldā smarža paceltos augšup pie Kunga. Bet viņi pārkāpa Kunga pavēli, “ņemdami svešu uguni”. Lai iededzinātu kvēpināmās zāles, tie svētās uguns vietā, ko Dievs pats bija iededzinājis un kuru Viņš bija pavēlējis izmantot šim nolūkam, izlietoja parastu uguni. Šī grēka dēļ tagad uguns izgāja no Kunga un aprija tos visu ļaužu acu priekšā.
Pēc Mozus un Ārona, Nadabs un Abija Israēlā ieņēma visaugstākās vietas. Kungs viņus bija sevišķi pagodinājis, kad tie kopā ar septiņdesmit citiem cilšu vecākajiem kalnā drīkstēja skatīt Dieva godību. Tomēr pārkāpums tāpēc nebija attaisnojams vai arī uzskatāms par mazsvarīgu. Tas viņu grēku darīja tikai vēl lielāku. Ja cilvēki ir saņēmuši lielu gaismu, ja tie, līdzīgi Israēla lielkungiem ir kāpuši kalnā un tiem bijusi priekštiesība satikties ar Kungu un dzīvot Viņa godības tuvumā, tad lai tie neglaimo sev, ka pēc tam var nesodīti grēkot, ka tādas pagodināšanas dēļ Dievs vairs tik stingri nesodīs viņu pārkāpumus. Tā ir liktenīga sevis apmānīšana. Lielā gaisma un saņemtās priekšrocības no mūsu puses prasa parādīt tādu [360] tikumību un svētumu, kas atbilstu šai saņemtajai gaismai. Neko mazāku par to Dievs nevar pieņemt. Lielas svētības vai priekštiesības nekad nedrīkst mūs ieaijāt drošības vai bezrūpības sajūtā. Tās nedrīkst dot atļauju grēkot vai arī ierosināt domas, ka ar šo svētību saņēmējiem Dievs nerīkosies tik stingri. Visas priekšrocības, ko Dievs mums piešķīris, ir līdzeklis, kam mūsu garu vajadzētu padarīt vēl dedzīgāku, mūsu pūles čaklākas, sniedzot spēku Viņa svētās gribas pildīšanai.
Nadabs un Abija jaunībā nebija radināti savaldīt savas iegribas. Tēva padevīgā daba un nepietiekoši stingrā nostāja par taisnību bija to novedusi pie nolaidības pienākumā audzināt savus bērnus. Viņš bija atļāvis dēliem sekot pašu iegribām. Ilgi koptais paradums apmierināt savas tieksmes viņus tā pārvaldīja, ka pat vissvētākā amata atbildība te vairs nespēja neko mainīt. Tie nebija mācījušies cienīt tēva autoritāti un neizprata arī stingras paklausības nepieciešamību attiecībā uz Dieva prasībām. Ārona kļūdainā savu dēlu lutināšana tagad pār tiem izsauca Dieva sodu.
Dievs gribēja savu tautu pamācīt, lai tā Viņam tuvojas ar cieņu un godbijību Viņa paša noteiktā veidā. Viņš nevar pieņemt daļēju paklausību. Nepietika ar to, ka šinī svinīgajā dievkalpojumā viss tika darīts gandrīz tā, kā Viņš bija norādījis. Dievs bija izteicis lāstu pār tiem, kas novēršas no Viņa pavēlēm un neievēro atšķirību starp svētu un nesvētu. Viņš paskaidro: “Bēdas tiem, kas ļaunu sauc par labu un labu par ļaunu, kas tumsību tur par gaismu un gaismu par tumsību (..). Bēdas lai tiem, kas tikai pašu acīs ir gudri un prātīgi tikai paši savās iedomās! (..) kas dāvanu dēļ attaisno vainīgo un atrauj taisnību nevainīgajam! (..) jo viņi ir atmetuši tā Kunga Cebaota bauslību un nicinājuši Israēla Svētā vārdu.” (Jes. 5:20-24) Lai neviens sevi nepieviļ ar domām, ka kāda daļa no Dieva priekšrakstiem nav svarīga vai arī ka Dievs pieņems atvietojumu tā vietā, ko Viņš prasa! Pravietis Jeremija saka: “Vai tad var kāds sacīt, ka tas notiks bez tā Kunga pavēles?” (Raudu dz. 3:37) Dievs savā Vārdā nav ievietojis nevienu pavēli, kurai cilvēki pēc savas patikas varētu paklausīt vai nepaklausīt un pie tam neciestu nekādas sekas. Ja ļaudis izvēlas ko citu un ne stingras paklausības ceļu, tad piedzīvos, ka “tas beidzot ved nāvē”. (Sal. pam. 14:12) [361]
“Un Mozus sacīja Āronam, Ēleāzeram un Itamāram, viņa dēliem: “Savas galvas jums nav jāatstāj nekoptas un jums savs apģērbs nav jāsaplēš, lai jums nebūtu jāmirst un lai dusmas nenāk pār visu draudzi (..), jo tā Kunga svaidāmā eļļa ir uz jums.” (3. Moz. 10:6,7) Lielais Vadonis savam brālim atgādināja Dieva vārdus: “(..) Es parādīšos svēts tavā vidū, un, visai tautai to redzot, Es parādīšu savu godu.” (3. Moz. 10:3) Ārons klusēja. Dēlu nāve, kuri bez brīdinājuma tika aizrauti tik briesmīga grēka dēļ, grēka, kuru viņš tagad saprata kā sava nepildītā pienākuma sekas, mokoši plosīja tēva sirdi, tomēr savām jūtām viņš neļāva izpausties. Ne ar vienu sāpju nopūtu viņš nedrīkstēja rādīt, ka it kā simpatizētu grēkam. Draudzi nedrīkstēja pavedināt kurnēt pret Dievu.
Kungs vēlējās iemācīt saviem ļaudīm izprast Viņa audzināšanas taisnīgumu, lai visi bītos. Israēlā bija arī tādi, kurus šis briesmīgais brīdinošais sods varēja pasargāt no nekaunīgas Dieva pacietības izmantošanas, kas beidzot apzīmogotu viņu likteni. Kungs nosoda katru šādu nepareizu līdzjūtību grēciniekam, ar ko cenšas atvainot viņa pārkāpumu. Grēks panāk tieši to, ka notrulinās morālā izpratne, tā ka pārkāpējs vairs neaptver pārkāpuma briesmīgo lielumu un bez Svētā Gara pārliecinošā spēka kļūst pa daļai akls pret savu grēku. Kristus kalpiem ir pienākums norādīt maldīgiem uz šīm viņiem draudošajām briesmām. Tie, kas iznīcina brīdinājuma iespaidu, padarot grēcinieku acis aklas pret grēka īsto raksturu un tā sekām, bieži sev glaimo, ka viņi tādā veidā parāda mīlestību, bet patiesībā tie strādā pretī Dieva Svētajam Garam un traucē Tā darbu. Tie grēcinieku ieaijā mierā tieši uz bojāejas robežas, tie kļūst par grēka līdzdalībniekiem un uzņemas briesmīgu atbildību par viņa neatgriešanos. Daudzi, ļoti daudzi ir pazuduši, pateicoties šādai nepareizai un pavedinošai līdzjūtībai.
Nadabs un Abija nekad nebūtu izdarījuši šādu liktenīgu kļūdu, ja pirms tam nebūtu pa daļai apskurbuši no bagātīgas vīna lietošanas. Viņi zināja, ka pirms ieiešanas svētnīcā, kur atklājas dievišķā klātbūtne, nepieciešama visrūpīgākā un svinīgākā sagatavošanās, bet nesātības dēļ kļuva nederīgi svētajam pienākumam. Viņu domas palika neskaidras un morālā izpratne notrulinājās tik tālu, ka tie [362] vairs neaptvēra starpību starp svētu un nesvētu. Ārons un viņa atlikušie dēli saņēma brīdinājumu: “Vīnu un stipru dzērienu tu nedzer, nedz tu pats, nedz tavi dēli, kad ejat saiešanas teltī, ka jūs nemirstat, — tas ir mūžīgs likums jūsu cilšu ciltīm, lai jūs varētu izšķirt starpību starp svētu un nesvētu, šķīstu un nešķīstu un lai jūs varētu Israēlu pamācīt visos likumos, ko tas Kungs caur Mozu jums pavēlējis.” (3. Moz. 10:9-11) Reibinošu dzērienu lietošana novājina ķermeni, aptumšo prātu un samaitā morālo stāju. Tā kavē cilvēkus izprast svēto lietu pārākumu un atzīst Dieva prasību saistošo spēku. Visiem, kas uzņemas svētas atbildības, jābūt stingri atturīgiem ļaudīm, lai viņu prāts vienmēr būtu skaidrs un tie prastu atšķirt, kas ir pareizi un kas nepareizi, lai tiem būtu stingri principi un gudrība darīt taisnību un parādīt žēlsirdību.
Tāds pats pienākums gulstas uz ikkatru Kristus sekotāju. Apustulis Pēteris paskaidro: “Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas savā brīnišķajā gaismā.” (1. Pēt. 2:9) Dievs no mums prasa, ka mēs visas savas spējas saglabātu vislabākajā stāvoklī, lai savam Radītājam varētu veltīt Viņam pieņemamu kalpošanu. Kur lieto reibinošus dzērienus, tur būs tādas pašas sekas kā minētajiem Israēla priesteriem. Sirdsapziņa pazaudēs grēka izjūtu un noteikti nocietināsies netaisnībā, līdz zudīs izpratne par atšķirību starp svētām un nesvētām lietām. Kā tad lai mēs aizsniedzam Dieva prasību līmeni? “Jeb vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem? Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu!” “Tāpēc, vai ēdat, vai dzerat, visu to dariet Dievam par godu.” (1. Kor. 6:19,20; 10:31) Dieva draudzei visos laikos dots svinīgais un ārkārtējs brīdinājums: “Ja kas Dieva namu samaitā, to Dievs samaitās; jo Dieva nams ir svēts, tas jūs esat.” (1. Kor. 3:17)