[363] Ādams un Ieva jau pie radīšanas zināja, kas ir Dieva bauslība. Viņi bija iepazīstināti ar tās prasībām, un šie likumi tika ierakstīti viņu sirdīs. Kad cilvēks pārkāpuma dēļ krita, bauslību neizmainīja, bet tika izveidota dziedinoša iekārta, lai to vestu atpakaļ pie paklausības Dievam. Tika apsolīts Pestītājs un ieviesta upuru sistēma, norādot nākotnē uz Kristus nāvi kā lielo grēka Upuri. Ja Dieva baušļi nekad nebūtu pārkāpti, tad nebūtu nāves un nebūtu vajadzīgs Pestītājs; tātad nebūtu vajadzīgs arī nekāds upuris.
Ādams saviem pēcnācējiem mācīja Dieva likumus, un tādā veidā tie tika nodoti no tēva dēlam visās nākamajās paaudzēs. Tomēr, neskatoties uz laipno un žēlojošo aizgādības darbu cilvēka atpestīšanā, tikai nedaudzi to pieņēma un izšķīrās par paklausību. Pārkāpumu dēļ pasaule kļuva tik ļauna, ka, glābjot no samaitāšanas, to bija nepieciešams šķīstīt Plūdos. Noa ar ģimeni ņēma vērā Dieva likumus un saviem pēcnācējiem mācīja visus desmit baušļus. Kad cilvēki atkal novērsās no Dieva, Kungs izredzēja Ābrahāmu, par kuru varēja sacīt: “Ābrahāms ir paklausījis Manai balsij un ir turējis Manas tiesas, Manus baušļus un Manus likumus un norādījumus.” (1. Moz. 26:5) Viņam tika noteikts apgraizīšanas rituāls par zīmi, ka tie, kas to pieņem, ir nodevušies kalpošanai Dievam, kā ķīla, ka tie paliks šķirti no elku pielūgšanas un paklausīs Kunga bauslībai. Tāpēc, ka Ābrahāma pēcnācēji neturēja šo solījumu, kas redzams no viņu vēlēšanās biedroties ar pagāniem un pieņemt to ieradumus, tie nonāca svešā zemē un verdzībā Ēģiptē. Satiksmē ar elku kalpiem un piespiestā pakļautībā ēģiptiešiem, pagānisma ļauno un viltīgo mācību iespaidā dievišķie priekšstati tika vēl vairāk samaitāti. Tāpēc, kad Kungs tos izveda no Ēģiptes, Viņš lielā godībā, eņģeļu pulku pavadīts, nonāca uz Sinaja un varenā majestātiskumā, visiem ļaudīm dzirdot, pasludināja savu bauslību.
[364] Tagad Viņš savus priekšrakstus vairs neuzticēja tikai ļaužu atmiņai, jo tiem bija tieksme aizmirst Viņa prasības, bet uzrakstīja tos uz akmens plāksnēm. Kungs gribēja Israēlam novērst visas iespējas sajaukt pagānu tradīcijas ar Viņa svētajiem norādījumiem vai dievišķās prasības aizvietot ar cilvēciskiem uzskatiem un ieradumiem. Viņš neapmierinājās tikai ar desmit baušļu došanu. Ļaudis bija pierādījuši, cik viegli tie ir nomaldināmi, tāpēc Viņš negribēja atstāt bez apsardzības nevienas kārdināšanu durvis. Mozum tika pavēlēts uzrakstīt no Dieva saņemtās tiesas un likumus, pievienojot sīkus norādījumus attiecībā uz visām prasībām. Šie norādījumi par ļaužu pienākumiem pret Dievu, vienam pret otru un pret svešiniekiem bija tikai piemērotākā un plašākā veidā izteikti desmit baušļu pamatlikumi, lai nevienam nevajadzētu maldīties. Tie bija domāti akmens galdiņos iekalto desmit priekšrakstu svētuma pasargāšanai.
Ja cilvēki būtu turējuši Dieva likumus, kā tie bija doti Ādamam pēc viņa krišanas, kā tos ievēroja Noa un Ābrahāms, tad apgraizīšanas noteikumi nebūtu vajadzīgi. Un, ja Ābrahāma pēcnācēji būtu saglabājuši to derību, kuras zīme bija apgraizīšana, tad tie nekad nebūtu pavesti uz kalpošanu elkiem, ne arī tiem būtu nepieciešams ciest verdzībā Ēģiptē; tie būtu uzglabājuši Dieva baušļus savā atmiņā un nebūtu nekādas vajadzības tos pasludināt no Sinaja, kā arī rakstīt uz akmens plāksnēm. Un, ja ļaudis dzīvē īstenotu desmit baušļu pamatlikumus, tad nebūtu bijusi nekāda vajadzība pēc papildus norādījumiem, kādi tika doti Mozum.
Arī Ādamam uzticēto upuru pienešanas sistēmu viņa pēcnācēji sagrozīja un izkropļoja. Šo vienkāršo un nozīmīgo kalpošanu, kādu Dievs bija iekārtojis, samaitāja māņticība, elku pielūgšana, nežēlība un izvirtība. Ilgajā sadzīvē ar elku pielūdzējiem
Israēla tauta savai dievkalpošanai bija piejaukusi daudzus pagāniskus ieradumus; tāpēc Kungs pie Sinaja deva viņiem noteiktas instrukcijas attiecībā uz upuru pienešanu. Pēc saiešanas telts iekārtošanas Dievs ar Mozu sazinājās no Godības padebeša virs Žēlastības krēsla un sniedza tam izsmeļošus norādījumus par svētnīcā ievērojamo upuru sistēmu un dievkalpošanas veidu. Tā Mozum tika paskaidroti ceremoniālie likumi, kurus [365] viņš ierakstīja grāmatā. Bet no Sinaja pasludinātos desmit baušļus Dievs pats rakstīja uz akmens plāksnēm, un tie tika svēti glabāti Derības šķirstā.
Lietodami Bībeles tekstus, kas runā par ceremoniālo bauslību, daudzi ir centušies šīs abas likumu sistēmas sajaukt kopā, lai pierādītu, ka morāles bauslība ir atcelta, bet tā ir Svēto Rakstu sagrozīšana. Starp šīm divām sistēmām pastāv skaidri izteikta un liela atšķirība. Ceremoniālā sistēma sastāvēja no simboliem, kas visi norādīja uz Kristu, Viņa upuri un Viņa priestera darbu. Šos rituālos likumus ar attiecīgajiem upuriem un norādījumiem ebrejiem vajadzēja pildīt, līdz īstenība sastapās ar ēnu Kristus nāvē, kurš ir Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku. Tad visai upuru kalpošanai vajadzēja izbeigties. Šis ir tas likums, kuru Kristus ir “iznīcinājis, pienaglodams pie krusta”. (Kol. 2:14) Bet attiecībā uz desmit baušļiem dziesminieks paskaidro: “Tavs Vārds, Kungs, stāv nelokāmi Debesīs uz mūžīgiem laikiem!” (Ps. 119:89) Un Kristus pats apliecina: “Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību un praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. Jo patiesi es jums saku”— un to Viņš uzsver, cik vien iespējams pārliecinoši — “Tiekams zeme un debess zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte vai raksta galiņš no bauslības, tiekams viss notiek.” (Mat. 5:17,18) Šeit Viņš nerunā tikai par kādreiz bijušām un vēl pastāvošām Dieva bauslības prasībām, bet saka, ka tās būs spēkā tik ilgi, kamēr vien būs debesis un zeme. Dieva likumi ir tikpat nemainīgi kā Viņa tronis. To prasības cilvēkiem būs saistošas visos laikos.
Attiecībā uz Sinajā dotajiem likumiem Nehemija raksta: “Un Tu nokāpi uz Sinaja kalna un runāji ar viņiem no Debesīm un devi viņiem pareizus norādījumus, taisnas tiesas, patiesībā pamatotus baušļus, drošus likumus un svētīgas pavēles.” (Nehem. 9:13) Un pagānu apustulis Pāvils paskaidro: “Tātad bauslība kā tāda ir svēta, un bauslis kā tāds — svēts, taisns un labs.” (Rom. 7:12) Un tas nevar būt nekas cits, kā desmit baušļi, jo tikai šis likums saka: “Tev nebūs iekārot.”(7.p.)
Lai gan Pestītāja nāve izbeidza ar simboliem un ēnu saistītos likumus, tomēr tā ne mazākā mērā nesamazināja morāles bauslības uzliktos pienākumus. Pilnīgi pretēji, jo tieši tas fakts, ka Kristum vajadzēja mirt, lai izdarītu samierināšanu par šo likumu pārkāpšanu, pierāda, ka tie ir negrozāmi.
Kas apgalvo, ka Kristus nācis atcelt Dieva baušļus un nobīdīt pie malas Veco Derību, tie par jūdu laikmetu [366] runā kā par tumsības laikiem un ebreju reliģiju attēlo vienīgi kā dažādu ceremoniju un formu sakopojumu. Bet tie ir maldi. Visās Svēto Rakstu lappusēs, kur ziņots par Dieva rīcību ar Viņa izredzēto tautu, redzamas lielā Es Esmu liesmojošās pēdas. Nekad Kungs cilvēku bērniem nav sniedzis vēl skaidrākus savas varas un godības pierādījumus, kā tad, kad par Israēla valdnieku tika atzīts vienīgi Viņš, kad Viņš savai tautai deva bauslību. Tad valdības scepteri necilāja neviena cilvēciska roka, un neredzamā Israēla Ķēniņa cēlā gaita bija neizsakāmi varena un bijājama.
Visās šajās dievišķās klātbūtnes atklāsmēs Dieva godība izpaudās Kristū. Ne tikai ar Pestītāja pirmo atnākšanu, bet cauri visiem gadsimtiem pēc grēkā krišanas un par atpestīšanu liecinošā apsolījuma saņemšanas “Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar sevi”. (2. Kor. 5:19) Kristus bija visas upuru sistēmas pamats un viduspunkts kā sentēvu, tā arī jūdu tautas laikmetā. Kopš mūsu pirmo vecāku grēka vairs nepastāvēja tieša satiksme starp Dievu un cilvēkiem. Tēvs pasauli bija nodevis Kristus rokās, lai ar Viņa starpniecību izpirktu cilvēkus un aizstāvētu savas bauslības autoritāti un svētumu. Visa satiksme starp Debesīm un kritušo cilvēku cilti notika, pateicoties Kristum. Tas bija Dieva Dēls, kas mūsu pirmajiem vecākiem deva atpestīšanas apsolījumu. Tas bija Viņš, kas parādījās sentēviem. Ādams, Noa, Ābrahāms, Īzaks, Jēkabs un Mozus izprata Evaņģēliju. Viņi cerēja uz pestīšanu ar cilvēka Vietnieka un Galvotāja palīdzību. Šie senatnes svētie vīri satikās ar Pestītāju, kuram bija jānāk uz šo pasauli cilvēka miesā, un daži no viņiem ar Kristu un svētajiem eņģeļiem runāja vaigu vaigā.
Kristus bija ne tikai ebreju vadonis tuksnesī, — eņģelis, vārdā Jehova, kurš, padebesī tīts, gāja Israēla pulku priekšgalā, — bet Viņš bija Tas, kas Israēlam deva bauslību. (Sk. Pielikumā, 10. piezīmi.) Sinaja kalnā, bijājamas godības apņemts, Kristus, visai tautai dzirdot, pasludināja sava Tēva desmit baušļus. Viņš bija Tas, kas Mozum pasniedza uz akmens plāksnēm rakstītos likumus.
Tas bija Kristus, kas savu tautu uzrunāja ar praviešu starpniecību. Rakstīdams kristīgajai draudzei, apustulis Pēteris par praviešiem saka: “Gribēdami izzināt, uz kuru vai kādu laiku norāda Kristus Gars viņos, kas iepriekš liecināja par Kristus ciešanām un tām sekojošo godību.” (1. Pēt. 1:11) Tā ir Kristus balss, kas uz mums runā visā Vecajā Derībā. “(..) Jēzus liecība ir Praviešu Gars.” (Atkl. 19:10)
Uzturēdamies personīgi starp cilvēkiem virs zemes, Jēzus savās pamācībās ļaužu uzmanību vērsa uz Veco Derību. Viņš jūdiem teica: “Jūs pētījat Rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par mani!” (Jāņa 5:39) Tajā laikā vienīgā pastāvošā Bībeles daļa bija Vecās Derības grāmatas. Dieva Dēls vēl paskaidroja: “Tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa (..)”, un vēl piebilda: “Ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām.” (Lūk. 16:19,21)
Arī ceremoniālos likumus deva Kristus. Pat tad, kad tos vairs nevajadzēja ievērot, apustulis Pāvils jūdiem izskaidroja to patieso izpratni un vērtību, norādot uz šo likumu vietu un nozīmi atpestīšanas plānā un to saistību ar Kristus darbu. Lielais apustulis šo bauslību nosauc par godājamu un sava Devēja cienīgu. Svinīgā kalpošana svētnīcā ainoja lielās patiesības, ar kurām vajadzēja iepazīties visām nākamajām paaudzēm. Ar augšup kāpjošajiem kvēpināmo zāļu dūmiem tika pārstāvēta tās Būtnes taisnība, kas vienīgā var darīt pieņemamas grēcinieku lūgšanas Dieva priekšā. Asiņainais upura jērs uz altāra norādīja uz Pestītāju, kuram vēl jānāk, un vissvētākajā vietā pastāvīgi atklājās Dieva klātbūtnes redzamās zīmes. Tā cauri visiem atkrišanas laikiem un tumsas gadsimtiem cilvēku sirdīs tika uzturēta dzīva ticība, līdz pienāca apsolītā Mesijas atnākšana.