Kad tauta aptvēra sava grēka lielumu, visu nometni pārņēma izbailes. Ļaudis baidījās, ka tiks iznīcināti visi vainīgie. Juzdams līdzi viņu bēdās, Mozus apsolīja vēlreiz par viņiem aizrunāt Dieva priekšā.
“Jūs esat lielu grēku darījuši; tagad es gribu kāpt augšā pie tā Kunga, varbūt es varēšu izlūgties jums piedošanu.” Viņš atkal devās augšup pie Dieva un, atzīdams ļaužu vainu, sacīja: “Ak, šī tauta ir darījusi lielu grēku, jo tā sev cēlusi dievu no zelta. Bet nu piedod viņiem viņu grēkus, bet ja ne, tad izdzēs mani no savas grāmatas, kuru Tu esi rakstījis.” Tad sekoja paskaidrojoša atbilde: “Tikai to, kas pret Mani ir apgrēkojies, Es izdeldēšu no savas grāmatas. Tad nu ej, vadi tautu uz to vietu, kuru Es esmu tev norādījis. Redzi, Mans eņģelis ies tavā priekšā, bet, kad nāks Mana piemeklēšanas diena, Es piemeklēšu viņu grēkus.”
Mozus lūgšana mūsu domas pievērš Debesu grāmatām, kur uzticīgi ierakstīti visu cilvēku vārdi un darbi, vai nu tie būtu ļauni vai labi. Dzīvības grāmatā atrodas visu to vārdi, kas jebkad apņēmušies kalpot Dievam. Ja kādi no tiem novēršas no Dieva un ar stūrgalvīgu palikšanu grēkā nocietinās pret Svētā Gara iespaidu, tad tiesas dienā viņu vārdi tiks izdzēsti no Dzīvības grāmatas un viņi paši nodoti pazudināšanai. Mozus saprata, cik briesmīgs būs grēcinieku liktenis, tomēr, ja Israēla ļaudīm jātiek Kunga atmestiem, tad tas vēlējās, lai arī viņa vārdu izdeldē kopā ar pārējiem, jo viņš nespētu panest, ka Dieva sods skartu tos, kuri tik brīnišķīgā veidā bija atbrīvoti. Mozus aizlūgšana par Israēlu attēlo Kristus starpniecības darbu grēcīgo cilvēku labā. Bet Kungs neļāva Mozum līdzīgi kā Kristum nest pārkāpēju noziegumus. “Tikai to, kas pret Mani ir apgrēkojies, Es izdeldēšu no savas grāmatas,” teica Kungs. [327]
Dziļās sērās ļaudis apraka savus mirušos. Trīs tūkstoši bija krituši no zobena; drīz pēc tam nometnē izcēlās kāda sērga, un tad tie vēl saņēma ziņu, ka Dieva klātbūtne tos vairs nepavadīs viņu ceļojumā. Jehova bija paskaidrojis: “(..) Es pats neiešu jums līdzi, jo jūs esat spītīgi ļaudis; citādi Es jūs varētu ceļā iznīcināt.” Tagad tika dota pavēle: “Bet nu nolieciet savas rotas lietas, tad es gribu redzēt, ko Es jūsu labā varu darīt.” (2. Moz. 33. nod.) Visa nometne iegrima sērās. Nožēlā un pazemībā “Israēla bērni atbrīvojās no savām rotas lietām Horeba kalna priekšā”.
Pēc dievišķās pavēles telti, kur līdz šim notika kalpošana Dievam, iznesa “ārā tālu no nometnes”. Tas bija vēl viens pierādījums, ka Dieva klātbūtne vairs nebūs kopā ar tiem. Viņš atklāsies Mozum, bet ne tādiem ļaudīm. Šo pārmetumu izjuta visai sāpīgi, un sirdsapziņas mocītajam pūlim tas šķita nozīmējam vēl lielāku nelaimi. Vai tikai Kungs nebija atšķīris Mozu no nometnes, lai viņus pilnīgi iznīcinātu? Tomēr tie nebija atstāti bez cerības. Telti uzcēla ārpus nometnes, un Mozus to nosauca par “saiešanas telti”. Visi, kas patiesi nožēloja savus grēkus un vēlējās atgriezties pie Kunga, tika uzaicināti doties turp, lai atzītu savus pārkāpumus un meklētu Viņa žēlastību. Kad tie atgriezās savās teltīs, saiešanas teltī iegāja Mozus. Ar mokošu interesi ļaudis gaidīja uz kādu zīmi, ka viņa aizlūgšanas ir pieņemtas. Ja Dievs izrādītu labvēlību, lai tiktos ar viņu, tad tie varēja cerēt, ka netiks pilnīgi iznīcināti. Kad mākoņa stabs nolaidās lejā un nostājās telts ieejā, tauta no prieka raudāja un “piecēlās, lai pēc tam nomestos zemē ikviens savas telts durvīs”.
Mozus labi apzinājās sev padoto cilvēku stūrgalvību un aklumu, viņš saprata grūtības, ar kurām būs jācīnās. Bet viņš bija mācījies, ka, pārvaldot šos ļaudis, tam nepieciešama palīdzība no Dieva. Tādēļ tas lūdza pēc skaidrākas Dieva gribas atklāsmes un Viņa klātbūtnes nodrošinājuma. “Redzi, Tu man saki: “Vadi šo tautu augšup!”, bet Tu man nesaki, ko Tu sūtīsi ar mani, kaut gan Tu esi sacījis: “Es tevi saucu tavā vārdā, un tu esi žēlastību atradis Manās acīs.” [328] Bet tagad, ja es esmu labvēlību atradis tavās acīs, tad, lūdzams, liec man zināt Tavu ceļu, lai es Tevi zinātu un varētu atrast žēlastību Tavās acīs, un arī parādi, ka šie ļaudis ir Tava tauta.” Atbildē izskanēja jautājums: “Vai lai Es pats eju līdzi un vadu jūs pretim mērķim?” Tomēr Mozus vēl nebija pārliecināts. Viņa dvēseli nospieda apziņa par briesmīgajām sekām, ja Dievs Israēlu atstās tā stūrgalvībā un nevadīs uz atgriešanos no grēkiem. Viņš nevarēja panest, ka tā intereses varētu tikt šķirtas no viņa brāļiem, un tāpēc lūdza, lai tautai atkal tiktu atjaunota Dieva labvēlība un turpmākajā ceļā tos pavadītu Viņa klātbūtnes zīme.
“Ja Tu nebūsi tas, kas iet mums pa priekšu, tad neliec mums iet prom no šejienes. Jo no kā lai varētu zināt, ka es un tava tauta esam žēlastību atraduši tavās acīs, ja ne no tā, ka Tu mūs vadi, ka es un tava tauta ar to atšķiramies no visām citām pasaules tautām!”
Un Kungs sacīja: “Es darīšu arī šo lietu, ko Tu esi pieminējis, jo tu esi atradis labvēlību Manās acīs un Es tevi saucu vārdā.” Tomēr pravietis vēl arvien nemitējās lūgt. Katra viņa lūgšana tika uzklausīta, bet tas slāpa pēc vēl lielākas Dieva žēlastības zīmes. Tagad viņš lūdza to, ko neviens cilvēks vēl nekad nebija prasījis: “Rādi man, lūdzams, savu godību!”
Dievs nenosodīja viņa vēlēšanos kā pārdrošību, bet žēlīgi teica: “Es likšu tev iet garām visai savai godībai.” Neaizklātu Dieva godību neviens cilvēks šajā mirstīgā stāvoklī nevar redzēt un palikt dzīvs, bet Mozus tika iedrošināts, ka viņš drīkstēs skatīt tik daudz no dievišķās godības, cik var panest. Atkal viņu aicināja uz kalna virsotni. Tad tā roka, kas radījusi pasauli, “kas pārceļ kalnus, un tie to nemana” (Īj. 9:5), ņēma šo no zemes pīšļiem veidoto radījumu, šo vareno ticības vīru un novietoja to klints aizsegā, kamēr Dieva godība un visa Viņa laipnība gāja garām viņa acu priekšā.
Šis piedzīvojums, bet par visām lietām — apsolījums, ka viņu pavadīs Dieva klātbūtne, Mozum bija nodrošinājums, ka priekšā stāvošajā darbā tas gūs sekmes, un viņš to uzskatīja par bezgalīgi lielāku vērtību, nekā visas Ēģiptes gudrības, nekā visus viņa sasniegumus valsts vīra darbā un militārā vadībā. Nekāda laicīga vara vai izveicība, vai izglītība nevar aizstāt pastāvīgu Dieva klātbūtni. [329]
Pārkāpējam ir briesmīgi krist dzīvā Dieva rokās, bet Mozus viens pats stāvēja Mūžīgā priekšā un neizbijās, jo viņa dvēsele atradās saskaņā ar Radītāja gribu. Dziesminieks saka: “Ja es netaisnību atrastu savā sirdī, tad Kungs, tas Visuvarenais, mani nebūtu uzklausījis.” (Ps. 66:18) Bet “Kunga draudzība ir ar tiem, kas Viņu bīstas, un Viņa derība ar viņiem vedīs viņus pie īstās atziņas.” (Ps. 25:14)
Pats Kungs paziņoja: “Tas Kungs, Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā, kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus, bet arī neatstāj nevienu nesodītu.(..)”
“Un Mozus steidzīgi palocījās un pazemojās līdz zemei.” (Sk. 2. Moz. 34. nod.) Atkal viņš lūdza, lai Dievs piedod Viņa ļaužu noziegumus un pieņem tos par savu mantojumu. Viņa lūgšana tika paklausīta. Kungs laipni apsolīja atjaunot Israēlam savu žēlastību un viņu dēļ veikt tādus brīnumus, kādi nekad nav darīti “nevienā zemē un nevienā tautā”.
Četrdesmit dienas un četrdesmit naktis Mozus palika kalnā, un arī visā šajā laikā, tāpat kā pirmajā reizē, viņš tika brīnišķīgi uzturēts. Neviens nedrīkstēja uzkāpt kopā ar viņu, ne arī viņa prombūtnes laikā tuvoties kalnam. Uz Dieva pavēli viņš bija pagatavojis divas akmens plāksnes un paņēmis tās sev līdzi augšā, un atkal Kungs uzrakstīja uz šīm plāksnēm “derības vārdus, desmit baušļus”. (Sk. Pielikumā, 8. piezīmi.)
Ilgajā laika posmā, ko Mozus pavadīja kopā ar Dievu, viņa seja atstaroja dievišķās klātbūtnes godību, un, nonākot no kalna, pašam nezinot, tā mirdzēja žilbinošā spožumā. Tāda pati gaisma vēlāk atmirdzēja arī no Stefana sejas, kad viņu veda tiesnešu priekšā, “un visi, kas tiesā sēdēja, redzēja viņa vaigu kā kāda eņģeļa vaigu”. (Ap. d. 6:15) Ārons, tāpat kā ļaudis, bēga no Mozus un “baidījās tam tuvoties”. Redzot tautas apjukumu un bailes, bet nezinot iemeslu, viņš mudināja tos nākt tuvāk. Mozus tiem paziņoja par izlīgumu ar Dievu un apliecināja Viņa labvēlības atjaunošanu. Tie viņa balsī neievēroja neko citu, kā vien mīlestību un sevišķu lūgumu, līdz beidzot kāds iedrošinājās viņam tuvoties. Aiz godbijības nespēdams runāt, tas norādīja uz Mozus seju un tad uz debesīm. Lielais vadonis saprata viņa domas. Apzinādamies savu grēku un juzdami, ka uz tiem vēl ir Dieva nepatika, [330] ļaudis nespēja panest Debesu gaismu, kas tos būtu pildījusi ar prieku, ja tie būtu bijuši Kungam paklausīgi. Grēks rada bailes, bet dvēsele, kas būs brīva no vainas apziņas, nevēlēsies slēpties no Debesu gaismas.
Mozum bija daudz kas sakāms, tādēļ, juzdams līdzi viņu bailēs, viņš aizklāja savu seju un arī turpmāk to darīja vienmēr, kad atgriezās nometnē pēc tikšanās ar Dievu.
Ar šo spožumu Dievs tautā gribēja nostiprināt pārliecību par savu likumu svēto un augsto raksturu un Kristū atklātā Evaņģēlija godību. Atrodoties kalnā, Dievs Mozum pasniedza ne tikai baušļu galdiņus, bet iepazīstināja ar visu atpestīšanas plānu. Viņš saprata, ka ar daudzajiem Jūdu laikmeta norādījumiem un simboliem tiek ainots Kristus upuris; un tā bija no Golgātas plūstošā Debesu gaisma, ne mazāk spoža kā no Dieva likumu godības, kas tagad lika spīdēt Mozus vaigam. Dievišķais spožums norādīja uz cilvēces izpirkšanai piedāvāto godību, kuras redzamais starpnieks un īstā Aizstāvja pārstāvis bija Mozus.
Mozus sejas atstarotā godība ainoja svētības, kuras ar Kristus starpniecību saņems Dieva baušļus ievērojošā tauta. Tā liecināja, jo ciešāka ir mūsu savienība ar Dievu un jo skaidrāk mēs izprotam Viņa prasības, jo pilnīgāk topam pārveidoti dievišķā līdzībā un vieglāk kļūsim par dievišķās dabas dalībniekiem.
Mozus simbolizēja Kristu. Kā lūdzējs par Israēlu aizsedza savu vaigu, kad ļaudis nevarēja panest viņa godības izskatu, tā Kristus, Debesu Vidutājs, nākot uz šo Zemi, savu dievību ietērpa cilvēcībā. Ja Viņš būtu nācis tērpies Debesu spožumā, tad nevarētu piekļūt cilvēkiem to grēcīgajā stāvoklī. Tie nepanestu Viņa klātbūtnes godību. Tāpēc Viņš pazemojās un nāca “grēcīgas miesas līdzībā”, lai varētu aizsniegt un pacelt kritušo cilvēku cilti. (Rom. 8:3)