[331] Pats pirmais sātana mēģinājums gāzt Dieva baušļu autoritāti pie bezgrēcīgajiem Debesu iemītniekiem šķita uz laiku vainagojamies panākumiem. Ļoti daudzi eņģeļi tika pievilti un savaldzināti, bet sātana šķietamais triumfs beidzot tomēr noveda pie pilnīgas neveiksmes un zaudējuma, radot šķiršanos no Dieva un izdzīšanu no Debesīm.
Kad cīņa atjaunojās uz Zemes, sātanam atkal izdevās gūt šķietamas priekšrocības. Pārkāpuma dēļ cilvēks kļuva par viņa gūstekni, un arī visa cilvēkam nodotā pārvaldība ar viltu nonāca galvenā dumpinieka rokās. Tagad šķita, ka ienaidniekam ir brīvs ceļš neatkarīgas valsts nodibināšanai un Dieva un Viņa Dēla autoritātes izaicinošai neievērošanai. Bet atpestīšanas plāns deva cilvēkam iespēju atkal saskaņoties ar Dievu un paklausīt Viņa likumiem, un kā cilvēkam, tā zemei beidzot tikt atbrīvotiem no ļaunā varas.
Sātans vēlreiz tika sakauts, un atkal viņš ķērās pie viltus, cerēdams savu sakāvi pārvērst uzvarā. Lai kritušajā ciltī izraisītu sacelšanos, tas Dievu apvainoja netaisnībā, jo pats esot pieļāvis cilvēkam pārkāpt Viņa likumus. Viltīgais kārdinātājs tagad teica: “Kāpēc Dievs atļāva, ka cilvēks tiek pārbaudīts, lai grēkotu un saņemtu ciešanas un nāvi, ja Viņš jau iesākumā zināja, kādas būs sekas?” Un Ādama bērni, aizmirsdami lēnprātīgo žēlastību, kas cilvēkiem dāvinājusi jaunu pārbaudes iespēju, neņemdami vērā izbrīnu izsaucošo, ārkārtējo upuri, ko sātana sacelšanās prasīja no Debesu Ķēniņa, uzklausīja kārdinātāju un kurnēja pret vienīgo Būtni, kas tos varēja glābt no sātana samaitājošās varas.
Tūkstoši šodien pret Dievu izvirza tādu pašu apsūdzību. Viņi nesaprot, ka atņemt cilvēkam brīvu izvēli nozīmē nolaupīt viņam saprātīgas būtnes pārākuma stāvokli un priekštiesības, padarot to par vienkāršu automātu. Dievs nav vēlējies apspiest brīvo gribu. Cilvēks tika radīts kā brīva saprātīga būtne. Līdzīgi visu citu pasauļu iedzīvotājiem, viņam vajadzēja izturēt likuma pārbaudi, bet viņš nekad nav nolikts tādā stāvoklī, [332] kur paklausība ļaunumam būtu nepieciešama. Pār viņu nav atļauts nākt nekādai kārdināšanai vai pārbaudījumam, kuram viņš nespētu pretoties. Dievs ir rūpējies par tik bagātīgu aizgādību, ka cilvēkam cīņā ar sātanu nekad nav bijusi nepieciešamība padoties.
Ļaudīm virs zemes vairojoties, gandrīz visa pasaule nostājās dumpinieka pusē. Šķita, ka sātans atkal ir guvis uzvaru. Bet dievišķā visspēcība vēlreiz darīja galu netaisnības darbam, un Plūdi šķīstīja zemi no tās tikumiskās aptraipīšanās.
Pravietis saka: “(..) kad Tu sodi pasauli, tad tās iedzīvotāji mācās taisnību. Bet, kad bezdievim notiek žēlastība, viņš nemācās taisnīgi un godīgi dzīvot (..) un neredz tā Kunga godību.” (Jes. 26:9,10) Tā tas bija pēc grēku Plūdiem. Atbrīvojušies no Viņa sodības, Zemes iedzīvotāji no jauna sacēlās pret Dievu. Divas reizes pasaule bija atmetusi derību un Viņa likumu. Gan pirmsplūdu laikmeta cilvēki, gan Noas pēcnācēji noraidīja Dieva autoritāti. Tad Kungs slēdza derību ar Ābrahāmu un izvēlējās sev tautu, kurai vajadzēja kļūt par Viņa likumu glabātāju. Un arī sātans tūlīt izlika valgus, lai šo tautu pavestu un iznīcinātu. Jēkaba bērni tika kārdināti iedoties laulībā ar pagāniem un pielūgt viņu elku dievus. Tomēr Jāzeps palika uzticīgs Dievam un viņa uzticība pastāvīgi liecināja par patieso ticību. Lai noslāpētu šo gaismu, sātans izmantoja Jāzepa brāļu skaudību, liekot tiem pārdot viņu verdzībā uz pagānu zemi. Visus notikumus tomēr kontrolēja Dievs, tā lai atziņa par Viņu tiktu pasniegta arī Ēģiptes tautai. Kā Potifara namā, tā cietumā Jāzeps saņēma tādu audzināšanu un izglītību, kas viņu ar dievbijības palīdzību sagatavoja valsts pirmā ministra stāvoklim. No faraona pils viņa ietekmi izjuta visa zeme, un atziņa par Dievu izplatījās tuvu un tālu. Arī pārējiem israēliešiem Ēģiptē klājās labi un viņi kļuva bagāti, un tie, kas palika uzticīgi Kungam, atstāja visai plašu iespaidu. Elkiem kalpojošie priesteri stipri uztraucās, redzot jaunās reliģijas labvēlīgo uzņemšanu. Sātana naida iedvesmoti pret Debesu Dievu, tie apņēmās šo gaismu noslāpēt. Priesteriem bija uzticēta valsts troņmantinieka audzināšana, un tā šis noteiktais pretošanās gars Dievam, kā arī dedzīgā [333] pieķeršanās elku kalpošanai, veidoja nākamā valdnieka raksturu un noveda pie cietsirdīgas ebreju apspiešanas.
Četrdesmit gadu laikā pēc Mozus bēgšanas no Ēģiptes šķita, ka ir uzvarējusi elkudievība. Gadu no gada israēliešu cerības kļuva arvien vājākas. Ķēniņš un tauta priecājās par savu varu un izsmēja Israēla Dievu. Šis gars pieauga un sasniedza savu augstāko pakāpi faraonam satiekoties ar Mozu. Kad ebreju vadonis nāca pie Ēģiptes ķēniņa ar vēsti no “Kunga, Israēla Dieva”, tad ne zināšanu trūkums par patieso Dievu, bet gan Viņa varas noniecināšana tam lika jautāt: “Kas ir tas Kungs, kura balsij man jāklausa? (..) Es neko nezinu par tādu Kungu.” No sākuma līdz pat beigām faraona pretošanās dievišķām pavēlēm nebija aiz nezināšanas, bet gan nicināšanas un naida izraisīta.
Lai gan ēģiptieši tik daudzkārt bija atmetuši atziņu par Dievu, Kungs vēl arvien tiem deva iespēju atgriezties. Jāzepa dienās Ēģipte israēliešiem bija kļuvusi par patvēruma vietu; Dievs bija pagodināts, pateicoties Viņa tautai parādītai laipnībai, un tagad Lēnprātīgais, kas ir iecietīgs dusmās un pilns līdzcietības, katrai sodībai paredzēja noteiktu laiku. Ēģiptiešiem nelaimi nesa tieši tās lietas, kuras tie pielūdza, (sk. Pielikumā, 5. piezīmi.) un tas bija pierādījums par Jehovas varu, un visi, kas gribēja, varēja pakļauties Dievam un izbēgt Viņa sodībām. Ķēniņa fanātiskā stūrgalvība noveda pie Dieva atzīšanas izplatīšanās un lika daudziem ēģiptiešiem nodoties un kalpot Kungam.
Tieši domājot par israēliešu tieksmi saistīties ar pagāniem un sekot viņu elku kalpošanai, Dievs pieļāva to aiziešanu uz Ēģipti, kur ļoti plaši bija izjūtams Jāzepa iespaids un kur apstākļi tiem palīdzēja palikt atšķirtai tautai. Šeit ēģiptiešu nejēdzīgajai elku pielūgšanai un vēlākajai nežēlībai, apspiežot ebrejus, vajadzēja iedvest viņos riebumu pret kalpošanu elkiem un vadīt tos meklēt patvērumu pie savu tēvu Dieva. Bet tieši šos dievišķā nodomā pieļautos notikumus sātans izmantoja savam nolūkam, lai aptumšotu israēliešu prātu un pavedinātu tos atdarināt savu pagānisko kungu dzīvi. Tā kā ēģiptieši māņticīgi godināja dzīvniekus, tad ebrejiem verdzības laikā nebija atļauts pienest nekādus upurus. Upuru pienešanas trūkuma dēļ to domas vairs netika vērstas uz Lielo Upuri un viņu ticība samazinājās arvien vairāk. [334] Pienākot Israēla atbrīvošanas laikam, sātans apņēmās pretoties Dieva plānam. Tas atbilda viņa nodomam, ka lielā tauta, kurā skaitījās vairāk nekā divi miljoni dvēseļu, tika turēta nezināšanā un māņticībā. Ļaudis, kurus Dievs bija apsolījis svētīt, vairot un darīt par lielu varu virs zemes un caur kuriem vajadzēja atklāties Viņa prāta atzīšanai — ļaudis, kurus Viņš vēlējās veidot par savu likumu glabātājiem, — tieši šos ļaudis sātans centās turēt neziņā un saitēs, lai viņu prātā izdzēstu atmiņas par Dievu.
Kad ķēniņa priekšā tika darīti brīnumi, arī sātans bija tur klāt, lai darbotos pretī to iespaidam un neļautu faraonam atzīt Dieva pārākumu un paklausīt Viņa pavēlēm. Sātans izlietoja visu savu spēku, lai atdarinātu Dieva darbu un pretotos Viņa gribai. Tomēr sekas bija tādas, ka tā tika sagatavota vēl lielāka Dieva varas un godības atklāsme, un gan israēliešiem, gan ēģiptiešiem kļuva skaidrāk noprotama patiesā Dieva esamība un Viņa visvarenība.
Dievs atsvabināja Israēlu ar spēcīgu savas varas atklāsmi un ar sodībām pie visiem Ēģiptes dieviem. “Tā Viņš izveda savu tautu ar prieku un ar gavilēm savus izredzētos. (..) Lai turētu godā Dieva likumus un pildītu Viņa baušļus.” (Ps. 105:43-45) Viņš tos atbrīvoja no verdzības stāvokļa, lai ievestu labā zemē — zemē, ko Viņš savā aizgādībā tiem bija sagatavojis par patvērumu pret viņu ienaidniekiem, kur tie varētu dzīvot kā Viņa spārnu ēnā. Viņš tos gribēja vilkt pie sevis un ieslēgt savās mūžīgajās rokās, un kā atbilde Viņa žēlastībai un laipnībai pret tiem no viņiem tika prasīts neturēt nekādus citus dievus dzīvā Dieva priekšā un paaugstināt Viņa Vārdu un darīt to slavenu virs zemes.
Ēģiptes verdzībā daudzi israēlieši lielā mērā bija zaudējuši izpratni par Dieva bauslību un sajaukuši tās priekšrakstus ar pagānisma ierašām un tradīcijām. Dievs viņus aizveda pie Sinaja un tur ar savu paša balsi pasludināja tiem savus likumus.
Arī sātans un ļaunie eņģeļi bija klāt. Tajā pašā laikā, kad Dievs tautai deva bauslību, sātans plānoja, kā to pavest grēkā. Šo tautu, ko Kungs bija izredzējis, viņš gribēja sakropļot un iznīcināt tieši Debesu iemītnieku acu priekšā. Pavedinādams tos uz kalpošanu elkiem, viņš centās izpostīt ikkatra pielūgšanas veida iedarbību, jo kā lai [335] cilvēks paceļas augstāk, dievinādams to, kas nav augstāks par viņu pašu un ko var atdarināt ar rokām? Ja ļaudis kļūtu tik akli pret mūžīgā Dieva varu, majestāti un godību, ka attēlotu Viņu ar izgrebtu tēlu vai pat kā dzīvnieku vai rāpuli, ja viņi tā aizmirstu savu dievišķo radniecību, ka tie veidoti pēc Radītāja līdzības, un būtu gatavi klanīties šo riebīgo, nejūtīgo priekšmetu priekšā — tad tiktu pavērts ceļš zemiskai izlaidībai, paliktu nesavaldītas sirds ļaunās iegribas, un sātans būtu guvis pilnīgu virsroku.
Tieši Sinaja pakājē sātans sāka īstenot savus plānus, lai apgāztu Dieva likumus, turpinot tālāk to pašu darbu, ko bija iesācis Debesīs. Kamēr Mozus četrdesmit dienas atradās kalnā pie Kunga, sātans čakli pūlējās izraisīt šaubas, atkrišanu un sacelšanos. Kamēr Dievs rakstīja svētos likumus, lai tos nodotu savas derības ļaudīm, israēlieši, noliegdami uzticību Jehovam, pieprasīja sev zelta dievus. Atgriežoties no bijājamās dievišķās godības klātbūtnes, kur Mozus saņēma bauslības priekšrakstus, kuriem ļaudis svinīgi bija solījušies paklausīt, viņš tos atrada atklātā šo pavēļu nicināšanā, klanoties un pielūdzot zelta tēlu.
Vadot Israēlu uz šo pārdrošo Jehovas apvainošanu un zaimošanu, sātans plānoja panākt viņu iznīcināšanu. Ļaunuma valdnieks cerēja, ka, redzot viņu pilnīgo samaitātību un ikkatras izpratnes trūkumu par priekšrocībām un svētībām, ko Dievs tiem bija piešķīris, kā arī svinīgo un atkārtoto padevības solījumu atmešanu, Kungs no viņiem novērsīsies un nodos tos pilnīgai iznīcībai. Tā būtu panākta Ābrahāma sēklas, šīs apsolīšanas sēklas, pilnīga bojāeja, kurai vajadzēja saglabāt dzīvā Dieva atziņu un no kuras vajadzēja nākt Viņam — īstajai sēklai, kas uzvarēs sātanu. Lielais dumpinieks bija kalis plānus Israēla iznīcināšanai un Dieva nodomu izjaukšanai, bet viņš atkal cieta neveiksmi. Lai cik grēcīgi tie bija, tomēr visi Israēla ļaudis netika iznīcināti. Kas stūrgalvīgi nostājās sātana pusē, tie gāja bojā, bet pazemīgajiem, tiem, kas notikušo nožēloja, žēlīgi tika piedots. Stāstam par šo noziegumu vajadzēja saglabāties kā mūžīgai liecībai par elku kalpošanas grēku un tā sodu, kā arī par Dieva lēnprātīgo žēlastību un taisnīgumu.