[303] Drīz pēc apmešanās pie Sinaja Mozu aicināja kalnā, lai viņš tur satiktos ar Dievu. Viens pats viņš kāpa augšup pa nelīdzeno taku, arvien vairāk tuvojoties padebesim, kas norādīja uz Jehovas klātbūtni. Israēlam tagad vajadzēja uzņemties tuvas un īpašas attiecības ar Visaugstāko — izveidoties par draudzi un tautu zem Dieva virsvaldības. Ar Mozus starpniecību tika dota vēsts: “Jūs esat redzējuši, ko Es esmu darījis ēģiptiešiem un kā Es jūs esmu nesis uz ērgļa spārniem un esmu jūs pie sevis atvedis. Bet tagad, ja jūs uzklausīsit Manu balsi un turēsit Manu derību, tad jūs man būsit par īpašumu visu tautu vidū, jo Man pieder visa pasaule. Un jūs būsit man par priesteru un ķēniņu valsti un par svētu tautu! (2. Moz. 19:4-6)
Mozus atgriezās nometnē un, saaicinājis pie sevis Israēla cilšu vadītājus, atkārtoja tiem dievišķo vēsti, un viņi atbildēja: “Visu, ko tas Kungs ir runājis, mēs pildīsim.” Tā tie noslēdza svinīgu derību ar Dievu, apsolīdamies pieņemt Viņu par savu Pavēlnieku, ar ko sevišķā nozīmē kļuva par Jehovas valsts pavalstniekiem.
Atkal viņu vadonis uzkāpa kalnā, un Kungs tam sacīja: “Redzi, Es nākšu pie tevis mākoņu aizsegā tā, ka tauta dzird Mani ar tevi sarunājamies un lai tic tev mūžīgi.” Sastopoties ar ceļa grūtībām, tie kurnēja pret Mozu un Āronu, apvainodami viņus, ka tie Israēla pulkus izveduši no Ēģiptes, lai tos iznīcinātu. Tagad Kungs vēlējās Mozu pagodināt, lai ļaudis uzticētos viņa norādījumiem.
Dievs šo likumu došanas notikumu vēlējās saistīt ar bijājamas varenības atklāsmi, kas atbilstu bauslības augstajam raksturam. Ļaudīm bija jāsaprot, ka viss, kas attiecas uz kalpošanu Dievam, jāuzlūko ar vislielāko godbijību. Kungs Mozum sacīja: [304] “Ej pie ļaudīm un liec tiem šķīstīties šodien un rīt, un lai tie mazgā savas drēbes. Un lai tie ir sagatavoti trešajai dienai, jo trešajā dienā pats Kungs nonāks visas tautas acu priekšā uz Sinaja kalna.” Šajās dienās visiem vajadzēja svinīgi gatavoties, lai stātos Dieva priekšā. Ļaužu drēbēm un viņiem pašiem jābūt brīviem no visa netīrā. Ja Mozus tiem aizrādītu uz viņu grēkiem, tad tiem jāpazemojas, jāgavē un jālūdz, lai sirdis tiktu šķīstītas no katra ļaunuma.
Sagatavošanās notika saskaņā ar pavēli, un, paklausot tālākiem norādījumiem, Mozus uzdeva ap kalnu izveidot nožogojumu, lai šo svēto robežu nepārkāptu ne cilvēks, ne dzīvnieks. Ja kāds tikai uzdrošinātos aizskart kalnu, kā sods sekotu acumirklīga nāve.
Kad trešās dienas rītā ļaužu skati vērsās pret kalnu, tā virsotne bija apklāta ar biezu padebesi, kas kļuva arvien tumšāks un blīvāks, līdz viss kalns ietinās tumsā un bijīgā noslēpumainībā. Tad atskanēja it kā bazūnes skaņa, kas aicināja ļaudis sastapties ar Dievu, un Mozus tos veda uz priekšu līdz kalna pakājei. No dziļās tumsas šaudījās zibeņi, kamēr apkārtējie kalni daudzkārtīgi atbalsoja pērkona grāvienus. “Un viss Sinaja kalns kūpēja, jo tas Kungs nonāca uz to ugunī, un tā dūmi cēlās augšup itin kā kādas krāsns dūmi, un viss kalns ļoti trīcēja.” Sapulcinātās tautas priekšā “Kunga godība izskatījās kā rijoša uguns kalna virsotnē”. “Un bazūnes skaņa pieņēmās spēkā.” Dieva klātbūtnes zīmes bija tik briesmīgas, ka Israēla pulki bailēs drebēja un krita ar savu vaigu pie zemes Kunga priekšā. Pat Mozus izsaucās: “Es esmu izbijies un drebu.” (Ebr. 12:21)
Un tad pērkons norima, bazūnes vairs neskanēja, visapkārt iestājās dziļš klusums. Tas bija svinīgs brīdis, kad kļuva dzirdama Dieva balss. Runādams no tumsas aizsega, kas Viņu apņēma, atrodoties uz kalna daudzu eņģeļu pavadībā, Kungs darīja zināmus savus likumus. Mozus šo ainu apraksta tā: [305] “Tas Kungs ir nācis no Sinaja kalna, un Viņš no Seīra ir uzausis pār tiem; Viņš ir parādījies gaismas staros no Pāranas kalniem un ir nācis no desmittūkstošiem svēto vidus; no Viņa labās rokas ir izgājusi viņu labā degoša uguns. Ak, kā Viņš mīl tautas! Visi tavi svētie ir, ak Kungs, tavā rokā; tie pulcēsies tavās pēdās un ikviens kaut ko gūs no taviem vārdiem.” (5. Moz. 33:1,2)
Jehova atklājās ne tikai ar soģa un likumdevēja bijājamo varu un spēku, bet arī kā savu ļaužu līdzcietīgais aizbildnis. “Es esmu tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no vergu nama.” (2. Moz. 20:2) Viņš, ko tie jau pazina kā savu vadoni un atbrīvotāju, kas tos bija izvedis no Ēģiptes, kas sagatavoja ceļu jūras ūdeņos un iznīcināja faraonu un tā karaspēku, kas tā paaugstinājās pār visiem Ēģiptes dieviem, bija Tas pats, kas tagad paziņoja savus likumus.
Baušļi netika doti tikai ebrejiem. Dievs viņus pagodināja, darīdams tos par savu likumu sargātājiem, bet tie kā svēts novēlējums bija domāti visai pasaulei. Desmit baušļu priekšraksti paredzēti visiem cilvēkiem un tika doti visu lietu pārvaldībai un noteikšanai. Šie desmit īsie, skaidri izteiktie un autoritatīvie likumi sevī ietver visus cilvēka pienākumus pret Dievu un citiem cilvēkiem un izriet no lielā mīlestības pamatprincipa: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu, un savu tuvāko kā sevi pašu.” (Lūk. 10:27) (5. Moz. 6:4,5; 3. Moz. 19:18) Desmit baušļos šis princips aplūkots pa daļām un piemērots cilvēciskajam stāvoklim un attiecīgiem apstākļiem.
“Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.” (2. Moz. 20:3-17)
Mūžīgais, vienmēr esošais, neviena neradītais Dievs Jehova, būdams visas esamības Avots un visu lietu Uzturētājs, ir Vienīgais, kam pienākas augstākais gods un pielūgšana. Cilvēkiem ar savu mīlestību un kalpošanu ir aizliegts pirmo vietu ierādīt jebkurai citai lietai vai būtnei. Ja mēs kaut kam nododamies tik ļoti, ka tas tiecas samazināt mīlestību uz Dievu vai traucēt mūs Viņam paredzētajā kalpošanā, tad mēs no tā sev veidojam dievu.
“Netaisi sev tēlus vai dievekļus nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes.”
[306] Otrais bauslis aizliedz pielūgt Dievu, Viņu attēlojot vai kaut kam pielīdzinot. Daudzas pagānu tautas apgalvo, ka to darinātie tēli esot tikai simboli, kurus uzlūkojot, tiekot pielūgta patiesā dievība, bet Kungs šādu pielūgšanu nosauc par grēku. Mēģinājumi attēlot Mūžīgo ar materiāliem priekšstatiem cilvēka uztverē tikai pazeminās izpratni par īsto Dievu. Prāts, kas novērsies no Jehovas bezgalīgās pilnības, vairāk pieķersies radītām lietām un ne Radītājam. Un, pazeminoties izpratnei par Dievu, degradēsies arī pats cilvēks.
“Jo Es Kungs, tavs Dievs, esmu greizsirdīgs Dievs. “ — ( Pēc Glika tulk.) Kunga tuvās un svētās attiecības ar Viņa ļaudīm tiek ainotas ar laulības savienību. Tā kā kalpošana elkiem garīgā ziņā pielīdzināta laulības pārkāpšanai, tad Dieva nepatika pret to piemēroti apzīmēta ar greizsirdību.
“(..) kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešam un ceturtam augumam tiem, kas Mani ienīst.” Tas ir neizbēgami, ka bērniem jācieš par savu vecāku pārkāpumiem, bet tie netiek sodīti vecāku grēku dēļ, kā vien tad, ja paši tajos piedalās. Tomēr gandrīz vienmēr notiek tā, ka bērni staigā savu vecāku pēdās. Ar iedzimtību un piemēru dēli kļūst par tēvu grēku līdzdalībniekiem. Nepareizas tieksmes, nedabīgas iegribas un pagrimusi tikumība, tāpat kā miesīgas kaites un deģenerēšanās pazīmes, pāriet mantojumā no tēva uz dēlu līdz trešajam un ceturtajam augumam. Šai svinīgajai patiesībai vajadzētu būt kā stimulam, kas cilvēkus atturētu no grēcīgas rīcības.
“Un dara žēlastību līdz tūkstošajam augumam tiem, kas mani mīl un tur Manus baušļus.” Aizliedzot godāt neīstus dievus, otrais bauslis tajā pašā laikā pavēl pielūgt patieso Dievu. Un tiem, kas Viņam uzticīgi kalpo, tiek apsolīta žēlastība ne tikai līdz trešajam un ceturtajam augumam, kā dusmas, kas draud Viņa ienīdējiem, bet līdz tūkstošajam augumam.
“Tev nebūs tā Kunga, sava Dieva, vārdu nelietīgi valkāt, jo tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa vārdu nelietīgi valkā.”
Šis bauslis ne tikai aizliedz nepatiesu zvērēšanu un parastu lādēšanos, bet neļauj Dieva vārdu arī vieglprātīgi un nevērīgi lietot, nedomājot par šī vārda bijājamo nozīmi. Ar neapdomīgu Dieva vārda pieminēšanu parastās sarunās, kā arī ar vēršanos pie Viņa mazvērtīgās lietās un ar biežu un nevajadzīgu Viņa vārda atkārtošanu, mēs Dievam darām negodu. Viņa vārds ir “svēts un bijājams”.(Ps. 111:9) [307] Tādēļ visiem vajadzētu rūpīgi padomāt par Kunga augsto godību, šķīstumu un svētumu, lai sirdī paliktu neizdzēšama izpratne par Viņa izcilo raksturu un Viņa svētais vārds tiktu izrunāts svinīgi un ar godbijību.
“Piemini Sabata dienu, ka tu to svētī. Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus, bet septītajā dienā ir Sabats, tā Kunga, tava Dieva, dusēšana, tad tev nebūs nekādu darbu darīt, nedz tev, nedz tavam dēlam, nedz tavai meitai, nedz tavam kalpam, nedz tavai kalponei, nedz tavam lopam, nedz tam svešiniekam, kas ir tavos vārtos. Jo sešās dienās ir tas Kungs radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tanīs atrodams, un septītajā dienā tas Kungs atdusējās; tāpēc tas Kungs svētīja Sabata dienu, lai tā būtu svēta.”
Sabats te nav pieminēts kā kaut kas jauns, bet kā jau pie radīšanas nolikta dusas diena. Mums tas jāpiemin un jāievēro Radītāja darba atcerei. Norādot uz Dievu kā debess un Zemes Radītāju, tas Viņu atšķir no visiem neīstajiem dieviem. Ikviens, kas ievēro septīto dienu, ar šo rīcību rāda, ka ir Jehovas pielūdzējs. Tādā veidā Sabats kļūst pa zīmi cilvēka padevībai Dievam, kamēr vien virs zemes kāds Viņam kalpos. Ceturtais bauslis ir vienīgais no visiem desmit, kas satur Likumdevēja vārdu un titulu. Tas vienīgais norāda, kāda autoritāte šos baušļus devusi. Līdz ar to tas satur Dieva zīmogu, kas uzspiests Viņa likumiem, kā liecība par to autentiskumu un saistošo spēku.