“Debesis daudzina Dieva godu, izplatījums izteic Viņa roku darbu. Diena dienai to pauž, un nakts naktij to dara zināmu.” (Ps. 19:2,3) Skaistums, kas apņem zemi, ir Dieva mīlestības pierādījums. Mēs to varam redzēt mūžīgajos kalnos, cēlajos kokos, plaukstošajos pumpuros un tik smalkajos ziedos. Tas viss liecina par Dievu. Vienmēr norādīdams uz To, kas visu radījis, Sabats aicina cilvēkus atvērt lielo dabas grāmatu un vērot tajā Radītāja gudrības, varenības un mīlestības atklāsmes.
Lai gan mūsu pirmie vecāki bija radīti svēti un nevainīgi, tie tomēr nestāvēja ārpus iespējas darīt ļaunu. Dievs viņus radīja kā savus pārstāvjus ar brīvu tikumisko apziņu, spējīgus novērtēt Viņa rakstura skaistumu un Viņa prasību taisnīgumu, pilnīgi brīvus paklausīt vai nepaklausīt. Tie varēja priecāties satiksmē ar Dievu un svētajiem eņģeļiem, bet pirms mūžības nodrošinājuma tiem vēl vajadzēja izturēt uzticības pārbaudi. Jau cilvēka pirmajās dienās tika likti ierobežojumi patmīlīgu tieksmju apmierināšanai, šai liktenīgajai iegribai, kas slēpjas sātana krišanas pamatos. Atzīšanas koks, kas atradās dārza vidū blakus dzīvības kokam, bija mūsu pirmo vecāku paklausības, mīlestības un uzticības pārbaudes akmens. Viņi varēja brīvi ēst no visiem dārza koku augļiem, bet [49] no šī koka tiem bija aizliegts baudīt ar nāves soda piedraudējumu. Tāpat viņi tika pakļauti arī sātana kārdinājumiem. Ja pārbaudījumu izturētu, viņus beidzot nostādītu ārpus sātana varas robežām un tie mūžīgi varētu priecāties Dieva labvēlībā Dievs cilvēku pakļāva likumam kā eksistences obligātam nosacījumam. Tas tagad bija dievišķās valsts pavalstnieks, bet bez likuma nevar pastāvēt neviena valdība. Dievs gan varēja radīt cilvēku, kas nespētu pārkāpt Viņa likumus, Viņš varēja aizturēt Ādama roku, lai tas neaizskartu aizliegto augli; bet tādā gadījumā cilvēks nebūtu brīva apzinīga būtne, bet tikai automāts. Bez brīvas izvēles viņa paklausība nebūtu labprātīga, bet uzspiesta. Tad nevarētu notikt rakstura veidošanās. Tāds stāvoklis neatbilstu Dieva plānam attiecībā uz citu pasauļu iedzīvotājiem. Tas būtu cilvēka kā saprātīgas būtnes necienīgi un dotu iemeslu sātanam apvainot Dievu patvaļīgā rīcībā.
Dievs cilvēku radīja taisnu, piešķirot tam cēlas rakstura īpašības, bez tieksmēm uz ļaunu. Viņš to apveltīja ar augstu saprašanu un iepazīstināja ar visu, kas nepieciešams uzticīgam pavalstniekam. Mūžīgas laimes nosacījums bija pilnīga un pastāvīga paklausība. Ievērojot šo nosacījumu, tas varēja saglabāt pieeju pie dzīvības koka.
Pirmo vecāku dzīves vietai vajadzēja kļūt par paraugu citām mītnēm, kad viņu bērni izietu piepildīt zemi. Šī paša Dieva roku greznotā mājvieta nebija nekāda ievērojama pils. Cilvēki šodien savā lepnībā priecājas par varenām un dārgām celtnēm un lielās ar savu roku darbu, bet Ādamu Dievs ielika dārzā. Tas bija viņa dzīvoklis. Zilā debess — kā telts jumts; zeme ar bagātīgo ziedu segu un zaļumu kalpoja par grīdu; un krāšņi lapoti koki to norobežoja no apkārtnes. Sienas greznoja brīnišķīgi rotājumi — Lielā Meistara rokudarbs. Svētā pāra apkārtnē bija ietverta visiem laikiem domāta mācība, ka patiesa laime atrodama nevis lepnumā un greznībā, bet savienībā ar Dievu Viņa radītajos darbos. Ja cilvēki mazāk vērības veltītu mākslīgām lietām un piekoptu lielāku vienkāršību, tad viņi daudz vairāk atbilstu Dieva nodomam, tos radot. [50] Lepnība un augstprātība nekad nav apmierināma, un patiesi gudrie ļaudis īstu cildenu prieku atradīs tajos līksmības avotos, kurus Dievs nolicis ikkatra sniedzamības robežās.
Ēdenes iedzīvotājiem vajadzēja rūpēties par dārzu, to kopt un sargāt. Viņu nodarbošanās nebija nogurdinoša, bet patīkama un iedvesmojoša. Darbu Dievs cilvēkam deva par svētību, lai vingrinātu prātu, stiprinātu miesu un attīstītu savas spējas.
Fiziskā un garīgā darbā Ādams atrada sev augstāko apmierinājumu.
Kad nepaklausības dēļ viņš tika padzīts no savas skaistās dzimtenes un bija spiests apstrādāt nepakļāvīgo zemi, lai iegūtu dienišķo maizi, tad atkal tieši šis darbs, lai gan tik atšķirīgs no patīkamās nodarbošanās dārzā, bija kā laimes avots un aizsarglīdzeklis pret kārdinājumiem. Ļoti maldās tie, kas darbu uzskata par lāstu, kaut arī tas būtu smags un nogurdinošs.
Bagātnieki bieži vien ar nicināšanu noraugās uz strādnieku šķiru, bet tas ir pilnīgā pretstatā Dieva nodomam, radot cilvēku. Kas gan ir visbagātāko vīru īpašumi, salīdzinot ar mantojumu, ko saņēma dižciltīgais Ādams? Un tomēr Ādamam nevajadzēja palikt bezdarbībā. Zinādams, kas nepieciešams cilvēka laimei, mūsu Radītājs tam deva darbu. Īsts dzīves prieks atrodams vienīgi pie strādīgiem ļaudīm. Arī eņģeļi čakli darbojas, kalpojot kā Dieva sūtņi pie cilvēkiem. Radītājs nekur nav paredzējis neko nedodošu, laisku dzīvi.
Kamēr Ādams un viņa dzīvesdraugs bija uzticīgi Dievam, tiem atļāva pārvaldīt zemi. Viņiem bija dota neierobežota virsvaldība pār visu dzīvo radību. Lauva un jērs mierīgi rotaļājās viņu tuvumā vai kopā apgūlās pie to kājām. Bez bailēm ap tiem lidoja laimīgie putni, un, kad atskanēja viņu slavas dziesmas par godu Radītājam, tām pievienojās arī Ādams un Ieva, — par visu pateikdamies Tēvam un Dēlam.
Svētais pāris nebija tikai kā bērni Dieva tēvišķajā aizgādībā, bet arī skolnieki, kas saņēma mācības no sava visu zinošā Radītāja. Viņus apmeklēja eņģeļi, un tie varēja satikties ar Radītāju, jo to starpā vēl nebija nostājušās nekādas ēnas. Viņos kūsāja dzīvības koka sniegtā enerģija, un to prāta spējas bija tikai nedaudz mazākas nekā eņģeļiem. Redzamās pasaules noslēpumi — un tās Būtnes “(..) brīnumu pilnie darbi (..)”, kas pilnīga savā gudrībā, (Īj. 37:16) — sniedza neizsmeļamas pamācību un prieka iespējas. [51] Likumus un dabas norises, kas pētnieku prātus nodarbinājušas sešus gadu tūkstošus, viņiem izskaidroja pats bezgalīgi varenais Celtnieks un visu lietu Uzturētājs. Viņi sarunājās ar lapām, puķēm un kokiem un ielūkojās ikvienas dzīvības noslēpumā. Ar katru dzīvo radījumu, sākot no varenā leviatāna, kas rotaļājās ūdenī, un beidzot ar niecīgāko kukainīti, kas lidinājās saules staros, Ādamam bija tuva saskare. Katram viņš bija devis savu nosaukumu un pazina tā raksturu un ierašas. Debesu godība, neskaitāmās pasaules savos riņķojumos (Īj. 37:16), gaismas un skaņu noslēpumi, diena un nakts — tas viss bija mūsu pirmo vecāku studiju lauks. Uz katras lapiņas mežā, uz katra akmens kalnā, uz katras mirdzošās zvaigznes, uz zemes, gaisā un pie debesīm, visur viņi redzēja Dieva parakstu. Radībā pastāvošā kārtība un brīnišķā saskaņa tiem stāstīja par bezgalīgo gudrību un varenību. Viņi pastāvīgi atklāja kaut ko īpašu, kas to sirdi pildīja ar dziļāku mīlestību un izraisīja jaunas pateicības izjūtas.
Ja vien tie būtu palikuši uzticīgi dievišķajiem likumiem, tad pastāvīgi pieaugtu arī viņu zināšanas, spējas mīlēt un priecāties. Viņi nepārtraukti atklātu jaunus atziņu dārgumus, jaunus laimes avotus un iegūtu arvien skaidrāku izpratni par nebeidzamo un neizmērojamo Dieva mīlestību.