[52] Kad sātanam vairs nebija atļauts celt nemieru Debesīs, viņa naids pret Dievu atrada sev jaunu darba lauku, kaļot plānus cilvēces bojāejai. Svētā pāra mierā un laimē viņš vēroja tādu prieka ainu, kas tam pašam uz visiem laikiem bija zudusi. Skaudības dzīts, viņš nolēma sakūdīt tos uz nepaklausību un tad pār tiem kā grēciniekiem izsaukt attiecīgu sodu. To mīlestību viņš apņēmās pārvērst neuzticībā un viņu slavas dziesmas — pārmetumos savam Radītājam. Ar to viņš šīs nevainīgās būtnes plānoja ne tikai aizraut sev līdzi ciešanās, bet arī atņemt Dievam godu un apbēdināt Debesis.
Mūsu pirmie vecāki tika brīdināti par tiem draudošajām briesmām. Debesu sūtņi tos iepazīstināja ar sātana slazdiem un pazudinošajiem nodomiem, kā arī ar viņa paša krišanas stāstu. Viņi tiem atklāja dievišķās pārvaldes raksturu, ko ļaunuma lielkungs vēlējās sagraut. Sātans un viņa pulki krita, nepaklausot Dieva taisnajām prasībām. Cik svarīgi tādēļ, lai Ādams un Ieva šos likumus cienītu, jo, tikai tos ievērojot, bija iespējams saglabāt kārtību un taisnīgas savstarpējas attiecības!
Dieva likumi ir tikpat svēti kā Viņš pats. Tie ir Viņa gribas atklāsme, Viņa rakstura noraksts, dievišķīgās mīlestības un gudrības izpausme. Radības harmonija atkarīga no pilnīgas visu dzīvo un nedzīvo lietu saskaņas ar Radītāja likumiem. Dievs ir iecēlis likumus, lai tie pārvaldītu ne tikai ikvienu dzīvo būtni, bet arī visas norises dabā. Viss atrodas zem stingras likumības, ko neviens nedrīkst ignorēt. Dabā visu kārto dabas likumi, tikai cilvēks, vienīgais no visām dzīvajām būtnēm virs zemes, ir atbildīgs arī tikumības principu priekšā. Cilvēkam, radības kronim, Dievs devis spējas saprast Viņa prasības, Viņa likumu taisnīgumu un lietderību un aptvert tam saistošos svētos noteikumus, tādēļ no cilvēka tiek prasīta nesatricināma paklausība.
Tāpat kā eņģeļi, arī Ēdenes iemītnieki tika pakļauti pārbaudei [53] un savu laimīgo stāvokli varēja saglabāt tikai ar noteikumu, ja paliek uzticīgi Dieva likumiem. Viņi varēja paklausīt un dzīvot vai nepaklausīt un iet bojā. Dievs tos bija darījis par bagātīgu svētību mantiniekiem, bet gadījumā, ja tie neievērotu Viņa gribu, tad Tas, kas nesaudzēja grēkā nonākušos eņģeļus, nevarēs saudzēt arī viņus; nepaklausot tie zaudēs visas dāvanas un pakļaus sevi iznīcībai un ciešanām.
Eņģeļi viņus brīdināja būt modriem pret sātana viltīgajiem nodomiem, jo viņš tos nenogurstoši pūlēsies ievilināt lamatās. Kamēr viņi paklausīs Dievam, ļaunais tiem nevarēs kaitēt, jo vajadzības brīdī palīgā tiks sūtīti Dieva eņģeļi. Ja viņi noteikti atvairīs sātana pirmos iečukstējumus, tad varēs justies tikpat droši kā Debesu sūtņi. Bet, ja tie tikai vienu vienīgu reizi padosies sātana kārdinājumam, viņu raksturs kļūs tik samaitāts, ka tie sevī vairs neatradīs ne spēku, ne gribu tam pretoties.
Par mīlestības un paklausības pārbaudes līdzekli Dievs nolika laba un ļauna atzīšanas koku. Attiecībā uz dārzā esošo augļu lietošanu Kungs bija atradis par labu dot tikai vienu aizliegumu, bet, ja tie šajā vienā gadījumā neņems vērā Viņa gribu, tad būs vainīgi pārkāpumā. Sātanam nebija atļauts tiem pastāvīgi sekot ar savām kārdināšanām, — tas drīkstēja tuvoties tikai pie aizliegtā koka. Ja viņi mēģinās tuvāk iepazīties ar šī koka dabu, tad līdz ar to būs pakļauti sātana viltīgajiem uzbrukumiem. Eņģeļi tos skubināja rūpīgi ievērot Dieva dotos brīdinājumus un samierināties ar Viņa norādījumiem.
Lai neuzkrītoši realizētu savu nodomu, sātans nolēma par savu starpnieku izlietot čūsku — viņa krāpšanas nodomiem ļoti piemērotu masku. Čūska toreiz bija viens no skaistākajiem un gudrākajiem zemes radījumiem. Tai bija spārni un lidojot tā savā zeltaini mirdzošajā krāsā izskatījās žilbinoši spoža. Novietojusies augļiem bagātīgi apbērtā aizliegtā koka zaros un pati ēzdama jaukos augļus, viņa tiešām varēja saistīt aplūkotāja uzmanību un iepriecināt tā acis. — Tā miera pilnajā dārzā slēpās posts un gaidīja uz savu laupījumu.
Eņģeļi Ievu brīdināja nenošķirties no vīra, kad tie dārzā veica ikdienas darbus. Viņa tuvumā tai tik daudz nedraudēja briesmas no kārdināšanām, kā vienatnē. Bet, pilnīgi nogrimusi sava patīkamā pienākuma izpildē, tā neapzinīgi bija attālinājusies no Ādama. [54] Redzot, ka ir viena, viņu pārņēma briesmu sajūta, bet tā apspieda bailes un nolēma, ka ir pietiekoši gudra izšķirt, kas ļauns, lai tam pretotos. Aizmirsdama eņģeļu brīdinājumus, viņa drīz jau atradās pie aizliegtā koka un ar izbrīnu un ziņkāri to aplūkoja. Augļi bija ļoti skaisti, un viņa neizpratnē sev jautāja, kāpēc Dievs tos ir aizliedzis. Tagad bija pienākusi kārdinātāja stunda. It kā būtu spējīgs uzminēt Ievas sirds domas, viņš to uzrunāja: “Vai Dievs tas Kungs tiešām jums būtu aizliedzis ēst no visiem dārza kokiem?” Ieva jutās pārsteigta un izbijusies, dzirdot savu domu atbalsi. Bet čūska melodiskā balsī turpināja, izsakot tikko jaušamu uzslavu Ievas piemīlībai, un tās vārdi šķita visai patīkami. Kaut gan Ievai vajadzēja bēgt no šīs vietas, viņa turpināja palikt aizliegtā koka tuvumā un brīnījās, ka čūska spēj runāt. Ja viņu uzrunātu kāda eņģelim līdzīga būtne, tā nobītos; bet apburošā čūskā ieraudzīt kritušā ienaidnieka starpnieku viņai nenāca ne prātā.
Uz kārdinātāja viltīgo jautājumu viņa atbildēja: “Mums atļauts ēst no visiem dārza koku augļiem, bet par tā koka augļiem, kas ir dārza vidū, Dievs teicis: no tiem jums nebūs ēst, nedz tos aiztikt, citādi jūs mirsit.” Tad čūska teica sievai: “Jūs nemirsit vis, bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tiem ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami, kas labs un kas ļauns.” (1. Moz. 3:2-5)
Čūska paskaidroja, ka, ēdot no šī koka augļiem, viņi sasniegtu esamības augstākās sfēras un nokļūtu atziņu tālākajos laukos. Viņa arī pati esot ēdusi no aizliegtajiem augļiem un ieguvusi spējas runāt. Tā čūska lika saprast, ka Kungs patmīlīgā veidā grib tos atturēt, lai tie nenonāktu tikpat augstā stāvoklī kā Viņš. Šo augļu brīnišķīgo īpašību dēļ, kas sniedz gudrību un spēku, Viņš tiem aizliedzis tos ēst un aizskart. Kārdinātājs lika saprast, ka dievišķais brīdinājums īstenībā nav jāpilda, ka tas dots tikai tāpēc, lai viņus iebiedētu. Kā tas iespējams, ka tie varētu mirt? Vai tad viņi nav ēduši no dzīvības koka? Dievs tikai grib aizkavēt, lai tie neaizsniegtu augstāku attīstības stāvokli un lielāku svētlaimi.
Tā sātans ir rīkojies sākot ar Ādama dienām līdz pat šim laikam, un viņam vienmēr ir bijuši panākumi. Tas arvien pamudina cilvēkus neuzticēties Dieva mīlestībai un apšaubīt Viņa gudrību. Ļaunais pastāvīgi cenšas pamodināt negodbijīgas ziņkāres garu, nemierīgu tieksmi iespiesties dievišķā spēka un gudrības noslēpumos. Pūloties izdibināt to, ko [55] Dievs nav atklājis, tūkstošiem cilvēku neievēro tās patiesības, kuras Viņš darījis zināmas un kas ir nepieciešamas, lai izglābtos. Sātans cilvēkus kārdina uz nepaklausību, liekot domāt, ka tādā veidā tiem paveras brīnišķi atziņu lauki. Bet tā ir krāpšana. Sajūsminājušies par savām progresa idejām, viņi min kājām Dieva prasības un nostājas uz ceļa, kas ved pretī iznīcībai un nāvei.
Sātans svētajam pārim rādīja, ka, pārkāpjot Dieva likumus, viņi kaut ko iegūs. Vai mēs šodien nedzirdam līdzīgus secinājumus? Daudzi runā par to cilvēku ierobežotību, kas paklausa Dieva baušļiem, apgalvodami, ka viņiem turpretī esot daudz plašāki uzskati un daudz lielāka brīvība. Kas gan tas cits, ja ne atbalss no Ēdenē sacītā? “(..) tanī dienā, kad jūs no tiem ēdīsit (..)”, tas ir, pārkāpsit Dieva bausli, — “(..) jūs būsit kā Dievs (..).” Sātans apgalvoja, ka, baudot aizliegto augli, viņš pats esot daudz ieguvis, bet nelika saprast, ka savu pārkāpumu dēļ ir izdzīts no Debesīm. Lai gan viņš zina, ka grēks sev līdzi nes tikai nebeidzamus zaudējumus, viņš tomēr nerunā par savu postu, lai tikai citus ievilinātu tajā pašā stāvoklī.
Tā arī tagad ikviens pārkāpējs cenšas apslēpt savu īsto raksturu. Tas gan var apgalvot, ka ir svēts, bet sevis izcelšana to kā krāpnieku padara tikai vēl bīstamāku. Viņš stāv sātana pusē, mīdams kājām Dieva likumus, un arī citus pavedina rīkoties līdzīgi, sev pašiem par mūžīgu pazušanu.
Ieva tik tiešām ticēja sātana vārdiem, bet viņas ticība to neglāba no grēka soda. Viņa neticēja tam, ko bija teicis Dievs, un tas to noveda pie krišanas. Tiesas dienā cilvēki netiks notiesāti tāpēc, ka patiesi ticējuši kādiem meliem, bet tāpēc, ka nav izmantojuši izdevību uzzināt, kas ir patiesība. Nemaz nerunājot par sātana pilnīgi pretrunīgo filozofiju, nepaklausība Dievam vienmēr ir postoša. Mums savā sirdī jāapņemas uzzināt, kas ir patiesība. Visas mācības, kuras Dievs devis savā Vārdā, sniegtas mums par brīdinājumu un pamācību. Tās dotas, lai mūs izglābtu no viltīgajiem maldiem. To neievērošana nesīs bojāeju. Mēs varam būt droši, ka viss, kas runā pretī Dieva Vārdam, nāk no sātana.
Čūska noplūca augli no aizliegtā koka un ielika to Ievas negribīgajās rokās. Tad viņa atgādināja Ievas pašas vārdus, ka Dievs aizliedzis auglim pat pieskarties, lai [56] nemirtu. No ēšanas tai nenākšot lielāks ļaunums kā no tā aizskaršanas. Un Ieva kļuva drošāka. “Sieva vēroja, ka koks ir labs, lai no tā ēstu, un ka tas acīm jo tīkams un iekārojams, to uzskatot. Un viņa ņēma no koka, un ēda (..).” Tam bija patīkama garša un, kad viņa ēda, tai šķita, ka to pārņem dzīvinošs spēks un tā nonāk augstākā esamības stāvoklī. Bez bailēm viņa tagad tikai plūca un ēda. Un tad, kad bija izdarījusi pārkāpumu, tā kļuva par sātana ieroci arī sava vīra pazudināšanai. Kaut kādā nedabīgā satraukuma stāvoklī ar aizliegtiem augļiem rokās viņa uzmeklēja vīru un izstāstīja visu, kas bija noticis.
Ādama vaigu pārklāja rūpju izteiksme. Viņš bija pārsteigts un uztraukts. Uz Ievas vārdiem viņš atbildēja, ka tas droši vien bijis ienaidnieks, no kā tie brīdināti, un pēc dievišķā lēmuma viņai tagad jāmirst. Atbildes vietā Ieva arī to skubināja ēst, atkārtodama čūskas vārdus, ka viņi nemirs. Viņa domāja, ka tam patiesi tā arī jābūt, jo vēl neko neizjuta no Dieva nepatikas, bet tieši pretēji, baudīja sevišķu pacilājošu iespaidu, kas it kā ar jaunu dzīvību caurstrāvoja visas viņas spējas, tādēļ secināja, ka tā jūtas arī Debesu sūtņi.