[33] Dievs ir mīlestība. Viņa daba, Viņa likumi ir mīlestība. Tā tas vienmēr ir bijis un tā vienmēr būs. Augstais un Varenais, kas “dzīvo mūžīgi”, kura ceļi ir “paliekoši”, Tas nemainās. Pie Viņa “nav nekādas pārvērtības, ne ēnas no pārmaiņas”.
Radīšanas spēka izpausmē vienmēr ir atklājusies bezgalīga mīlestība. Dieva valdība sevī ietver svētību pilnību visām radītām būtnēm. Dziesminieks saka: “Tev ir spēcīgs elkonis, Tava roka ir stipra, Tava labā roka pacelta. Taisnība un tiesa ir Tava troņa pamati, žēlastība un uzticība iet Tavā priekšā. Svētīga tā tauta, kas māk gavilēt; tā staigā Tava vaiga spožajā gaismā, ak Kungs! Par Tavu Vārdu viņi līksmo arvien un gavilē par Tavu taisnību. Tu esi viņu spēka rota, (..). Tam Kungam pieder mūsu vairogs un Israēla Svētajam mūsu ķēniņš.” (Ps. 89:14-19)
Arī stāsts par lielo cīņu starp labo un ļauno no tā laika, kad tā sākās Debesīs, līdz galīgai sacelšanās apspiešanai un pilnīgai grēka izdeldēšanai, ir nemainīgās Dieva mīlestības atklāsme.
Veicot savu mīlestības darbu, Visuma Valdnieks nebija viens. [34] Viņam bija biedrs, līdzstrādnieks, kas spēja vērtēt Viņa nodomus un priecāties, darot laimīgas visas radītās būtnes. “Iesākumā bija Vārds un Vārds bija pie Dieva un Dievs bija Vārds. Tas bija iesākumā pie Dieva.” (Jāņa 1:1,2) Kristus, Vārds, Dieva Vienpiedzimušais bija viens ar Mūžīgo Tēvu — vienots tieksmēs, raksturā, nodomos, — vienīgā Būtne, kas varēja izprast Dieva domas un Viņa nolūkus. “(..) Viņa vārds ir: “Brīnišķais padoma Devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais Tēvs un Miera Lielskungs.” (Jes. 9:5) “(..) kā izcelsme meklējama sensenajos laikos, mūžības pirmlaikos.” (Mihas 5:2) Un Dieva Dēls par sevi kā gudrību saka: “Es esmu bijusi tā Kunga rīcībā jau Viņa ceļu pašā sākumā; iekams Viņš kaut ko radīja, — es biju pie Viņa jau no pirmlaikiem. Iekams tas Kungs vēl nebija izveidojis zemi, (..) tad es biju pie Viņa, (..) man bija ikdienas savs prieks, un es it kā rotaļādamās nemitīgi darbojos Viņa priekšā.” (Sal. pam. 8:22-30)
Caur Kristu Tēvs radīja visas Debesu būtnes. “Viņā radītas visas lietas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās, gan troņi, gan kundzības, gan valdības, gan varas. Viss ir radīts caur Viņu un uz Viņu.” (Kol. 1:16) Eņģeļi ir Dieva kalpotāji, kurus apmirdz no Viņa klātbūtnes pastāvīgi plūstošā gaisma un kas kā uz spārniem steidzas izpildīt Viņa gribu. Bet Dieva svaidītais Dēls, “Viņa būtības attēls”, “Viņa godības atspulgs”, “nesdams visas lietas ar savu spēcīgo vārdu”, ir augstāks par visiem. “Augsts godības tronis no iesākuma” bija Viņa patvēruma vieta un “taisnības scepteris” bija Viņa valdības scepteris. (Ebr. 1:3,8) “Augstība un lieliskums iet Viņam pa priekšu, stiprums un godība mājo Viņa svētnīcā.” “(..) žēlastība un uzticība iet Tavā priekšā.” (Ps. 96:6; 89:15)
Tā kā mīlestības likums ir Dieva valstības pamats, tad visu saprātīgo būtņu laime atkarīga no pilnīgas saskaņas ar Viņa taisnības lielajiem pamatprincipiem. No visiem saviem radījumiem Dievs sagaida kalpošanu mīlestībā, kalpošanu, kuru izraisa Viņa rakstura vērtēšana. Dievam nepatīk uzspiesta paklausība, tādēļ Viņš visiem dāvā brīvu gribu, lai tie Viņam kalpotu labprātīgi.
[35] Kamēr visas radītās būtnes mīlestībā pakļāvās Dievam, Universā valdīja pilnīga saskaņa. Debesu pulki līksmojās, pildot sava Radītāja gribu. Tie priecājās, atstarojot tālāk Viņa godību un pasludinot Viņa slavu. Kamēr vien visu noteicošā vara bija mīlestība pret Dievu, arī mīlestība vienam pret otru palika skaidra un nesavtīga. Nekādi skarbi toņi netraucēja Debesu harmoniju. Bet tad šajā laimīgajā stāvoklī radās pārmaiņa. Kāda būtne sāka nelietīgi izmantot ikvienam radījumam piešķirto brīvību. Grēks iesākās pie tā, kuru Dievs pēc Kristus visvairāk godāja un kas spēkā un slavā stāvēja augstāk par visiem citiem Debesu iemītniekiem. Lucifers, “skaistā rīta zvaigzne”, bija pirmais starp sargājošiem ķerubiem, svēts un neaptraipīts. Viņš stāvēja Lielā Radītāja priekšā un nebeidzamās godības stari, kas ietina mūžīgo Dievu, dusēja arī uz viņu. “Tā saka Dievs tas Kungs: Tu, kas biji pilnības paraugs, pilns gudrības un apveltīts ar vispilnīgāko skaistumu, tu biji Ēdenē, Dieva dārzā, visādi dārgakmeņi rotāja tavu tērpu (..). Tu biji svaidīts sargātājs ķerubs, Es biju tevi iecēlis, svētajā Dieva kalnā tu staigāji degošu akmeņu vidū. Nevainojams tu biji savos ceļos no tās dienas, kad tevi iecēla par ķēniņu, līdz kamēr atrada tevī noziegumu.” (Ec. 28:12-15)
Pamazām Lucifers sevī sāka lolot paaugstināšanās tieksmi. Raksti saka: “Tava sirds kļuvusi lepna tava skaistuma dēļ, tu neklausīji vairs savai gudrībai aiz ārējā spožuma (..).” (Ec. 28:17) “Tu gan domāji savā prātā: Es (..) uzcelšu savu troni augstu pār Dieva zvaigznēm, (..) es būšu kā pats Visaugstākais!” (Jes. 14:13,14) Lai gan visa Viņa godība nāca no Dieva, šis varenais eņģelis sāka to pierakstīt sev. Neapmierināts ar savu stāvokli, kaut arī bija izcelts pāri visam Debesu pulkam, viņš uzdrošinājās iekārot sev godu, kāds pienācās vienīgi Radītājam. Tā vietā, lai mācītu citas radītās būtnes mīlestībā un uzticībā raudzīties uz Dievu kā uz Visaugstāko, Lucifers viņu kalpošanu un uzticību centās iegūt sev. Un, iekārodams godību, kādā mūžīgais Tēvs bija ietērpis savu Dēlu, šis eņģeļu valdnieks centās iegūt varu, kas pienācās vienīgi Kristum.
Līdz ar to Debesu pilnīgā saskaņa bija izjaukta. Lucifera vēlēšanās kalpot sev, bet ne Radītājam, izsauca bažas Debesu iemītniekos, kas saprata, ka augstākais gods pieder Dievam. Kopējās sanāksmēs eņģeļi vēl centās Luciferu atrunāt. [36] Dieva Dēls viņam norādīja uz Radītāja varenību, labvēlību un taisnīgumu un uz viņa likumu svētumu un nemainīgumu. Debesu kārtību bija noteicis pats Dievs un, to neievērojot, Lucifers apkaunoja Radītāju un izraisīja savu bojāeju, tomēr bezgalīgā mīlestībā un žēlastībā izteiktie brīdinājumi tikai vēl vairāk pamodināja pretošanās garu. Lucifers ļāva skaudībai pret Kristu gūt virsroku un savos nodomos kļuva vēl apņēmīgāks.
Apstrīdēt Dieva Dēla virsvaldību, tā apšaubot Radītāja gudrību un mīlestību, — tāds bija šī augstā eņģeļa nodoms. Šim mērķim viņš bija gatavs atdot visus varenā prāta spēkus, kurš tūlīt aiz Kristus bija pirmais Dieva lielo pulku vidū. Bet Tas, kurš vēlas, lai ikkatram Viņa radījumam būtu brīva griba, neatstāja nevienu nebrīdinātu attiecībā uz šiem maldiem, uz šķietamo gudrību, ar ko dumpinieks mēģināja sevi attaisnot. Pirms lielās cīņas sākuma visiem vajadzēja iegūt skaidru priekšstatu par Tā gribu, kura gudrība un pilnība bija viņu prieka avots.
Universa Valdnieks sasauca pie sevis visus Debesu pulkus, lai viņu klātbūtnē runātu par sava Dēla patieso stāvokli un norādītu uz savstarpējām attiecībām, kādas Viņš ir paredzējis visām radītajām būtnēm. Dieva Dēlam bija sava daļa pie Tēva troņa, un Viņus abus apņēma mūžīgā, ne no viena neatkarīgā Dieva godība. Ap troni sapulcējās svētie eņģeļi, liels, neskaitāms pulks, — “desmit tūkstoš reiz desmit tūkstoši un tūkstoš reiz tūkstoši” (Atkl. 5:11), visaugstākie eņģeļi, kalpotāji un pavalstnieki, līksmodamies Dieva tuvumā esošajā gaismā.
Sapulcinātajiem Debesu iemītniekiem Valdnieks paskaidroja, ka tikai Kristus, Dieva vienpiedzimušais Dēls, pilnībā var izprast Tēva nodomus un ka Viņam ir uzticēts īstenot Dieva gribas varenos norādījumus.
Dieva Dēls bija pildījis sava Tēva gribu, radot visus Debesu pulkus, un Viņam, tāpat kā Dievam, pienākas saņemt no radītajām būtnēm godu un pavalstnieku uzticību. Kristum vēl ar dievišķās varas palīdzību vajadzēja radīt Zemi un tās iedzīvotājus, tomēr Viņš šajā darbā necentās izcelties, rīkojoties pretēji Dieva plānam, bet gribēja paaugstināt vienīgi Dieva godu un īstenot Viņa labvēlības un mīlestības pilnos nodomus.
Eņģeļu pulki līksmi atzina Kristus pārākumu un, pakrītot Viņa priekšā pie zemes, izteica savu mīlestību un apbrīnu. Lucifers līdz ar tiem pakrita uz ceļiem, bet viņa sirdī norisinājās savāda karsta cīņa. Patiesība, taisnīgums un godīgums cīnījās pret skaudību un greizsirdību. [37] Šķita, ka uz laiku viņu sev līdzi aizrāva svēto eņģeļu iespaids. Kad tūkstošiem priecīgu balsu lika atskanēt slavas dziesmām visā melodiskajā varenībā, ļaunais gars tika it kā pārvarēts; neizsakāma mīlestība ieskanējās visā viņa būtnē; pilnīgā saskaņā ar pārējiem bezgrēcīgajiem pielūdzējiem arī viņa dvēsele plūda pāri mīlestībā uz Tēvu un Dēlu. Bet tad atkal viņu pārņēma lepnums un domas par savu godu. Atgriezās vēlēšanās būt pirmajam, un no jauna tika piekoptas skaudīgas jūtas pret Kristu. Luciferam piešķirtais augstais gods netika vērtēts kā Dieva sevišķa dāvana un tāpēc arī neizraisīja pateicību Radītājam. Viņš lepojās savā spožumā un varenībā, kārojot kļūt līdzīgs Dievam. Debesu pulki viņu mīlēja un cienīja; eņģeļi priecājās pildīt viņa pavēles, un viņš vairāk par visiem bija ietērpts gudrībā un slavā. Tomēr Dieva Dēls tika izcelts augstāk par viņu, spēka un autoritātes ziņā kā viens ar Tēvu. Viņam ar Tēvu bija kopīgi nodomi, bet Lucifers Dieva nodomus nespēja izprast. Un tā šis varenais eņģelis jautāja: “Kāpēc Kristum jābūt augstākajam? Kāpēc Viņš tiek godāts vairāk par Luciferu?”
Atstādams Tēva klātbūtnes tiešo tuvumu, Lucifers aizgāja izplatīt neapmierinātības garu eņģeļu vidū. Viņš strādāja vislielākajā noslēpumainībā un uz laiku savu patieso nolūku slēpa zem Dieva cienīšanas izskata. Tas netieši sāka apšaubīt likumus, kas pārvaldīja Debesu būtnes, liekot saprast, ka šie ierobežojumi, lai gan nepieciešami dažādo pasauļu iemītniekiem, eņģeļiem kā augstāk stāvošām būtnēm nebūtu vajadzīgi, jo viņu pašu gudrība ir pietiekošs vadonis. Viņi neesot tādi, kas varētu negodāt Dievu; visas viņu domas esot svētas un tāpēc tiem nav vairāk iespēju kļūdīties kā pašam Dievam. Dieva Dēla izcelšana līdzās Tēvam tika attēlota kā netaisna attiecībā pret Luciferu, kuram, kā tas tika prasīts, arī esot tiesības uz cieņu un godu. Ja šis eņģeļu lielkungs tikai varētu ieņemt tam patiesi pienākošos vietu, tad visi Debesu pulki iegūtu lielu labumu, jo viņš vēloties tiem nodrošināt brīvību. Bet tagad esot beigusies pat tā brīvība, kuru tie līdz šim baudīja, jo viņiem nozīmēts absolūts Valdnieks, kura autoritātei būs jāpakļaujas visiem. Šāda veida nenojaušamas viltības Lucifers veikli izsēja Debesu pagalmos.