Kad Mozus un Jozua nokāpa no kalna, nesot tikko saņemtās “liecības plāksnes”, tie dzirdēja uztrauktā pūļa klaigas un izsaucienus, kas liecināja par kaut kādu mežonīgu satraukumu. Būdams kareivis, Jozua sākumā iedomājās par ienaidnieku uzbrukumu. “Nometnē ir kara troksnis,” viņš teica. Bet Mozus par šī satraukuma raksturu sprieda daudz precīzāk. Tas nebija cīņas, bet gan uzdzīves un dzīru troksnis. “Tā nav uzvarētāja balss, un tās arī nav uzvarēto klaigas, bet tā ir dziedoša pūļa trokšņošana.”
[320] Tuvojoties nometnei, tie redzēja ļaudis gavilējam un lēkājam ap savu elku. Tā bija pagāniska dzīru aina, ēģiptiešu elku kalpošanas mielastu atdarinājums, bet cik ļoti tas viss atšķīrās no svinīgas un godbijīgas Dieva pielūgsmes! Mozus jutās pilnīgi satriekts. Viņš nāca tieši no Dieva godības tuvuma un, lai gan bija brīdināts par to, kas te notika, tomēr nebija sagatavojies uz tik briesmīgu Israēla tautas degradācijas izrādi. Viņš iedegās dusmās. Lai izteiktu savu riebumu pret šo noziegumu, tas nometa zemē akmens galdiņus un tie tika sasisti visu ļaužu priekšā, norādot, ka, tautai laužot derību ar Dievu, arī Dievs ir lauzis savu derību ar viņiem.
Ienācis nometnē, Mozus izspraucās cauri dzīrotāju pūlim, sagrāba elka tēlu un iemeta to ugunī. Pēc tam viņš to saberza smalkos gabaliņos un, iemetis straumē, kas plūda no kalna, lika ļaudīm dzert no šī ūdens. Tā tika parādīta viņu dieva nevērtība, ko tie bija pielūguši.
Lielais vadonis aicināja pie sevis savu apgrēkojušos brāli un stingri jautāja: “Ko šī tauta tev tādu ir darījusi, ka tu esi ļāvis tik lielam grēkam nākt pār viņiem?” Ārons mēģināja aizstāvēties, atkārtodams ļaužu prasības, ka, nepiekrītot to iegribai, viņš būtu nonāvēts. Ārons sacīja: “Mans kungs, neiekaisti dusmās, jo tu pazīsti šo tautu, ka tā ir ļauna. Tie man sacīja: “Taisi mums dievu, kas lai iet mūsu priekšā, jo mēs nezinām, kas ar šo vīru Mozu, kas mūs izveda no Ēģiptes, ir noticis.” Tad es sacīju: “Kam ir zelta lietas, lai tās noplēš.” Un tie man tās deva un es tās ieliku ugunī, un tā es še izveidoju šo tēlu” (“no tā kļuva tas teļš” — pēc Glika tulk.). Viņš gribēja, lai Mozus tic, ka ir noticis brīnums, ka ugunī iemestais zelts brīnumainā kārtā ir pārvērties par teļu. Bet viņa attaisnošanās un izvairīšanās nelīdzēja. Viņš taisnīgi tika uzskatīts par galveno vainīgo.
Fakts, ka Ārons tautas priekšā tik ļoti tika izcelts un pagodināts, darīja viņa grēku vēl riebīgāku. Ārons, “Kunga svētītais”, bija izgatavojis elku un izsaucis svētkus. Viņš bija iecelts par runātāju Mozus vietā, un pats Dievs par viņu bija teicis: “Es zinu, ka tas veikli runā.” (2.Moz. 4:14) Bet šis vīrs nebija papūlējies atturēt elku kalpotājus no viņu pārdrošā nodoma. Viņš, kuru Dievs bija izlietojis savā darbā, lai [323] vestu sodības pār ēģiptiešiem un viņu dieviem, bija nejūtīgi noklausījies ziņojumu par lieto tēlu: “Šis ir tavs dievs, Israēl, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes.” Viņš taču kopā ar Mozu bija kalnā un tur skatīja Kunga godību; viņš bija redzējis, ka šajā godības atklāsmē nebija vērojams nekas tāds, pēc kā varētu gatavot kādu tēlu. Un tieši viņš bija tas, kas šo Godību pārvērta vērša līdzībā. Viņš, kuram Dievs bija uzticējis tautas vadīšanu Mozus prombūtnes laikā, bija atbalstījis šo ļaužu sacelšanos. “Kungs ļoti dusmojās uz Āronu un gribēja viņu iznīcināt.” (5. Moz. 9:20) Bet, uzklausot Mozus nopietno aizlūgšanu, viņa dzīvība tika saudzēta un, nožēlojot un pazemojoties sava lielā grēka dēļ, viņš atkal atguva Dieva labvēlību.
Ja Āronam, neskatoties uz sekām, būtu bijusi drosme nostāties patiesības pusē, viņš būtu varējis šo atkrišanu aizkavēt. Ja viņš nešaubīgi būtu palicis uzticīgs Dievam, ja viņš atgādinātu ļaudīm briesmīgos notikumus pie Sinaja un viņu svinīgo derību ar Dievu, viņu solījumu paklausīt Visvarenā likumiem, tad viņš šo ļaunuma straumi būtu apturējis. Bet viņa piekrišana ļaužu gribai un mierīgā paļāvība, ar kādu tas īstenoja viņu priekšlikumus, iedrošināja ļaudis iet vēl tālāk savos grēkos, nekā tie iepriekš bija domājuši.
Kad Mozus pēc atgriešanās nometnē nostājās dumpīgo ļaužu priekšā, tie viņa asos pārmetumus un sašutumu, kādu tas parādīja sasitot svētos bauslības galdiņus, salīdzināja ar viņa brāļa laipno valodu un cienīgo izturēšanos, un viņu simpātijas nosvērās Ārona pusē. Lai sevi attaisnotu, vainu par savu vājību Ārons centās uzvelt ļaudīm, kuru iegribai bija padevies, tomēr, neskatoties uz to, tauta apbrīnoja viņa lēnprātību un pacietību. Bet Dievs neskatās tā kā cilvēki. Ārona padevīgais gars un vēlēšanās izpatikt ļaudīm padarīja viņu aklu attiecībā uz tā grēka lielumu, kuru tas bija sankcionējis. Viņa izturēšanās, atbalstot grēku Israēlā, prasīja dzīvību cilvēku tūkstošiem. Kādā pretstatā tam visam bija Mozus rīcība, kurš uzticīgi izpildīja Dieva sodību, ar to apliecinot, ka Israēla labklājība viņam ir dārgāka par savu personīgo godu vai dzīvību!
No visiem grēkiem, kurus Dievs sodīs, neviens viņa acīs nav tik smags kā tas, kas citus iedrošina darīt ļaunu. Kungs vēlas, lai Viņa kalpi apliecinātu savu padevību Viņam ar uzticīgu pārkāpumu norāšanu, lai arī cik sāpīga būtu [324] tāda rīcība. Kas pagodināti ar kādu dievišķu uzdevumu, tie nedrīkst būt vāji vai padevīgi izdabātāji citiem. Tie nedrīkst tiekties pēc sevis izcelšanas, ne arī izvairīties no nepatīkamiem pienākumiem, bet Dieva darbs tiem jādara nesatricināmā uzticībā.
Lai gan Dievs uzklausīja Mozus lūgšanu un Israēlu neiznīcināja, tomēr sacelšanos noteikti vajadzēja sodīt. Ja šo nedisciplinētību un atkāpšanos no bauslības, kur Ārons tiem bija atļāvis nonākt, ātri neapspiestu, tad tā draudēja pāraugt nesavaldīgā bezdievībā, kas ļaudis ierautu nenovēršamā bojāejā. Šo ļaunumu vajadzēja novērst ar vislielāko stingrību. Stāvēdams nometnes vārtos, Mozus ļaudīm sauca: “Kas Kungam pieder, tas lai nāk pie manis!” Kas nebija pievienojušies atkrišanā, tiem vajadzēja nostāties Mozum labajā pusē, bet tie, kas bija grēkojuši un savus grēkus nožēloja, nostājās pa kreisi. Ļaudis šai pavēlei paklausīja, un izrādījās, ka kalpošanā elkam dalību nav ņēmusi Levija cilts. No citām ciltīm atkal bija daudz tādu, kas gan grēkojuši, tomēr tagad atklāti apliecināja savu nožēlu. Tomēr liels pulks, galvenokārt no dažādajiem līdzgājējiem, kuri bija teļa veidošanas iedvesmotāji, ietiepīgi palika savā dumpīgajā noskaņojumā. Tad Mozus Kunga, Israēla Dieva vārdā pavēlēja labajā pusē stāvošajiem apjozties ar zobeniem un nonāvēt visus, kas turpināja dumpoties. “Un tai dienā krita no tautas trīs tūkstoš vīru.” Neskatoties uz stāvokli, radniecību vai draudzību, tika iznīcināti visi bezdievības ierosinātāji, bet, kas savus grēkus nožēloja un pazemojās, tie tika saudzēti.
Briesmīgā soda izpildītāji rīkojās saskaņā ar dievišķo Autoritāti un Debesu Valdnieka spriedumu. Cilvēkiem jāsargās cilvēciskā aklībā tiesāt vai nosodīt citus cilvēkus, bet, kad Dievs pavēl realizēt Viņa iznestu spriedumu pret netaisnību, tad ir vienīgi jāpaklausa. Šī sāpīgā darba izpildītāji ar to parādīja savu riebumu pret sacelšanos un elkudievību, lai vēl pilnīgāk nodotos kalpošanai dzīvajam Dievam, un Kungs pagodināja viņu uzticību, Israēla tautā it sevišķi izceldams Levija cilti.
Israēlieši bija vainīgi nodevības grēkā, kas vērsts pret Ķēniņu, kurš viņiem bija darījis daudz laba un kura autoritātei tie paši labprātīgi uzņēmās paklausīt. Lai dievišķā valdīšanas kārtība vispār varētu pastāvēt, nodevējus vajadzēja sodīt. Bet pat šeit atklājās Dieva žēlsirdība. [325] Uzturēdams spēkā savus likumus, Viņš visiem deva izvēles brīvību un izdevību nožēlot savus grēkus. Izdeldēti tika tikai tie, kuri turpināja pretoties.
Tādu grēku bija nepieciešams sodīt arī apkārtējo tautu dēļ, par liecību Dieva nepatikai pret elku pielūgšanu. Izpildot spriedumu pie vainīgajiem, Mozum kā Dieva ierocim Rakstos vajadzēja atstāt svinīgu un atklātu protestu pret šo noziegumu. Kad israēliešiem vēlāk nāktos nosodīt elku kalpošanu kaimiņu tautās, viņu ienaidnieki tiem varētu pārmest, ka tauta, kas par savu Dievu ir atzinusi Jehovu, pati pie Horeba bija izveidojusi teļu un to pielūgusi. Tad, lai gan spiesti atzīt apkaunojošo patiesību, israēlieši tomēr varētu norādīt uz pārkāpēju briesmīgo likteni kā pierādījumu tam, ka viņu grēki nav atzīti kā labi, ne arī atvainoti.
Sodu par grēku pieprasīja taisnība un ne mazākā mērā arī mīlestība. Dievs ir ne tikai savas tautas Valdnieks, bet arī Sargs. Viņš izdeldē tos, kas apņēmušies sacelties, lai tie neievestu postā arī citus. Saudzēdams Kaina dzīvību, Kungs pasaulei rādīja, kādas ir sekas, kad grēku atstāj nesodītu. Ar savu dzīvi un mācību tas uz saviem pēcnācējiem atstāja tādu iespaidu, ka tie nonāca pilnīgā samaitātībā, kas prasīja visas pasaules iznīcināšanu Plūdos. Pirmsplūdu laikmeta cilvēces vēsture rāda, ka ilgs mūžs grēciniekam nav svētība. Dieva lielā pacietība viņu ļaunumu nespēja savaldīt. Jo ilgāk cilvēki dzīvoja, jo ļaunāki tie kļuva.
Tā tas būtu arī ar atkrišanu pie Sinaja. Ja noziegumam pa pēdām nesekotu sods, tad atkal parādītos tādi paši rezultāti. Zeme kļūtu tikpat samaitāta kā Noas dienās. Ja šos pārkāpējus saudzētu, rastos vēl lielāks ļaunums, nekā saglabājot Kaina dzīvību. Tā ir Dieva žēlastība, kas liek ciest tūkstošiem, lai novērstu nepieciešamību sodīt miljonus. Lai glābtu daudzus, Viņam jāsoda nedaudzi. Turklāt, atsakoties no padošanās Kungam, ļaudis bija zaudējuši arī dievišķo apsardzību un visa nācija tagad bija atstāta tās ienaidnieku varai. Ja ļaunums nebūtu ātri iznīcināts, tie drīzi vien kļūtu par laupījumu saviem daudzajiem un varenajiem ienaidniekiem. Gan Israēla labā, gan arī par mācību visām nākamajām paaudzēm, šo noziegumu vajadzēja sodīt nekavējoši. [326] Un ne mazāka žēlastība tā bija arī pašiem grēciniekiem, ka viņu ļaunā rīcība tika pārtraukta. Ja viņu dzīvības būtu taupītas, tad tas pats gars, kas tiem lika sacelties pret Dievu, izpaustos naidā un nesaskaņās viņu pašu starpā, līdz beidzot tie viens otru iznīcinātu. Tieši mīlestībā uz pasauli, mīlestībā uz Israēlu un pat mīlestībā uz pārkāpējiem šim noziegumam sekoja ātrs un briesmīgs sods.