[315] Mozus prombūtne Israēlam bija gaidu un neziņas laiks. Ļaudis redzēja, kā viņš ar Jozuu uzkāpa kalnā un iegāja biezās tumsas padebesī, kas sedza kalna virsotni un ko laiku pa laikam apspīdēja Dieva klātbūtnes zibeņi. Tie nepacietīgi ilgojās pēc Mozus atgriešanās. Pieraduši pie dievības reāliem attēliem Ēģiptē, tie tikai ar grūtībām spēja ticēt kādai neredzamai Būtnei, tāpēc pamazām sāka paļauties uz Mozu kā savas ticības uzturētāju. Bet tagad viņš tiem bija atņemts. Ritēja diena pēc dienas, nedēļa pēc nedēļas un viņš neatgriezās. Lai gan padebesis vēl arvien bija redzams, tomēr nometnē daudziem šķita, ka vadonis tos atstājis vai arī aprīts iznīcinošajās ugunīs.
Pa šo gaidīšanas laiku tiem bija izdevība pārdomāt Dieva likumus, kurus tie bija dzirdējuši, un sagatavot savas sirdis, lai uzņemtu jaunas atklāsmes, kādas vēl varētu nākt. Šim darbam tie nemaz nebija veltījuši tik daudz laika, bet ja būtu centušies izprast Dieva prasības un pazemojuši savas sirdis Viņa priekšā, tad tiktu pasargāti no kārdināšanas. Tomēr viņi to nedarīja un drīz vien kļuva bezrūpīgi, neuzmanīgi un arī likumus vairs neievēroja. It sevišķi tas izpaudās pie daudzajiem līdzgājējiem. Tie nepacietīgi gaidīja, lai varētu doties ceļā uz Apsolīto zemi, kur tek piens un medus. Labā zeme viņiem bija apsolīta ar noteikumu, ja tie būs paklausīgi, bet to jau viņi bija aizmirsuši. Daži atkal ieteica atgriezties Ēģiptē, un ļaužu masas nosprieda vairs ilgāk Mozu negaidīt, bet doties vai nu uz priekšu, uz Kānaānu, vai arī atpakaļ uz Ēģipti.
Izjūtot tādu neziņu un bezpalīdzību vadoņa prombūtnē, tie atgriezās savā vecajā māņticībā. Daudzie līdzgājēji pirmie nodevās kurnēšanai un nepacietībai, kļūstot par sekojošās atkrišanas organizatoriem. [316] Starp priekšmetiem, ko ēģiptieši uzlūkoja kā dievības simbolus, bija vērsis vai teļš, tādēļ paklausot to cilvēku priekšlikumam, kuri Ēģiptē piekopa šo elkudievību, tagad tika izgatavots un pielūgts teļš. Ļaudis vēlējās kādu redzamu tēlu, kas tiem ainotu Dievu un Mozus vietā ietu pa priekšu. Kungs nebija devis nekādu savu attēlu un bija noliedzis šādam nolūkam veidot jebkādu materiālu palīdzību. Varenajiem brīnumiem Ēģiptē un pie Sarkanās jūras vajadzēja nostiprināt viņu ticību neredzamajam, visvarenajam Israēla Palīgam, kas bija vienīgais, patiesais Dievs. Tautas tieksme pēc redzamas Dieva klātbūtnes atklāsmes tika apmierināta ar padebeša un uguns stabu, kas vadīja ļaužu pulkus, kā arī ar Viņa varenības atklāsmi Sinaja kalnā. Tomēr Dieva klātbūtni apliecinošajam padebesim atrodoties viņu priekšā, tie savās sirdīs jau griezās atpakaļ pie Ēģiptes elku kalpošanas un neredzamā Dieva godību attēloja vērša izskatā. (2. Moz. 32. nod.)
Mozus prombūtnē tiesneša vara bija nodota Āronam, un milzīgais pūlis tagad sapulcējās pie viņa telts ar prasību: “Celies un darini mums kādu dievu, kas būtu mūsu priekšā, jo mēs nezinām, kas šim Mozum, kas lika mums iziet no Ēģiptes, noticis.” (Sk. Pielikumā, 7. piezīmi.) Tie teica, ka padebesis, kas viņus līdz šim vadījis, tagad pastāvīgi paliek uz kalna un ceļu tiem vairs nerādīs, tāpēc tā vietā vajadzīgs kāds tēls, un, ja viņi, kā tika ieteikts, izlemtu griezties atpakaļ uz Ēģipti, tad, nesot līdzi šo tēlu un atzīstot to par savu dievu, atrastu pie ēģiptiešiem žēlastību.
Tādā kritiskā situācijā bija nepieciešams kāds stingrs un bezbailīgi drošs vīrs, tāds, kas attiecīgā brīdī spētu pareizi izšķirties un rūpētos par Dieva godu vairāk nekā par ļaužu labvēlību, personisko drošību vai pat dzīvību. Bet pašreizējam Israēla vadonim nebija šāda rakstura. Ārons tikai nedaudz protestēja, un viņa svārstība un nenoteiktība šajā krīzē tos darīja tikai vēl uzstājīgākus. Satraukums pieauga. Šķita, ka ļaudis pārņem akls neprāts, un, kad tautas lielākā daļa pievienojās atkrišanai, tikai daži palika uzticīgi savai derībai ar Dievu. Šiem nedaudzajiem cilvēkiem, kas uz tēla gatavošanu uzdrīkstējās norādīt kā uz kalpošanu elkiem, ļaudis rupji uzbruka, un lielā pūļa uzbudinājumā un sajukumā tie beidzot pazaudēja savu dzīvību.
[317] Ārons baidījās par savu drošību un tā vietā, lai augstsirdīgi nostātos par Dieva godu, padevās pūļa prasībām. Vispirms tas pavēlēja savākt no visiem ļaudīm un atnest pie viņa zelta auskarus, cerēdams, ka lepnība tiem liks atteikties no tāda upura. Bet tie labprāt atdeva savas rotas lietas, un viņš no tām izlēja teļu pēc Ēģiptes dievu parauga. Tauta izsaucās: “Tas ir tavs dievs, Israēl, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes!” Un Ārons zemiski pieļāva šādu Jehovas apvainošanu. Viņš atļāvās pat vēl vairāk. Redzot prieku, ar kādu tika uzņemts zelta teļš, viņš tā priekšā uzcēla altāri un lika paziņot: “Rīt ir svētki tam Kungam!” Šo vēsti izplatīja ar bazūņu skaņām pa visu nometni no viena pulka uz otru. “Un tie cēlās agri no rīta un upurēja dedzināmos upurus un pienesa pateicības upurus. Un tad tauta apsēdās ēst un dzert un cēlās līksmoties.” Zem izkārtnes “svētki tam Kungam” tie nodevās pārmērīgai ēšanai un izvirtīgām dzīrēm.
Cik bieži arī mūsu dienās izpriecu meklēšana tiek slēpta zem “šķietami dievbijīgas rīcības”! Reliģija, kas cilvēkiem, izpildot dievkalpojumu ārējo formu, ļauj nodoties savtīgiem vai jutekliskiem priekiem, šodien pūlim patīk tikpat labi kā Israēla laikos. Un vēl arvien atrodas tādi piekāpīgi “Āroni”, kas, ieņemdami draudzē redzamas vietas, padodas nesvētu personu iegribām un ar to iedrošina tās grēkot.
Bija pagājušas tikai dažas dienas, kopš ebreji noslēdza svinīgu derību ar Dievu, apsoloties klausīt Viņa balsij. Bailēs trīcēdami, tie bija stāvējuši kalna pakājē un klausījušies Kunga vārdus: “Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā”. Dieva godība vēl arvien atradās virs Sinaja kalna visas draudzes acu priekšā, bet tie no Viņa novērsās un prasīja sev citus dievus. “Viņi darināja Horebā teļu un zemojās šā tēla priekšā. Un tā apmainīja sava Dieva godību pret lopa tēlu (..).” (Ps. 106:19.20) Kā gan viņi būtu varējuši parādīt vēl lielāku nepateicību vai vēl pārdrošāk apkaunot To, kas pret tiem bija atklājies kā gādīgs tēvs un visvarens Ķēniņš!
Mozus kalnā tika brīdināts par atkrišanu nometnē un saņēma pavēli bez kavēšanās doties lejup. “Ej, nokāp zemē!” skanēja Dieva vārdi. “Tava tauta, kuru tu esi izvedis no Ēģiptes zemes, dara lielu grēku. Jau tik ātri tie novirzījušies no tā ceļa, kādu Es esmu tiem pavēlējis; tie ir sev izveidojuši izlieta teļa attēlu un ir to pielūguši (..).” Dievs jau pašā sākumā būtu varējis apturēt šo atkrišanas kustību, bet Viņš tai ļāva aizsniegt zināmu pakāpi, lai, sodot nodevību un atkrišanu, sniegtu visiem noteiktu mācību.
Dieva derība ar Viņa ļaudīm vairs nebija spēkā, un Kungs Mozum paskaidroja: “Un tagad laid Mani, lai Es pret tiem iedegos Manās dusmās, ka Es tos iznīcinu, bet tevi Es darīšu par lielu tautu.” Israēla ļaudis un jo sevišķi līdzgājēji pastāvīgi bija gatavi sacelties pret Dievu. Tie arī uz priekšu kurnētu pret vadoni, apbēdinot viņu ar savu neticību un stūrgalvību, un aizvest tos līdz Apsolītajai zemei vispār būtu grūts un nogurdinošs uzdevums. Viņi savu grēku dēļ jau bija pazaudējuši Dieva labvēlību, un taisnība prasīja to izdeldēšanu. Tāpēc Kungs viņus bija apņēmies iznīcināt un darīt Mozu par varenu tautu.
“Laid, (..) ka Es tos iznīcinu,” skanēja Dieva vārdi. Ja Kungs bija apņēmies Israēlu iznīcināt, kas tad vēl drīkstēja par tiem aizlūgt? Cik daudzi šos grēciniekus būtu atstājuši viņu liktenim! Cik daudzi visas grūtības, nastas un uzupurēšanos, ko atmaksāja ar kurnēšanu un nepateicību, ar prieku apmainītu pret patīkamu un goda pilnu stāvokli, ja šādu atvieglojumu vēl piedāvāja pats Dievs!
Bet Mozus saskatīja pamatu cerībai, kur, šķiet, bija tikai drosmi atņemoši apstākļi un Kunga dusmas. Dieva vārdus: “Laid Mani,” viņš uztvēra ne kā aizliegumu, bet kā aicinājumu nostāties par Israēlu, kā norādījumu, ka nekas cits vairs nevar glābt kā vienīgi Mozus lūgšanas, kas panāktu, ka Dievs saudzē savu tautu, ja viņš par to lūgs. Un viņš lūdza Kungu, savu Dievu, un teica: “Ak Kungs! Kāpēc Tev savās dusmās jāiedegas pret savu tautu, kuru Tu no Ēģiptes zemes esi izvedis ar lielu spēku un stipru roku?”
Dievs bija licis saprast, ka Viņš atsakās no savas tautas. Viņš Mozum bija teicis: “Tavi ļaudis, ko tu esi izvedis no Ēģiptes zemes.” Bet Mozus pazemīgi noraidīja domu, it kā viņš būtu Israēla vadītājs. Tie nepiederēja viņam, bet Dievam: “(..) tauta, kuru Tu no Ēģiptes zemes esi izvedis ar lielu spēku un stipru roku.” Un viņš vēl turpināja: “Vai ēģiptieši lai saka: “Viņš tos ir ievedis postā, lai tos tur tanīs kalnos iznīcinātu un lai tos izdeldētu no zemes virsas?” [319]
Nedaudzu mēnešu laikā, kopš Israēls bija atstājis Ēģipti, valodas par viņu brīnišķīgo atbrīvošanu bija izplatījušās visās apkārtējās tautās. Pagāniem uzmācās bailes un baismīgas nojautas. Tie kāroja uzzināt, ko Israēla Dievs darīs savu ļaužu labā. Ja tagad viņi tiktu nonāvēti, tad ienaidnieki triumfētu un Dievam būtu atņemts gods. Ēģiptieši apgalvotu, ka viņu apsūdzība bijusi pareiza, ka Kungs ļaudis nav vedis tuksnesī, lai tie Viņam upurētu, bet Viņš tiem pašiem licis palikt par upuri. Tie neņemtu vērā Israēla apgrēkošanos; un to ļaužu iznīcināšana, ko Kungs tik acīm redzami bija pagodinājis, darītu negodu Viņa Vārdam. Ak, cik liela atbildība gulstas uz cilvēkiem, kurus Dievs sevišķi paaugstina, lai tie virs Zemes dzīvotu Viņa Vārdam par godu! Ar kādu rūpību tiem jāsargās no grēkiem, lai neizsauktu Viņa sodību un nedotu iemeslu bezdievīgajiem nicināt Viņa Vārdu!
Aizlūdzot par Israēlu un dziļajā ieinteresētībā un mīlestībā pret tiem, pie kuriem viņš bija ierocis Dieva rokās tādu lielu darbu veikšanai, Mozum tagad bija zudusi visa kautrība. Kungs uzklausīja viņa prasību un ņēma vērā nesavtīgo aizlūgumu. Dievs savu kalpu pārbaudīja. Kungs pārbaudīja Viņa uzticību un mīlestību uz maldos esošo, nepateicīgo tautu, un Mozus šo pārbaudījumu godam izturēja. Viņa līdzjūtību Israēlam neizraisīja nekādi savtīgi motīvi. Dieva izredzētās tautas labklājība viņam bija dārgāka par paša godu, dārgāka nekā priekšrocība kļūt par kādas varenas tautas tēvu. Dievam patika viņa paļāvība, sirds vienkāršība un taisnīgums, un kā godīgam ganam Viņš Mozum uzticēja lielo uzdevumu — ievest Israēlu Apsolītajā zemē.