[44] “Ar tā Kunga vārdu ir radītas debesis, un viss debesu spēks ir radīts ar Viņa mutes elpu.” “Jo Viņš runāja, un tā notika, Viņš pavēlēja, un viss radās.” (Ps. 33:6,9) “Tu pamatoji zemi uz stipriem balstiem, ka tā nesvārstās ne mūžam.” (Ps. 104:5)
Zeme, iznākot no Radītāja rokām, bija brīnišķīgi skaista. Tās virsu rotāja kalni, pakalni un līdzenumi, kurus šķīra varenas straumes un jauki ezeri; tomēr kalni nebija stāvām kraujām un drausmīgām klinšu sienām un bezdibeņiem, kā tas ir tagad. Asās, robotās iežu šķautnes sedza auglīga zeme ar savu bagātīgo augu valsti. Nebija riebīgu purvu un neauglīgu tuksnešu. Kur vien acis vērās, skatu iepriecināja grezni krūmi un krāšņas puķes. Augstienes klāja vareni koki, daudz, daudz majestātiskāki nekā tagad. Gaiss bija tīrs un veselīgs, bez jebkāda kaitīga piesārņojuma. Visa ainava krāšņumā pārspēja vislabāk iekārtotos parkus. Eņģeļu pulki priecīgi raudzījās uz šo skatu un līksmojās par Dieva brīnišķajiem darbiem.
Kad esamībā bija izsaukta zeme ar miermīlīgajiem zvēriem un nevainojamo augu valsti, uz skatuves uznāca Radītāja darbu vainagojošā būtne, cilvēks, kuram šī krāšņā pasaule arī tika gatavota. Viņam tika dota pārvaldība pār visu, ko vien acs varēja ieraudzīt, jo Dievs teica: “Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un mūsu līdzības; tas lai valda (..) pār visu zemi (..). Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības, pēc sava tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.” (1. Moz. 1:26,27)
Šajā rakstvietā ļoti skaidri norādīta cilvēku cilts izcelšanās. Dieva ziņojums ir tik vienkāršs, ka tur nav vietas nekādiem maldīgiem secinājumiem. Dievs radīja cilvēku pēc savas līdzības. Te nav nekāda noslēpuma, nav nekāda pamata pieņemt, ka cilvēks radies, pateicoties lēnai attīstībai no zemākām formām, no dzīvniekiem vai no augu valsts. [45] Tādas mācības noniecina lielo Radītāja darbu, piemērojot to cilvēku šaurajiem priekšstatiem. Cilvēki tik ļoti kāro noliegt Dievu kā pasaules Valdnieku, ka ir pat gatavi pazemot paši sevi un atņemt cilvēkam tā izcelsmes cieņu. Viņam, kas pār mums izplētis zvaigznēm nosētās debesis un radījis krāšņām puķēm klātos laukus, kas zemi un debesis piepildījis ar sava spēka brīnumiem, pietika spēka radīt būtni, kas ir to roku cienīga, kuras tai deva dzīvību un ielika par valdnieku jaunajā, skaistajā pasaulē.
Cilvēku ciltsraksts, kā mums to ziņo dievišķā iedvesma, nenorāda uz attīstību no mikroorganismiem, moluskiem vai četrkājainiem dzīvniekiem, bet gan tieši uz lielo Radītāju. Kaut arī no pīšļiem veidots, Ādams bija “Dieva dēls”. (Lūk. 3:38)
Viņš tika iecelts kā Dieva pārstāvis pār zemākās šķiras būtnēm. Tās nespēja izprast vai atzīt Dieva virsvaldību, tomēr spēja mīlēt cilvēku un viņam kalpot. Dziesminieks saka: Tu “esi to darījis par valdnieku pār saviem radījumiem, visu Tu esi nolicis pie viņa kājām: (..) lauka zvērus, (..) putnus zem debesīm, (..)un dzīvību, kas jūras dzelmju tekas izlodā”. (Ps. 8:7-9)
Cilvēkam vajadzēja līdzināties Dievam ne tikai pēc ārējā izskata, bet arī raksturā. Vienīgi Kristus ir Tēva “patiesais attēls”, (Ebr. 1:3) tomēr cilvēks tika radīts pēc Dieva līdzības. Viņa daba bija saskaņā ar Dieva gribu. Viņa prāts spēja izprast dievišķās lietas. Viņa tieksmes bija tīras; vēlmes un izjūtas pārvaldīja saprāts. Viņš bija svēts un laimīgs, nesot sevī Dieva līdzību un dzīvojot pilnīgā paklausībā Viņa prātam.
Iznākot no Radītāja rokām, cilvēks bija augumā liels un pilnīgi simetriski veidots. Viņa sejā staroja veselība un gaišs dzīves prieks. Ādams bija daudz lielāks par ļaudīm, kas tagad dzīvo uz zemes. Ieva augumā bija nedaudz mazāka, tomēr pilnīga un skaista. [46] Bezgrēcīgajam pārim nebija mākslīgi darinātu drēbju; viņus ietērpa gaismas un godības apsegs, kādu nēsā eņģeļi. Kamēr tie paklausīja Dievam, šis gaismas tērps viņiem netika atņemts.
Pēc Ādama radīšanas pie viņa veda ikvienu dzīvu radījumu, lai viņš tam dotu vārdu. Ādams redzēja, ka katram no tiem bija savs draugs, “bet viņš neatrada palīga, kas viņam atbilstu”. (1. Moz. 1:20) Starp visām radītajām būtnēm, kuras Dievs bija radījis virs zemes, nebija nevienas, kas līdzinātos cilvēkam. “Un Dievs tas Kungs sacīja: “Nav labi cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu, kas būs ap viņu.” (1. Moz. 2:18) Cilvēks nebija radīts dzīvei vientulībā; tā bija sabiedriska būtne. Bez drauga visas lieliskās ainavas un aizraujošais darbs Ēdenē nedotu tam pilnīgu laimi. Pat satiksme ar eņģeļiem neapmierinātu ilgas pēc līdzjūtības un biedra tuvuma. Neatradās neviena viņam līdzīga radījuma, kas to mīlētu un kuru viņš mīlētu.
Dievs pats deva Ādamam draugu. Viņš sagādāja tam palīgu, “kas būtu ap viņu” — kas viņam atbilstu, kādu, kas derēja tam par biedru un varēja dalīties mīlestībā un visās izjūtās. Ieva tika radīta no Ādama sāniem izņemtas ribas, rādot, ka tā nevar valdīt pār vīru un nav arī kājām minama kā mazvērtīgāka, bet nolikta tam blakus kā līdzīga, lai viņš to mīlētu un aizsargātu. Kā daļai no vīra, kaulam no viņa kauliem, miesai no viņa miesas — tai vajadzēja kļūt par viņa otro “es”, norādot uz ciešo savienību un savstarpējo pieķeršanos, kādai jāpastāv viņu attiecībās. “Jo neviens nekad vēl nav ienīdis pats savu miesu, bet katrs to kopj un glabā (..).” (Ef. 5:29) “Tāpēc vīrs atstās savu tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu.” (1. Moz. 2:24)
Dievs iesvētīja pirmo laulību. Tā šī iestādījuma dibinātājs ir Universa Radītājs. “Laulībai jābūt godīgai (..).” (Ebr. 13:4, pēc Glika tulk.) Tā ir viena no pirmajām dāvanām, ko Dievs deva cilvēkiem, un viens no diviem iestādījumiem, kurus Ādams pēc grēkā krišanas paņēma līdzi aiz paradīzes vārtiem. Ja laulībā tiek ievēroti dievišķie principi, tad tā ir svētība; tā gādā par cilvēces nesamaitātību un laimi, apmierina cilvēka ilgas pēc sabiedrības un paaugstina viņa miesīgo, garīgo un tikumisko dabu.
“Un Dievs tas Kungs dēstīja dārzu Ēdenē, tālu austrumos, tur Viņš ielika cilvēku, ko bija veidojis.” (1. Moz. 2:8) [47] Viss Dieva radītais bija pilnīgs savā skaistumā, un šķita, ka svētā pāra laimei nekā netrūkst, tomēr Radītājs tiem deva vēl vienu savas mīlestības pierādījumu, to mājvietai iekārtodams īpašu dārzu. Šajā dārzā auga dažādi koki, un daudzi no tiem nesa garšīgus, aromātiskus augļus. Tur bija jaukais vīnogulājs, kas, augšup tiekdamies, izskatījās ļoti skaists, savos noliektajos zaros slēpjot dažāda lieluma un krāsu niansēs valdzinošas ogas. Ādamam un Ievai, izlokot zarus, vajadzēja izveidot lapeni, radot sev mājokli no augošajiem kokiem, kuru zarus sedza lapu zaļums un augļu bagātība. Tur bija dažādas, izšķērdīgā krāsu bagātībā veidotas smaržīgas puķes. Dārza vidū stāvēja dzīvības koks, savā krāšņumā varenāks par visiem citiem kokiem. Tā augļi izskatījās līdzīgi zelta un sudraba āboliem, un tiem bija vara dot mūžīgu dzīvību.
Tagad radīšanas darbs bija pabeigts. “Tā tika pabeigtas debesis un zeme, un visi to pulki.” (1. Moz. 2:1) “Un Dievs pārbaudīja visu, ko Viņš bija darījis, un, lūk, viss bija ļoti labs. “ (1. Moz. 1:31) Uz zemes ziedēja Ēdene. Ādamam un Ievai bija brīva pieeja pie dzīvības koka. Nekāds grēka traips vai nāves ēna nebojāja jauko radību. “(..) rīta zvaigznes kopā priekā dziedāja un visi Dieva dēli gavilēja.” (Īj. 38:7)
Lielais Jehova bija licis pamatus Zemei; Viņš visu pasauli bija tērpis skaistumā un piepildījis to ar cilvēkam derīgām lietām; Viņš bija radījis visus brīnumus jūrā un uz zemes. Radīšanas darbs tika pabeigts sešās dienās. “Un Dievs (..) atpūtās septītajā dienā no visa sava darba, ko bija darījis. Un Dievs svētīja septīto dienu un iesvētīja to par svētu dienu, jo Viņš tanī atdusējās no visa sava darba, ko radīdams bija darījis.” (1. Moz. 2:2,3) Dievs ar apmierinātību lūkojās uz savu roku darbu. Viss bija pilnīgs, sava dievišķā Radītāja cienīgs; un Viņš dusēja ne tāpēc, ka bija noguris, bet tāpēc, ka atrada labpatiku pie savas gudrības un labvēlības augļiem un pie savas godības izpausmes.
Pēc tam, kad Dievs septītajā dienā bija dusējis, Viņš to iesvētīja, tas nozīmē — Viņš to atšķīra kā atpūtas dienu cilvēkiem. Sekojot Radītāja piemēram, cilvēkam vajadzēja šajā svētajā dienā dusēt, lai, aplūkojot debesis un zemi, tas domātu par Dieva lielo radīšanas darbu un lai, vērojot Dieva lielās gudrības un laipnības pierādījumus, viņa sirds pildītos ar mīlestību un godbijību pret savu Radītāju.
Uzliekot savu svētību nedēļas septītajai dienai, Dievs Ēdenē izveidoja pieminekli radīšanas darbam. [48] Sabats tika nodots Ādamam kā visas cilvēces tēvam un pārstāvim. Tā ievērošana no visu uz zemes dzīvojošo radīto būtņu puses norādītu uz pateicības pilnu atziņu, ka Dievs ir viņu Radītājs un pilntiesīgs Valdnieks un tie kā Viņa roku darbs padoti Viņa autoritātei. Tā šis iekārtojums kā kādi atceres svētki tika nodots cilvēcei. Tajā nebija nekā no ēnas kalpošanas un arī nekā tāda, kas attiektos tikai uz vienu tautu.
Dievs redzēja, ka Sabats cilvēkiem bija nepieciešams pat Paradīzē. Vienā no septiņām dienām tiem vajadzēja nolikt pie malas savas personīgās intereses un nodomus, lai pilnīgāk aplūkotu Dieva darbus un pārdomātu par Viņa varenību un laipnību. Sabats bija vajadzīgs, lai dzīvāk atcerētos Dievu un pamostos pateicības jūtas, jo viss, kas viņiem piederēja un kas tos iepriecināja, nāca no labdarīgās Radītāja rokas. Dievs grib, lai Sabats cilvēka prātu virzītu uz pārdomām par Dieva radīšanas darbu. Daba runā uz tiem un sludina, ka ir viens dzīvs Dievs, visu lietu Radītājs un Pārvaldnieks.