Pat tad, kad viņš jau bija izmests no Debesīm, Bezgalīgā Gudrība sātanu vēl neiznīcināja. Tā kā Dievam ir pieņemama vienīgi kalpošana mīlestībā, tad Viņa radīto būtņu uzticībai jābalstās uz pārliecību par Viņa labvēlību un taisnīgumu. Debesu un citu pasauļu iemītnieki vēl nevarēja saprast grēka dabu un tā sekas, tāpēc sātana pazudināšanā viņi nesaskatītu Dieva taisnīgumu. Ja tas tiktu tūlīt iznīcināts, tad daži Dievam kalpotu vairāk aiz bailēm, nekā no mīlestības. Krāpnieka iespaids nebūtu pilnīgi iznīcināts, ne arī pilnīgi izravēts sacelšanās gars. Lai apsūdzību pret Dieva valdību visi spētu saskatīt pareizā gaismā un lai Dieva taisnība, žēlastība un Viņa likumu nemainība vairs nekad netiktu apšaubīta, sātana nodomiem vajadzēja atklāties daudz pilnīgāk.
Sātana sacelšanās darbam vajadzēja kļūt par mācību visam Universam uz mūžīgiem laikiem — kā mūžīgai liecībai [43] par grēka raksturu un tā briesmīgajām sekām. Sātana valdīšanas iznākumā sekas pie cilvēkiem un eņģeļiem rādīs, kādi augļi ir dievišķās autoritātes atmešanai. Tām jāatklāj, ka tieši no Dieva valdīšanas ir atkarīga visu Viņa radījumu labklājība. Tā šīs briesmīgās sacelšanās mēģinājuma vēsturei jākļūst par mūžīgu aizsarglīdzekli visām svētām būtnēm, pasargājot tās no nepareiziem uzskatiem par pārkāpuma raksturu un atturot no tam sekojošās grēkošanas un ciešanām.
Kas valda Debesīs, Tas galu redz jau iesākumā, Tam atklāti pagātnes un nākotnes noslēpumi; aiz sāpēm, tumsas un iznīcības, ko nes grēks, Viņš redz savu mīlestības un svētības nodomu piepildīšanos. Lai gan “padebeši un tumsa ir ap Viņu, taisnība un tiesa ir Viņa troņa balsti”. (Ps. 97:2) Un kādā dienā to sapratīs visi uzticīgie un neuzticīgie Universa iemītnieki. “Viņš ir klintskalns, pilnīgs ir Viņa darbs, jo visi Viņa ceļi ir pareizi un patiesi; Dievs ir uzticams un bez viltus. Viņš ir taisns un patiess.” (5. Moz. 32:4)