Jēkaba grēks un tā izraisīto notikumu virkne nepalika bez sliktām sekām. Tā iespaids izvērtās ļaunos augļos dēlu raksturā un dzīvē. Kad dēli sasniedza vīra gadus, tie pieļāva nopietnas kļūdas. Lielajā saimē atklājās daudzsievības sekas. Šis briesmīgais ļaunums centās iznīcināt īstas mīlestības avotus, un tā iespaids vājināja vissvētākās saites. Mātes ar savu greizsirdību sarūgtināja ģimenes dzīvi; bērni uzauga ķildīgi un nepakļāvīgi, bet tēva dzīvi aptumšoja bailes un rūpes.
[209] Tomēr viena dēla raksturs no pārējiem atšķīrās; tas bija Jāzeps, Rahēles vecākais dēls, kura sevišķais personiskais skaistums likās atstarojam iekšējo sirds un gara cēlumu. Būdams šķīsts, darbīgs un priecīgs, šis zēns parādīja arī tikumisku nopietnību un stingrību. Viņš pieņēma tēva pamācības un labprāt paklausīja Dievam. Jau agri viņa ikdienas dzīvē atklājās īpašības, kuras sevišķi spilgti bija redzamas Ēģiptē, — laipnība, uzticība, taisnīgums. Tā kā viņa māte bija mirusi, tas jo sirsnīgāk tiecās pēc tēva, un Jēkaba sirds pieķērās šim bērnam, kas bija dzimis vecumā. Viņš “mīlēja Jāzepu vairāk nekā visus citus savus dēlus (..).” (1. Moz. 37:3)
Tomēr šīs sirsnīgās attiecības kļuva par iemeslu bēdām un grūtībām. Jēkabs negudri izrādīja savu mīlestību pret Jāzepu, un tas pārējos dēlos izsauca greizsirdību. Kad Jāzeps redzēja brāļu ļauno izturēšanos, tas viņu ļoti satrauca; viņš uzdrošinājās tos laipni pamācīt, bet radīja tikai vēl lielāku naida un dusmu uzliesmojumu. Zēns nevarēja mierīgi noskatīties, kā tie grēkoja pret Dievu, un pastāstīja to tēvam, cerēdams, ka viņa autoritāte liks tiem laboties.
Jēkabs rūpīgi izvairījās no dēlu dusmu izraisīšanas; viņš neatļāvās būt skarbs vai bargs. Dziļi satraukts, tas vienīgi izteica savas rūpes par bērniem un lūdza tos ņemt vērā viņa sirmos matus un neapkaunot viņa vārdu, bet par visu vairāk, lai tie nedara negodu Dievam, pārkāpjot Viņa likumus. Apkaunoti, ka viņu ļaunums kļuvis zināms, jaunie cilvēki šķietami nožēloja savu vainu, bet tā tikai apslēpa patiesās jūtas, kas līdz ar atmaskošanu bija kļuvušas vēl rūgtākas.
Tas, ka Jēkabs neapdomīgi Jāzepam uzdāvināja raibus svārkus, ko parasti valkāja ievērojamas personas, brāļiem likās kā jauns pierādījums par tēva partejiskumu un radīja aizdomas, ka tas ir nolēmis apiet vecākos bērnus un pirmdzimtā tiesības atdot Rahēles pirmajam dēlam. Viņu nelabvēlība vēl vairāk pastiprinājās tad, kad zēns kādā dienā tiem atstāstīja savu redzēto sapni. Viņš sacīja: “Mēs, lūk, sējām kūlīšus tīruma vidū, un mans kūlītis piecēlies stāvēja, bet jūsu kūlīši apstājušies klanījās līdz zemei mana kūlīša priekšā.”
“Vai tu tiešām kā ķēniņš gribi valdīt mūsu vidū?” izsaucās brāļi, dusmu un skaudības pilni. [210]
Drīz viņš redzēja kādu citu sapni ar līdzīgu nozīmi, ko arī atstāstīja: “Redzi, es sapņoju vēl vienu sapni, un, lūk, saule un mēness, un vienpadsmit zvaigznes klanījās manā priekšā.” Kad viņš to izstāstīja savam tēvam un brāļiem, tad tēvs to sarāja un sacīja: “Ko nozīmē sapnis, kuru tu sapņoji? Vai mums būtu ietin jāiet: man, tavai mātei un taviem brāļiem, lai klanītos tavā priekšā līdz zemei?” Tomēr, neskatoties uz šķietami stingrajiem vārdiem, Jēkabs ticēja, ka Kungs Jāzepam ir atklājis nākotni.
Kad zēns stāvēja brāļu priekšā un viņa skaistā seja bija iedvesmas apskaidrota, tie nevarēja atturēties no apbrīnas, bet viņi tomēr negribēja atstāties no sava ļaunā ceļa un neieredzēja skaidrību, kas notiesāja viņu grēkus. Viņu sirdīs kvēloja tas pats gars, kas kādreiz iespaidoja Kainu.
Lai uzturētu ganāmpulkus, brāļiem tos vajadzēja pārdzīt no vienas vietas uz otru, un bieži tie bija prom no mājām mēnešiem ilgi. Tieši tā veidojās apstākļi, kad tie devās uz apgabalu, ko viņu tēvs nopirka Sihemā. Bija pagājis jau labs laiks, kamēr no tiem nebija nekādu ziņu, un, ņemot vērā agrāko briesmīgo notikumu ar sihemiešiem, tēvs sāka baidīties par dēlu drošību. Tāpēc viņš sūtīja Jāzepu, lai tos uzmeklētu un uzzinātu, kā tiem klājas. Ja Jēkabs būtu paredzējis savu dēlu patiesos nodomus attiecībā uz Jāzepu, viņš nekad nebūtu tiem uzticējies, bet tie savus plānus prata rūpīgi noslēpt.
Ar priecīgu sirdi Jāzeps šķīrās no tēva, un ne vecais vīrs, ne jauneklis nevarēja iedomāties visu, kas notiks, līdz viņi atkal satiksies. Kad Jāzeps pēc vientuļā un garā ceļojuma sasniedza Sihemu, brāļu ganāmpulku tur vairs nebija. Par tiem apjautājoties, viņam norādīja uz Dotanu. Jauneklis bija nogājis jau vairāk nekā piecdesmit jūdzes, un nu vēl priekšā bija piecpadsmit jūdžu garš ceļš; tomēr, aizmirsdams nogurumu, viņš steidzās tālāk, jo vēlējās atvieglot sava tēva rūpju slogu un satikt brāļus, kurus vēl arvien mīlēja, neskatoties uz viņu nelaipno izturēšanos.
Brāļi redzēja Jāzepu nākam, bet viņu naidu nespēja mazināt domas par jaunekļa garo ceļojumu, par nogurumu un izsalkumu un par to, ka tam bija tiesības sagaidīt viesmīlību un brāļu mīlestību. Ieraugot raibos svārkus kā tēva mīlestības apliecinājumu viņi kļuva [211] vai traki. “Lūk, tur nāk tas sapņotājs!” tie zobodamies uzsauca viens otram. Klusībā ilgi lolotās skaudības un atriebības jūtas tagad guva virsroku. Viņi sacīja: “Nokausim to un iemetīsim kādā bedrē un sacīsim: Plēsīgs zvērs to ir aprijis. Tad gan mēs redzēsim, kas būs ar viņa sapņiem.” (1. Moz. 37:19,20)
Ja tur neatrastos Rūbens, tie savu nodomu tiešām būtu īstenojuši. Bet viņš baidījās piedalīties sava brāļa slepkavībā un nāca ar priekšlikumu Jāzepu dzīvu iemest bedrē un atstāt, lai viņš tur aiziet bojā, jo klusībā cerēja to atbrīvot un aizvest atpakaļ pie tēva. Pierunājis visus piekrist šim plānam, viņš tos atstāja, baidīdamies, ka nespēs savaldīties un noslēpt savas patiesās jūtas, un tā varētu atklāties viņa nodoms.
Jāzeps tuvojās, nenojauzdams briesmas, un priecājās, ka beidzot ir sasniedzis to, ko tik ilgi meklēja, bet cerētās apsveikšanas vietā tika pārsteigts no brāļu niknajiem un atriebības kārajiem skatiem, kā tie viņu uzlūkoja. To tūlīt sagrāba un noplēsa svārkus. Izsmiekls un draudi atklāja ļauno nodomu, un nekādu lūgšanos neviens neņēma vērā. Viņš tagad pilnībā atradās šo satrakoto vīru varā. Aizrāvuši Jāzepu pie kādas dziļas bedres, viņi to tur iemeta un, pārliecinājušies, ka izkļūt no tās nav iespējams, atstāja, lai tas nomirtu badā, bet paši “apsēdās, lai ieturētu azaidu”.
Daži no tiem tomēr jutās neērti, jo neizjuta nekādu apmierinājumu, ko bija gaidījuši no sava atriebības darba. Drīz tie ieraudzīja tuvojamies kādu ceļotāju pulku. Tā bija ismaēliešu karavāna no otrpus Jordānas, kas ar dažādām zālēm un citām precēm devās uz Ēģipti. Tad Jūda ieteica labāk pārdot brāli šiem pagānu tirgotājiem, nekā pamest viņu bada nāvei. Ja jauneklis tā tiktu aizvākts prom no viņu ceļa, tie paliktu tīri no viņa asinīm. “Viņš taču ir mūsu brālis un mūsu miesa,” tas vēl piebilda. Šim priekšlikumam visi piekrita un Jāzepu steigšus izvilka no bedres. Ieraugot tirgotājus, viņš tūlīt saprata briesmīgo patiesību. Kļūt par vergu, tas bija liktenis, no kā baidījās vairāk nekā no nāves. Savās briesmīgajās dvēseles bailēs viņš lūdza gan vienu, gan otru no saviem brāļiem, bet veltīgi. Daži gan juta viņam līdzi, bet baidījās kļūt smieklīgi un cieta klusu; visi saprata, ka ir gājuši par tālu, lai vēl varētu ko mainīt. Ja tie viņu saudzētu, tad Jāzeps, bez šaubām, visu pateiktu tēvam, kurš tā neatstātu šo [212] briesmīgo izturēšanos pret mīļoto dēlu. Nocietinādami savas sirdis pret viņa lūgumiem, tie brāli atdeva pagānu tirgotāju rokās. Karavāna devās tālāk, un drīz tā vairs nebija redzama.
Rūbens atgriezās pie bedres, bet Jāzepa tur vairs nebija. Satraukts un pašpārmetumu mocīts, viņš saplēsa savas drēbes, uzmeklēja brāļus un izsaucās: “Tā zēna tur vairs nav! Kurp lai es tagad eju?” Kad viņš uzzināja Jāzepa likteni un saprata, ka vairs nav iespējams neko mainīt, arī Rūbens bija spiests pievienoties pārējiem, lai noslēptu savu vainu. Nokāvuši kazlēnu, tie Jāzepa svārkus iemērca asinīs un aiznesa tēvam, teikdami, ka viņi tos atraduši laukā un baidoties, vai tie nepiederot brālim. “Vai tie nav tava dēla svārki?” — tā viņi vaicāja. Ar bailēm tie bija gaidījuši šo brīdi, bet tomēr nebija sagatavojušies uz tādām sirdi plosošām mokām un uz tādu briesmīgu sāpju izpausmi, kas viņiem tagad bija jāredz. “Tie ir mana dēla svārki,” teica Jēkabs, “plēsīgs zvērs ir viņu aprijis, Jāzeps ir plēstin saplosīts.” Velti viņa dēli un meitas to pūlējās iepriecināt. Viņš “saplēsa savu apģērbu, lika ap gurniem maisa drēbi un daudz dienas sēroja Jāzepa dēļ.” Bet šķita, ka arī laiks nespēja remdēt tēva bēdas. “Sērodams es sekošu savam dēlam uz pazemi!” skanēja viņa izmisuma pilnie vaidi. Jaunie cilvēki, izbijušies par to, kas padarīts, un tomēr baidīdamies no tēva pārmetumiem, savā sirdī slēpa vainas apziņu, kura tagad pat viņu acīs šķita visai liela.