[195] Lai gan Jēkabs Sīrijas līdzenumu atstāja, paklausot Dieva norādījumiem, tomēr šo ceļu, pa kuru viņš kā bēglis bija nācis pirms divdesmit gadiem, atpakaļ gāja ne bez rūpēm un ļaunām nojautām. Visu laiku viņu nomāca grēka apziņa, ka tas bija maldinājis savu tēvu. Viņš saprata, ka ilgā trimda bija tiešs viņa grēka rezultāts, tādēļ dienām un naktīm pārdomāja šo lietu, un sirdsapziņas pārmetumi ceļojumu padarīja visai skumju. Ieraugot tālumā dzimtos pakalnus, sentēvs jutās dziļi aizkustināts. Atmiņā dzīvi atausa visi pagātnes notikumi. Atceroties pārkāpumu, viņš pieminēja arī Dieva žēlastību un dievišķās palīdzības un vadības apsolījumu.
Tuvojoties ceļa mērķim, lielas raizes sagādāja domas par Ēzavu. Pēc Jēkaba bēgšanas tas sevi uzskatīja par tēva īpašumu vienīgo mantinieku. Uzzinot par Jēkaba atgriešanos, viņā varēja rasties bailes, ka Jēkabs šīs tiesības tagad apstrīdēs. Ja Ēzavs ķertos pie vardarbības, tad ne tikai atriebības dēļ, bet arī, lai nodrošinātu sev īpašnieka tiesības bagātībai, kuru jau tik ilgi bija uzskatījis par savu, viņš bija spējīgs brālim nodarīt daudz ļauna
Atkal Kungs dāvāja Jēkabam dievišķās aizgādības atklāsmi. Ejot uz dienvidiem no Gileādas kalna, šķita, ka viņa karavānu it kā aizsargājot no aizmugures un priekšā ietver divi Debesu eņģeļu pulki. Jēkabs atcerējās parādīšanu, ko agrāk bija redzējis Bētelē, un viņa nospiestā sirds izjuta atvieglojumu, apzinoties, ka dievišķie sūtņi, kas nesa cerību un iedrošinājumu, bēgot no Kānaānas, sargāja to arī atgriežoties. Tāpēc viņš izsaucās: “Šī ir Dieva karapulku nometne”, un deva tai vārdu “Mahanajim.”” (1. Moz. 32:3)
Jēkabs saprata, ka arī viņam kaut kas jādara sevis nodrošināšanai. Tāpēc viņš pie brāļa aizsūtīja vēstnešus [196] ar miera sveicienu un vēl pamācīja, tieši ar kādiem vārdiem lai tie Ēzavu uzrunā. Jau pie abu brāļu dzimšanas bija pravietots, ka vecākais kalpos jaunākajam, un, lai šīs atmiņas neradītu nekādu sarūgtinājumu, Jēkabs kalpiem teica, ka viņi tiek sūtīti pie “kunga Ēzava” un, nonākot pie tā, viņiem savs pavēlnieks attiecībā pret Ēzavu jānosauc par “kalpu”, un, lai izkliedētu katras aizdomas, ka viņš atgriežas kā tukšs klaidonis, kas grib pieprasīt mantojumu, Jēkabs sūtņiem lika uzmanīgi pateikt, ka viņam “ir vērši, ēzeļi un sīkie lopi, ka ir kalpi un kalpones”, un viņš šo vēsti savam kungam sūta, lai atrastu tā acīs žēlastību.
Bet kalpi atgriezās ar ziņu, ka Ēzavs tuvojas ar četrsimt vīriem un uz draudzīgo sveicienu nav devis nekādu atbildi. Šķita, ka brālis alkst pēc atriebības. Nometni pārņēma nemiers. “Jēkabs ļoti izbijās, un smagas rūpes nospieda viņa sirdi (..).” Atpakaļ griezties vairs nevarēja, bet arī uz priekšu doties bija bail. Viņa neapbruņotais, neapsargātais pulks bija pilnīgi nesagatavots sadursmei ar ienaidnieku. Tādēļ viņš to sadalīja divās daļās, lai, ja vienu sakautu, otra varētu izglābties bēgot. No saviem lielajiem ganāmpulkiem viņš augstsirdīgi, ar draudzīgu sveicienu sūtīja Ēzavam dāvanas. Jēkabs darīja visu iespējamo, lai izlabotu savam brālim nodarīto pārestību un novērstu draudošās briesmas, un tad pazemīgi, savus grēkus nožēlodams, lūdza dievišķo apsardzību: “Tu, ak Kungs, kas esi sacījis man: Atgriezies savā zemē un pie savas cilts, tad Es tev darīšu labu. Es esmu pārāk niecīgs visas tās žēlastības un uzticības priekšā, ko Tu savam kalpam esi parādījis: ar spieķi rokā es pārcēlos pāri šai Jordānai, un tagad es esmu tapis par diviem pulkiem. Izglāb mani no mana brāļa rokas, no Ēzava rokas, jo es bīstos viņu, ka tas nenāk un nenokauj mūs, mātes un viņu bērnus.” (1. Moz. 32:10-12)
Tagad viņi bija sasnieguši Jabokas upi un, kad iestājās nakts, Jēkabs savu ģimeni aizsūtīja pāri braslam, bet pats vienatnē palika šajā pusē. Viņš bija nolēmis nakti pavadīt lūgšanā un vēlējās būt viens ar Dievu. Vienīgi Kungs spēja mīkstināt Ēzava sirdi, un sentēvs cerēja uz Viņa palīdzību.
Apvidus bija neapdzīvots un kalnains, te mita plēsīgi zvēri un labprāt uzturējās laupītāji un slepkavas. Pilnīgi viens un neaizsargāts, Jēkabs dziļā nospiestībā nometās uz zemes. Bija pusnakts. Visi, kas viņam dzīvē dārgi, atradās tālu un bija padoti briesmām un nāvei. Visrūgtākā bija atziņa, ka [197] šīs briesmas pār nevainīgajiem izsaukuši viņa paša grēki. Sirsnīgi lūgdams un raudādams, viņš griezās pie Dieva. Pēkšņi tam uzgūlās kāda spēcīga roka. Sentēvs domāja, ka kāds ienaidnieks tīko pēc viņa dzīvības, un mēģināja izrauties no uzbrucēju tvēriena. Tumsā abi centās viens otru pārspēt. Neviens nerunāja. Jēkabs saņēma visus savus spēkus un ne uz mirkli nesamazināja piepūli. Tā cīnoties par dzīvību, viņu nospieda vainas apziņa, un acu priekšā uzausa grēki, neļaujot tuvoties Dievam. Bet šajā briesmīgajā stāvoklī viņš atcerējās apsolījumus un no visas sirds lūdza Kunga žēlastību. Cīņa ilga līdz gaismai, kad svešinieks ar savu roku aizskāra Jēkaba gurnu un tas acumirklī tika sakropļots. Tad sentēvs sāka nojaust pretinieka raksturu. Viņš saprata, ka bija cīnījies ar Dieva sūtni un tāpēc, neskatoties uz pārcilvēcisko piepūli, nebija to pārspējis. Jēkabam te atklājās pats “Derības eņģelis”, Kristus. Sentēvs tagad bija klibs un cieta lielas sāpes, bet viņš negribēja padoties. Satriekts un ievainots, viņš turējās pie eņģeļa un “raudāja un lūdzās žēlastību” (Hoz. 12:5,3,4) un svētības. Vajadzēja pārliecināties, ka grēki ir piedoti. Miesīgās sāpes nespēja novērst viņa domas no šīs vienas vissvarīgākās lietas. Apņemšanās kļuva stiprāka, ticība dziļāka un neatlaidīgāka, un tā līdz pat pēdējam acumirklim. Eņģelis mēģināja atbrīvoties un teica: “Atlaid mani, jo rīts jau aust.” Bet Jēkabs iebilda: “Es Tevi neatlaidīšu, iekams Tu mani nesvētīsi.”
Ja tā būtu lielīga un iedomīga pašpaļāvība, Jēkabs acumirklī tiktu iznīcināts, bet viņam bija tāda cilvēka drošība, kas apzinās savu necienīgumu un tomēr paļaujas uz derību turošo Dievu.
Jēkabs “cīnījās ar eņģeli” un uzvarēja. Ar pazemību, nožēlu un pakļaušanos šis grēcīgais un maldīgais mirstīgais cilvēks uzvarēja Debesu Majestāti. Ar trīcošām rokām viņš turējās pie Dieva apsolījumiem, un Bezgalīgā Mīlestība nespēja novērsties no lūdzošā grēcinieka.
Tad arī Jēkabam skaidri atklāja kļūdu, kas to noveda pie grēka, cenšoties iegūt pirmdzimtā tiesības ar viltu. Viņš nebija uzticējies Dieva apsolījumiem, bet pats saviem spēkiem centies panākt to, ko Dievs būtu izdarījis savā laikā un piemērotā veidā. [198] Kā apstiprinājumu par piedošanu, viņa vārdu, kas līdz šim atgādināja par grēku, pārveidoja, lai tas pastāvīgi norādītu uz uzvaru. ”Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis.” (1. Moz. 32:29)
Jēkabs ieguva svētību, pēc kuras viņa dvēsele bija ilgojusies. Viņa kā izspiedēja un krāpnieka grēks bija piedots. Krīze bija beigusies. Līdz šim dzīvi sarūgtināja šaubas, neskaidrība un sirdsapziņas pārmetumi, bet tagad viss bija mainījies un pēc salīdzināšanās ar Dievu sirdi piepildīja jauks miers. Jēkabs vairs nebaidījās sastapt savu brāli. Dievs, kas piedeva viņa grēkus, varēja skart arī Ēzava sirdi, lai tas pieņemtu viņa pazemošanos un nožēlu.
Kamēr Jēkabs cīnījās ar eņģeli, cits Debesu sūtnis tika sūtīts pie Ēzava. Sapnī tas redzēja brāli kā divdesmit gadus izdzītu trimdinieku, kurš nedrīkstēja atgriezties savās tēva mājās. Viņš iedomājās Jēkaba bēdas, uzzinot, ka māte ir mirusi. Ēzavs viņu redzēja Dieva karapulku ieskautu. Šo sapni tas atstāstīja saviem kareivjiem un pavēlēja nedarīt brālim ļaunu, jo ar Jēkabu bija viņa tēva Dievs.
Beidzot viens otram tuvojās divi pulki, — tuksneša virsnieks savu karavīru priekšgalā un Jēkabs ar sievām un bērniem, ganu un kalpoņu pavadībā, kuriem sekoja lieli lopu bari. Atbalstīdamies uz spieķa, sentēvs pirmais gāja pretī karavīriem. Viņš bija bāls un nesenajā cīņā fiziski sakropļots; viņš gāja lēnām, izjūtot sāpes un klibodams pie katra soļa, bet sejā staroja miers un prieks.
Redzēdams izmocīto cietēju, “Ēzavs steidzās tam pretim un to apkampa, krita tam ap kaklu un to skūpstīja, un tie raudāja.” (1. Moz. 33:4) Vērojot šo skatu, aizkustinātas tika pat rupjo karavīru sirdis. Tie nespēja izskaidrot pārmaiņu, kas bija notikusi ar viņu vadoni. Skatoties uz sentēva vārgumu, tie nevarēja iedomāties, ka šis vājums patiesībā ir viņa stiprums.
Baiļu pilnajā naktī pie Jabokas, kur šķita, ka viņam draud iznīcība, Jēkabs mācījās saprast, cik nevērtīga ir cilvēciskā palīdzība un cik nepamatota ir paļaušanās uz cilvēka spēkiem. [201] Viņš redzēja, ka glābšana var nākt vienīgi no Tā, pret kuru viņš bija tik smagi grēkojis. Bezpalīdzīgs un necienīgs, viņš izlūdzās nožēlojošam grēciniekam apsolīto Dieva žēlastību. Šis apsolījums bija drošība, ka Dievs piedos un viņu pieņems. Drīzāk zeme un debess zudīs, nekā nepiepildīsies Kunga vārdi, un tas viņu uzturēja stipru visas šīs briesmīgās cīņas laikā.
Jēkaba piedzīvojumi cīņas un bēdu naktī aino Dieva tautas bēdas un bailes, kādas tai būs jāpiedzīvo īsi pirms Kristus otrās atnākšanas. Pravietis Jeremija, kas svētā atklāsmē nolūkojās uz šo laiku, saka: “Mēs uztveram baigus uztraukuma kliedzienus, mūs māc lielas nelaimes un dziļu baiļu pilnas nojautas! (..) visiem vaigi kļuvuši nāves bālumā! Ak, vai! Šī ir liela diena, nav citas tai līdzīgas! Tas ir Jēkaba bēdu laiks, bet viņš no tā izies sveikā!” (Jer. 30:5-7)
Kad Kristus atstās savu Vidutāja darbu cilvēku labā, tad sāksies lielais bēdu laiks. Tad katras atsevišķas dvēseles liktenis būs izšķirts un vairs nebūs salīdzinošo asiņu, kas šķīstītu no grēkiem. Kad Kristus kā cilvēku Aizstāvis Dieva priekšā atstās savu vietu, atskanēs svinīgais paziņojums: “Netaisnais lai dara vēl netaisnību, nešķīstais lai grimst vēl nešķīstībā, bet taisnais lai dara arī turpmāk taisnību, svētais lai pastāv arī turpmāk svētumā.” (Atkl. 22:11) Tad no zemes tiks atņemts ļaunumu savaldošais Dieva Gars. Kā Jēkabam draudēja nāve no sadusmotā brāļa, tā Dieva tautai draudēs briesmas no bezdievīgajiem, kas centīsies to iznīcināt. Un kā sentēvs visu nakti cīnījās, lai tiktu atbrīvots no Ēzava rokas, tā taisnie dienām un naktīm sauks uz Dievu, lai kļūtu brīvi no ienaidniekiem, kuri tos ielenks.