[213] Pa to laiku Jāzeps ar saviem pavēlniekiem devās uz Ēģipti. Kad karavāna gāja gar Kānaānas dienvidu robežām, zēns tālumā varēja redzēt pakalnus, pie kuriem atradās viņa tēva teltis. Viņš rūgti raudāja, domādams par savu mīlošo tēvu viņa vientulībā un bēdās. Atkal viņš atcerējās skatu Dotanā. Viņš redzēja savus dusmīgos brāļus un juta viņu dedzinošos skatus. Ausīs vēl arvien skanēja izsmejošie un zaimu pilnie vārdi, ar kādiem tie uzņēma viņa izbaiļu lūgšanu. Ar satrauktu sirdi viņš lūkojās nākotnē. Kāda apstākļu maiņa! — No maigi mīlēta dēla viņš bija kļuvis par nicinātu, bezpalīdzīgu vergu. Kāda būs dzīve svešajā zemē, uz kurieni viņš devās viens un draugu atstāts? Labu laiku Jāzeps nodevās mokošām bēdām un nepatīkamām priekšnojautām.
Bet pēc Dieva nodoma pat šim piedzīvojumam vajadzēja kļūt viņam par svētību. Dažās stundās viņš bija iemācījies to, ko nebūtu varējis saprast pat vairākos gados. Viņa tēvs ar savu stipro un maigo mīlestību, ar partejiskumu un lutināšanu bija nodarījis daudz ļauna. Šī negudrā izcelšana sakaitināja brāļus un izsauca briesmīgo rīcību, kas viņu tagad šķīra no mājām. Tādas audzināšanas sekas parādījās arī viņa paša raksturā. Bija pieļautas kļūdas, kuras tagad vajadzēja labot. Viņš bija kļuvis pašapmierināts un prasošs. Pieradis pie tēva maiguma un rūpēm, tas tagad saprata, ka nav sagatavots priekšā stāvošajām grūtībām rūgtajā visu pamesta svešinieka un verga dzīvē.
Tagad domas vērsās pie tēvu Dieva. Bērnībā tas bija mācījies Viņu mīlēt un bīties. Tas bieži sava tēva teltī bija dzirdējis stāstu par atklāsmi, ko Jēkabs redzējis, kā bēglis un trimdinieks steidzoties prom no mājām. Viņam bija stāstīts par Jēkabam dotajiem Kunga apsolījumiem un arī, kā tie piepildījās, kad grūtā brīdī Dieva eņģelis nāca, lai viņu pamācītu, mierinātu un pasargātu. Viņš bija uzzinājis arī par Dieva mīlestību, kas cilvēkiem ir paredzējusi Pestītāju. [214] Visas šīs dārgās mācības tagad atausa atmiņā kā dzīvas. Jāzeps ticēja, ka tēvu Dievs būs arī ar viņu, būs viņa Dievs. Tajā pašā brīdī tas pilnīgi nodevās Kungam un lūdza, lai Israēla Sargs būtu ar viņu trimdas zemē.
Viņš no visas sirds pieķērās svarīgajam lēmumam — palikt Dievam uzticīgs un visos apstākļos rīkoties tā, kā tas pienākas Debesu Ķēniņa pavalstniekam. Viņš Kungam vēlējās kalpot ar nedalītu sirdi, drosmīgi stājoties pretī sava likteņa pārbaudījumiem un uzticīgi pildot ikkatru pienākumu. Vienas dienas piedzīvojums Jāzepa dzīvē kļuva par pagrieziena punktu. Šī briesmīgā nelaime viņu no izlutināta bērna pārvērta par apdomīgu, drosmīgu un savaldīgu vīru.
Kad Jāzeps nonāca Ēģiptē, viņu pārdeva Potifaram, ķēniņa sardzes virsniekam, kura dienestā tas palika desmit gadus. Šeit viņš sastapās ar neparasta rakstura kārdināšanām, jo bija nonācis elku kalpošanas centrā. Neīsto dievu pagodināšana notika ar milzīgu ķēnišķīgā galma greznību, un to atbalstīja tā laika viscivilizētākās nācijas bagātība un kultūra. Tomēr Jāzeps savā vienkāršībā palika uzticīgs Dievam. Visapkārt valdīja netikumība, bet viņš bija kā tāds, kas neko nedzird un neredz. Viņš neļāva savām domām kavēties pie aizliegtām lietām. Vēlēšanās iegūt ēģiptiešu labvēlību to nepamudināja slēpt savus principus. Ja viņš to būtu mēģinājis, tad kārdināšanas to pārvarētu, bet viņš nekaunējās no savu tēvu ticības un nemaz nepūlējās noliegt patiesību, ka ir Jehovas pielūdzējs.
“Tas Kungs bija ar Jāzepu un visam, ko vien tas darīja, lika labi izdoties (..) Un viņa kungs redzēja, ka Kungs ir ar viņu, jo visam, ko viņš darīja, Kungs lika labi izdoties…” (1. Moz. 39:2) Ar katru dienu pieauga Potifara uzticība Jāzepam, tā ka beidzot viņš to paaugstināja par sava nama pārvaldnieku, ieceļot kā uzraugu pār visiem saviem īpašumiem. “Tā Jāzeps atrada labvēlību viņa acīs, viņam kalpodams, un viņš to iecēla par sava nama pārvaldnieku un nodeva tā rokā visu, kas tam piederēja.” (1. Moz. 39:4) [215]
Uzkrītošā veiksme, kas pavadīja visu, kas vien nāca Jāzepa rokās, nebija kāda tieša brīnuma sekas, bet viņa čaklums, rūpība un darbīgums vainagojās ar Dieva svētību. Jāzeps par savām sekmēm pateicās Dieva žēlastībai, un pat viņa elkiem kalpojošais kungs tieši to uzskatīja kā viņa neizprotamo panākumu noslēpumu. Bez pacietīgām, pareizi pieliktām pūlēm viņš nekad un neko nebūtu sasniedzis. Dievs tika pagodināts ar sava kalpa uzticību. Tas bija Kunga nodoms, lai cilvēks, kas tic Dievam, ar skaidrību un patiesīgumu redzami atšķirtos no elku pielūdzējiem — lai tādā veidā dievišķās žēlastības gaisma iespīdētu pagānisma tumsā.
Jāzepa laipnība un uzticība iekaroja kambarkunga sirdi, kurš beidzot viņu uzskatīja vairāk par dēlu, nekā par vergu. Jauneklis saskārās ar augsti stāvošiem un mācītiem vīriem, apgūstot zinātni, valodas un valsts lietu kārtošanas jautājumus — izglītību, kāda bija nepieciešama nākamajam Ēģiptes pirmajam ministram.
Bet Jāzepa godīgums un ticība tika pārbaudīti kārdināšanu ugunīs. Viņa kunga sieva gribēja jaunekli pavest uz Dieva baušļu pārkāpšanu. Līdz šim viņš bija palicis neaptraipīts no pagānisma zemē pieaugošās samaitātības, bet šis piedāvājums tik pēkšņs, tik stiprs, tik pavedinošs — kā pret to nostāties? Jāzeps labi zināja, kādas būs pretošanās sekas. Vienā pusē viņu gaidīja slēpta labvēlība un atalgojums — otrā negods, cietums un varbūt pat nāve.
No šī acumirkļa lēmuma bija atkarīga visa viņa nākotne. Vai uzvarēs pamatprincipi? Vai Jāzeps paliks Dievam uzticīgs? Ar neizsakāmām rūpēm šajā skatā nolūkojās Debesu eņģeļi.
Jāzepa atbilde atklāja reliģisko pamatlikumu spēku. Viņš negribēja nelietīgi izmantot sava šīs zemes saimnieka uzticību un, lai arī kādas būtu sekas, vēlējās palikt paklausīgs Kungam Debesīs. Visu redzošā Dieva un svēto eņģeļu priekšā daži sev atļaujas vaļības, kurām viņi nekad nepiekristu citu cilvēku klātbūtnē, bet Jāzepa pirmās domas bija pie Dieva. Viņš atbildēja: “Kā lai es darītu tik lielu ļaunumu un grēkotu pret Dievu?” (1. Moz. 39:9)
Ja mēs pastāvīgi apdomātu, ka Dievs redz un dzird visu, ko mēs darām, un uzticīgi ved pārskatu par mūsu vārdiem un darbiem un ka mums kādreiz ar visu to nāksies sastapties, — tad tiešām baidītos grēkot. Lai jaunieši atceras, ka visur, kur viņi atrodas, un visu, ko viņi dara, Dievs redz. Nekas no mūsu izturēšanās nepaliek neievērots. No Visaugstākā mēs savus ceļus vienkārši nevaram apslēpt. Cilvēku izdotie likumi, kas reizēm ir stingri, tomēr bieži tiek pārkāpti, bez kā pārkāpumi tiktu atklāti un sodīti. Bet tā tas nav ar Dieva likumiem. Vainīgo nevar apslēpt pat visdziļākā nakts. Viņš gan var iedomāties, ka ir viens, tomēr visiem darbiem seko neredzams liecinieks. [218] Dievišķajam skatam ir atklāti pat visi cilvēciskās sirds dzinuļi. Katrs vārds, katra rīcība un katra doma tiek skaidri atzīmēta, it kā pasaulē būtu tikai viena tāda persona, kurai pievērsta visa Dieva uzmanība.
Jāzepam sava godīguma dēļ nācās ciest, jo viņa kārdinātāja tam atriebās, apsūdzot zemiskā noziegumā, un panāca, ka to iemeta cietumā. Ja Potifars būtu ticējis savas sievas sūdzībai pret Jāzepu, tad jaunais ebrejs būtu pazaudējis dzīvību, bet viņa kautrība un atklātība, kas vienmēr raksturoja visu viņa izturēšanos, liecināja par nevainību; un tomēr, lai glābtu sava kunga mājas slavu, viņš tika pakļauts negodam un saitēm.
Sākumā cietuma sargs pret Jāzepu izturējās ļoti bargi. Dziesminieks saka: “Viņa kājas lika siekstā un viņu pašu iekala dzelzīs, kamēr viņa paredzējums piepildījās un tā Kunga vārds to apliecināja.” (Ps. 105:18,19) Bet Jāzepa īstais raksturs atmirdzēja pat pazemes cietuma tumsā. Viņš stipri turējās pie savas ticības un palika pacietīgs. Iepriekšējie godīgās kalpošanas gadi tika briesmīgi atmaksāti, bet tas to nedarīja saīgušu un neuzticīgu. Viņam bija miers, kas nāk no tīras sirdsapziņas, un savu lietu tas uzticēja Dievam. Viņš nedomāja par nodarīto netaisnību, bet aizmirsa visas sāpes, cenzdamies atvieglot citu ciešanas. (1. Moz. 40. nod.) Pat cietumā viņam atradās darbs. Bēdu skolā Dievs viņu sagatavoja lielākai lietderībai, un Jāzeps neatteicās no vajadzīgās audzināšanas. Cietumā, kur varēja vērot apspiešanas, tirānijas un noziegumu sekas, viņš ieguva atziņas par taisnību, līdzjūtību un žēlsirdību, kas to sagatavoja, lai vēlākos gados viņš savu varu izlietotu gudri un saudzīgi.
Pakāpeniski Jāzeps ieguva cietuma sarga uzticību, un beidzot viņa pārziņā tika nodoti visi cietumnieki. Viņa izturēšanās — godīgums ikdienas dzīvē un līdzjūtība pret tiem, kas atradās nelaimē un bēdās, — pavēra tam ceļu uz nākamo labklājību un godu. Katrs gaismas stars, kuram ļaujam spīdēt uz citiem, atstarojas uz mums pašiem. Katrs laipnības un līdzcietības vārds, ko sakām noskumušajiem, katra rīcība nospiesto atvieglošanai, katra dāvana trūcīgajiem, ja to izraisa pareizi motīvi, — nesīs svētības devējam.
Kāda pārkāpuma dēļ cietumā tika iemesti [219] divi no augstākajiem virsniekiem, maizes cepējs un dzēriena devējs, un, tāpat kā visi, arī tie nonāca Jāzepa uzraudzībā. Kad viņš kādu rītu ievēroja, ka šie vīri ir ļoti noskumuši, tas laipni apvaicājās par iemesliem un uzzināja, ka katrs no tiem ir redzējis zīmīgu sapni, kura nozīmi ļoti gribētu uzzināt. “Vai Dievam nepiederas izskaidrot? Pastāstiet taču man.” (1. Moz. 40:8) Kad viņi bija izstāstījuši savus sapņus, Jāzeps tiem izskaidroja to nozīmi. Pēc trim dienām dzērienu devējs tika iecelts atpakaļ savā amatā, lai tāpat kā agrāk sniegtu faraonam kausu, bet maizes cepējs uz ķēniņa pavēli tika nonāvēts. Abos gadījumos notika tā, kā iepriekš bija teikts.
Ķēniņa dzērienu devējs apliecināja Jāzepam savu dziļāko pateicību tiklab par iepriecinošo sapņa iztulkošanu, kā arī par daudzajiem mīlestības pakalpojumiem, un, atbildot uz to, Jāzeps viņam izstāstīja par savu netaisno gūstniecību, lūdzot, lai tas nes viņa lietu pie ķēniņa. “Bet piemini mani, kad tev labi klāsies, parādi man žēlastību un atgādini, lūdzu, par mani faraonam, ka es tieku ārā no šī nama. Jo zagšus es esmu atvests no ebreju zemes, un arī te es neesmu neko tādu darījis, ka viņi mani varētu ielikt šinī sprostā.” (1. Moz. 40:14,15) Dzērienu devējs redzēja, ka sapnis piepildījās visos sīkumos, bet, kad viņš atkal bija atguvis ķēniņa labvēlību, tas vairs nedomāja par savu agrāko labdari. Vēl divus gadus Jāzeps palika ieslodzījumā. Sirdī radusies cerība pamazām izdzisa, un pie visiem pārbaudījumiem klāt vēl nāca nepateicības rūgtās sāpes.