[204] Pārgājis Jordānu, Jēkabs “sveiks nonāca Sihemas pilsētā, kas atrodas Kānaānas zemē”. (1. Moz. 33:15-20) Tagad bija paklausīta Bētelē izteiktā lūgšana, lai Dievs viņu ar mieru atved atpakaļ savā zemē. Kādu laiku viņš dzīvoja Sihemas ielejā. Vairāk nekā pirms simt gadiem tieši šeit bija apmeties Ābrahāms, uzceļot savu pirmo altāri Apsolītajā zemē. Te Jēkabs par simt sudraba gabaliem nopirka zemi no Hamora bērnu rokas, tas ir, no Sihema tēva, un uzcēla altāri, nosaucot to: “Stiprais Dievs ir Israēla Dievs”. Līdzīgi Ābrahāmam, arī Jēkabs blakus savai teltij cēla altāri Kungam, kur ap rīta un vakara upura laiku sapulcināja visus mājas ļaudis. Šeit viņš arī izraka aku, pie kuras septiņpadsmit gadsimtus vēlāk atnāca Pestītājs un, atpūzdamies no pusdienas tveices, pārsteigtajiem klausītājiem liecināja par Avotu, “kas verd mūžīgai dzīvei”. (Jāņa 4:14)
Jēkaba un viņa dēlu uzturēšanās Sihemā beidzās ar vardarbību un asins izliešanu. Kad tika apkaunota un apbēdināta viena no šī nama meitām, divi brāļi iekrita slepkavības grēkā un rezultātā vienas neprātīgas jaunietes dēļ iznīcībai pakļāva veselu pilsētu. Pie tik briesmīgām sekām noveda Dinas rīcība, kad tā “izgāja apraudzīt tās zemes meitas” un uzdrošinājās sabiedroties ar bezdievīgajiem. Kas meklē izpriecas starp ļaudīm, kuri nebīstas Dievu, tie nostājas uz sātana zemes un izaicina viņa kārdināšanas.
Nodevīgajai un briesmīgajai Simeona un Levija rīcībai netrūka pamatojuma, tomēr, tā izturoties pret sihemiešiem viņi izdarīja smagu grēku. No Jēkaba tie šo nodomu[205] rūpīgi slēpa, tāpēc ziņa par atriebību lika tam šausmās nodrebēt. Savu dēlu viltības un vardarbības dēļ dziļi satriekts, viņš tikai noteica: “Jūs grūžat mani postā, padarīdami mani ienīstu šīs zemes iedzīvotāju kānaāniešu un ferisiešu starpā. Cik liels mūsu skaits? Tiklīdz tie sapulcēsies pret mani, tie mani var sasist. Un es un mans nams būsim izdeldēti.” (1. Moz. 34:30) Bet sāpes un riebums par šo asiņaino darbu izpaužas viņa vārdos apmēram piecdesmit gadus vēlāk, kad tas Ēģiptē gulēja uz nāves gultas: “Simeons un Levijs — tie abi ir brāļi; varmācības rīki ir viņu cērtamie cirvji. Viņu padomam lai nebiedrojas mana dvēsele, viņu pulkam lai nepievienojas mana sirds (..). Nolādētas lai ir viņu kaislās dusmas, jo tās ir varmācīgas, un viņu niknums, jo tas ir nežēlīgs!” (1. Moz. 49:5-7)
Jēkabs saprata, ka tagad vajadzīga dziļa pazemošanās. Viņa dēlu raksturos parādījās nežēlīgas un viltīgas līnijas. Nometnē atradās elku dievi, un kalpošana elkiem zināmā mērā bija ienākusi pat viņa personīgajā ģimenē. Ja Kungs tagad rīkotos ar tiem pēc viņu nopelna, vai Viņš tos nevarēja atstāt apkārtējo tautu atriebībai?
Kamēr Jēkabs tā mocījās savās bēdās, Kungs pavēlēja doties uz dienvidiem, uz Bēteli. Atmiņas par šo vietu atgādināja ne tikai eņģeļus un Dieva apsolījumus, bet arī viņa paša svinīgo zvērestu, kuru tas apņēmās pildīt, ja Kungs būs viņa Dievs. Jēkabs nolēma, ka pirms došanās uz šo svēto vietu viņa namam jāatbrīvojas no aptraipošās elkudievības. Tāpēc viņš visus nometnes iedzīvotājus pamudināja: “Atmetiet svešos dievus, kādi vēl jūsu vidū, šķīstieties un mainiet savas drēbes. Tad celsimies un noiesim uz Bēteli, un es tur uzcelšu altāri tam Dievam, kas mani paklausīja manās posta dienās un kas bija ar mani ceļā, ko esmu nostaigājis.” (1. Moz. 35:2,3)
Dziļi aizkustināts, Jēkabs atstāstīja savu piedzīvojumu par pirmo Bēteles apmeklējumu, kad viņš kā vientuļš ceļinieks bija atstājis tēva telti, lai bēgot glābtu dzīvību, un kā Kungs viņam naktī parādījies. Tā atskatoties uz Dieva brīnišķīgo attieksmi pret viņu, paša sirds kļuva iejūtīgāka un visu pārvarošs spēks skāra arī bērnus. Viņš bija izvēlējies visiespaidīgāko ceļu, lai sagatavotos kopējai Dieva pielūgšanai, kad tie nonāks Bētelē. “Un viņi atdeva Jēkabam visus svešos dievekļus, kādi bija viņu rokās, un arī tos auskarus, kas bija viņu ausīs, un Jēkabs tos apraka zem ozola pie Sihemas.” (1. Moz. 35:4)
[206] Dievs lika nākt bailēm pār zemes iedzīvotājiem, tā ka tie nemaz nemēģināja atriebt slepkavību Sihemā. Ceļotāji netraucēti sasniedza Bēteli. Šeit Kungs atkal parādījās Jēkabam un atjaunoja derības apsolījumu. “Un viņš uzcēla tur altāri un nosauca to vietu Ēl-Bētēl, jo tur Dievs viņam bija atklājies (..).”
Pie Bēteles Jēkabam vajadzēja apraudāt kādas personas nāvi, kas ilgi kā godājams loceklis bija uzturējusies viņa tēva namā, — tā bija Rebekas aukle, Debora, kura savu kundzi bija pavadījusi no Mezopotāmijas uz Kānaānas zemi. Šīs vecās sievietes klātbūtne Jēkabam bija dārga saite, kas to vienoja ar jaunības dienām, sevišķi ar māti, kura viņu bija tik stipri un maigi mīlējusi. Deboru apglabāja ar tik redzamām lielām bēdām, ka ozolu, zem kura to apraka, nosauca par “raudu ozolu”. Nevar neatzīmēt, ka atmiņas par šīs sievietes uzticīgo kalpošanu visas dzīves laikā un draugu sērošana par tāda ģimenes locekļa zaudējumu ir uzskatītas par tik vērtīgām, lai tās saglabātu Dieva Vārdā.
No Bēteles bija tikai divu dienu ceļojums līdz Hebronai, bet tas Jēkabam sagādāja lielas ciešanas sakarā ar Rahēles nāvi. Tās dēļ viņš bija kalpojis divas reizes pa septiņiem gadiem, un mīlestība bija darījusi vieglas visas grūtības. Cik dziļa un spēcīga ir bijusi šī mīlestība, rāda tas, ka daudzus gadus vēlāk Ēģiptē, kad viņš jau bija tuvu nāvei un to apmeklēja Jāzeps, atskatoties uz savu dzīvi, sirmais sentēvs sacīja: “Man, nākot no Mezopotāmijas, nomira Rahēle Kānaāna zemē, kad vēl bija ceļa gabaliņš līdz Efratai, un es viņu apraku tur ceļā uz Efratu, tas ir uz Betlēmi.” (1. Moz. 48:7) Neskatoties uz visu garo un grūtību pilno dzīvi, vienīgi Rahēles zaudējums ģimenes vēsturē tiek pieminēts otru reizi.
Pirms savas nāves Rahēle deva dzīvību otram dēlam. Ar savu gaistošo elpu tā bērnu nosauca par Ben-Oni — “manas nelaimes bērns”, bet viņa tēvs to nosauca par Benjaminu — “manas labās rokas dēls”, vai “mans spēks”. Rahēli apglabāja tur, kur tā nomira, un tajā vietā uzcēla piemiņas zīmi.
Ceļā uz Efratu Jēkaba ģimenes dzīvi aptraipīja arī kāds tumšs pārkāpums, kura rezultātā pirmdzimtais dēls, Rūbens, zaudēja pirmdzimtības godu un attiecīgās priekšrocības.
Beidzot Jēkabs sasniedza ceļojuma galamērķi un “nāca pie sava tēva Īzāka uz Mamri (..). Tā ir Hebrona, kur Ābrahāms un Īzāks bija dzīvojuši kā svešinieki.” (1. Moz. 35:27) [207] Šeit viņš palika visus sava tēva pēdējos dzīvības gadus. Īzākam, vājam un aklam, šī ilgi prombūtnē bijušā dēla laipnā uzmanība bija patiess iepriecinājums pēc viņa vientulības un smagu zaudējumu gadiem.
Jēkabs un Ēzavs satikās pie sava tēva nāves gultas. Kādreiz vecākais brālis uz šo notikumu raudzījās kā uz izdevību atriebties, bet viņa izjūtas no tā laika bija stipri mainījušās. Un Jēkabs, kam pilnīgi pietika ar garīgajām pirmdzimtības tiesībām, atteicās no tēva bagātību mantošanas par labu savam vecākajam brālim, kurš vienīgi tikai tādu mantojumu meklēja un vērtēja. Viņus vairs nešķīra skaudība vai naids, un tomēr tie gāja katrs savu ceļu, pie kam Ēzavs devās uz Seīras kalniem. Blakus augstākajām vērtībām, kuras Jēkabs bija meklējis, dāsnais Dievs viņam piešķīra arī laicīgo bagātību. Abiem brāļiem “bija pārāk daudz mantas, lai tie varētu dzīvot kopā, un zeme, kurā viņi mita kā svešinieki, tos nevarēja viņu lopu dēļ uzturēt”. (1. Moz. 36:7) Attiecībā uz Jēkabu šī šķiršanās notika saskaņā ar Dieva nodomu. Tā kā brāļi viens no otra ļoti atšķīrās reliģiskās pārliecības ziņā, tad arī bija labāk, ja tie nedzīvo kopā.
Zināšanās par Dievu Ēzavs un Jēkabs bija vienlīdz labi apmācīti un abiem bija brīva iespēja staigāt Kunga baušļos un saņemt Viņa žēlastību, bet ne jau abi to izvēlējās. Katrs no tiem bija gājis savu ceļu, un viņu ceļiem arī turpmāk vajadzēja atšķirties arvien vairāk un vairāk.
No Dieva puses tā nebija ietiepība, kas Ēzavu šķīra no pestīšanas svētībām. Dieva žēlastības dāvanas Kristū ir brīvi pieejamas visiem cilvēkiem. Vienīgi personiskā izvēle kādu var aizvest līdz bojāejai. Dievs savā Vārdā ir darījis zināmus noteikumus, uz kuru pamata dvēsele var tikt izraudzīta mūžīgai dzīvei, — tā ir paklausība Viņa baušļiem ticībā Kristum. Dievs ir paredzējis raksturu saskaņā ar Viņa likumiem un Viņa prasībām; vienīgi tāds cilvēks varēs ieiet godības valstībā. Kristus pats teica: “Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība. Bet, kas Dēlam neklausa, tas dzīvību neredzēs (..).” (Jāņa 3:36) “Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.” (Mat. 7:21)
[208] Atklāsmē Kungs paskaidro: “Svētīgi ir tie, kas Viņa baušļus dara, lai viņiem vara ir pie dzīvības koka un lai tie ieiet pa pilsētas vārtiem.” (Atkl. 22:14 — pēc Glika tulk.) Kas attiecas uz cilvēku galīgo atpestīšanu, tad tas ir vienīgais izredzēšanas veids, kuru mums atklāj Dieva Vārds. Izredzēta ir ikkatra dvēsele, kas ar bailēm un drebēšanu grib panākt savu pestīšanu. Izredzēts ir tas, kas apvilks bruņas un cīnīsies labo ticības cīņu. Izredzēts ir tas, kas būs modrs un lūgs, kas meklēs Svētajos Rakstos un bēgs no kārdināšanām. Izredzēts ir tas, kas pastāvīgi ticēs un klausīs katram vārdam, kas nāk no Dieva mutes. Kas vien cilvēka atpestīšanas labā ir darīts, tas ir brīvi pieejams visiem, bet ar pestīšanas darba rezultātiem tiks aplaimoti tie, kas būs saskaņojušies ar nosacījumiem.
Ēzavs noniecināja derības svētības. Viņš priekšroku deva laicīgiem un ne garīgiem labumiem, un saņēma to, ko vēlējās. Pēc paša gribas viņš tika šķirts no Dieva ļaudīm. Jēkabs meklēja ticības mantojumu. Sākumā viņš to centās iegūt ar viltu, negodīgu rīcību un meliem, bet Dievs pieļāva, lai tas mācītos pats no savām kļūdām. Un tā vēlāko gadu rūgtajos piedzīvojumos Jēkabs vairs nekad nenovērsās no mērķa un nenožēloja izvēli. Viņš atzina, ka, ķeroties pie cilvēciskas gudrības un viltības svētību iegūšanā, ir nostājies pret Dievu. Pēc cīņas nakts pie Jabokas Jēkabs bija kļuvis par citu cilvēku. Pašpaļāvība bija izravēta un agrākā viltība turpmāk vairs neparādījās. Viltus un krāpšanas vietā viņa dzīvē bija redzams godīgums un patiesīgums. Viņš bija iemācījies vienkārši paļauties uz Visvarenā roku, bēdās un piemeklējumos noliecoties pazemīgā padevībā Dieva prātam. Rakstura zemiskie elementi bija aprīti kausējamās krāsns ugunīs, zelts bija šķīstīts, un Jēkabā tagad neaptumšotā veidā atklājās Ābrahāma un Īzāka ticība.