[183] Ēzava dusmu dēļ nāves apdraudēts, Jēkabs kā bēglis atstāja dzimto namu, sev līdzi nesot tēva svētību. Īzāks tam bija atgādinājis derības apsolījumus un kā šo svētību mantiniekam pavēlējis meklēt sievu viņa mātes ģimenē Mezopotāmijā. Tomēr šajā vientuļajā ceļā viņš devās ar ļoti nospiestu sirdi. Tikai ar spieķi rokās tam vajadzēja simtiem jūdzes ceļot pa zemi, kuru apdzīvoja mežonīgas klejotāju ciltis. Savas sirdsapziņas pārmetumos un bailēs viņš centās izvairīties no cilvēkiem, lai sadusmotais brālis nesadzītu pēdas. Viņš arī baidījās, ka uz visiem laikiem ir zaudējis svētības, kuras Dievs bija nodomājis dot, un sātans tūlīt bija klāt, gatavs uzmākties ar kārdinājumiem.
Otrās dienas vakars viņu sastapa tālu no tēva teltīm. Jēkabs apzinājās savu trimdinieka stāvokli un saprata, ka visas šīs bēdas viņu piemeklējušas paša nepareizās rīcības dēļ. Izmisuma tumsa žņaudza viņa dvēseli, un tas tikko uzdrošinājās lūgt Dievu. Tomēr viņš bija tik vientuļš, ka Dieva apsardzības nepieciešamību izjuta tā, kā vēl nekad agrāk. Raudādams dziļā pazemībā, viņš atzina savus grēkus un lūdza pēc kādas zīmes, ka vēl nav pilnīgi atstumts. Nospiestā sirds nevarēja un nevarēja rast sev mieru. Viņš bija zaudējis jebkādu paļāvību sev un baidījās, ka arī viņa tēvu Dievs to ir atmetis.
Bet Dievs Jēkabu neatstāja. Kunga žēlastība vēl arvien apņēma Viņa kļūdaino, bailēs nomākto kalpu. Līdzcietībā Viņš Jēkabam atklāja tieši to, kas tam nepieciešams, — cilvēces Pestītāju. Viņš bija grēkojis, bet sirds pildījās ar pateicību, redzot ceļu, pa kuru tas atkal var iemantot Dieva labvēlību.
Gājiena nogurdināts, ceļinieks apgūlās uz zemes, spilvena vietā pagalvī paliekot akmeni. Guļot viņš sapnī redzēja gaišas, mirdzošas kāpnes, kuru viens gals atbalstījās uz zemes, kamēr galotne sniedzās debesīs. Pa šīm kāpnēm augšup un lejup staigāja eņģeļi, bet virs tām atradās Godības Kungs, un viņš dzirdēja balsi no Debesīm sakām: “Es esmu Ābrahāma, tava tēva, Dievs un Īzāka Dievs!” [184] Zeme, uz kuras tas tagad gulēja kā trimdinieks un bēglis, tika apsolīta viņam un viņa pēcnācējiem ar apgalvojumu, ka: “(..) tevī un tavos pēcnācējos visas zemes tautas būs svētītas.” Šis apsolījums bija dots Ābrahāmam un Īzākam un tagad tika atjaunots Jēkabam. Pašreizējā vientulībā un bēdās viņš tika iepriecināts un iedrošināts: “Es, lūk, esmu ar tevi, un Es tevi pasargāšu it visur, kur tu ej, un Es likšu tev atgriezties šajā zemē, jo Es tevi neatstāšu, līdz būšu piepildījis visus solījumus, kādus Es esmu devis.” (1. Moz. 28:13-15)
Kungs zināja ļaunos iespaidus, kas apņems Jēkabu, un briesmas, ko tas piedzīvos. Savā līdzcietībā Viņš nožēlojošajam bēglim atklāja nākotni, lai tas saprastu Dieva nodomus attiecībā uz sevi un būtu sagatavots stāties pretī kārdinājumiem, kas to noteikti piemeklēs, dzīvojot vienam starp elkiem kalpojošajiem un viltīgajiem ļaudīm. Acu priekšā vienmēr būs jātur augstais mērķis, pēc kura tiekties, lai viņa uzticību iedvesmotu apziņa, ka tā tiks izpildīts Dieva nodoms.
Šajā atklāsmē Jēkabu iepazīstināja ar atpestīšanas plānu, tomēr ne pilnībā, bet daļēji, cik tas viņam dotajā laikā bija nepieciešams. Noslēpumainās kāpnes, kuras viņš skatīja sapnī, bija tās pašas, uz kurām Kristus atsaucās sarunā ar Nātānaēlu. Viņš sacīja: “Jūs redzēsit debesis atvērtas un Dieva eņģeļus uzkāpjam un nokāpjam uz Cilvēka Dēlu.” (Jāņa 1:51) Līdz brīdim, kad cilvēki sacēlās pret Dieva valdību, tiem pie Dieva bija brīva pieeja. Bet Ādama un Ievas grēks Zemi šķīra no Debesīm, tā ka tie ar savu Radītāju vairs nevarēja sastapties. Tomēr pasauli nepameta pilnīgai bezcerībai. Kāpnes aino Jēzu, Dieva izredzēto Personu savstarpējo sakaru uzturēšanai. Ja Viņš ar savu personisko nopelnu nebūtu uzcēlis tiltu pār grēka radīto bezdibeni, tad kalpojošie eņģeļi ar kritušo cilti nevarētu sastapties. Tas ir Kristus, kas cilvēkus viņu vājumā un bezpalīdzībā savieno ar bezgalīgā spēka Avotu.
Tas viss Jēkabam tika atklāts sapnī. Kaut arī viņš aptvēra tikai daļu, tomēr šīs lielās un noslēpumainās patiesības pētīja visu savu mūžu un saprata tās arvien vairāk un vairāk.
Jēkabs pamodās no miega dziļā nakts klusumā. [187] Atklāsmes gaišie tēli bija izgaisuši. Skats tagad redzēja tikai atsevišķu pakalnu tumšos apveidus un pāri tiem zvaigžņu mirdzumā tērptās debesis. Bet viņš godbijīgi atzina Dieva klātbūtni. Neredzamas personas tuvums neļāva tam justies vientuļam. “Tiešām, tas Kungs ir šinī vietā, bet es to nezināju. (..) Cik bijāma ir šī vieta, te tiešām ir Dieva nams, un še ir Debesu vārti.” (1. Moz. 28:16,17)
“Un Jēkabs pamodās no rīta un ņēma akmeni, kādu savā pagalvī bija nolicis, un uzcēla piemiņas zīmi un svaidīja to ar eļļu.” (18. p.) Saskaņā ar ieradumu, kā atcerēties svarīgus notikumus, Jēkabs uzcēla pieminekli Dieva žēlastībai, lai kādreiz vēlāk šo ceļu ejot, svētajā vietā varētu vēlreiz apstāties un pielūgt Kungu. “Un viņš nosauca šīs vietas vārdu Bētele (Dieva nams).” (19. p.) Dziļā pateicībā viņš atkārtoja apsolījumu, ka Dieva klātbūtne būs ar viņu, un nodeva svinīgu zvērestu: “Ja Dievs Kungs būs ar mani un pasargās mani šajā ceļā, kādu es tagad eju, un man dos maizi, ko ēst, un drēbes, ar ko ģērbties, un man sveikam liks atgriezties savā tēva namā, tad Viņš man būs par Dievu. Bet šis akmens, kuru es esmu nolicis par piemiņas zīmi, lai ir par Dieva namu, un no visa, ko Dievs man dos, es Viņam došu desmito tiesu.” (20.-22. p.)
Jēkabs te negribēja izvirzīt Dievam kādus noteikumus. Kungs viņam jau bija apsolījis labklājību, un šis svinīgais zvērests liecināja vienīgi par viņa sirds valodu, kura plūda pāri pateicībā par Dieva mīlestības un žēlastības dāvanām. Jēkabs juta, ka Kungam pret viņu ir savas prasības, kuras jāatzīst, un ka šīs sevišķās viņam sniegtās Dieva labvēlības zīmes aicina uz atgriešanos. Tā katra mums piešķirtā svētība ierosina domāt par visu svētību Devēju. Kristietim jo bieži vajadzētu pārskatīt savu pagājušo dzīvi un ar pateicību atcerēties dārgās izglābšanās iespējas, kuras Kungs viņam sagādājis, uzturot grūtībās, paverot ceļu, kad apkārt viss šķita tumšs un atbaidošs, un stiprinot ārkārtēja paguruma brīžos. Visus šos notikumus vajadzētu atzīt kā Debesu eņģeļu sargājošās klātbūtnes pierādījumus. Atskatoties uz neskaitāmajām svētībām, ar padevīgu un pateicīgu sirdi vajadzētu jautāt: “Kā es atmaksāšu tam Kungam par visu, ko Viņš man labu darījis?” (Ps. 116:12)
Mūsu laiku, spējas un īpašumus vajadzētu veltīt Viņam, kas mums šīs svētības ir uzticējis. Kad vien mēs sevišķā kārtā tiekam pasargāti vai arī saņemam negaidītus labvēlības pierādījumus, mums vienmēr vajadzētu atzīt Dieva laipnību, ne tikai izsakot pateicību vārdos, bet, līdzīgi Jēkabam, [188] kaut ko dāvinot vai ziedojot Viņa darbam. Un, tā kā mēs Dieva svētības saņemam pastāvīgi, tad arī pastāvīgi vajadzētu dot.
“Un no visa, ko Dievs man dos, es Viņam došu desmito tiesu.” (1. Moz. 28:22) Vai mēs, kas šodien priecājamies par spožo Evaņģēlija gaismu un priekštiesībām, apmierināsimies, dodot mazāk par tiem, kas dzīvoja agrāk, ne tik labvēlīgos apstākļos? Nē, vai līdz ar iepriecinošo svētību pieaugšanu nav attiecīgi palielinājies arī mūsu pienākums? Bet cik lēti viss tiek novērtēts! Cik nožēlojamas ir pūles matemātiski aprēķināt laiku, naudu un mīlestību, ko dodam pretī tik neizprotamai dāvanai un mīlestībai, kuru vērtība nav aptverama! Desmito daļu Kristum. Ak, nožēlojamā nabaga dāvana, kauna pilna atmaksa par to, kur upurēts tik daudz! No Golgātas krusta Kristus aicina uz pilnīgu un nedalītu nodošanos. Tagad Dievam jāveltī viss, kas mums ir, un viss, kas mēs esam.
Ar jaunu un stiprāku ticību dievišķiem apsolījumiem un nodrošināts ar Debesu eņģeļu klātbūtni un vadību, Jēkabs turpināja savu ceļu, dodoties “uz austrumnieku zemi”. (1. Moz. 29:1) Bet cik ļoti viņa atnākšana atšķīrās no Ābrahāma sūtņa ierašanās gandrīz pirms simt gadiem! Kalpam bija pavadoņu pulks, kas jāja uz kamieļiem un veda līdzi bagātas zelta un sudraba dāvanas; bet dēls bija vientuļš ceļinieks ar ievainotām kājām un koka spieķi rokā. Tāpat kā Ābrahāma kalps, Jēkabs apmetās pie kādas akas un šeit sastapa Rahēli, Lābana jaunāko meitu. Tagad pakalpojumu veica Jēkabs, noveldams akmeni no akas un dzirdinādams ganāmpulku. Pastāstījis par savu radniecību, viņš tika laipni uzņemts Lābana namā. Lai gan tas ieradās bez mantas un pavadoņiem, tomēr jau dažās nedēļās atklājās viņa centība un prasme, kā dēļ to arī spieda palikt. Tika norunāts, ka viņam par Lābana meitu Rahēli jākalpo septiņi gadi.
Seno laiku ieradumi prasīja, lai līgavainis pirms laulības līguma slēgšanas atbilstoši savām spējām iemaksā sievas tēvam zināmu naudas summu vai arī ziedo kādu citu vērtību. To uzskatīja kā laulības dzīves nodrošinājumu. Tēvi neuzdrošinājās uzticēt savas meitas vīriem, kam nebija līdzekļu ģimenes uzturēšanai. Ja tie nebija pietiekoši saimnieciski un enerģiski, veicot savus darījumus, iegādājoties zemi un lopus, tad pastāvēja draudi no neveiksmēm arī tālākajā dzīvē. [189] Kam nebija ko maksāt par sievu, tam nolika zināmu pārbaudes laiku. Viņš drīkstēja strādāt iemīļotās meitenes tēva labā, pie kam kalpošanas laiku noteica atbilstoši paredzētajai vērtībai. Ja precinieks darbā bija godīgs un čakls un arī citādi sevi pierādīja kā cienījamu cilvēku, viņš ieguva meitu par sievu, un parasti arī tēva saņemtā maksa kāzās tika atdota jaunajai sievai. Rahēles un arī Leas gadījumā Lābans savtīgi aizturēja pūra daļu, ko vajadzēja dot līdzi savām meitām. Pirms aizceļošanas no Mezopotāmijas viņas sacīja: “Viņš mūs ir pārdevis un pats apēdis mūsu atlīdzības naudu.” (1. Moz. 31:15)
Šim senajam paradumam, kaut reizēm to izmantoja ļaunprātīgi, kā Lābana gadījumā, tomēr bija labi rezultāti. Ja līgavainim vispirms vajadzēja kalpot, lai iegūtu izredzēto, tad tika aizkavētas pārsteidzīgas laulības un radās izdevība pārbaudīt viņa mīlestības dziļumu un spējas apgādāt ģimeni. Mūsdienās, rīkojoties pretēji, rodas daudz nelaimju. Bieži gadās, ka saderinātajiem pirms laulībām ir bijis ļoti maz iespēju iepazīties vienam ar otra ieradumiem un raksturu un, savienojot savas intereses pie altāra, attiecībā uz ikdienas dzīvi tie tiešām viens otram ir sveši. Tikai tad, kad jau ir par vēlu, daudzi atzīst, ka nav savstarpēji piemēroti, un viņu laulībai seko pavisam nožēlojama dzīve. Bieži vīra un tēva kūtruma un ļauno ieradumu dēļ cieš sieva un bērni. Ja pēc seno laiku paraduma pirms precībām pārbaudītu līgavaiņa raksturu, tad būtu novērstas daudzas nelaimes.