[177] Jēkabs un Ēzavs, Īzāka dvīņi, savā dzīvē un raksturā uzrāda uzkrītošu pretstatu. To jau pirms viņu dzimšanas paziņoja Dieva eņģelis. Uz Rebekas rūpju pilno lūgumu viņš paskaidroja, ka tai tiks dāvāti divi dēli, un atklāja arī viņu turpmāko dzīvi, ka katrs no tiem būs varenas tautas galva, bet viens būs lielāks par otru un jaunākais pārspēs vecāko.
Ēzavs augot mīlēja apmierināt savas iekāres, un visas viņa intereses saistījās ap tagadni. Būdams nepacietīgs ierobežojumos, viņš atrada prieku medību mežonīgajā brīvībā un agri izvēlējās tādu dzīvesveidu. Tomēr viņš bija sava tēva mīlulis. Rāmo, miermīlīgo avju ganu valdzināja vecākā dēla bezbailība un spēks, kas drosmīgi traucās pāri kalniem un tuksnešiem, atgriezdamies ar medījumu tēvam un ar uztraucošiem stāstiem par savu dēkaino dzīvi. Jēkabs — nosvērts, čakls un rūpīgs, vienmēr vairāk domāja par nākotni, nekā par klātesošo, apmierinājās ar mājas dzīvi un nodarbojās ar ganāmpulku pārraudzīšanu un zemes apstrādāšanu. Viņa pacietīgo neatlaidību, saimnieciskumu un apdomību vērtēja māte. Viņa jūtas bija dziļas un stipras, un laipnā, nenogurstošā uzmanība sagādāja tai daudz vairāk laimes, nekā laiku pa laikam izrādītā brāzmainā Ēzava laipnība. Tādēļ Rebekas mīļākais dēls bija Jēkabs.
Ābrahāmam dotie un viņa dēlam apstiprinātie apsolījumi bija Īzāka un Rebekas dzīves mērķis. Šos apsolījumus zināja arī Ēzavs un Jēkabs. Pirmdzimtā tiesības viņi bija mācīti uzskatīt par ļoti svarīgu un labu lietu, jo tās mantojumā deva ne tikai laicīgas bagātības, bet arī garīgas priekšrocības. To saņēmējs savā ģimenē kļuva par priesteri, un no viņa pēcnācēju rindas vajadzēja nākt pasaules Glābējam. No otras puses — uz pirmdzimtības mantotāju gūlās liela atbildība. Kas saņēma šīs svētības, tam savu dzīvi bija nepieciešams veltīt kalpošanai Dievam. Tāpat kā Ābrahāmam, viņam vajadzēja paklausīt Dieva norādījumiem. [178] Precībās un visos ģimenes pasākumos savā dzīvē tam pienācās saskaņoties ar Dieva prātu.
Īzāks savus dēlus iepazīstināja ar šīm priekšrocībām un nosacījumiem, saprotami paskaidrodams, ka pirmdzimtības tiesa pienākas Ēzavam kā vecākajam. Bet Ēzavs nebija noskaņots dievbijībai un reliģiskai dzīvei. Prasības, kas saistījās ar garīgo pirmdzimtību, tam nepatika, un ierobežojumus viņš pat ienīda. Dieva likumus, kas ietilpa ar Ābrahāmu slēgtās derības nosacījumos, Ēzavs uzskatīja kā smagu kalpošanas jūgu. Padodamies savām iegribām, viņš neko nevēlējās tik ļoti kā iespēju vienmēr rīkoties pēc sava prāta. Vara un bagātība, labi ēdieni un dzērieni ar jautru sabiedrību, — tā bija viņa laime. Viņš līksmojās mežonīgās klaidoņa dzīves neierobežotajā brīvībā. Rebeka atcerējās eņģeļa vārdus un ar skaidrāku nojautu nekā viņas vīrs izprata savu dēlu raksturu. Tā bija pārliecināta, ka dievišķais apsolījums domāts Jēkabam, tādēļ atkārtoja Īzākam eņģeļa vārdus, bet tēvs savās jūtās tiecās pretī vecākajam dēlam un nesatricināmi palika pie saviem uzskatiem.
Par dievišķo norādījumu, ka pirmdzimtības tiesības būs viņam, Jēkabs uzzināja no mātes un ļoti vēlējās iegūt šīs priekšrocības. Viņš nekāroja tēva bagātību, bet gan pirmdzimtības garīgās svētības. Satikties ar Dievu, kā to darīja Ābrahāms, pienest par savu ģimeni salīdzināšanas upuri, kļūt par ciltstēvu izredzētai tautai, no kuras nāks apsolītais Mesija, un iegūt nezūdošo mantojumu, kas ietverts derības apsolījumos, — tās bija priekšrocības un pagodinājums, kas viņā iededza viskarstākās ilgas.
Domas vienmēr kavējās nākotnē, cenšoties satvert vēl neredzamās svētības. Ar slēptām ilgām viņš klausījās visu, ko tēvs stāstīja par garīgajām pirmdzimtības tiesībām, un augstu vērtēja to, ko bija uzzinājis no savas mātes. Tas dienām un naktīm nodarbināja viņa prātu, līdz kļuva par dzīves vissvarīgāko interesi. Tomēr, vērtējot mūžīgās svētības augstāk par laicīgajām, viņam vēl nebija nekādas piedzīvojumos gūtas atziņas par Dievu, kuru tas godāja. Sirds vēl nebija atjaunojusies Dieva žēlastībā. Viņš saprata, ka apsolījumi nevar piepildīties, kamēr pirmdzimtības tiesības pieder Ēzavam, tādēļ pastāvīgi domāja, kā rast [179] līdzekļus un iespējas šo svētību iegūšanai, kas viņam bija tik dārgas, bet kuras brālis tik maz vērtēja.
Kad Ēzavs kādā dienā izsalcis un noguris atgriezās no medībām un lūdza ēdienu, ko Jēkabs pašreiz gatavoja; pēdējais, kura prātu nomāca tikai viena doma, pieķērās šai izdevībai un piedāvāja brāļa izsalkumu apmierināt, ja tas ir gatavs maksāt ar pirmdzimtības tiesībām. “Man tā kā tā jāmirst,” attrauca nesavaldīgais, baudkārais mednieks, “ko man tur līdz pirmdzimtība?” (1. Moz. 25:32,34) Un tā par vienu bļodu sarkana viruma viņš šķīrās no pirmdzimtības un darījumu vēl apstiprināja ar zvērestu. Pēc īsa brīža tas varētu baudīt barību tēva teltī, bet, lai apmierinātu acumirkļa vēlēšanos, viņš mierīgi pārdeva krāšņo mantojumu, ko pats Dievs bija apsolījis viņa tēviem. Visas Ēzava intereses saistījās tikai ar tagadni. Debesu vērtības viņš bija gatavs upurēt laicīgajam un nākamo labumu apmainīt pret acumirkļa baudu.
“Tā Ēzavs nicināja savu pirmdzimtību.” (1. Moz. 25:34) No tās atbrīvojoties, viņš jutās atvieglots. Tagad ceļš bija vaļā, viņš varēja darīt, ko vien gribēja. — Un cik daudzi vēl arvien savu pirmdzimtību, tiesības uz tīru un neaptraipītu, mūžīgu mantojumu Debesīs, upurē neapvaldītai baudkārei, ko nepareizi nosauc par brīvību! Vienmēr padodamies tikai ārējam, laicīgam skaistumam, Ēzavs ņēma sev sievas no Heta meitām. Tās pielūdza neīstos dievus, un viņu kalpošana elkiem Rebekai un Īzākam sagādāja rūgtas bēdas. Ēzavs bija pārkāpis vienu no derības noteikumiem, kas aizliedza precības starp izredzēto tautu un pagāniem, bet Īzāks vēl arvien palika pie sava negrozāmā lēmuma — pirmdzimtības tiesības tomēr nodot viņam. Šo tēva apņemšanos nespēja mainīt ne saprātīgie Rebekas iebildumi, ne Jēkaba stiprā tiekšanās pēc svētuma, ne arī Ēzava vienaldzīgā izturēšanās pret pirmdzimtā pienākumiem.
Gāja gadi. Būdams jau vecs un akls un gaidot nāves brīdi, Īzāks nolēma vairs ilgāk nevilcināties ar svētību nodošanu vecākajam dēlam. Zinādams Rebekas un Jēkaba pretestību, viņš šo svinīgo ceremoniju gribēja veikt slepeni. Saskaņā ar paradumu šādos gadījumos rīkot mielastu, tēvs pavēlēja Ēzavam: “(..) ņem savus ieročus, savu bultu maku un savu loku un izej laukā un medī man medījumu. Sagatavo man azaidu (..); es gribu ēst un tad tevi svētīt, pirms es mirstu.” (1. Moz. 27:3,4)
[180] Rebeka nojauta viņa nodomu. Viņa bija pārliecināta, ka tas runā pretī visam, ko Dievs bija atklājis attiecībā uz savu gribu. Īzākam draudēja briesmas izsaukt pār sevi Dieva dusmas un izstumt jaunāko dēlu no tās vietas, kur Dievs viņu bija aicinājis. Veltīgi tā bija mēģinājusi Īzāku pārliecināt, tādēļ tagad nolēma ķerties pie viltības.
Tikko Ēzavs bija devies ceļā, arī viņa sāka īstenot savu nodomu. Par visu notikušo tā tūlīt pastāstīja Jēkabam un norādīja uz ātras rīcības nepieciešamību, lai aizkavētu galīgo un neatsaucamo svētību piešķiršanu Ēzavam. Viņa savam dēlam apgalvoja, ka, sekojot tās norādījumiem, svētības iegūs viņš, kā Dievs to bija solījis. Jēkabs ne labprāt piekrita šim priekšlikumam. Doma par tēva krāpšanu to ļoti satrauca. Viņš juta, ka tas drīzāk nesīs lāstu nekā svētības, bet viņa bažas tika apklusinātas un tas steidzās izpildīt mātes norādījumus. Viņš nebija domājis teikt tiešus melus, bet, atrodoties tēva tuvumā, tam šķita, ka jau ir gājis par tālu, lai atkāptos, un tā viņš ar krāpšanu ieguva kāroto svētību.
Jēkaba un Rebekas plāns izdevās, bet viņu pieļautais viltus tiem sagādāja tikai grūtības un bēdas. Dievs bija teicis, ka Jēkabs saņems pirmdzimtības tiesības, un Viņa Vārds savā laikā arī būtu piepildījies, ja tie ticībā nogaidītu Viņa iejaukšanos Jēkaba labā. Bet, līdzīgi daudziem šodien, kas sevi sauc par Dieva bērniem, tie negribēja šo lietu atstāt Viņa rokās. Rebeka vēlāk rūgti nožēloja savu ļauno padomu, kuru bija devusi dēlam, jo tas viņus izšķīra un tā Jēkabu nekad vairs neredzēja. Sākot ar šo stundu, jaunāko dēlu nomāca pārmetumi. Viņš bija grēkojis pret savu tēvu un brāli, pret sevi un Dievu. Vienas īsas stundas laikā bija paveikts kaut kas tāds, ko vajadzēja nožēlot visu mūžu. Vēlākajos gados, kad tam raizes sagādāja viņa paša dēlu ļaunie darbi, šīs ainas no jauna atausa viņa prātā.
Tikko Jēkabs bija atstājis tēva telti, kad tur ieradās Ēzavs. Lai gan viņš savas tiesības uz pirmdzimtību bija pārdevis un šo darījumu vēl apstiprinājis ar zvērestu, tomēr tagad apņēmīgi centās tās nodrošināt sev, neskatoties uz brāļa pretenzijām. Ar garīgajām pirmdzimtības tiesībām bija saistītas arī laicīgās, kas tam piešķirtu ģimenes galvas tiesības un divkāršu daļu no tēva bagātības. Tās bija svētības, ko viņš prata novērtēt. [181] “(..) celies”, viņš teica tēvam, ”atsēdies un ēd no mana medījuma, ka tu mani vari svētīt.” (1. Moz. 27:19)
Drebēdams no pārsteiguma un bēdām, aklais tēvs aptvēra pret viņu pielietoto viltību. Viņa ilgi lolotās cerības bija izirušas, un tas sāpīgi izjuta vilšanos, kas tagad nāks pār vecāko dēlu. Tomēr atausa pārliecība, ka tā ir Dieva aizgādība, kas nostājās pret viņa nodomiem, īstenojot to, ko tas bija plānojis aizkavēt. Viņš atcerējās vārdus, ko eņģelis bija teicis Rebekai, un saprata, ka, neskatoties uz Jēkaba pieļauto grēku, viss notikušais ir sekmējis Dieva gribas piepildīšanos. Atskanot svētību vārdiem no viņa lūpām, tas sevī bija izjutis pravietiska gara darbību; un tagad, kad izprata visus apstākļus, viņš tikai apstiprināja svētību, ko neapzināti bija izteicis pār Jēkabu. “(..) es viņu jau esmu svētījis, un tas arī paliks svētīts.” (1. Moz. 27:33)
Ēzavs maz vērtēja svētību, kamēr tā viņam šķita aizsniedzama, bet tagad, kad tā bija zudusi uz visiem laikiem, tas vēlējās to atgūt. Ar lielu spēku pamodās viņa impulsīvā, kaislīgā daba un briesmīgas bija dusmas un izmisums. Ārkārtīgi sarūgtināts viņš kliedza: “Svētī arī mani, mans tēvs! (..) Vai tev vairs nav atlikusi nekāda svētība?” (1. Moz. 27:34,36) Bet dotais apsolījums nebija atsaucams. Viņš vairs nevarēja iegūt pirmdzimtības tiesības, kuras tik nevērīgi bija atstūmis. “Par vienu ēdienu”, vēlēdamies tūlīt apmierināt ēstgribu, kuru nekad nebija mācījies savaldīt, Ēzavs pārdeva savu mantojumu; bet, kad viņš šo ģeķību aptvēra, bija jau par vēlu, lai svētību atgūtu. “(..) viņš tika atmests, jo netika dota iespēja atgriezties, lai gan ar asarām viņš to meklēja.” (Ebr. 12:16,17) Neviens Ēzavam neliedza nožēlā meklēt Dieva labvēlību; vienīgi pirmdzimtības tiesības viņam vairs nebija iespējams atgūt. Tomēr viņa bēdas neizraisīja grēka apziņa, jo tas nemaz neilgojās samierināties ar Dievu. Viņš skuma par grēka sekām, bet ne par pašu grēku.