[38] Kristus stāvoklī vai autoritātē nebija radusies nekāda pārmaiņa. Lucifera skaudība un nepareizie izskaidrojumi, viņa prasības pēc līdztiesīguma ar Kristu izraisīja nepieciešamību noteikt Dieva Dēla patieso stāvokli, bet tāds tas bija jau no iesākuma. Tomēr Lucifera viltīgā rīcība daudzus eņģeļus padarīja it kā aklus.
Izmantodams sev pakļauto svēto būtņu mīlošo paļāvību, viņš tik veikli ieviesa to prātā pats savu neuzticību un neapmierinātību, ka šis darbs pat nelikās aizdomīgs. Dieva nolūkus Lucifers attēloja nepareizā gaismā, — tos nepareizi iztulkojot un sakropļojot, lai izsauktu nevienprātību un neapmierinātību. Viņš viltīgā veidā lika saviem klausītājiem izteikt personīgās izjūtas un šos izteicienus atkārtoja, kad tie varēja sekmēt viņa nodomus, pierādot, ka eņģeļi pilnībā nepiekrīt Dieva vadībai. Pats it kā pilnīgi padodamies Dievam, viņš nostājās par to, ka izmaiņas Debesu likumos un kārtībā nepieciešamas dievišķās pārvaldības sistēmas nostiprināšanai. Cenzdamies izsaukt pretestību Dieva likumiem un izraisīt pakļauto eņģeļu prātos neapmierinātību, viņš šo neapmierinātību šķietami it kā vēlējās novērst un samierināt uztrauktos eņģeļus ar Debesu kārtību. Slepeni kūdot uz nesaskaņām un sacelšanos, viņš meistarīgi lika domāt, ka viņa dvēsele grib būt godīga un padevīga un ka viņš cenšas uzturēt saskaņu un mieru.
Reiz aizdegtais neapmierinātības gars darīja tālāk savu postošo darbu. Kaut arī ārēji tas neparādījās, tomēr nemanot eņģeļu starpā arvien vairāk pieauga domstarpības. Daži ar labpatiku uzņēma Lucifera slepenos mājienus par Dieva valdīšanu. Kaut arī līdz šim viņi pilnībā saskaņojās ar Dieva plānoto kārtību, tagad tie jau jutās neapmierināti un nelaimīgi, ka nevar izprast Viņa neizdibināmos nodomus; tie bija nemierā ar Dieva vēlēšanos izcelt Kristu. Viņi bija gatavi atbalstīt Lucifera prasību pēc vienādas autoritātes ar Dieva Dēlu. Godīgie un uzticīgie eņģeļi aizstāvēja Dieva lēmuma gudrību un taisnīgumu un centās to paskaidrot neapmierinātajiem. Kristus bija Dieva Dēls; Viņš bija viens ar Tēvu, kad eņģeļi vēl nebija izsaukti esamībā. Viņš vienmēr ir atradies pie Tēva labās rokas; Viņa pārākums, tik bagāts svētībām visiem, kuri nonāca Tā laipnajā pārvaldībā, līdz šim nekad nebija apšaubīts. [39] Debesu saskaņa vēl nekad nebija traucēta; kāpēc tad domstarpībām vajadzētu pastāvēt tagad? Uzticīgie eņģeļi spēja saskatīt, ka šī šķelšanās radīs briesmīgas sekas un, sirsnīgi lūdzot, tie deva padomu neapmierinātajiem atteikties no saviem nodomiem un parādīt godu Dievam, uzticīgi pakļaujoties Viņa virsvaldībai.
Lielā žēlastībā, jo tāds ir Viņa raksturs, Dievs ilgi pacieta Luciferu. Debesīs nekad iepriekš nebija parādījies nekāds neapmierinātības gars. Tas bija kaut kas jauns, savāds, noslēpumains, neaptverams. Lucifers pats no sākuma neizprata savu domu un izjūtu patieso dabu, jo kādu laiku viņš baidījās izteikt savas iztēles un prāta slēdzienus; tomēr šīs domas arī neatvairīja. Viņš neredzēja, kurp dodas. Lai to pārliecinātu par maldiem, tika pieliktas pūles, kādas spēj parādīt vienīgi bezgalīgā mīlestība un gudrība. Atklājās, ka viņa neapmierinātībai nav pamata, un tam ļāva saskatīt sacelšanās tālākās un galīgās sekas. Lucifers tika pārliecināts, ka ir kļūdījies. Viņš redzēja, ka “Kungs ir taisns visos savos ceļos un svēts visos savos darbos” (Ps. 145:17), ka dievišķie noteikumi ir taisni un viņam tie kā tādi jāatzīst visu Debesu iemītnieku priekšā. Ja viņš to būtu darījis, tad būtu izglābis sevi un daudzus eņģeļus. Šajā laikā tas vēl pilnīgi nebija atteicies pakļauties Dievam. Lai gan viņš bija atstājis savu vietu kā sedzošais ķerubs, tomēr, ja atgrieztos pie Dieva, atzītu Radītāja gudrību un piekristu pildīt viņam ierādīto vietu Dieva lielajā plānā, viņš tiktu iecelts atpakaļ savā vietā. Bija pienācis galīgās izšķiršanās brīdis; viņam vai nu pilnīgi jāpakļaujas dievišķai virsvaldībai vai arī atklāti jānostājas pret to. Viņš gandrīz jau apņēmās atgriezties, bet lepnums atturēja. Atklāti atzīt savu kļūdu un savas fantāzijas nepareizo lidojumu un pakļauties autoritātei, kuru viņš bija centies izskaidrot kā netaisnu, tāds upuris šķita par lielu būtnei, kura stāvēja tik augstā godā.
Žēlastības pilnais Radītājs gādīgā līdzcietībā mēģināja Luciferu un viņa sekotājus atturēt no samaitāšanas bezdibeņa, kurā tie gatavojās doties. Bet Dieva žēlastība tika iztulkota nepareizi. Uz Dieva lēnprātību Lucifers norādīja kā uz pierādījumu savam pārākumam, kā uz zīmi, ka Universa Valdnieks gatavs piekrist viņa apgalvojumiem. Eņģeļiem viņš paskaidroja, ka, nostājoties stingri kopā ar viņu, tie varētu iegūt visu, ko vien vēlas.[40] Viņš noteikti aizstāvēja savu nostāju un pilnīgi atdevās lielajai cīņai pret Radītāju. Tā Lucifers, “gaismas nesējs”, Dieva godības līdzdalībnieks, Viņa troņa sūtnis, pārkāpuma dēļ kļuva par sātanu, Dieva un visu svēto “pretinieku” un par to būtņu iznīcinātāju, kurus Debesis bija uzticējušas viņa vadībai un apsardzībai.
Ar nicināšanu atmezdams Dievam paklausīgo eņģeļu aizrādījumus un lūgumus, viņš tos nosauca par apkrāptiem vergiem. Kristum dāvātās priekšrocības tas izskaidroja kā netaisnu rīcību pret viņu un visiem Debesu pulkiem, paziņojot, ka ilgāk vairs nepakļausies šai viņa un citu Debesu būtņu apspiešanai. Viņš nekad vairs neatzīšot Kristus pārākumu, jo esot apņēmies pieprasīt sev pienākošos godu un uzņemties vadību pār visiem, kas viņam sekošot, un tiem, kas stāšoties viņa rindās, tas apsolīja jaunu un labāku pārvaldības veidu, tā lai visi varētu justies brīvi. Liels eņģeļu skaits izteica savu nodomu pieņemt viņu par savu vadoni. Apmāts no labvēlības, ar kādu tika uzņemti viņa pirmie soļi, Lucifers cerēja dabūt savā pusē visus eņģeļus, kļūt līdzīgs Dievam un iegūt sev visu Debesu pulku paklausību.
Bet Dievam uzticīgie eņģeļi turpināja aicināt viņu un viņa līdzjutējus pakļauties Dievam un norādīja uz neizbēgamajām sekām, ja viņi no tā atteiksies. Kas tos radījis, Tas var arī satriekt viņu spēku un ārkārtējā veidā sodīt šo pārdrošo sacelšanos. Neviens eņģelis nevar neko iegūt, pretojoties Dieva likumiem, kas ir tikpat svēti kā Viņš pats. Viņi brīdināja visus, lai tie neklausās Lucifera krāpjošajās domās un spiedoši aicināja viņu un tā sekotājus nekavējoši meklēt Dieva tuvumu un atzīt savu kļūdu Kunga gudrības un autoritātes apšaubīšanā.
Daudzi arī gribēja paklausīt šim padomam: nožēlot savu neapmierinātību un censties, lai Tēvs un Dēls tos savā labvēlībā atkal pieņem. Bet Lucifers jau bija sagatavojis citu viltus gājienu. Varenais dumpinieks tagad paskaidroja, ka viņu atbalstošie eņģeļi jau ir gājuši par tālu, lai grieztos atpakaļ; viņš pazīstot dievišķos likumus un zinot, ka Dievs tiem vairs nepiedos. Viņš paziņoja, ka visi, kas atkal pakļaušoties Debesu autoritātei, tikšot pazemoti goda un stāvokļa ziņā. Pats viņš esot apņēmies nekad vairs neatzīt Kristus autoritāti. Viņš teica, ka vienīgais tiem ejamais ceļš esot stingra nostāšanās par savu brīvību un labprātīgi nepiešķirto tiesību iegūšana ar varu.
Cik tālu tas attiecas uz pašu sātanu, tad viņš tiešām tagad bija aizgājis par tālu, lai atgrieztos, bet tā tas nebija ar tiem, kurus bija apžilbinājušas viņa viltības. Tiem labo eņģeļu padomi un lūgumi pavēra cerību durvis, un, ja viņi būtu ņēmuši vērā brīdinājumus, tad būtu izrāvušies no sātana cilpām. Bet virsroku ieguva lepnums, mīlestība uz savu vadoni un ilgas pēc neierobežotas brīvības, un dievišķās mīlestības un žēlastības lūgumi beidzot pilnīgi tika atmesti.
Dievs ļāva sātanam darboties, līdz neapmierinātības gars nobrieda par atklātu sacelšanos. Viņa plāniem vajadzēja attīstīties, lai visi redzētu, kāds ir tā patiesais raksturs un tieksmes. Lucifers kā svaidīts ķerubs tika augsti godāts. Debesu būtnes to ļoti mīlēja, un viņam bija spēcīgs iespaids. Dieva pārvaldības sistēma neaptvēra tikai Debesu iedzīvotājus, bet arī visas Viņa radītās pasaules, un Lucifers tagad tās bija nolēmis ieraut kopējā sacelšanās gaitā. Tā kā viņš spēja iedvesmot Debesu eņģeļus, tad varēja cerēt arī uz tālākiem panākumiem. Tas veikli un meistarīgi izklāstīja savu viedokli un mērķa sasniegšanai izlietoja viltu un izsmalcinātu krāpšanu. Šis pievilšanas spēks bija ļoti liels. Ietērpies melu mētelī, tas ieguva daudz priekšrocību. Visa viņa rīcība tinās noslēpumā, tā ka eņģeļiem bija grūti atklāt darba patieso raksturu. Līdz galam neattīstījušos viņa rīcību nevarēja nosaukt par ļaunu; neapmierinātība neizskatījās pēc sacelšanās. Pat Dievam uzticīgie eņģeļi nespēja pilnībā izprast tā raksturu vai saskatīt ieņemtās nostājas gala rezultātu.
No sākuma Lucifers savas kārdināšanas kārtoja tā, lai pats izskatītos tīrs un nevainīgs. Eņģeļus, kurus nespēja iegūt savā pusē, tas apvainoja vienaldzībā, ka tie neinteresējās par Debesu būtņu laimi. Dievam uzticīgos eņģeļus viņš apvainoja tieši tajā darbā, kuru pats darīja. Viņa gudrība izpaudās Dieva nodomu veiklā sarežģīšanā. Visas vienkāršās lietas tas ietina noslēpumā un, viltīgi sagrozot patiesību, centās apšaubīt visskaidrākos Jehovas norādījumus. Un viņa augstais stāvoklis, kas tik cieši bija saistīts ar dievišķo valdīšanas kārtību, viņa izskaidrojumiem piešķīra lielu spēku.
Dievs varēja izlietot tikai tādus līdzekļus, kas saskanēja ar patiesību un taisnību, bet sātans izlietoja to, ko Dievs neatzina — glaimus un viltības.[42] Viņš bija centies sagrozīt Dieva vārdus un nepareizi izskaidrot Viņa valdīšanas kārtību, pastāvot uz to, ka Dievs nerīkojas taisnīgi, uzspiežot eņģeļiem likumu ievērošanu, ka, prasot no saviem radījumiem pakļautību un paklausību, Viņš meklē vienīgi savu godu. Tāpēc radās nepieciešamība Debesu iemītniekiem un visām pasaulēm parādīt, ka Dieva valdība ir taisna un Viņa likumi pilnīgi. Sātans izlikās, ka tieši viņš meklē plašā Universa labklājību. Lai visi izprastu varmākas patieso raksturu un īstos nolūkus, viņam bija jādod laiks, kad tas sevi atklātu savos ļaunajos darbos.
Nesaskaņās, kas Debesīs radās viņa rīcības dēļ, tas apvainoja Dieva valdību. Viņš paskaidroja, ka viss ļaunums rodas no dievišķās pārvaldes iekārtas, un apgalvoja, ka gribot vienīgi uzlabot Jehovas valdīšanas likumus. Tāpēc Dievs viņam ļāva atklāt savu prasību raksturu un realizēt dzīvē iepriekš izteiktos grozījumus dievišķajos likumos, lai to notiesātu viņa paša darbi. Sātans jau no sākuma bija apliecinājis, ka nav nostājies pret Dievu, tāpēc to vajadzēja atmaskot visa Universa priekšā.