Kāds kontrasts starp Īzāka izturēšanos un mūsdienu jaunatni, pat to vidū, kas sevi sauc par kristiešiem! Jaunie ļaudis pārāk bieži domā, ka attiecībā uz izvēli mīlestībā nav ko prasīt padomu citiem, ka tā ir sfēra, kuru nekādā veidā nevajadzētu kontrolēt ne Dievam, ne viņu vecākiem. Jau ilgi, pirms tie sasnieguši pienācīgu vecumu, viņi sevi uzskata par spējīgiem izdarīt izvēli bez vecāku palīdzības, un pa lielākai daļai pietiek ar dažiem gadiem, lai pārliecinātos, ka ir maldījušies, bet bieži tad jau ir par vēlu, lai novērstu briesmīgās sekas. Tas pats pašsavaldīšanās un gudrības trūkums, kas diktēja sasteigto izvēli, ar gadiem ļaunumu padara vēl lielāku, līdz laulība kļūst par nospiedošu jūgu. Daudzi tādā veidā ir izpostījuši savu šīs dzīves laimi un arī cerību nākamai dzīvei.
Ja vien ir kāda lieta, kas rūpīgi jāpārdomā un kur jāmeklē vecāku un piedzīvojušu cilvēku padoms, tad tā ir laulība. Ja Bībeles norādījumi vispār ir vajadzīgi un ja kaut kur jālūdz pēc dievišķās vadības, tad tas jādara pirms spert kādu soli, kas cilvēkus saista uz visu mūžu.
Vecāki nedrīkst izlaist no acīm savu personīgo atbildību attiecībā uz bērnu nākotnes laimi. Īzāka godbijība [176] pret sava tēva lēmumu bija audzināšanas sekas, kur viņš mācījās cienīt paklausību. Prasot no bērniem cieņu pret vecāku autoritāti, Ābrahāma ikdienas dzīve tajā pašā laikā apliecināja, ka šī autoritāte nav nekāda savtīga un patvaļīga virskundzība, bet balstās uz mīlestību un domā par savu bērnu laimi un labklājību.
Tēviem un mātēm vajadzētu izjust pienākumu virzīt jauniešus uz tuvāku draudzību ar personām, kas tiem varētu būt piemēroti dzīvesdraugi. Viņiem jāapzinās šis pienākums ar savu personīgo piemēru un pamācībām Dieva žēlastības klātbūtnē jau no agras jaunības tā veidot savu bērnu raksturu, lai tie būtu tīri un cēli un lai tos pievilktu viss labais un patiesais. Līdzīgs pievelk līdzīgu, līdzīgs ciena līdzīgu. Lai dvēselē jau agri tiek iedēstīta mīlestība uz patiesību un šķīstumu, ka jaunieši meklētu tādu sabiedrību, kurai ir šādas rakstura īpašības!
Lai vecāki savā raksturā un ikdienas dzīvē cenšas parādīt mūsu Debesu Tēva labvēlību un mīlestību! Lai jūsu namu piepilda saules gaisma! Tā bērniem būs daudz vērtīgāka manta nekā īpašumi un nauda. Lai viņu sirdīs attīstās mīlestība uz ģimenes pavardu, ka tie savu bērnu dienu māju atceras kā miera un laimes vietu, kā nākamo aiz Debesīm! Visiem ģimenes locekļiem nav vienādas rakstura īpašības, tādēļ bieži radīsies izdevības vingrināties pacietībā un lēnprātībā, bet ar mīlestību un pašsavaldīšanos tie var būt savstarpēji saistīti visciešākā vienotībā.
Īsta mīlestība ir augsta un svēta, pavisam citāda rakstura, nekā tā, kas rodas impulsīvi un kura, smagāk pārbaudīta, tikpat pēkšņi mirst. Uzticīgi pildot savu pienākumu vecāku mājās, jaunieši sagatavosies savas ģimenes dibināšanai. Lai viņi vingrinās pašaizliedzībā, laipnībā, pieklājībā un kristīgā līdzjūtībā, tad mīlestība sirdīs neatdzisīs un, kas nāks no tādas saimes, tie pratīs rūpēties par otra cilvēka laimi, kuru būs izvēlējušies par savu dzīvesbiedru. Tāda laulība mīlestības beigu vietā būs tikai tās sākums.