[156] Atrazdamās līdzenumā, kas savas auglības un krāšņuma ziņā apzīmēts kā “Kunga dārzs”, Sodoma bija skaistākā no Jordānas ielejas pilsētām. (1. Moz. 13:10) Šeit ziedēja krāšņie tropu augi. Palmas, eļļas koki un vīna stādi šeit jutās kā mājās, un puķes visu gadu izplatīja savu brīnišķīgo smaržu. Tīrumus greznoja bagāti labības lauki, un apkārtējos pakalnus apklāja aitu un liellopu bari. Lepnās līdzenuma pilsētas bagātības vairoja māksla un tirdzniecība. Tās pilis rotāja Austrumu dārgumi, un tuksneša karavānas savas izmeklētās mantas nesa uz tirgus laukumiem. Ar nelielu izdomu un mazu piepūli te ikviens varēja apmierināt visas dzīves vajadzības un tāpēc šķita, ka visu gadu valda vieni vienīgi svētki.
Visapkārt valdošā pārpilnība noveda pie lepnības un augstprātības. Slinkums un bagātība nocietināja sirdis, kuras nekad nebija nomācis trūkums vai bēdas. Turība un laiskums vairoja izpriecu kāri, un ļaudis nodevās savas juteklības apmierināšanai. “Redzi,” saka pravietis, “tas bija tavas māsas Sodomas noziegums: lepnība, maizes pilnība un dzīve bez bēdām, tāda bija viņas un viņas meitu dzīve. Bet nabagam un trūkuma cietējam tā nesniedza palīdzīgu roku. Tās bija lepnas un darīja negantības Manā priekšā. To redzēdams, es tās nobīdīju pie malas.” (Ec. 16:49,50) Nav nekā cita, pēc kā cilvēki dzītos vairāk, kā bagātība un viegla dzīve, un tomēr tieši tas bija apgrēcības cēlonis, kas izsauca šo līdzenuma pilsētu iznīcināšanu. Viņu nelietīgā laiskā dzīve tos darīja par laupījumu ļauno spēku kārdinājumiem, un viņi izkropļoja Dieva līdzību, kļūdami vairāk sātaniski nekā dievišķi. Dīkdienība ir lielākais lāsts, kas vien cilvēkam var uznākt, jo tam pa pēdām seko netiklība un noziegumi. Tā vājina prātu, padara neskaidru saprašanu un pazemo dvēseli. Sātans no savas paslēptuves ir gatavs iznīcināt visus, kas nav uzmanīgi un kuru laiskums dod viņam iespēju tiem tuvoties ar dažādiem maskētiem priekšlikumiem. [157] Ļaunajam ienaidniekam nekad nav tik labi veicies kā tad, kad tas cilvēkiem tuvojas viņu brīvajā laikā.
Sodomā valdīja līksmība un uzdzīve, ēšana un dzeršana. Savaldītas netika pat visbezkaunīgākās un rupjākās kaislības. Ļaudis atklāti rīkojās pretēji Dieva norādījumiem un priecājās par vardarbību. Lai gan tos brīdināja Pirmsplūdu pasaules piemērs, kā tās bojāejā atklājās Dieva dusmas, tomēr ļaudis gāja tos pašus bezdievīgos un ļaunos ceļus.
Kad Lats pārcēlās uz Sodomu, vispārējā samaitātība vēl nebija tik liela un Dievs savā žēlastībā šajā netikumības tumsā ļāva iespīdēt dažiem gaismas stariem. Ābrahāmam atbrīvojot gūstekņus no ēlamiešiem, ļaužu uzmanība tika vērsta uz īsto ticību. Ābrahāms Sodomas iedzīvotājiem nebija svešs, un lai gan tie par viņa neredzamā Dieva pielūgšanu smējās, tomēr viņa uzvara pār lielo pārspēku un augstsirdīgā rīcība ar gūstekņiem un laupījumu izraisīja apbrīnu un godbijības jūtas. Visur tika slavēta viņa veiklība un drosme, un neviens nevarēja atvairīt apziņu, ka viņu par uzvarētāju darījusi kāda dievišķa vara. Viņa augstsirdīgie un pašaizliedzīgie ieskati, kas bija tik sveši Sodomas iedzīvotājiem, vēlreiz liecināja par tās reliģijas pārākumu, kuru viņš bija pagodinājis ar savu drosmi un uzticību.
Melhisedeks, viņu svētīdams, kā tā spēka un uzvaras avotu bija atzinis Jehovu: “Lai svētī Ābrahāmu Visaugstais, kam pieder debesis un zeme. Un slavēts lai ir Visaugstais Dievs, kas tavus ienaidniekus devis tavās rokās.” (1. Moz. 14:19,20) Kungs savā aizgādībā bija runājis uz šiem ļaudīm, bet arī pēdējie gaismas stari tika atmesti tāpat kā iepriekšējie. Un tagad tuvojās Sodomas beidzamā nakts. Atriebības mākoņi jau meta savu ēnu pār bojāejai nolemto pilsētu, bet cilvēki to neņēma vērā. Kamēr eņģeļi tuvojās ar nodomu visu iznīcināt, ļaudis turpināja sapņot par labklājību un izpriecām. Pēdējā diena tika aizvadīta kā visas pārējās, kuras bija nākušas un gājušas. Nesalīdzināmā skaistuma ainava rotājās rietošās saules staros. Vakara vēsums pilsētas iedzīvotājus bija izvilinājis ārā, un izpriecu meklētāji pastaigājās [158] baros, gatavi nodoties dotā brīža līksmībai.
Krēslā pilsētas vārtiem tuvojās divi svešinieki. Tie acīmredzot bija ceļotāji, kas šeit ieradās pārnakšņot. Neviens šajos pieticīgajos atnācējos nespēja saskatīt varenos Dieva sodības sūtņus, un tikpat maz šis jautrais, bezrūpīgais pūlis varēja iedomāties, ka ar savu izturēšanos pret dievišķajiem sūtņiem viņi sasniegs savu grēku augstāko pakāpi, kas notiesās lepno pilsētu. Bet tur bija viens vīrs, kas svešiniekiem parādīja laipnu uzmanību un tos ieaicināja savā mājoklī. Lats nepazina viņu īsto dabu, bet bija radis būt viesmīlīgs un pieklājīgs. Tas piederēja pie viņa reliģijas — mācība, kuru viņš bija guvis no Ābrahāma. Ja Lats nebūtu radinājies viesmīlībā, varbūt tiktu atstāts pazušanai kopā ar pārējiem Sodomas iedzīvotājiem. Daudzas ģimenes, aizslēgdamas savas durvis svešiniekiem, ir atstūmušas Dieva vēstnešus, kuri tām būtu nesuši svētības, cerību un mieru.
Katra rīcība mūsu dzīvē, lai cik maza tā arī nebūtu, atstāj iespaidu vai nu uz labu, vai ļaunu. Uzticība vai nevērība tajos pienākumos, kas liekas pavisam niecīgi, var atvērt durvis vai nu bagātākām svētībām, vai vislielākajām bēdām. Tieši mazās lietas ir tās, kas pārbauda raksturu. Ikdienišķās dzīves neuzkrītošie pašaizliedzības darbi, ja tos veicam labprātīgi un priecīgi, ir tieši tie, kurus Dievs uzlūko ar labvēlību. Mums nav jādzīvo sev, bet citiem. Tikai aizmirstot sevi un kopjot laipnu, izpalīdzīgu garu, mēs savu dzīvi varam darīt par svētību citiem. Maza uzmanība vai vienkārša pieklājības parādīšana lielā mērā spēj pavairot mūsu dzīves laimi, bet šo lietu neievērošana cilvēkiem atnes ne mazumu ciešanu.
Saprazdams, kādam ļaunumam svešie padoti Sodomā, Lats uzskatīja par savu pienākumu pasargāt tos jau pie ienākšanas, tādēļ viņš šos vīrus aicināja savā mājā. Ceļiniekiem tuvojoties, viņš sēdēja vārtos un, tos pamanījis, piecēlās no savas vietas, lai steigtos pretī; un, pieklājīgi palocījies, sacīja: “Dariet man patikšanu, mani kungi, un ņemiet sava kalpa namā naktsmājas (..).” (1. Moz. 19:1)
Sākumā viņi, šķiet, noraidīja Lata viesmīlību un teica: “Nē, mēs pārnakšņosim laukā uz ielas.” Šo vārdu nozīme bija divkārša — pārbaudīt Lata sirsnību un it kā ignorēt Sodomas iedzīvotāju raksturu, lai justos droši, paliekot pa nakti uz ielas. Viņu atbilde Latu darīja vēl noteiktāku neatstāt tos pūļa žēlastībai.[159] Viņš spieda tos paklausīt aicinājumam, kamēr tie beidzot piekāpās un devās līdzi namā.
Ievedot svešiniekus mājā pa sētas durvīm, Lats bija cerējis apslēpt savu nodomu no dīkdieņiem vārtos, bet viņu vilcināšanās un Lata neatlaidīgā lūgšanās pievērsa uzmanību, un tie vēl nebija devušies pie miera, kad ap māju jau sapulcējās nesavaldīgu ļaužu bars. Šajā milzīgajā pūlī bija jauni un veci, visi vienlīdz iedegušies visnegantākajās kaislībās. Svešie apjautājās par pilsētas raksturu, un Lats viņus brīdināja naktī no mājas nekur neiziet. Tūlīt arī atskanēja pūļa kliedzieni un smiekli, pieprasot, lai svešie tiek izvesti pie viņiem ārā.
Zinādams, ka tie viegli var ielauzties mājā, ja to centīsies panākt ar varu, Lats izgāja ārā, lai mēģinātu viņus atrunāt. “Brāļi, nedariet taču tādu grēku!” Lietodams vārdu “brāļi” attiecībā uz saviem kaimiņiem, viņš cerēja, ka tie paklausīs un nokaunēsies par saviem ļaunajiem nodomiem. Bet viņa vārdi tikai ielēja eļļu ugunī. Pūļa rēkšana kļuva līdzīga vētras kaukšanai. Viņi izsmēja Latu, ka tas gribot būt tiem par tiesnesi, un draudēja ar to apieties vēl sliktāk, nekā bija domājuši rīkoties ar viņa viesiem. Tie spiedās tam virsū un būtu saplosījuši gabalos, ja Dieva eņģeļi viņu neizglābtu. Debesu sūtņi “izstiepa savas rokas un ievilka Latu pie sevis namā, bet durvis tie aizslēdza”. Nākamie notikumi atklāja uzņemto viesu raksturu, jo “tie, kas atradās nama vārtos, tika sisti ar aklumu, sākot no mazākā līdz pat lielākajam, tā, ka tie nevarēja pat vārtus atrast.” Ja viņi tagad nebūtu divkārt akli sakarā ar nodošanos savam cietajam sirdsprātam, tad Dieva uzsūtītais aklums liktu tiem izbīties un atstāties no saviem ļaunajiem darbiem. Šī nakts neizcēlās ar lielākiem grēkiem kā daudzas iepriekšējās. Bet tik ilgi nicinātā žēlastība beidzot bija pārstājusi par viņiem lūgt. Sodomas iedzīvotāji bija izsmēluši dievišķās pacietības mēru, — pārkāpuši apslēpto robežu starp Dieva pacietību un dusmām. Sidima ielejā tagad bija gatava iedegties Viņa dusmu uguns.
Eņģeļi Latam atklāja savas sūtības būtību. “Mēs gribam izpostīt šo vietu, jo liela žēlošanās nākusi tā Kunga priekšā, un tas Kungs mūs ir sūtījis, lai to izpostītu.”(1. Moz. 19:13) [160] Svešinieki, kurus Lats bija mēģinājis aizstāvēt, tagad solījās aizsargāt viņu un izglābt arī ģimenes locekļus, kuri kopā ar viņu bēgs no bezdievīgās pilsētas. Pūlis bija noguris un izklīdis, un Lats izgāja ārā, lai brīdinātu savus bērnus. Viņš atkārtoja eņģeļa vārdus: “Celsimies, iesim prom no šīs vietas, jo tas Kungs šo pilsētu liks izpostīt.” Bet viņš tiem šķita kā tāds, kas jokojas. Tie tikai smējās, nosaucot visu par Lata māņticīgajām bailēm. Meitas pakļāvās savu vīru iespaidam. Tiem bija pietiekoši labi tur, kur pašreiz atradās, un nevarēja jau arī saskatīt nekādu briesmu pazīmes. Viss bija gluži tāpat kā agrāk. Viņiem bija lieli īpašumi un tie nevarēja pieļaut domu, ka skaistā Sodoma var tikt iznīcināta.
Nobēdājies, Lats atgriezās mājās un stāstīja par piedzīvoto neveiksmi. Tad eņģeļi viņam pavēlēja celties, ņemt savu sievu un divas meitas, kas vēl bija mājās, un atstāt pilsētu. Bet Lats vilcinājās. Kaut gan viņu ik dienas apbēdināja redzētie varas darbi, tas tomēr skaidri neizprata visu pazemojošo un neganto noziegumu raksturu, kas tika piekopti šajā netikumīgajā pilsētā. Viņš nespēja saskatīt lielo vajadzību pēc Dieva soda, kas apstādinātu grēku plūsmu. Turklāt daži viņa bērni bija pieķērušies Sodomai, un sieva liedzās bez tiem doties projām. Doma, ka tagad jāšķiras no tiem, kurus viņš uzskatīja par visdārgāko pasaulē, likās nepanesama. Grūti bija atstāt arī grezno māju un visu bagātību, ko tas ar savu darbu bija sagādājis, grūti bija doties ceļā kā tukšam klaidonim. No bēdām apstulbis, viņš vilcinājās, negribēdams nekur iet. Bez Dieva eņģeļiem tie visi būtu gājuši bojā Sodomas izpostīšanā. Debesu sūtņi satvēra viņa, viņa sievas un divu meitu rokas un izveda tos no pilsētas.