[171] Ābrahāms jau bija vecs vīrs un drīzumā gaidīja savu miršanas stundu, bet, lai pēcnācējiem nodrošinātu dotā apsolījuma piepildīšanos, viņam vēl kaut ko vajadzēja paveikt. Turpmāk pēc dievišķā norādījuma par Dieva likumu sargātāju un tēvu izredzētajai tautai vajadzēja kļūt Īzākam, bet viņš vēl nebija precējies. Kānaānas iedzīvotāji nodevās elku kalpībai, un Kungs bija aizliedzis laulības starp Viņa tautu un kānaāniešiem, jo labi zināja, ka tāda savienība novedīs pie atkrišanas. Sentēvs baidījās no samaitājošajiem iespaidiem, kas apņēma viņa dēlu. Ābrahāma ierastā uzticēšanās Dievam un padošanās Viņa gribai atspoguļojās arī Īzāka raksturā, kurš bija spēcīgi izteiktu jūtu cilvēks, bet pēc dabas maigs un padevīgs. Savienojot savu dzīvi ar kādu kānaānieti, kas nebītos Dievu, tam draudētu briesmas miera labā upurēt pamatlikumus. Pēc Ābrahāma domām, sievas izvēle dēlam bija ļoti svarīga lieta, tādēļ viņš ļoti rūpējās, lai Īzāks apprecētu tādu sievieti, kas viņu nenovērstu no Dieva.
Senos laikos laulības parasti kārtoja vecāki, un cilvēki, kas pielūdza Dievu, turējās pie šī ieraduma. Neviens nebija spiests precēt tādu, kuru nevarēja mīlēt, bet, lai izšķirtos, kam ziedot savas labākās jūtas, viņi vadījās no savu piedzīvojušo, dievbijīgo vecāku sprieduma. Pretēja rīcība tika uzskatīta par vecāku apkaunojumu un pat par noziegumu.
Uzticēdamies tēva gudrībai un mīlestībai, Īzāks šo lietu labprāt atstāja tēva ziņā, paļaudamies, ka izvēles jautājumu kārtos pats Dievs. Sentēva domas vērsās pie radiem Mezopotāmijā. Lai gan tie nebija brīvi no kalpošanas elkiem, tomēr viņi atzina un pielūdza arī patieso Dievu. Īzākam nevajadzēja atstāt Kānaānu, lai pats dotos pie viņiem, bet varēja būt, ka tur atrodas kāda, kas būtu ar mieru šķirties no savām mājām [172] un savienoties ar viņu pastāvīgā un šķīstā kalpošanā Dievam. Ābrahāms šo svarīgo lietu uzticēja “savam vecākajam kalpam”, kādam dievbijīgam un piedzīvojušam vīram ar veselīgu spriedumu, kurš tam jau ilgi un uzticīgi bija kalpojis. Viņš lika kalpam zvērēt Kunga priekšā, ka neņems Īzākam sievu no kānaānietēm, bet izraudzīsies jaunavu no Nahora ģimenes Mezopotāmijā. Viņš arī pavēlēja Īzāku uz turieni līdzi neņemt. Ja gadījumā neatrastos tāda jaunava, kas būtu ar mieru atstāt savus radus, tad sūtnis no zvēresta būtu brīvs. Sentēvs to šajā grūtajā un sarežģītajā pasākumā iedrošināja ar apsolījumu, ka pats Dievs sekmēs šī uzdevuma izpildīšanu. Viņš teica: “Dievs, Debesu Kungs, kas mani izvedis no mana tēva nama un no manas cilts novadiem, (..) sūtīs savu eņģeli tev pa priekšu (..).” (1. Moz. 24:7)
Sūtnis nekavējoties devās ceļā. Ņemdams līdzi desmit kamieļus savu pavadoņu pulkam un līgavai, kas atgrieztos kopā ar tiem, un sagādājis dāvanas izredzētajai sievai un tās draudzenēm, viņš veica garo ceļu uz Damasku un tālāk pretī bagātajiem līdzenumiem, kas izplešas lielās Austrumu upes krastos. Nonācis pie Hāranas, Nahora pilsētas, viņš apmetās ārpus tās mūriem pie akas, kur vakaros sievietes nāca smelt ūdeni. Tas bija rūpju pilns pārdomu brīdis. Viņa izvēlei varēja būt nopietnas sekas ne tikai sentēva ģimenē, bet arī nākamajās paaudzēs; un kā lai viņš izdara gudru izvēli starp ļaudīm, kas tam pilnīgi sveši? Atcerēdamies Ābrahāma vārdus, ka Dievs viņam līdzi sūtīs savu eņģeli, kalps sirsnīgi lūdza pēc noteiktas vadības. Sava kunga ģimenē viņš redzēja pastāvīgu laipnību un viesmīlību, tādēļ arī tagad lūdza, lai kāds laipnības darbs viņam norādītu to jaunavu, kuru Dievs ir izredzējis.
Tikko lūgšana bija izteikta, tā tūlīt tika uzklausīta. Starp sievietēm, kuras sapulcējās pie akas, bija kāda, kas ar savu laipnību saistīja ceļinieka uzmanību. Kad tā gāja prom no akas, svešinieks devās tai pretī un lūdza nedaudz ūdens, ko tā nesa krūzē uz saviem pleciem. Lūgums tika laipni ievērots, un viņa piedāvājās smelt ūdeni arī kamieļiem — tas bija darbs, ko pie sava tēva ganāmpulkiem mēdza veikt pat valdnieku meitas. Līdz ar to prasītā zīme bija saņemta. “Meita bija ļoti skaista izskata jaunava”, un viņas gatavība kalpot norādīja uz piemīlīgu sirdi un darbīgu, enerģisku raksturu. Tātad līdz šim ar viņu bija Dieva roka. Atalgojis laipnību ar bagātīgām dāvanām, sūtnis jautāja par viņas vecākiem un, uzzinājis, ka tā ir [173] Betuēla, Ābrahāma radinieka, meita, viņš “noliecās un nometās ceļos tā Kunga priekšā”.
Vīrs lūdza pēc mājvietas viņas tēva namā un pateicībā atklāja savas attiecības ar Ābrahāmu. Mājās pārnākusi, meitene izstāstīja notikušo, un Lābans, viņas brālis, tūdaļ aicināja ceļinieku un tā biedrus pieņemt viņu viesmīlību.
Eliēzers nevēlējās ēst, pirms nebija izstāstījis par savu uzdevumu, par lūgšanu pie akas un visus sekojošos notikumus. Tad viņš teica: “(..) ja jūs patiesi gribat mīlestību un uzticību parādīt manam kungam, pasakiet to man; un arī, ja ne, paziņojiet, lai es varētu doties pa labi vai pa kreisi.” (1. Moz. 24:49) Un atbilde skanēja: “No tā Kunga tas ir nācis, — mēs nevaram tev teikt ne labu, ne ļaunu. Lūk, Rebeka stāv tavā priekšā; ņem to un ej. Un viņa lai ir tava kunga dēla sieva, kā tas Kungs to ir gribējis.” (50., 51. p.)
Kad viņš bija saņēmis ģimenes piekrišanu, tika jautāts Rebekai, vai tā būtu ar mieru iet tik tālu no tēva mājām, lai kļūtu par sievu Ābrahāma dēlam. Pēc visa notikušā viņa ticēja, ka Kungs to Īzākam izredzējis, un teica: “Es iešu.” (58. p.)
Kalps, kas garā jau redzēja sava kunga prieku par sekmīgo uzdevuma izpildi, nepacietīgi vēlējās atgriezties mājās, un jau nākamajā rītā tie devās atpakaļceļā. Ābrahāms dzīvoja Bēršebā, un Īzāks, kas tuvajos laukos bija uzmanījis ganāmpulkus, tieši tajā laikā ieradās sava tēva teltī, lai gaidītu sūtņa pārnākšanu no Hāranas. Ap vakara laiku viņš bija “izgājis laukā Dievu pielūgt. Tas pacēla savas acis un ieraudzīja tanī brīdī kamieļus nākam. Un Rebeka pacēla savas acis un, ieraudzījusi Īzāku, nolaidās no kamieļa. Un viņa sacīja kalpam: “Kas ir šis vīrs, kas tur staigā pa lauku, kas nāk mums pretim?” Un kalps atbildēja: “Tas ir mans kungs.” Tad viņa paņēma savu plīvuru un apsedzās. Un kalps izstāstīja Īzākam visu, ko bija darījis. Un Īzāks veda Rebeku uz savas mātes telti, un viņš to ņēma, un tā kļuva viņa sieva, un viņš to mīlēja. Tā Īzāks atguva mieru pēc savas mātes nāves.” (1. Moz. 24:63-68)
Pārdomājot attiecības no Kaina dienām līdz savam laikam, Ābrahāms saprata, kādas sekas ir laulībām starp tiem, kas Dievu godā, un tiem, kas Viņu negodā. Viņam vienmēr kā brīdinājums palika paša laulību iznākums ar Hagaru, tāpat arī Ismaēla un Lata ģimeņu konflikti. Ābrahāma un Sāras ticības trūkums noveda pie Ismaēla dzimšanas, pie taisnā dzimuma sajaukšanās ar bezdievīgajiem. Tēva iespaidam uz dēlu pretī darbojās mātes elkudievīgo radinieku iespaids un Ismaēla gadījumā — arī viņa savienošanās ar svešu tautu sievietēm. Hagaras un vēlāko sievu greizsirdība, kuras tā izraudzīja Ismaēlam, ap viņa ģimeni radīja norobežojumu, ko Ābrahāms veltīgi pūlējās pārvarēt.
Ābrahāma iepriekšējās mācības nebija palikušas bez iespaida, bet, sievu ietekmēts, Ismaēls savā ģimenē pieļāva kalpošanu elkiem. Šķirts no tēva, lielās saimes ķildu un nesaskaņu sarūgtināts, kur trūka mīlestības un dievbijības, Ismaēls izvēlējās mežonīga klejotāja un tuksneša valdnieka dzīvi, — “viņa roka būs pret katru, un ikviena roka būs pret viņu”. (1. Moz. 16:12) Vēlākā dzīvē viņš ļaunos ceļus nožēloja un atgriezās pie tēva Dieva, bet uz pēcnācējiem atstātais rakstura iespaids palika. Spēcīgā tauta, ko veidoja viņa cilts līnija, bija nesavaldīgi pagānu ļaudis, kas pastāvīgi apgrūtināja un apbēdināja Īzāka pēcnācējus.
Lata sieva bija patmīlīga un neticīga. Viņa savu iespaidu izlietoja, lai ietekmētu vīru atšķirties no Ābrahāma. Bez viņas Lats nebūtu palicis Sodomā, kur pietrūka gudrā un dievbijīgā sentēva padoma. Bezdievīgās pilsētas un sievas iespaids to noteikti novestu pie atkrišanas no Dieva, ja tas agrāk no Ābrahāma nebūtu saņēmis uzticīgus norādījumus. Lata precības un dzīvesvietas izvēle Sodomā bija pirmie posmi ļauno notikumu virknē, kas pasauli iespaidoja daudzu paaudžu laikā.
Neviens, kas bīstas Dievu, nepaliks neapdraudēts savu dzīvi savienot ar tādu, kas Viņu negodā. “Ja divi kopā staigā, vai tad viņi nav savā starpā jau iepriekš sarunājušies?” (Amosa 3:3) Laulāto laime un labklājība ir atkarīga no abu pušu saskaņas, bet starp ticīgo un neticīgo pastāv dziļa atšķirība gaumes, tieksmju un uzskatu ziņā. Viņi kalpo diviem kungiem, starp kuriem nevar būt nekādas vienošanās. Cik skaidri un pareizi arī nebūtu viena principi, neticīgā biedra uzskati vienmēr tieksies to novērst no Dieva.
Kas stājies laulībā, būdams neatgriezts, tam pēc atgriešanās ir vēl lielāks pienākums palikt uzticīgam pret savu dzīvesdraugu, kaut arī reliģisko uzskatu ziņā tie viens no otra stipri atšķirtos; [175] tomēr Dieva prasības jāstāda augstāk par visu, augstāk par jebkādām laicīgām lietām, pat ja ar to rastos grūtības un vajāšanas. Ar mīlestības garu un pazemību tāda uzticība var atstāt savu iespaidu un mantot neticīgo pusi. Bet ticīgo laulības ar neticīgiem Bībelē ir aizliegtas. Dieva norādījums skan: “Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem.” (2. Kor. 6:14,17,18)
Dievs Īzāku bija ļoti pagodinājis, darīdams viņu par apsolījumu mantinieku, no kura pār pasauli jānāk svētībai; un tomēr, būdams jau četrdesmit gadus vecs, viņš padevās tēva lēmumam sūtīt dievbijīgo, piedzīvojušo kalpu, lai tas viņam izraudzītu sievu. Un kā sekas šai laulībai, pēc Svēto Rakstu ieteikuma, paveras jauka un skaista ģimenes aina: “Un Īzāks veda Rebeku uz savas mātes telti, un viņš to ņēma, un tā kļuva viņa sieva, un viņš to mīlēja.(..)” (1. Moz. 24:68)