Klusēdami viņi gāja viens otram blakus — tēvs un dēls. Sentēvs domāja par smago noslēpumu un nespēja runāt. Viņa prāts kavējās pie lepnās, mīlošās mātes un pie dienas, kad tam vienam būs jāatgriežas mājās. Viņš labi zināja, ka nazis, ja tas atņems dzīvību dēlam, caurdurs arī mātes sirdi.
Diena, visgarākā, kādu Ābrahāms jebkad bija piedzīvojis, tuvojās noslēgumam. Kamēr dēls un puiši gulēja, viņš nakti pavadīja lūgšanā, vēl arvien cerēdams, ka Debesu sūtnis nāks un teiks, ka viņa pārbaudījums ir galā un jauneklis neskarts var atgriezties pie savas mātes. Bet tēva izmocītā dvēsele nesaņēma nekādu atvieglojumu. Vēl viena cita gara diena, vēl cita pazemošanās un lūgšanu nakts, kur ausīs pastāvīgi skanēja pavēle, ka viņam jāpaliek bez bērna. Sātans bija tuvu, lai iečukstētu šaubas un neticību, bet Ābrahāms pretojās viņa skubinājumiem. Kad tie jau bija iesākuši trešās dienas ceļojumu, Ābrahāms ziemeļu pusē ieraudzīja apsolīto zīmi — kādu godības mākoni, kas apklāja Morijas kalnu, un tas saprata, ka balss, kas ar viņu runājusi, bija no Debesīm.
Pat tagad viņš nekurnēja pret Kungu, bet iedrošināja sevi, pārdomājot par Dieva laipnības un uzticības pierādījumiem. Šis dēls viņam tika dots negaidot, un vai Tam, kas bija devis tādu dārgu dāvanu, nebija tiesību atkal atprasīt to, kas Viņam pieder? Viņš ticībā atkārtoja apsolījumu: “(..) no Īzāka tiks dēvēti tavi pēcnācēji,” (1. Moz. 21:12) — dzimums, tik neskaitāms kā smiltis jūrmalā. Īzāks bija brīnumbērns, un vai tā Vara, kas tam bija devusi dzīvību, to nevarēja piešķirt atkal no jauna? [152] Raudzīdamies pāri redzamajam, viņš pieķērās brīnišķai domai, ka “Dievs arī no miroņiem to spēj uzmodināt”. (Ebr. 11:19, pēc Glika tulk.)
Vienīgi Dievs pilnībā varēja izprast, cik daudz upurēja tēvs, atdodot nāvē savu dēlu. Ābrahāms vēlējās, lai neviens, izņemot Dievu, neredzētu atvadīšanās skatu, tādēļ viņš saviem kalpiem pavēlēja palikt uz vietas un teica: “(..) es ar zēnu gribu iet turpu, un mēs gribam pielūgt, bet pēc tam atkal atgriezīsimies pie jums.” (1. Moz. 22:5-8) Malka tika uzlikta Īzākam, nozīmētajam upurim; tēvs paņēma nazi un uguni, un viņi abi kopā kāpa kalna virsotnē, bet jauneklis pie sevis klusībā brīnījās, kur tik tālu no ganāmpulkiem varēs atrast upurim nepieciešamo dzīvnieku. Beidzot viņš jautāja: “Mans tēvs!” (..) “Redzi, še ir uguns un malka, bet kur tad ir upurējamais jērs?” Ak, kas tas bija par pārbaudījumu! Cik skaudri Ābrahāma sirdi skāra mīļie vārdi: “Mans tēvs!” Vēl nē, vēl viņš to nevarēja atklāt. — “Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls.”
Norādītajā vietā viņi uzcēla altāri un uzlika tur malku. Un tad ar drebošu balsi Ābrahāms atklāja dēlam dievišķo vēsti. Uzzinot savu likteni, Īzāku pārņēma briesmīgas bailes un neizpratne, bet viņš nepretojās. Īzāks tik tiešām varēja izbēgt savam liktenim, ja viņš to būtu gribējis. No bēdām sagrauztais vecais vīrs, šo triju briesmīgo dienu cīņās pārguris, nespētu stāties pretī spēcīgajam jauneklim. Bet Īzāks jau no bērnības bija radināts labprātīgi paklausīt un uzticēties, un, kad viņam paskaidroja Dieva nodomu, tas bija ar mieru padoties. Viņš dalījās Ābrahāma ticībā un saprata, ka tiek pagodināts, nododot savu dzīvību Dievam par upuri. Viņš vēl maigi mēģināja mierināt savu tēvu bēdās un stiprināja viņa nespēcīgās rokas, kas to saistīja uz altāra.
Tad tika teikti pēdējie mīlestību apliecinošie vārdi, izlietas pēdējās asaras un tie pēdējo reizi apkampās. Tēvs pacēla nazi, lai nogalinātu savu dēlu, kad pēkšņi viņa roka tika aizturēta. Kāds eņģelis no debesīm sentēvam sauca: “Ābrahām, Ābrahām!” Viņš ātri atbildēja: “Te es esmu.” Un atkal tas dzirdēja balsi: “Neizstiep savu roku pret savu dēlu un nedari tam it nekā, jo tagad Es zinu, ka tu bīsties Dievu un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labā.” (1. Moz. 22:11-18)
[153] “Un Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja tur aunu aiz sevis, kas ar saviem ragiem bija saķēries krūmājos.” Viņš ātri sagatavoja jauno upuri un pienesa to dēla vietā. Savā priekā un pateicībā Ābrahāms svētajai vietai deva jaunu vārdu: “Dievs izredz.”
Uz Morijas kalna Kungs atkal atjaunoja savu derību ar svinīgu zvērestu, solīdams svētīt Ābrahāmu un viņa dzimumu cauri visām nākamajām paaudzēm. “Es esmu pie sevis zvērējis, saka tas Kungs, ka tāpēc, ka tu šo esi darījis un neesi taupījis savu vienīgo dēlu, Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes, kā smiltis, kas jūras krastmalā. Un tavi pēcnācēji iekaros tavu ienaidnieku vārtus. Un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas, tāpēc ka tu esi paklausīgs Manam vārdam.” (1. Moz. 22:16-18)
Ābrahāma lielais ticības darbs stāv kā kāds gaismas stabs, mirdzot pār Dieva kalpu ceļu visās vēlākajās paaudzēs. Viņš nemēģināja sevi aizbildināt un neizvairījās darīt Dieva prātu. Triju dienu ceļojumā Ābrahāmam bija pietiekoši laika visu pārlikt un arī apšaubīt Dieva gribu, ja vien tam būtu tieksmes šaubīties. Viņš varēja domāt, ka to uzskatīs par slepkavu, par otru Kainu, ja viņš nonāvēs savu dēlu. Viņa pamācības tiks atmestas un nicinātas un līdz ar to iznīcināta iespēja darīt labu citiem cilvēkiem. Viņš varēja aizbildināties, ka vecums to atbrīvo no paklausības, bet sentēvs nemeklēja patvērumu nekādos aizbildinājumos. Ābrahāms savās izjūtās un mīlestībā bija mums līdzīgs cilvēks, bet viņš nejautāja, kā var piepildīties apsolījums, ja Īzāku tagad nonāvēs. Viņš neapstājās, lai prasītu padomu savai sāpošajai sirdij, jo zināja, ka Dievs ir patiess un taisns visās savās prasībās, un tāpēc burtiski paklausīja pavēlei.
“Ābrahāms Dievam ir ticējis, un tas viņam pielīdzināts par taisnību un viņš ir nosaukts par Dieva draugu.” (Jēk. 2:23) Un Pāvils saka: “Kuri ir no ticības, tie ir Ābrahāma bērni.” (Gal. 3:7) Ābrahāma ticība atklājas darbos. “Vai mūsu tēvs Ābrahāms nav taisnots no darbiem, savu dēlu Īzāku par upuri atnesdams uz altāra? Tad tu redzi, ka ticība ar savu spēku ir bijusi pie viņa darbiem, un ticība ir tapusi pilnīga caur darbiem.” (Jēk. 2:21,22, pēc Glika tulk.)
Daudzi nesaprot ticības un darbu savstarpējās attiecības. Viņi saka: “Tikai ticiet Kristum, un jūs varat būt droši. Jums nekas nav jādara attiecībā uz baušļu ievērošanu.” Bet īsta ticība atklājas paklausībā. [154] Neticīgajiem jūdiem Kristus teica: “Ja jūs būtu Ābrahāma bērni, jūs darītu Ābrahāma darbus.” (Jāņa 8:39) Un attiecībā uz visu ticīgo tēvu Kungs paskaidro: “Ābrahāms Manai balsij ir klausījis un turējis Manas pavēles, Manus iestādījumus, likumus un baušļus.” (1. Moz. 26:5, pēc Glika tulk.) Apustulis Jēkabs saka: “Ticība bez darbiem ir nedzīva.” (Jēk. 2:17) Un Jānis, kas tik daudz runā par mīlestību, apliecina: “Jo šī ir Dieva mīlestība, ka turam Viņa baušļus, un Viņa baušļi nav grūti.” (1. Jāņa 5:3)
Ar priekšzīmi un apsolījumu “Dievs Ābrahāmam vispirms pasludināja Evaņģēliju”. (Gal. 3:8) Tā sentēva ticība tika pievērsta gaidāmajam Pestītājam. Kristus jūdiem teica: “Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to.” (Jāņa 8:56) Īzāka vietā upurētais auns attēloja Dieva Dēlu, kam bija jāmirst mūsu vietā. Kad cilvēks par Dieva likumu pārkāpšanu bija notiesāts uz nāvi, Tēvs, skatoties uz savu Dēlu, grēciniekam teica: “Dzīvo, Es esmu atradis tev izpirkšanas maksu.”
Lai pārbaudītu Ābrahāma ticību un uz visiem laikiem tā dvēselē iekaltu Evaņģēlija patiesību, Dievs viņam pavēlēja nonāvēt savu dēlu. Sirdssāpes, kuras tas izcieta tumšo dienu briesmīgajos pārdzīvojumos, tika pieļautas, lai viņš no sava personīgā piedzīvojuma kaut mazliet varētu nojaust tā upura lielumu, ko cilvēka atpestīšanai ir devis mūžīgais Dievs. Neviens cits pārbaudījums Ābrahāmam nebūtu sagādājis tādas dvēseles mokas, kā dēla upurēšana. Dievs nodeva savu Dēlu kauna un moku pilnai nāvei. Eņģeļi, kuri redzēja Dieva Dēla pazemojumu un dvēseles bailes, šoreiz nedrīkstēja iejaukties, kā tas bija gadījumā ar Īzāku. Tur neviena balss nesauca: “Ir diezgan!” Lai glābtu kritušo cilvēci, Godības Ķēniņš atdeva savu dzīvību. Vai būtu iespējams sniegt vēl spēcīgāku pierādījumu par Dieva bezgalīgo līdzjūtību un mīlestību? “Viņš jau savu paša Dēlu nav saudzējis, bet to par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad viņš līdz ar to mums nedāvinās visas lietas?” (Rom. 8:32)
No Ābrahāma prasītais upuris nenāca par labu tikai viņam vien, un ne tikai par labu nākamām paaudzēm, bet tā bija mācība arī Debesu un citu pasauļu bezgrēcīgajām saprātīgajām būtnēm. Cīņas lauks starp Kristu un sātanu, — vieta, kur norisinās atpestīšanas plāns, ir mācību grāmata visam Universam. [155] Tā kā Ābrahāms savā laikā bija parādījis zināmu ticības trūkumu Dieva apsolījumiem, sātans viņu apsūdzēja Dieva un eņģeļu priekšā, ka tas nav pildījis derības saistības un tāpēc nav cienīgs saņemt derībā paredzētās svētības. Dievs vēlējās pārbaudīt sava kalpa uzticību visu Debesu iemītnieku priekšā, lai parādītu, ka Viņš nevar pieņemt neko mazāku par pilnīgu paklausību un arī, lai vēl vairāk atklātu atpestīšanas plānu.
Debesu būtnes bija liecinieki Ābrahāma ticības un Īzāka padevības pārbaudījumam. Tas bija nesalīdzināmi grūtāks par to, ko kādreiz pieļāva Ādamam. Paklausība aizliegumam mūsu pirmajiem vecākiem nesagādāja nekādas ciešanas, bet Ābrahāmam dotā pavēle prasīja vissmagāko upuri. Visas Debesis ar pārsteigumu un izbrīnu vēroja Ābrahāma nešaubīgo padevību, un visi līdzi priecājās par viņa uzticību. Sātana apsūdzība izrādījās nepamatota. Dievs savam kalpam paskaidroja: “Es zinu, ka tu bīsties Dievu (neskatoties uz sātana apsūdzību) un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labā.” Dieva derība, kura ar zvērestu Ābrahāmam tika apstiprināta citu pasauļu saprātīgo būtņu priekšā, liecināja, ka paklausība tiks atalgota.
Pat eņģeļiem bija grūti aptvert atpestīšanas noslēpumu, — saprast, ka Debesu Pavēlniekam, Dieva Dēlam, jāmirst grēcīgo cilvēku vietā. Ar norādījumu Ābrahāmam upurēt savu dēlu tika pamodināta visu Debesu būtņu interese. Tie ar vislielāko uzmanību sekoja šīs pavēles izpildīšanas katram solim. Kad uz Īzāka jautājumu: “Kur ir dedzināmā upura jērs?” Ābrahāms atbildēja: “Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls”, un, kad tēva roka tika atturēta, tam gatavojoties nonāvēt savu dēlu, un auns, ko Dievs bija izredzējis, tika nokauts Īzāka vietā, — tad pār atpestīšanas noslēpumu izlējās lielāka gaisma un pat eņģeļi skaidrāk izprata brīnišķo aizgādību, kuru Dievs bija paredzējis cilvēku glābšanai. (1.Pēt. 1:12)