[132] Ābrāms atgriezās Kānaānā ar lielu bagātību, ar lopiem, sudrabu un zeltu. Lats vēl arvien bija ar viņu. (1. Moz. 13:1-9) Tie vēlreiz devās uz Bēteli un apmetās teltīs pie altāra, kuru kādreiz bija cēluši. Abi drīz vien ievēroja, ka bagātības vairošanās sev līdzi nes pieaugošas grūtības. Trūkumā un pārbaudījumos tie vienprātībā bija turējušies kopā, bet pašreizējā labklājība draudēja ar šķelšanos. Abu namu lopiem nepietika ganību, un pastāvīgās ķildas starp ganiem vajadzēja nokārtot viņu kungiem. Bija skaidrs, ka tiem jāšķiras. Ābrāms bija gados vecāks par Latu un ieņēma pārāku stāvokli gan kā radinieks, gan arī turības ziņā, tomēr viņš pirmais nāca ar priekšlikumu, kā saglabāt mieru. Lai gan Dievs tam bija nodevis visu zemi, viņš tomēr pieklājīgi atteicās no šīm tiesībām.
“Lai nebūtu strīds mūsu starpā un manu un tavu ganu starpā, jo mēs esam rada. Vai nav visa zeme tavā priekšā? Labāk šķiries no manis; ja tu gribi iet pa kreisi, es iešu pa labi; bet ja tu gribi iet pa labi, es iešu pa kreisi..” (1. Moz. 13:8,9)
Šeit atklājās Ābrāma cēlais, pašaizliedzīgais raksturs. Cik daudzi līdzīgos apstākļos katrā ziņā turētos pie savām tiesībām un priekšrocībām! Ak, cik daudzas ģimenes ir izjukušas tieši šī iemesla dēļ! Cik daudzas draudzes tāpēc sadalījušās, padarot patiesību par sakāmvārdu un izsmieklu starp bezdievīgajiem! “Lai nebūtu strīds mūsu starpā,” teica Ābrāms, “jo mēs esam rada”, ne tikai miesīgi, bet arī kā patiesā Dieva pielūdzēji. Dieva bērni visā pasaulē ir viena ģimene, un viņu vidū vajadzētu valdīt tam pašam mīlestības un samierināšanās garam. “Brāļu mīlestība jūsu starpā lai ir sirsnīga. Centieties cits citu pārspēt savstarpējā cieņā.”(Rom. 12:10) [133] Tāda ir mūsu Pestītāja mācība. Ja mēs koptu bezpartejisku laipnības garu un vienmēr būtu gatavi citiem darīt to, ko vēlamies, lai mums darītu, tad pazustu puse visu dzīves nelaimju. Sevis izcelšanas gars ir sātana gars. Bet sirdī, kurā mājo Kristus, būs tāda mīlestība, kas nemeklēs savu labumu. Tāds cilvēks ņems vērā dievišķo norādījumu: “Neraudzīsimies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām.” (Filip. 2:4)
Lai gan Lats savu bagātību bija ieguvis kā Ābrāma sabiedrotais, viņš tomēr pret savu labdari neizjuta nekādu pateicību. Pieklājība prasīja, lai viņš izvēli atstātu Ābrāmam, bet tas pašmīlīgi centās pats satvert izšķiršanās priekšrocības.
“Tad Lats pacēla savas acis un ieraudzīja savā priekšā visu Jordānas apgabalu, ka tas bija bagāts ar ūdeni, (..) kā Kunga dārzs līdz pat Coārai, līdzīgs Ēģiptei.” (1. Moz. 13:10) Visauglīgākais apgabals Palestīnā bija Jordānas ieleja, kas aplūkotājam atgādināja zaudēto Paradīzi un skaistumā un auglībā līdzinājās Nīlas apūdeņotajiem līdzenumiem, kurus viņi nesen bija atstājuši. Tur bija arī ievērojamas un bagātas pilsētas, kuras ar saviem ļaužu pārpilnajiem tirgiem solīja izdevīgas iespējas preču apmaiņai. Pasaulīgās peļņas izredzes Latu padarīja aklu, ka viņš nespēja saskatīt ar šo vietu saistītos garīgos un tikumiskos ļaunumus. Līdzenuma iedzīvotāji “bija ļauni un ļoti grēkoja pret Kungu”, bet par to viņš neko nezināja vai, ja arī zināja, tad nepievērsa tam īpašu uzmanību. “Un Lats izraudzīja sev visu Jordānas apgabalu (..) un izplēta savas teltis līdz Sodomai.” Cik maz viņš izprata šīs savtīgās izvēles briesmīgās sekas!
Pēc šķiršanās no Lata Ābrāms vēlreiz saņēma Kunga apsolījumu, ka viņš iemantos visu šo zemi. Drīz vien tas devās uz Hebronu, kur uzcēla teltis zem Mamres ozoliem un blakus iekārtoja altāri Kungam. Šīs augstienes svaigajā gaisā, starp olīvu birzīm un vīna kalniem, viļņojošiem labības laukiem un plašajām ganībām pakalnu vidū, viņš dzīvoja pavisam apmierināts ar savu vienkāršo patriarhālo dzīvi, atstājot Latam Sodomas ielejas bīstamo greznību.
Apkārtējās tautas Ābrāmu godāja kā varenu kungu, gudru un krietnu vadoni. Viņš ar savu iespaidu nenorobežojās no kaimiņiem. Uzkrītošā pretstatā elku pielūdzējiem, viņa dzīve un raksturs atstāja neizdzēšamu iespaidu patiesās ticības labā. [134] Viņa paļāvība uz Dievu bija nesatricināma, pie kam viņa laipnība un devība citos pamodināja draudzīgas jūtas un nemākslotais cēlums lika to cienīt un godāt.
Savu reliģiju viņš neuzskatīja par kādu dārgu mantu, kas skaudīgi jāsargā no citiem un par kuru var priecāties tikai tās īpašnieks. Patiesa ticība tā nekad neizpaužas, jo tāda izpratne ir pret Evaņģēlija principiem. Kamēr sirdī mājo Kristus, Viņa klātbūtnes gaismu nav iespējams apslēpt, un šī gaisma nevar arī samazināties. Tieši pretēji, tā kļūst gaišāka un gaišāka, jo Taisnības saules spožie stari arvien vairāk izkliedē dvēseli apņemošo patmīlības un grēka miglu.
Dieva bērni ir Viņa pārstāvji uz šīs zemes, un Viņš grib, lai tie būtu kā gaisma šīs pasaules tikumiskajā tumsā. Izkaisīti pa visu pasauli, pilsētās un ciemos tie ir Dieva liecinieki, līdzeklis, ar kura palīdzību Viņš neticīgajai pasaulei vēlas darīt zināmu savu prātu, rādot dievišķās žēlastības brīnumdarbus. Kungs ir paredzējis, ka visi lielās pestīšanas saņēmēji strādās Viņa labā. Kristiešu dievbijība ir tas paraugs, pēc kura pasaules cilvēki spriež par Evaņģēliju. Pacietīgi panesti pārbaudījumi, lēnprātība, žēlsirdība un diendienā piekopta mīlestība ir gaisma, kas no viņu raksturiem spīd pasaulē, norādot uz starpību starp tiem un savtīgas miesīgās sirds tumsu.
Bagāts ticībā, liels savā augstsirdībā, nesatricināms paklausībā un pazemīgs visā svētceļnieka dzīvē, Ābrāms bija arī gudrs vadonis un drosmīgs un veikls karavīrs. Lai gan viņš bija pazīstams kā jaunas reliģijas sludinātājs, tomēr trīs kaimiņi, brāļi, amoriešu līdzenumu valdnieki, kur Ābrāms dzīvoja, apliecināja viņam savu draudzību, lielākas drošības dēļ uzaicinot kopīgi apvienoties derībā, jo zeme bija pilna varas darbu un apspiešanas. Drīz vien šī savienība Ābrāmam nesa zināmu labumu.
Kedarlaomers, Ēlamas ķēniņš, pirms četrdesmit gadiem bija ielauzies Kānaānas zemē un spieda viņus maksāt nodokļus. Tagad daudzi valdnieki pret to sacēlās, un Ēlamas ķēniņš ar četriem sabiedrotajiem devās ceļā, lai viņus atkal piespiestu paklausīt. Pieci Kānaānas ķēniņi apvienoja savus spēkus un virzījās uz Sidimas ieleju pretī uzbrucējiem, bet tika pilnīgi sakauti. Liela karaspēka daļa bija pilnīgi iznīcināta, un izbēgušie meklēja patvērumu kalnos. Uzvarētāji postīja līdzenuma pilsētas un aizgāja no turienes ar bagātīgu laupījumu [135] un daudziem gūstekņiem, starp kuriem atradās arī Lats ar savu ģimeni.
Mierīgi dzīvodams Mamres ozolu birzīs, Ābrāmas par kaujas iznākumu un nelaimi, kas bija skārusi viņa brāļa dēlu, uzzināja no bēgļiem. Par Lata nepateicību viņš nebija saglabājis nekādas nelaipnas domas. Sentēvā tagad pamodās vissirsnīgākā līdzjūtība, un viņš nolēma Latu glābt. Vispirms meklēdams padomu no Dieva, Ābrāms sāka gatavoties karam. No savas nometnes viņš sapulcināja trīssimt astoņpadsmit apbruņotus vīrus, ļaudis, kas viņam kalpoja, bija mācījušies bīties Dievu un prata lietot arī ieročus. Viņa sabiedrotie, Mamre, Eškols un Aners, pievienojās ar saviem pulkiem, un visi kopīgi devās pakaļ iebrucējiem. Ēlamieši un viņu sabiedrotie bija ierīkojuši nometni Danā, pie Kānaānas ziemeļu robežas. Līksmodamies par uzvaru un nebaidīdamies no izklīdinātā ienaidnieka uzbrukuma, tie bija nodevušies uzdzīvei. Sentēvs savus spēkus sadalīja tā, lai tuvošanās notiktu no dažādām pusēm, un nometnei viņi uzbruka naktī. Šis tik spēcīgais un negaidītais trieciens noveda pie ātras uzvaras. Ēlamas ķēniņš tika nogalināts un baiļu pārņemtais karaspēks pilnīgi sakauts. Tika atgūts Lats ar ģimeni un citiem gūstekņiem, kā arī visa viņu manta, un uzvarētāju rokās vēl krita bagāts laupījums. Par panākumiem Ābrāms pateicās Dievam. Jehovas pielūdzējs ne tikai ļoti palīdzēja savai zemei, bet arī parādīja sevi kā drošsirdīgu vīru. Kļuva redzams, ka taisnīga rīcība nav savienojama ar gļēvulību, ka Ābrāmam viņa ticība devusi drosmi nostāties pret vardarbību un aizstāvēt apspiestos. Viņa varoņdarbs uz apkārtējām ciltīm atstāja ļoti lielu iespaidu. Mājās atgriežoties, tiem pretī iznāca Sodomas ķēniņš ar saviem pavadoņiem, lai godātu uzvarētāju. Viņš lūdza Ābrāmu paturēt mantu un atdot vienīgi gūstekņus. Pēc kara likumiem viss laupījums piederēja uzvarētājam. Bet Ābrāms šo karagājienu nebija uzsācis iedzīvošanās nolūkā un tādēļ atteicās no jebkādas peļņas uz nelaimīgo rēķina, tikai prasīja, lai viņa sabiedrotie saņemtu tiem pienākošos daļu.
Maz ir to, kas pārbaudīti, līdzīgos apstākļos rīkotos tikpat godīgi kā Ābrāms. Maz būtu to, kas noturētos pretī kārdinājumam iegūt tādu lielu laupījumu. Viņa piemērs ir kā [136] pārmetums patmīlīgam, mantkārīgam garam. Ābrāms ievēroja cilvēcības un taisnības prasības. Viņa izturēšanās ir praktisks piemērs bībliskajiem principiem: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” (3. Moz. 19:18) “Es paceļu savu roku uz to Kungu, Visaugstāko Dievu, kam pieder debesis un zeme; nevienu pavedienu, nevienu kurpju siksnu es neaiztikšu, nedz ko no tā, kas tev pieder, lai tu neteiktu: Es esmu Ābrāmu darījis bagātu.” (1. Moz. 14:23) Viņš negribēja dot nekādu iemeslu domām, ka laupījuma dēļ būtu devies karā vai arī, ka viņa labklājība ir atkarīga no citu cilvēku dāvanām. Dievs bija apsolījis Ābrāmu svētīt, tādēļ pateicība pienācās vienīgi Viņam.
Sentēvu — uzvarētāju apsveikt nāca arī Melhisedeks, Salemas ķēniņš, kurš Ābrāma pulka atspirdzināšanai iznesa maizi un vīnu. Kā “Dieva Visaugstākā Priesteris” viņš Ābrāmam izteica savas svētības un pateicās Kungam, kas ar sava kalpa palīdzību īstenojis tādu lielu glābšanu. “Un Ābrāms deva tam desmito tiesu no visa, kas tam piederēja.”
Ābrāms priecīgi atgriezās pie savām teltīm un ganāmpulkiem, bet viņa apziņu sāka nomākt tumšas domas. Līdz šim viņš bija dzīvojis kā miera vīrs un, cik vien iespējams, izvairījies no naida un strīda. Ar šausmām tas tagad atcerējās asiņainās, karā redzētās ainas. Bet tautas, kuru karaspēku viņš bija sakāvis, atjaunos uzbrukumus Kānaānai, un tad viņš kļūs par sevišķu atriebības objektu. Tādā veidā iejaukts tautu savstarpējās nesaskaņās, viņš zaudēja savu mierīgo dzīves ritmu. Turklāt viņam vēl nebija tiesību uz Kānaānu un nebija arī cerības uz kādu mantinieku, pie kura piepildītos dotais apsolījums.