[145] Ābrahāms nejautādams pieņēma apsolījumu, ka viņam būs dēls, bet negaidīja, kamēr Dievs piepildīs savus vārdus Viņa paša paredzētajā laikā un veidā. Lai pārbaudītu sentēva ticību, šī apsolījuma piepildīšanās kādu laiku kavējās, un tas pārbaudi neizturēja. Domādama, ka viņas gados tai vairs nevar būt bērni, Sāra ieteica Ābrahāmam vēlamā sasniegšanai ņemt par otru sievu kādu no viņas kalponēm. Daudzsievība bija tā izplatījusies, ka netika uzskatīta par grēku, bet ar to tomēr pārkāpa Dieva likumu un uz visiem laikiem izpostīja ģimenes svētumu un mieru. Ābrahāma precības ar Hagaru atnesa nelaimi ne tikai viņa ģimenei, bet arī nākamajām paaudzēm.
Glaimota par savu jauno stāvokli kā Ābrahāma sieva un cerēdama, ka viņa būs māte lielai tautai, kas nāks no viņa, Hagara kļuva lepna un iedomīga, sākot nicināt savu kundzi. Savstarpējā greizsirdība izjauca kādreiz tik laimīgās mājas mieru. Spiests klausīties uz abu sievu sūdzībām, Ābrahāms velti pūlējās atjaunot zaudēto saskaņu. Lai gan viņš ņēma Hagaru par sievu tikai paklausīdams Sāras neatlaidīgajam lūgumam, taču tagad tā pārmeta, it kā vainīgs būtu bijis viņš. Tā vēlējās aizdzīt savu sāncensi, bet Ābrahāms to negribēja pieļaut, jo Hagārai vajadzēja kļūt par māti viņa bērnam — apsolītajam dēlam, ko viņš ar ilgošanos gaidīja. Neskatoties uz to, viņa vēl arvien bija Sāras kalpone un arī turpmāk palika tās rīcībā. Hagāras augstprātīgais gars nevarēja panest skarbo izturēšanos, kuru pati bija izsaukusi ar savu aizvainojošo rīcību. “Redzi, tava kalpone šeit ir tavās rokās, dari viņai, kas tavām acīm labpatīk.” “Tad Sāra viņu pazemoja. Bet viņa aizbēga prom no tās.” (1. Moz. 16: 6-13)
Viņa devās uz tuksnesi un, kad tā viena un draugu atstāta atpūtās pie kāda avota, tur cilvēka izskatā parādījās Kunga eņģelis. Uzrunādams to kā “Hagaru, Sāras kalponi” [146], lai atgādinātu viņas stāvokli un pienākumu, tas pavēlēja: “Atgriezies pie savas valdnieces un pazemojies zem tās rokas.” Tomēr rājiens bija savienots ar priecīgu apsolījumu: “Es vairodams vairošu tavus pēcnācējus, un tu viņus vairuma dēļ nesaskaitīsi (..), jo tas Kungs tevi ir uzklausījis tavās bēdās.” Lai atcerētos mūžīgā Dieva žēlastību, tai savu bērnu vajadzēja nosaukt par Ismaēlu — “Dievs dzird”.
Kad Ābrahāms bija gandrīz simt gadus vecs, viņam atkārtoti tika apsolīts dēls ar apgalvojumu, ka nākamais mantinieks būs no Sāras. Bet Ābrahāms vēl arvien šo apsolījumu nesaprata. Viņa domas tūlīt vērsās uz Ismaēlu cerībā, ka ar viņu piepildīsies Dieva laipnais solījums. Mīlestībā uz savu dēlu viņš izsaucās: “Ka tik Ismaēls Tavā priekšā paliktu pie dzīvības!” Un vēlreiz nepārprotamos vārdos viņam tika dots norādījums: “Nē, Sāra, tava sieva, dzemdēs dēlu, un tu sauksi viņu vārdā — Īzāks, un Es celšu savu derību ar viņu(..).” Tomēr Dievs neatstāja neievērotu arī tēva lūgumu. “Bet par Ismaēlu Es tevi esmu uzklausījis; Es svētīšu arī viņu; Es likšu tam būt auglīgam (..); Es darīšu viņu par lielu tautu.” (1. Moz. 17:18-20)
Īzāka piedzimšana, kas pēc ilgas gaidīšanas piepildīja viņu viskarstākās cerības, atnesa prieku Ābrahāma un Sāras teltī. Bet Hagarai šis notikums iznīcināja tās lolotos godkārīgos plānus. Ismaēls, kurš tagad jau bija jauneklis, no visiem nometnes iedzīvotājiem līdz šim tika uzlūkots kā visas Ābrahāma bagātības un apsolīto svētību mantinieks. Bet tagad pēkšņi viņš bija nobīdīts malā un, cerībās vīlušies, kā māte, tā dēls pret Sāras bērnu izturējās nievājoši. Vispārējie prieki vēl tikai pavairoja viņu greizsirdību, līdz Ismaēls kļuva tik nekaunīgs, ka sāka atklāti apsmiet Dieva apsolījumu mantinieku. Sāra Ismaēla nepaklausīgajā nostājā saskatīja pastāvīgu nesaskaņu avotu un vērsās pie Ābrahāma ar lūgumu, lai tas Ismaēlu un Hagaru sūtītu prom no nometnes. Sentēvu pārņēma lielas bēdas. Kā lai viņš aizdzen Ismaēlu, savu dēlu, kuru vēl arvien ļoti mīlēja? Savās grūtībās viņš meklēja dievišķo vadību, un Kungs ar eņģeļa starpniecību ieteica paklausīt Sāras padomam. Viņa mīlestība pret Ismaēlu un Hagaru nedrīkstēja aizšķērsot ceļu, jo tikai tā bija iespējams ģimenē atkal nodibināt mieru un saskaņu. Turklāt eņģelis viņu mierināja, ka, pat šķirts no tēva mājas, Ismaēls nebūs Dieva atstāts; jaunekļa dzīvība tiks pasargāta un tas kļūs par tēvu lielai tautai. Tad Ābrahāms paklausīja eņģeļa vārdiem, kaut arī ne bez smagām ciešanām. [147] Izraidot Hagaru un savu dēlu, Tēva sirdi nospieda neizsakāmas sāpes.
Norādījumiem, kurus Ābrahāms saņēma par laulības svētumu, vajadzēja kļūt par mācību visiem laikmetiem. Te rādīts, cik rūpīgi jāsargā laulības attiecību tiesības un laime, pat ja tas prasītu lielus upurus. Sāra bija Ābrahāma vienīgā īstā sieva. Nevienai citai personai nebija atļauts dalīties viņas kā sievas un mātes tiesībās. Viņa godāja savu vīru un tādēļ Jaunajā Derībā tiek minēta kā cienīgs piemērs. Tomēr tā negribēja, ka Ābrahāms savu mīlestību sniedz vēl kādai citai, un Kungs viņu tādēļ nenopēla, kad tā prasīja savas sāncenses izraidīšanu. Tiklab Ābrahāms, kā Sāra nebija uzticējušies Dieva spēkam, un šie maldi noveda pie laulības ar Hagaru.
Dievs Ābrahāmu bija aicinājis par tēvu visiem uzticīgajiem, un viņa dzīvei vajadzēja kļūt par ticības piemēru vēlākām paaudzēm, bet paša sentēva ticība nebija pilnīga. Trūka paļaušanās uz Dievu, kad tas slēpa īstenību, ka Sāra ir viņa sieva, un tāpat arī tagad, apprecot Hagaru. Lai viņš aizsniegtu visaugstāko pakāpi, Dievs tam uzlika citu pārbaudījumu, visgrūtāko, kādu jebkad cilvēks aicināts panest. Kādā nakts atklāsmē viņš saņēma pavēli doties uz Morijas zemi un tur uz kāda kalna, ko viņam parādīs, par dedzināmo upuri pienest savu dēlu.
Kad Ābrahāms saņēma šo norādījumu, viņam bija apmēram simt divdesmit gadi. Pat tajos laikos tas jau tika uzskatīts par vecu vīru. Agrākos gados viņš droši spēja panest grūtības un briesmas, bet tagad jaunības degsme it kā bija zudusi. Vīra spēkā cilvēks var drosmīgi stāties pretī tādām ciešanām un bēdām, kas vēlākajā dzīvē, kad kājas jau tuvojas kapam, liktu izbīties no sadursmes. Bet Dievs savu pēdējo, smagāko pārbaudījumu Ābrahāmam bija pataupījis tieši tam laikam, kad viņu jau smagi nospieda gadu nasta un tas ilgojās pēc miera un atpūtas.
Godātais un labklājībā dzīvojošais sentēvs tad bija apmeties Bēršebā. Viņš bija ļoti bagāts, un zemes valdnieki to cienīja kā varenu pavēlnieku. Apkārtnes līdzenumus, kas izpletās aiz viņa nometnes, piepildīja aitu un liellopu tūkstoši. Uz visām pusēm bija redzamas pārvaldnieku teltis, — simtiem viņa uzticamo kalpu mājokļu. Augot pie viņa sāniem, apsolīšanas dēls bija sasniedzis vīra vecumu. Likās, ka Debesis ar savām svētībām atalgo šo uzupurīgo dzīvi, kas pacietīgi gaidīja aizkavēto cerību piepildījumu. [148]
Ticībā paklausīdams, Ābrahāms bija atstājis savu dzimto pusi, bija aizgājis no savu tēvu kapu vietām, no saviem radiem. Kā svešinieks viņš klejoja pa iemantojamo zemi un ilgi gaidīja uz apsolītā mantinieka piedzimšanu. Uz Dieva pavēli viņš bija izraidījis savu dēlu Ismaēlu un tagad, kad tik ļoti gaidītais bērns tuvojās vīra gadiem un sentēvs jau cerēja ieraudzīt savu ilgu tālāko piepildījumu, viņam nācās sastapties ar pārbaudījumu, kas bija lielāks par visiem iepriekšējiem.
Pavēle tika izteikta vārdos, kas tēva sirdij lika sažņaugties bailēs. “Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku, un ej uz Morija zemi un upurē to tur par dedzināmo upuri (..).” (1. Moz. 22:2) Īzāks bija viņa nama gaišums, vecuma dienu prieks un pāri pār visu arī vēl apsolīto svētību mantinieks. Šāda dēla zaudēšana nelaimes gadījumā vai slimībā jau briesmīgi skartu tēva sirdi; tāds gadījums liktu bēdās noliekties viņa sirmajai galvai, — bet tagad viņam tika pavēlēts dēla asinis izliet pašam ar savu roku. Tas šķita kā briesmīga neiespējamība.
Sātans tūlīt centās iečukstēt, ka viņš ir maldījies, jo Dieva bauslis saka: “Tu nedrīksti nokaut”, un Dievs taču neprasīs to, ko vienreiz ir aizliedzis. Izgājis no telts, Ābrahāms vēroja skaidrās debess mierīgo spožumu un atsauca atmiņā gandrīz pirms piecdesmit gadiem doto apsolījumu, ka viņa dzimums būs neskaitāms kā debesu zvaigznes. Kā tad Īzāku varēja nonāvēt, ja ar viņu jāpiepildās pravietojumam? Ābrahāmu kārdināja domāt, ka viņš kaut ko ir pārpratis. Šaubās un bailēs tas nometās zemē un lūdza tik ļoti, kā nekad to vēl nebija darījis, lūdza pēc kāda šīs pavēles apstiprinājuma, ja tiešām jāizpilda tāds briesmīgs pienākums. Viņš atcerējās eņģeļus, kas bija sūtīti, lai atklātu Dieva nodomu par Sodomas izpostīšanu, un kas nesa apsolījumu par šo pašu dēlu; viņš devās uz to vietu, kur atkārtoti bija ticies ar Debesu sūtni, cerībā to atkal sastapt un saņemt tālākus norādījumus, bet neviens nenāca atvieglot viņa sirdi. Likās, ka viņu apņem tumsa, bet ausīs skanēja Dieva pavēle: “Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku (..).” Pavēlei vajadzēja paklausīt, un viņš neuzdrošinājās vilcināties. Tuvojās diena, kad vajadzēja doties ceļā.
Atgriezies teltī, viņš devās uz to vietu, kur dziļā, netraucētā jaunības miegā gulēja Īzāks. Kādu mirkli tēvs lūkojās mīļotā dēla sejā, tad trīcēdams novērsās. Viņš uzmeklēja [151] Sāru, kura arī gulēja. Vai vajadzētu viņu modināt, lai tā vēlreiz apskauj savu bērnu? Vai vajadzētu pastāstīt par Dieva pavēli? Viņš ilgojās dalīties ar to savās bēdās, lai kopīgi nestu šo briesmīgo atbildību, bet bailes, ka sieva varētu tikai kavēt, viņu atturēja. Īzāks taču bija Sāras prieks un lepnums, tās dzīve saistījās ar dēlu un mātes mīlestība varēja atteikties pienest tādu upuri.
Beidzot Ābrahāms dēlu uzmodināja un pastāstīja viņam par pavēli upurēt uz kāda kalna. Īzāks bieži bija gājis kopā ar tēvu, lai upurētu uz kāda no daudzajiem altāriem, kurus viņi bija cēluši sava ceļojuma laikā, un šis aicinājums viņu nemaz nepārsteidza. Sagatavošanās ceļam drīz bija galā. Malka savākta, uzlikta ēzelim, un kopā ar diviem kalpiem tie devās ceļā.