Dievs visos laikos savus ļaudis pārbauda bēdu ceplī. Tieši šī cepļa karstumā no īstā kristīgā rakstura zelta atdalās sārņi. Jēzus vēro šo šķīstīšanas procesu. Viņš zina, kas vajadzīgs dārgā metāla attīrīšanai, lai tas atspoguļotu Viņa mīlestības skaistumu. Tieši ar šādām sevišķām grūtībām Dievs audzina savus kalpus. Kungs redz, ka dažiem cilvēkiem ir spējas, kuras var izlietot Viņa darbā, un tad Viņš pats šos cilvēkus pārbauda. Savā tālredzībā Viņš tos ved caur tādiem apstākļiem, kas norūda raksturu un atklāj trūkumus un vājības, kuras tie paši pie sevis neapzinājās. Kungs tiem dod iespēju šīs kļūdas izlabot un kļūt derīgiem Viņa darbam. Viņš tiem uzrāda cilvēcisko vājumu un māca [130] paļauties uz Viņu, jo tikai Viņš tiem var būt vienīgais Palīgs un Patvērums. Tā Dievs īsteno savu nodomu cilvēku labā. Tie tiek izglītoti, audzināti, vadīti un sagatavoti izpildīt lielo uzdevumu, kura dēļ tiem ir doti attiecīgie spēki. Kad Dievs tos pēc tam aicina rīkoties, tie ir gatavi, un Debesu eņģeļi var apvienoties ar tiem virs zemes darāmajā darbā.
Uzturēdamies Ēģiptē, Ābrāms atklāja, ka viņš nav brīvs no cilvēciskajām vājībām un nepilnībām. Slēpdams patiesību, ka Sāra ir viņa sieva, tas parādīja neuzticību Dieva vadībai, kā arī tās augstās ticības un drosmes trūkumu, kas tik bieži un skaisti raksturoja viņa dzīvi. Sāra bija skaista sieviete, un viņš nešaubījās, ka tumšādainie ēģiptieši šo svešinieci iekāros un, lai to iegūtu, nevilcināsies nogalināt tās vīru. Turklāt viņš domāja, ka nebūs melojis, uzdodams Sāru par savu māsu, jo tā bija viņa tēva meita, kaut arī ne no vienas mātes. Bet īsto attiecību slēpšana tomēr bija krāpšana. Nekāda novēršanās no stingrās patiesības nevar iegūt Dieva piekrišanu. Ābrāma ticības trūkuma dēļ Sāra tika pakļauta lielām briesmām. Dzirdēdams par viņas skaistumu, Ēģiptes valdnieks lika to atvest savā pilī, lai ņemtu sev par sievu. Bet Kungs savā žēlastībā Sāru pasargāja, sūtot sodu pār ķēniņa namu. Tādā veidā valdnieks uzzināja patiesību un, sadusmots par maldināšanu, norāja Ābrāmu un atdeva tam viņa sievu, sacīdams: “Kāpēc tu esi man to darījis? Kāpēc tu man neesi sacījis, ka viņa ir tava sieva? Tu teici: “Tā ir mana māsa”, un es to esmu ņēmis par sievu. Bet tagad: še tava sieva, ņem viņu un ej.” (1. Moz. 12:18,19)
Ķēniņš Ābrāmam bija parādījis lielu labvēlību, un arī tagad faraons neļāva saviem ļaudīm aizskart ne viņu, ne viņa saimi, bet nozīmēja sardzi, kas tos neskartus izvadītu no valsts robežām. Šajā laikā ēģiptiešiem tika izdots likums neielaisties tuvākās attiecībās ar citu zemju ganiem, ne ēšanā, ne dzeršanā pie kopēja galda. Faraons Ābrāmu atlaida laipni un augstsirdīgi, bet pavēlēja atstāt Ēģipti, jo neuzdrošinājās atļaut tam vairs ilgāk tur palikt. Viņš nezinot būtu varējis izdarīt lielu noziegumu, bet Dievs to aizkavēja un atturēja valdnieku no tik liela grēka. Faraons šajā svešiniekā saskatīja vīru, kas godā Debesu Dievu, tāpēc baidījās savā valstī atstāt cilvēku, [131] kuram Dievs tik redzamā veidā parāda savu labvēlību. Ja Ābrāms paliktu Ēģiptē, viņa pieaugošā bagātība un cieņa varētu izsaukt ēģiptiešu skaudību un tie varētu tam kaut ko nodarīt, par ko nāktos atbildēt valdniekam, un tā atkal ķēniņa namu piemeklētu kāds sods.
Faraonam dotais brīdinājums Ābrāmam bija kā drošība viņa turpmākajās attiecībās ar pagānu tautām; jo šo lietu nevarēja noslēpt un bija redzams, ka Dievs, ko Ābrāms pielūdza, savu kalpu pasargās un atriebs ikvienu viņam nodarītu netaisnību. Ir bīstami apbēdināt kaut vienu vienīgu Debesu Valdnieka bērnu. Tieši uz šo Ābrāma piedzīvojumu norāda dziesminieks, kad tas, runādams par izredzēto tautu, saka: “Bet Viņš neļāva nevienam viņus apspiest un sodīja pat ķēniņus viņu dēļ: “Neaizskariet manus svaidītos un nedariet ļauna maniem praviešiem!” (Ps. 105:14,15)
Šo notikumu ir vērts salīdzināt ar Ābrāma pēcnācēju vēlākajiem piedzīvojumiem Ēģiptē. Abos gadījumos uz Ēģipti tie iet bada spiesti un apmetas tur uz īsu laiku. Atklājoties Dieva sodībai viņu labā, ēģiptiešus pārņem bailes; un, pagānu apdāvināti, tie atstāj šo zemi ar lielu mantu krājumu.