[125] Pēc ļaužu izklīdināšanas pie Bābeles kalpošana elkiem kļuva gandrīz vispārēja, un Kungs beidzot atļāva nocietinātajiem pārkāpējiem iet pašiem savus ceļus, bet Ābrāmu no Šema līnijas izredzēja par Viņa likumu glabātāju nākamām paaudzēm.
Ābrāms bija uzaudzis pagānisma un māņticības vidē. Pat viņa tēva nams, kurā gan tika saglabāta Dieva atzīšana, bija padevies apkārtnes pavedinošajiem iespaidiem, un kalpoja ne tikai Jehovam, bet arī citiem dieviem. (Joz. 24:2) Tomēr patiesā ticība nedrīkstēja izzust. Dievs vienmēr ir saglabājis atlikumu, kas Viņam kalpotu. Ādams, Sets, Metuzāls, Noa, un Šems (sk. Pielikumā, 2. piezīme) nepārtrauktā līnijā no paaudzes paaudzē bija sargājuši Dieva dārgās atklāsmes. Par šo svēto atziņu tālāko mantinieku tagad kļuva Teras dēls. Elkudievība viņu vilināja uz visām pusēm, bet veltīgi. Palikdams uzticīgs starp neuzticīgajiem un nesamaitāts vispārējās atkrišanas vidē, viņš stipri turējās pie vienīgā patiesā Dieva pielūgšanas. “Tas Kungs ir tuvu visiem, kas Viņu piesauc, visiem, kas Viņu piesauc patiesībā.” (Ps. 145:18) Viņš Ābrāmam atklāja savu nodomu un deva tam skaidru izpratni par savu likumu prasībām un glābšanas iespēju, kuru sagādās Kristus.
Ābrāmam tā laika ļaudīm tika dots sevišķi dārgs apsolījums, ka viņam būs ļoti daudz pēcnācēju un tie izveidos lielu tautu. “Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību.” Šim apsolījumam tika pievienots apgalvojums, ko ticības mantinieki vērtēja vairāk par visu, — ka no viņa līnijas celsies pasaules Pestītājs. “Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis.” (1. Moz. 12:2,3) Kā pirmais noteikums apsolījuma piepildīšanai sekoja ticības pārbaude; tika prasīts upuris.
[126] Ābrāmam tika sūtīta vēsts no Dieva: “Izej no savas zemes, no savas cilts un no savām tēva mājām uz zemi, kuru Es tev rādīšu.” (1. Moz. 12:1) Lai Dievs viņu varētu sagatavot lielajam darbam, svēto likumu glabāšanai, Ābrāmam bija nepieciešams pārraut visas saites ar savu līdzšinējo dzīvi. Radu un draugu iespaids šo Kunga paredzēto apmācības procesu varētu traucēt, tādēļ viņam tagad, uzņemoties īpašu savienību ar Debesīm, virs zemes vajadzēja dzīvot starp svešiem ļaudīm, lai attīstītu no visas pasaules atšķirīgu raksturu. Savu rīcību viņš pat nespēja tā paskaidrot, lai draugi to saprastu. Garīgas lietas ir garīgi apspriežamas, un viņa nolūki un izturēšanās elkus pielūdzošajiem radiem nebūtu saprotami.
“Ticības spēkā Ābrahāms ir paklausījis aicinājumam un gāja uz to vietu, ko nācās saņemt par mantojumu, un gāja, nezinādams, kurp viņš iet.” (Ebr. 11:8) Ābrāma nejautājošā paklausība ir viena no vispārsteidzošākajām liecībām uzticībai, kāda vien Bībelē atrodama. Viņa ticība bija “stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām”. (Ebr. 11:1) Paļaudamies uz dievišķo apsolījumu un bez jebkādas drošības par tā piepildīšanos, viņš atstāja savas mājas, radus un dzimteni, aizejot no turienes, nezinādams kurp, sekodams vienīgi Dieva vadībai. “Ticības spēkā viņš apmetās apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs ar Īzāku un Jēkabu, tā paša apsolījuma līdzmantiniekiem.” (Ebr. 11:9)
Tas nebija nekāds mazs pārbaudījums; no viņa netika prasīts kāds niecīgs upuris. Saites ar dzimteni, radiem un māju bija visai stipras. Bet viņš nevilcinājās paklausīt aicinājumam. Viņš neko nejautāja attiecībā uz Apsolīto zemi, — vai tā ir auglīga un vai klimats tur veselīgs, vai tā ir acīm tīkama un vai tur būs izdevība kļūt bagātam. Kungs bija teicis, un Viņa kalpam vajadzēja paklausīt; tam laimīgā vieta virs zemes bija tur, kur Dievs vēlējās, lai viņš dzīvotu.
Arī tagad daudzi vēl tiek pārbaudīti, līdzīgi Ābrāmam. Tie nedzird Dieva balsi tieši no Debesīm, bet Viņš tos aicina ar norādījumiem savā Vārdā un tālredzīgi kārtojot notikumus dzīvē. Tie var tikt aicināti atstāt karjeru, kas sola bagātību un godu, pārtraukt tuvas un ienesīgas attiecības ar citiem cilvēkiem un šķirties no saviem radiem, lai ietu pa ceļu, kas, kā tiem šķiet, prasīs vienīgi pašaizliedzību un upurus. [127] Dievs tiem ir paredzējis kādu darbu, bet dzīves ērtības, radu un draugu ietekme varētu kavēt tieši to īpašību izveidošanos, kas nepieciešamas šī pienākuma veikšanai. Kungs aicina tos ārā no cilvēciskā iespaida un atbalsta loka, liekot izjust Viņa palīdzības nepieciešamību, kur tie varētu paļauties vienīgi uz Viņu, lai Viņš pats tiem atklātos. Kurš ir gatavs atsaukties dievišķajam aicinājumam un atstāt savus lolotos plānus un vistuvākos draugus? Kurš ir gatavs labprātīgi uzņemties jaunus pienākumus un doties nezināmos laukos, lai apņēmīgi un labprātīgi veiktu Dieva darbu, savus zaudējumus Kristus dēļ uzskatot par ieguvumu? Kas tā darīs, tam ir Ābrāma ticība un tam būs dalība pie “neizsakāmi lielās un mūžīgās godības”, ar kuru “šī laika ciešanas” nav vērts salīdzināt. (2. Kor. 4:17; Rom. 8:18)
Pirmo reizi Debesu aicinājumu Ābrāms dzirdēja, kad viņš vēl dzīvoja Kaldeju Ūrā, un, tam paklausīdams, aizgāja uz Hāranu. Līdz šejienei to pavadīja viņa tēva nams, kurš kalpošanu elkiem bija savienojis ar patiesā Dieva pielūgšanu. Šeit Ābrāms palika līdz Teras nāvei, bet, kad tēvs bija miris, Dieva balss viņam pavēlēja doties tālāk. Brālis Nahors ar savu saimi pieķērās mājām un elkiem. Bez Sāras, Ābrāma sievas, vienīgi Lats, jau sen mirušā Hārana dēls, nolēma piedalīties sentēva svētceļnieka gaitās.
Tas tiešām bija liels pulks, kas devās prom no Mezopotāmijas. Ābrāmam jau bija ļoti daudz liellopu un aitu, ko uzskatīja kā austrumzemju bagātību, un ievērojams skaits kalpu un algādžu. Viņš aizgāja no savas tēvu zemes, lai tur vairs nekad neatgrieztos, un ņēma līdzi visu, kas tam piederēja, “visu īpašumu, kādu tie bija ieguvuši, un visas dvēseles, kādas tie Hāranā bija iemantojuši (..).” (1. Moz. 12:5) Ļaužu vidū daudzi vadījās no interesēm, kas stāvēja augstāk par vienkāršu kalpošanu vai sava labuma meklēšanu. Uzturēdamies Hāranā, Ābrāms un Sāra daudzus bija vadījuši pie dzīvā Dieva pagodināšanas. Tie palika kopā ar sentēva ģimeni un pavadīja to uz Apsolīto zemi. “Un tie izgāja, lai dotos uz Kānaānu.” (1. Moz. 12:5)
Pirmā vieta, kur tie apmetās, bija Sihema. Ābrāms uzcēla savas teltis Mamres ozolu ēnā, kādā plašā, ar zāli bagātā ielejā, kur bija olīvu birzis un burbuļojoši strauti, [128] starp Ēbala kalnu no vienas puses un Garicima kalnu otrā pusē. Tā bija skaista un laba zeme, uz kuru Dievs sentēvu bija atvedis,— “uz zemi ar ūdens strautiem, ūdenskritumiem un avotiem, kas rodas ielejās, bet arī nāk no kalniem, uz zemi, kur ir kvieši un mieži, vīna stādi un vīģu koki un granātābolu koki, uz olīvu koku zemi, kurā tek eļļa un medus.” (5. Moz. 8:7,8) Tomēr Jehovas pielūdzējiem pār mežiem apaugušajiem kalniem un auglīgajiem līdzenumiem gūlās kāda smaga ēna. “Tai laikā šajā zemē dzīvoja kānaānieši”. Aizsniedzis savu cerības mērķi, Ābrāms atrada zemi, kuru apdzīvoja svešas, elkiem kalpojošas, ciltis. Birzīs bija uzcelti altāri neīstiem dieviem un tuvumā esošajās augstienēs tika upurēti cilvēki. Lai gan Ābrāms uzticējās Dieva apsolījumiem, tomēr, savas teltis ceļot, viņu pavadīja tumšas nojautas. Tad Kungs parādījās Ābrāmam un teica: “Taviem pēctečiem Es šo zemi gribu dot.” Ar šo apgalvojumu tika stiprināta viņa ticība, ka Dievs ir ar viņu un tas nav atstāts bezdievīgo žēlastībai. “Un viņš tur uzcēla altāri tam Kungam, kas viņam bija parādījies.” (1. Moz. 12:7) Kā ceļinieks viņš no turienes drīz devās uz Bēteli un atkal uzcēla altāri un piesauca Kunga vārdu.
Ābrāms, “Dieva draugs”, mums atstājis vērtīgu priekšzīmi. Viņa dzīve bija lūgšanu dzīve. Visur, kur vien viņš apmetās, tas uzcēla arī altāri, pie kura aicināja visus savas nometnes ļaudis uz rīta un vakara upuru pienešanu. Teltis nojaucot, altāris palika. Vēlākos gados daži apkārtklejojošie kānaānieši, kurus Ābrāms bija pamācījis, nonākot pie šī altāra, atcerējās, ka pirms viņiem tur bijis Ābrāms, un, uzcēluši savas teltis, salaboja altāri, lai tur pielūgtu dzīvo Dievu.
Ābrāms turpināja savu ceļu uz dienvidiem. Un vēlreiz tika pārbaudīta viņa ticība. Debesis nedeva lietu, ielejās vairs neplūda strauti un plašajos līdzenumos izkalta zāle. Ganāmpulki neatrada sev barību un visai nometnei draudēja bada nāve. Vai vectēvam nevajadzēja sākt šaubīties par dievišķo vadību? Vai viņš ar ilgošanos nevarēja sākt skatīties atpakaļ uz bagātajiem Kaldejas līdzenumiem? Visi sasprindzināti gaidīja, ko Ābrāms tagad darīs, kad viņu piemeklēja nelaime pēc nelaimes. Kamēr sentēvs nesatricināmi uzticējās Dievam, ļaudis zināja, ka vēl ir cerība; viņi saprata, ka Dievs ir Ābrāma draugs un Viņš vēl arvien to vada.
Ābrāms nevarēja izskaidrot dievišķās vadības nodomus, viņa cerības nepiepildījās, [129] bet tas cieši turējās pie apsolījuma: “Es gribu tevi svētīt un darīšu tavu vārdu lielu, un tu būsi par svētību.” Sirsnīgi lūdzot Dievu, viņš apsvēra, kā saglabāt savu ļaužu un ganāmpulku dzīvību, bet neļāva apstākļiem iedragāt ticību tam, ko teicis Dievs. Lai izbēgtu badam, viņš devās uz Ēģipti. Viņš neatsacījās no Kānaānas un savos spaidīgajos apstākļos neatgriezās Kaldejā, zemē, no kuras bija atnācis un kur nebija maizes trūkums, bet meklēja īslaicīgu patvērumu tik tuvu pie Apsolītās zemes, cik vien tas iespējams, lai pēc īsa laika atkal atgrieztos tur, kur Dievs viņu bija atvedis.
Kungs savā gudrībā uzlika Ābrāmam šo pārbaudījumu, lai mācītu viņam padevību, pacietību un ticību, — mācības, kuras vēlāk varētu uzrakstīt par labu visiem tiem, kas tiks aicināti paciest bēdas. Dievs savus bērnus vada pa tādiem ceļiem, kurus tie nepazīst, bet Viņš neaizmirst un neatstāj tos, kas uz Viņu paļaujas. Kungs Ījabam pieļāva bēdas, bet to nepameta. Viņš pieļāva, ka mīļotais Jānis tika izsūtīts uz vientuļo Patmas salu, bet tur pie viņa atnāca Dieva Dēls un atklāsmēs tam bija iespēja skatīt nemirstīgās godības ainas. Dievs pār saviem ļaudīm liek nākt pārbaudījumiem, lai tie ar neatlaidīgu paklausību kļūtu garīgi bagāti un viņu piemērs noderētu par spēka avotu citiem. “Jo Es zinu, kādas Man domas par jums,” saka tas Kungs, “miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat.” (Jer. 29:11) Grūtības, kuras visvairāk pārbauda mūsu ticību un liek domāt, ka Dievs mūs aizmirsis, ir tieši tās, kas ved tuvāk Kristum un māca visas nastas nolikt pie Viņa kājām, lai iegūtu mieru, kuru Viņš grib sniegt šo nastu vietā.