[714] Jeruzālemē tika saņemtas ziņas par amoniešu ķēniņa Nahaša nāvi, kurš bija laipni izturējies pret Dāvidu, kad tas bēga no Saula dusmām. Tagad, vēlēdamies izteikt savu pateicības pilno atzinību par grūtībās parādīto laipnību, Dāvids nosūtīja sūtņus ar līdzjūtības vēsti Hanūnam, bijušā amoniešu ķēniņa dēlam un troņmantiniekam. “Dāvids sacīja: Es būšu laipns pret Hanūnu, Nahaša dēlu, tāpat kā viņa tēvs bija laipns pret mani.” (Sk. 2. Sam. 10. nod.)
Tomēr šī cēlā rīcība tika iztulkota nepareizi. Amonieši neieredzēja patieso Dievu un bija Israēla rūgtākie ienaidnieki. Nahaša šķietamo laipnību pret Dāvidu tajā laikā izraisīja vienīgi viņa naids pret Saulu kā Israēla ķēniņu. Hanūna padomnieki tagad nepareizi saprata Dāvida vēsti. Viņi “sacīja savam kungam Hanūnam: vai tu tam tici, ka Dāvids tādēļ ir sūtījis šos līdzjūtības izteicējus sūtņus, lai tavam tēvam parādītu godu? Vai drīzāk gan Dāvids nav atsūtījis savus kalpus pie tevis tādēļ, lai viņi šo pilsētu izpētītu, to izspiegotu un pēdīgi pilnīgi sagrautu?” Pirms pusgadsimta, savu padomnieku iespaidots, Nahašs bija izvirzījis nežēlīgus noteikumus Jabeš-Gileādas iedzīvotājiem, kad tie, amoniešu ielenkti, lūdza no viņiem miera derību. Nahašs tad prasīja tiesības viņiem visiem izdurt labo aci. Amonieši vēl labi atcerējās, kā Israēla ķēniņš izjauca šo briesmīgo nodomu un izglāba ļaudis, kurus tie bija nolēmuši pazemot un sakropļot. Tas pats naids pret Israēlu viņos valdīja arī tagad. Tie nespēja saprast augstsirdīgo garu, kādā Dāvids sūtīja savu vēsti. Ja cilvēku prātus pārvalda sātans, tad tas pamodina skaudību un ļaunas aizdomas, kas nepareizi iztulkos pat vislabākos nodomus. Klausoties uz saviem padomniekiem, Hanūns Dāvida sūtņos saskatīja spiegus un tāpēc tos izsmēja un apvainoja.
Amoniešiem bez ierobežojumiem tika atļauts īstenot dzīvē savas ļaunās sirds nolūkus, lai Dāvids ieraudzītu viņu patieso raksturu. Dievs nevēlējās, ka Israēls veidotu jebkādu savienību ar šo nodevīgo pagānu tautu.
Senos laikos, tāpat kā tagad, sūtņu darbu uzskatīja par svētu. Vispārpieņemtie tautu likumi viņus sargāja no apvainojumiem un varas darbiem. Sūtnis pārstāvēja savu valdnieku un ikkatra tam parādītā necieņa prasīja ātru atmaksu. Apzinādamies, ka Israēla apvainošana [715] noteikti tiks atriebta, amonieši sāka gatavoties karam. “Kad nu amonieši redzēja, ka tie paši sevi bija padarījuši ienīstamus Dāvidam, tad Hanūns un amonieši nosūtīja tūkstoš talentus sudraba, lai sev nomātu kara ratus un nolīgtu jātniekus starp sīriešiem Mezopotāmijā, kā arī starp sīriešiem Maāhas un Cobas zemē. Un viņi ieguva savā rīcībā trīsdesmit divus tūkstošus ratu, kā arī Maāhas ķēniņu un viņa kara pulkus; (..) un amonieši arī sapulcējās, sanākdami no savām pilsētām, un tā viņi visi devās karot.” (1. Laiku 19:6,7)
Tā tiešām bija milzīga alianse. Ar amoniešiem bija apvienojušies visi iedzīvotāji no zemēm starp Eifratu un Vidusjūru. No ziemeļiem un austrumiem Kānaānu ielenca ienaidnieku armijas ar nodomu iznīcināt Israēla valsti.
Ebreji negaidīja līdz iebrukumam savā zemē. Viņu spēki Joāba vadībā pārgāja pāri Jordānai un devās uz amoniešu galvaspilsētu. Ebreju virspavēlnieks, izvedot savu armiju kaujas laukā, ļaužu iedrošināšanai teica: “Tikai drosmi! Un cīnīsimies varonīgi par savu tautu un sava Dieva pilsētu, bet tas Kungs lai dara to, kas Viņa acīm liekas labs!” (1. Laiku 19:13)
Savienības kopējie spēki tika sakauti jau pirmajā sadursmē. Tomēr tie negribēja atteikties no tālākas sacensības un nākamajā gadā atkal uzsāka karu. Sīrijas ķēniņš sapulcināja savus spēkus un apdraudēja Israēlu ar lielu armiju. Izprazdams, cik daudz ir atkarīgs no šīs cīņas iznākuma, Dāvids pats vadīja kauju un ar Dieva svētību tik briesmīgi sakāva sabiedrotos, ka sīrieši no Lībanonas līdz Eifratai ne tikai atteicās karot, bet pienesa Israēlam arī nodevas. Arī pret amoniešiem Dāvids izdarīja spēcīgus triecienus, līdz viņu cietokšņi krita un viss apgabals nonāca Israēla pārvaldībā.
Briesmas, kas nācijai draudēja ar pilnīgu iznīcību, Dieva
aizgādībā pārvērtās tieši par tiem līdzekļiem, kas to padarīja neredzēti
lielu. Lai šī ievērojamā izglābšanās nekad neaizmirstos, Dāvids
dziedāja:
“Tas Kungs ir dzīvs,
Slavēts lai ir mans patvērums,
Augsti teikts lai ir Dievs, mans Glābējs,
Stiprais Dievs, kas man deva iespēju atmaksāt
Un tautas nolika pie manām kājām manā varā,
Kas mani izglāba no nikno ienaidnieku bardzības,
Un no varas darbu darītāju rokas.
Tāpēc es Tevi gribu slavēt tautu vidū,
Ak Kungs, un dziedāt par godu Tavam vārdam, Tev, —
Kas savu ķēniņu apveltī ar lielu svētību [716]
Un parādi žēlastību savam svaidītajam —
Dāvidam un viņa dzimumam mūžīgi!”
(Ps. 18:47-51)
Un visās Dāvida dziesmās ļaudis tika mācīti neaizmirst, ka Jehova ir viņu stiprums un Pestītājs:
“Nevis lieli kara pulki sarga ķēniņu,
Nedz arī liels miesas spēks izglābj varoni.
Maldās, kas visas uzvaras cerības liek uz zirgiem:
Arī viņu spēka nepietiek glābiņam.”
“Tu esi valdnieks, ak Dievs,
Tas, kas sūta palīdzību Jēkabam!
Ar Tevi mēs satriecam ienaidniekus,
Tava vārda spēkā saminam tos, kas stājas mums pretī.
Nē, es savu cerību nelieku uz savu stopu,
Nedz mans zobens ir tas, kas man palīdz,
Bet Tu mūs izglāb no mūsu ienaidniekiem,
Un kas mūs ienīst, tos Tu lieci kaunā.”
“Vieniem viņu spēks ir kara rati, citiem zirgi,
Bet mēs esam stipri ar tā Kunga, mūsu Dieva, vārdu.”
(Ps. 33:16,17; 44:5-8; 20:8)
Tagad Israēla valsts plašuma ziņā sasniedza Ābrahāmam dotajā un vēlāk Mozum atkārtotajā apsolījumā minētās robežas: “Tavam dzimumam Es esmu devis šo zemi no Ēģiptes upes līdz lielajai Eifrātas upei.” (1. Moz. 15:18; 5. Moz. 22.-25. nod.) Israēls bija izveidojies par varenu tautu, kuru cienīja un no kuras baidījās apkārtējie ļaudis. Arī pašā valstī pilnībā bija nostiprinājusies Dāvida vara. Ļaužu uzticība un mīlestība tam piederēja tādos apmēros, kā reti kuram valdniekam jebkurā laikā. Viņš bija godājis Dievu, tādēļ Dievs tagad pagodināja viņu.
Bet arī labklājībā bija apslēptas briesmas. Savu visspožāko ārējo uzvaru laikā Dāvids nonāca vislielākajās briesmās un cieta vispazemojošāko sakāvi.