[697] Pēc Saula nāves zuda briesmas, kas Dāvidu spieda dzīvot trimdā. Tagad ceļš bija atvērts, lai varētu atgriezties savā zemē. Kad sēru dienas par Saulu un Jonatānu bija beigušās, “Dāvids vaicāja to Kungu, sacīdams: “Vai man būs noiet uz kādu no Jūdas pilsētām?” Un tas Kungs tam atbildēja: “Jā, noej!” Kad Dāvids tālāk jautāja: “Uz kurieni man būs iet?” Viņš saņēma atbildi: “Uz Hebronu.” (Sk. 2. Sam. 2. — 4. nod.; 5:1-5)
Hebrona atradās divdesmit jūdžu uz ziemeļiem no Bēršebas, apmēram pusceļā starp šo pilsētu un nākamo Jeruzālemi. Sākumā to sauca Kiriat-Arba, Anaka tēva Arba pilsēta. Vēlāk to pārdēvēja par Mamri, un šeit atradās sentēvu kapu vieta — Makpelas ala. Hebrona agrāk piederēja Kālebam, un tagad tā bija galvenā pilsēta Jūda zemē. Tā atradās ielejā, kurai visapkārt bija auglīgi pakalni un bagāti tīrumi. Ap to pletās Palestīnas visskaistākie vīna dārzi, kā arī daudzas olīvu un augļu koku plantācijas.
Dāvids ar saviem pavadoņiem tūlīt sāka gatavoties, lai paklausītu Dieva dotajiem norādījumiem. Drīz vien seši simti bruņotu vīru ar savām sievām un bērniem, ar sīko un lielo lopu pulkiem devās ceļā uz Hebronu. Karavānai ieejot pilsētā, tos sagaidīja Jūdas vīri, lai apsveiktu Dāvidu kā nākamo Israēla ķēniņu. Tūlīt sāka gatavoties viņa kronēšanai. “Un tie svaidīja Dāvidu par ķēniņu pār Jūdas namu.” Bet nekas netika darīts, lai ar spēku nostiprinātu viņa varu pār citām ciltīm.
Viens no jaunieceltā ķēniņa pirmajiem pienākumiem bija maigas līdzjūtības izteikšana Saula un Jonatāna piemiņai. Uzzinājis par Jabešas vīru drosmīgo darbu sakarā ar kritušo vadoņu mirstīgo atlieku izglābšanu un to godājamu apbedīšanu, Dāvids uz Jabešu nosūtīja ziņnešus ar vēsti: “Lai tā Kunga svētība nāk pār jums, ka jūs esat tādu mīlestību parādījuši Saulam, savam kungam, un esat viņu apglabājuši! Tad nu tagad lai tas Kungs jums parāda žēlastību un uzticību! Un arī es gribu jums atlīdzināt par to, ka jūs esat tā izdarījuši.” [698] Viņš paziņoja par savu uzkāpšanu Jūdas tronī un aicināja uz sadraudzību visus, kas sevi bija parādījuši kā uzticīgus un godīgus cilvēkus.
Filistieši nenostājās pret to, ka Jūdas ļaudis Dāvidu iecēla par savu ķēniņu. Viņi tam bija palīdzējuši trimdas laikā, lai Saula valdībai liktu šķēršļus un to vājinātu; un tagad cerēja, ka sakarā ar viņu agrāko laipnību pret Dāvidu tā varas palielināšanās beidzot nāks par labu arī viņiem. Tomēr Dāvida valdīšanai netrūka grūtību. Līdz ar viņa kronēšanu sākās sazvērestību un dažādas pretestības tumšais stāsts. Dāvids uz troņa neapsēdās nodevīgā veidā. Dievs viņu bija izraudzījis par ķēniņu Israēlam, un nebija nekādu iemeslu viņam neuzticēties vai pretoties. Bet, līdzko Jūdas ļaudis bija atzinuši viņa autoritāti, tā Abnera iespaidā kā sāncensis uz Israēla troņa par ķēniņu tika izsludināts Saula dēls Išbošets.
Išbošets bija pavisam vājš un neatbilstošs pārstāvis Saula namam, turpretī Dāvids bija ļoti piemērots, lai uzņemtos valsts vadītāja atbildības. Abners, būdams galvenais rīks ķēnišķīgās varas piešķiršanā Išbošetam, savā laikā bija Saula armijas virspavēlnieks, un viņu uzskatīja par visievērojamāko vīru Israēlā. Abners zināja, ka Kungs Dāvidu bija nozīmējis par ķēniņu uz Israēla troņa, bet, tā kā viņš tik ilgi to bija vajājis, tad tagad negribēja pieļaut, ka Isajas dēls mantotu valstību, pār kuru savā laikā bija valdījis Sauls.
Apstākļi, kādos nokļuva Abners, parādīja tā patieso raksturu, ka viņš ir godkārīgs un negodīgs cilvēks. Viņš bija tuvs Saula sabiedrotais un bija ļāvies ietekmēties no ķēniņa gara, nicinot to vīru, kuru Dievs bija izredzējis par valdnieku Israēlā. Viņa naidu sakāpināja Dāvida asais pārmetums, kad, tam nometnē guļot, no Saula sāniem tika paņemts šķēps un ūdens krūze. Viņš atcerējās Dāvida saucienu, kuru dzirdēja ķēniņš un visi Israēla ļaudis: “Vai tu neesi liels vīrs? Un kas tev ir līdzīgs Israēlā? Kāpēc tu nesargi savu kungu un ķēniņu? (..) Tas tev godu nedara, ko tu esi izdarījis; pie tā dzīvā Kunga, jūs esat nāvi pelnījuši, tādēļ ka jūs neesat pietiekami nosargājuši savu pavēlnieku, tā Kunga svaidīto!” (1. Sam. 26:15,16) [699] Šo pārmetumu Abners nevarēja aizmirst un apņēmās atriebties, sašķeļot Israēlu, ar ko arī pats varētu vairāk izcelties. Savu savtīgo un godkārīgo mērķu sasniegšanai viņš izmantoja bijušā ķēniņa nama pārstāvi. Viņš zināja, ka ļaudis mīlēja Jonatānu. Viņa piemiņa tika godāta, un arī Saula pirmo karagājienu armija vēl nebija aizmirsusi. Ar apņēmību, kas noteikti bija labāka pasākuma cienīga, dumpīgais līderis steidzās īstenot savus plānus.
Par ķēniņa rezidenci tika izraudzīta Mahanaima, kas atradās otrā pusē Jordānai un bija vairāk pasargāta kā no Dāvida, tā no filistiešu uzbrukumiem. Te arī notika Išbošeta kronēšana. Viņa valdīšanu vispirms atzina uz austrumiem no Jordānas dzīvojošās ciltis, bet vēlāk tā pārvaldībai pakļāvās viss Israēls, izņemot Jūdu. Divus gadus Saula dēls baudīja šo godu noslēgtajā galvaspilsētā. Bet Abners, vēlēdamies paplašināt savu varu pār visu Israēlu, sāka gatavoties agresīvam karam. “Karš starp Saula namu un Dāvida namu ievilkās garumā; bet Dāvida nams kļuva jo dienas jo stiprāks un stiprāks, kamēr Saula nams ar katru nodzīvoto dienu kļuva vājāks.”
Beidzot godkārības un ļaunprātības uzcelto troni gāza nodevība. Abners noskaitās uz vājo un nevarīgo Išbošetu, aizbēga pie Dāvida, piedāvājoties pārvest viņa pusē visas ciltis. Ķēniņš pieņēma viņa priekšlikumu un atlaida Abneru ar godu sava nodoma īstenošanai. Šī drosmīgā un slavenā karavīra sevišķi labvēlīgā uzņemšana pamodināja greizsirdību Dāvida armijas virspavēlniekā Joābā. Starp Abneru un Joābu pastāvēja asinsnaids, tāpēc ka pirmais kara laikā starp Israēlu un Jūdu bija nodūris Joāba brāli Asahēlu. Tagad Joābs, redzēdams iespēju atriebt sava brāļa nāvi un izdevību atbrīvoties no iespējamā sāncenša, to izmantoja, lai uzglūnētu Abneram un viņu nogalinātu.
Izdzirdējis par šo nodevīgo uzbrukumu, Dāvids izsaucās: “Es un mana ķēniņa valsts vara esam nenoziedzīgi Abnera, Nera dēla asins izliešanā tā Kunga priekšā uz mūžīgiem laikiem. Lai atbildība krīt uz Joāba galvu un uz viņa tēva namu.” Sakarā ar valsts nenokārtotajām lietām un slepkavu varu un stāvokli, — jo Joābam palīdzēja arī viņa brālis Abišajs, — Dāvids nevarēja taisnīgi atmaksāt par šo noziegumu, tomēr savu riebumu par asiņaino darbu izteica atklāti. Abneru apglabāja ar godu. [700] Arī armijai ar Joābu priekšgalā ar saplēstām drēbēm un maisos tērptiem vajadzēja piedalīties sēru dievkalpojumā. Ķēniņš savas sāpes parādīja ar gavēšanu bēru dienā; gājienā viņš piedalījās kā galvenais sērotājs un pie kapa sniedza sēru dziesmu, kas izteica griezīgu pārmetumu slepkavām. “Un ķēniņš veltīja Abneram šo raudu dziesmu:
“Vai Abneram bija jāmirst, kā mirst bezdievīgais?
Tavas rokas nebija saitēm sasietas,
Un tavas kājas neskāra vara važas;
Nē, tu esi kritis, kā krīt ļauna darītāju noziedznieku priekšā.”
Augstsirdīgi godinot vīru, kurš savā laikā bija viņa rūgtākais
ienaidnieks, Dāvids iemantoja visa Israēla uzticību un apbrīnu. “Un visa
tauta to lika vērā, un tas tiem labi patika; viss tas, ko ķēniņš
darīja, tas bija labi visas tautas acīs. Un visa tauta, un vispār viss
Israēls tanī dienā noprata, ka tas nebija bijis ķēniņa nodoms nonāvēt
Abneru, Nera dēlu.” Savu uzticamo padomnieku un pavadoņu noslēgtajā lokā
ķēniņš runāja par šo noziegumu, un, atzīdams savu nespēju sodīt
slepkavas, kā to vēlētos, viņš tos atstāja Dieva tiesai: “Vai jūs
nezināt, ka šeit šodien ir kritis liels vadonis un kara pulku
virspavēlnieks Israēlā? Bet es, kaut arī svaidīts par ķēniņu, esmu vēl
pašlaik par nevarīgu, bet šie vīri, Cerujas dēli, tie manās acīs ir
pārāk cietsirdīgi; tas Kungs pats lai atdara ļauna darba darītājiem pēc
viņu pašu ļaunuma!”
Abnera izturēšanās pret Dāvidu un viņa palīdzības piedāvājumi bija
atklāti un godīgi, tomēr šī cilvēka nolūki bija zemiski un savtīgi. Viņš
pastāvīgi bija pretojies Dieva nozīmētajam ķēniņam, cerēdams iemantot
sev godu. Dusmas, aizvainotais lepnums un kaislības lika tam atstāt
lietu, kurai tik ilgi bija kalpojis, jo, pārejot Dāvida pusē, tas cerēja
uz augstāko goda stāvokli ķēniņa darbā. Ja viņa nodoms būtu
piepildījies, tad tā lielās spējas un godkāre, viņa plašais iespaids un
dievbijības trūkums būtu apdraudējis Dāvida troni un visas nācijas mieru
un labklājību.
“Kad nu Saula dēls Išbošets dzirdēja, ka Abners ir Hebronā miris,
tad viņam rokas kļuva slābanas, bet viss Israēls izbijās.” Bija skaidrs,
ka valsts ilgi nepastāvēs. Drīz vēl cits nodevības akts noslēdza šīs
varas lejupslīdi. [701] Išbošetu nežēlīgi noslepkavoja divi viņa
virsnieki, kas, nocirzdami tam galvu, steidzās ar to pie Jūdas ķēniņa,
cerēdami tādā veidā pielabināties.
Tie nāca pie Dāvida ar sava nozieguma asiņaino pierādījumu un
sacīja: “Redzi, še ir Išbošeta, Saula dēla, tava ienaidnieka, galva, kas
meklēja tavu dzīvību! Bet tas Kungs par manu kungu un ķēniņu šodien ir
atriebies gan pašam Saulam, gan viņa pēcnācējiem!” Bet Dāvids, kura
tronim pamatus lika pats Dievs un kuru Dievs bija atbrīvojis no viņa
ienaidniekiem, savas varas stiprināšanai nevēlējās izmantot nodevību.
Viņš šiem slepkavām darīja zināmu, kāds sods piemeklēja vīru, kurš
lielījās, ka ir nogalinājis Saulu, un tad piebilda: “Un vēl jo vairāk
tagad, kad bezdievīgi vīri ir nokāvuši taisnu vīru viņa namā viņa guļas
vietā, vai man nebūs prasīt viņa asinis no jūsu rokām, un kā lai es jūs
neizdeldēju no zemes virsas?” Un Dāvids pavēlēja saviem miesas sargiem,
un tie tos nogalināja. (..) Bet Išbošeta galvu viņi ņēma un apraka
Abnera kapa vietā Hebronā.”
Pēc Išbošeta nāves starp Israēla vadošajiem vīriem tika izteikta
vispārēja vēlēšanās, ka Dāvidam vajadzētu kļūt par ķēniņu visām Israēla
ciltīm. “Tad visas Israēla ciltis nāca pie Dāvida uz Hebronu un sacīja,
teikdamas: “Redzi, mēs visi esam no taviem kauliem un no tavām miesām.”
Viņi vēl paskaidroja: “Tu biji tas, kurš izvedi un atkal pārvedi atpakaļ
Israēla karavīrus. Pie tam tas Kungs pats tev toreiz apsolīja,
sacīdams: Tev būs manu tautu, Israēlu, ganīt, un tev būs būt par vadoni
Israēlam!” Un kad nu tā visi Israēla vecaji bija nākuši pie ķēniņa uz
Hebronu, un ķēniņš Dāvids ar tiem bija noslēdzis derību tā Kunga priekšā
Hebronā, tad viņi svaidīja Dāvidu Israēlam par ķēniņu.” Tā ar Dieva
aizgādību viņam tika pavērts ceļš uz troni. Dāvids nevadījās no
personiskas godkāres, jo viņš pats nemeklēja šo godu, ko tagad saņēma.