[717] Bībele maz slavē cilvēkus. Pat vislabāko vīru tikumu uzskaitīšanai, kādi jebkad dzīvojuši, ir atvēlēts pavisam maz vietas. Šī klusēšana nav bez nolūka; tā nav nejauša, neko nedodoša. Visas cilvēkiem piemītošās labās īpašības ir Dieva dāvana; viņu labie darbi ir darīti Kristū, pateicoties Dieva žēlastībai. Un, ja viņi visu ir saņēmuši no Dieva, tad gods par viņu labajiem darbiem pienākas vienīgi Dievam; cilvēki ir tikai darbarīki Kunga rokās. Pat vēl vairāk — kā to māca visi Bībeles norādījumi — slavēt vai izcelt cilvēku ir bīstami, jo, pazaudējot pilnīgas atkarības izjūtu no Dieva un sākot paļauties uz saviem spēkiem, tie noteikti kritīs. Cilvēkam jācīnās ar ienaidniekiem, kas ir stiprāki par viņu. “Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā.” (Ef. 6:12) Savā spēkā mums nav iespējams šajā cīņā pastāvēt un viss, kas mūsu domas novērš no Dieva, viss, kas mums liek paaugstināties un justies neatkarīgiem, noteikti sagatavo ceļu mūsu bojāejai.
Tieši šis pašpaļāvības un sevis izcelšanas gars sagatavoja ceļu Dāvida krišanai. Glaimi un grūti nojaušamie varas un greznas dzīves vilinājumi nepalika bez iespaida. Arī satiksme ar apkārtējām tautām vienmēr lika saskarties ar ļaunumu. Saskaņā ar ieradumiem, kas pastāvēja starp Austrumu tautu valdniekiem, noziegumus, kurus pie pavalstniekiem necieta, ķēniņu dzīvē nemaz nenosodīja; no valdniekiem neprasīja tādu sevis savaldīšanu kā no pavalstniekiem. Tas viss tiecās mazināt Dāvida izpratni par grēka ārkārtējo grēcīgumu. Tad, kad viņam pazemībā vajadzēja ļauties Jehovas varai, Dāvids sāka uzticēties pats savai gudrībai un savam spēkam. Bet, līdzko sātanam izdodas šķirt dvēseli no Dieva, tās vienīgā spēka avota, tā viņš tūlīt cenšas [718] pamodināt cilvēkā viņa miesīgās dabas nesvētās tieksmes. Ienaidnieks nerīkojas pārsteidzīgā straujumā, viņa darbs nav pēkšņs un neizsauc sevišķu izbrīnu; pamatlikumu stiprumu viņš cenšas sagraut slepeni un nemanāmi. Tas viss iesākas šķietami mazās lietās, — neuzticībā Dievam un pilnīgi nepaļaujoties uz Viņu, kā arī pieskaņojoties pasaules ieradumiem un pasaulīgajam dzīvesveidam.
Vēl pirms kara beigām ar amoniešiem Dāvids, atstādams armijas vadību Joābam, atgriezās Jeruzālemē. Sīrieši jau bija padevušies Israēlam un pilnīga amoniešu sakāve šķita visai droša. Dāvids baudīja uzvaras augļus un godu par savu gudro un saprātīgo valdīšanu. Tagad, kad viņš jutās ērti un labi un ne no kā nesargājās, kārdinātājs izmantoja izdevību, lai ietekmētu viņa domas. Faktam, ka Dievs Dāvidu bija tik cieši piesaistījis sev un parādījis tik daudz laba, vajadzēja kļūt par stimulu sargāties no sava rakstura aptraipīšanas. Bet, juzdamies ērti un droši, Dāvids vairs tā nepaļāvās uz Dievu, padevās sātanam un kļuva vainīgs grēkā. Būdams Debesu nozīmētās tautas vadonis, Dieva izredzēts Viņa likumu sargātājs, Dāvids pats samina šo likumu priekšrakstus. Viņš, kuram vajadzēja iedvest bailes ikvienam ļauna darītājiem, pats ar savu rīcību stiprināja to rokas.
Agrākās dzīves laikā, nonākot briesmās, Dāvids apzinīgi un godīgi savu lietu varēja uzticēt Dievam. Kunga roka viņu droši bija aizvadījusi garām neskaitāmām cilpām, kas tika izliktas viņa kājām. Bet tagad, vainīgs grēkā un to nenožēlojis, viņš nelūdz palīdzību un vadību no Debesīm, bet pats cenšas atbrīvoties no briesmām, kurās grēks to bija ierāvis. Batseba, kuras liktenīgais skaistums ķēniņam kļuva par slazda valgu, bija sieva hetietim Ūrijam, vienam no Dāvida drošsirdīgākajiem un uzticamākajiem virsniekiem. Neviens nevar pateikt, kādi būtu rezultāti, ja šis noziegums atklātos. Dieva likums laulības pārkāpējiem paredzēja nāves sodu, un šis lepnais karavīrs pēc tik apkaunojoša netaisnības darba varēja atriebties, nonāvējot ķēniņu vai aicinot ļaudis uz sacelšanos.
Visas Dāvida pūles apslēpt grēku cieta neveiksmi. Viņš apkaunojošā veidā bija atdevies sātana varai; viņam draudēja lielas briesmas; viņa priekšā rēgojās negods, rūgtāks par nāvi. Šķita, ka ir tikai viena glābšanās iespēja, un savā izmisumā viņš laulības pārkāpšanas grēkam steidzās pievienot slepkavību. [719] Tas, kas bija plānojis Saula iznīcināšanu, centās aizraut nebūtībā arī Dāvidu. Kaut arī kārdināšanas bija dažādas, tās līdzīgā veidā skubināja pārkāpt Dieva likumu. Dāvids sprieda, ka, Ūrijam krītot kaujā no ienaidnieka rokas, vainu par tā nāvi nevarētu attiecināt uz ķēniņu, Batseba būtu brīva, lai kļūtu par Dāvida sievu, visas aizdomas izdotos novērst un ķēniņa gods paliktu neskarts.
Ūrijam pašam vajadzēja aiznest rīkojumu par viņa nogalināšanu. Vēstule, kuru ķēniņš ar viņa roku sūtīja Joābam, pavēlēja: “Noliec Ūriju pirmajās rindās tur, kur viskarstākā kaušanās, un novērsieties no viņa aizmugures, tā ka viņš tiek pārvarēts un mirst!” Joābs, kas jau bija vainīgs vienā nelietīgā slepkavībā, nevilcinājās paklausīt ķēniņa norādījumam, un Ūrija krita no amoniešu zobena.
Līdz šim ķēniņa Dāvida raksturojums bija tāds, kam tikai nedaudzi no visu laiku valdniekiem būtu varējuši līdzināties. Par viņu ir rakstīts, ka tas “rūpējās par tiesu un taisnību visā savā tautā”. (2. Sam. 8:15) Viņa godīgums bija ieguvis tautas pilnīgu uzticību. Bet, šķiroties no Dieva un pakļaujoties ļaunajam, viņš uz laiku kļuva par sātana darbarīku; tomēr viņam vēl piederēja Dieva dota autoritāte un vara, tāpēc tas varēja prasīt tādu paklausību, kas apdraudēja dvēseles, kuras bija šīm prasībām padotas. Un Joābs, kas labāk padevās ķēniņam nekā Dievam, pārkāpa Dieva likumu tāpēc, ka ķēniņš to bija pavēlējis.
Varu Dāvidam deva Dievs, bet to vajadzēja izlietot saskaņā ar dievišķiem likumiem. Bet, kad viņš pavēlēja pretēji Dieva likumam, tad paklausīt šai pavēlei nozīmēja grēkot. “Kur ir varas, tur tās no Dieva ir ieceltas.” (Rom. 13:1) Tomēr mēs nedrīkstam tām paklausīt pretēji Dieva norādījumiem. Apustulis Pāvils, rakstot korintiešiem, norāda uz pamatlikumu, no kura vajadzētu vadīties arī mums. Viņš saka: “Sekojiet man, kā es sekoju Kristum.” (1. Kor. 11:1)
Par viņa rīkojuma izpildi Dāvidam tika paziņots, bet ziņojums bija tik rūpīgi sastādīts, ka aizdomas noziegumā nevarēja krist ne uz Joābu, ne uz ķēniņu. Joābs “pavēlēja savam vēstnesim, sacīdams: “Kad tu būsi pabeidzis visus kara notikumus izstāstīt, tos ķēniņam ziņodams, un kad ķēniņš pašreiz iedegsies dusmās (..), tad tikai saki: arī tavs kalps, hetietis Ūrija, krita.” [720] Tad vēstnesis devās ceļā, un viņš nonāca un paziņoja visu Dāvidam, ko Joābs bija viņam uzdevis.”
Ķēniņš atbildēja: “Saki tā Joābam: Lai tev tava sirds neēdas šī notikuma dēļ! Jo zobens rij te šo, te citu. Pastiprini cīņas sparu pret pilsētu un izposti to! — Un tā tev būs viņu iedrošināt!”
Batseba ievēroja parasto sēru laiku par vīru, bet, tam beidzoties, “Dāvids lika to atvest savā namā, un viņa kļuva tā sieva”. Viņš, kura jūtīgā sirdsapziņa tam neatļāva pat tad, kad paša dzīvībai draudēja briesmas, pielikt rokas pie Kunga svaidītā, tagad tā bija kritis, ka varēja nodarīt pāri un noslepkavot vienu no saviem visuzticamākajiem un drosmīgākajiem cīnītājiem, cerot, ka varēs netraucēti baudīt sava grēka augļus. Ak vai, cik tumšs bija kļuvis šķīstais zelts! Kā tas bija pārvērties!
Jau no sākuma sātans pārkāpuma algu cilvēkiem ir centies attēlot pievilcīgās krāsās. Tā viņš noveda no ceļa eņģeļus. Tā kārdināja grēkā Ādamu un Ievu. Un tā viņš vēl tagad ļaužu pulkiem liek nepaklausīt Dievam. Pārkāpumu taka tiek padarīta šķietami iekārojama, bet “beidzot tā tomēr noved nāvē”. (Sal. pam. 14:12) Laimīgi tie, kas, uzdrošinājušies iet pa šo ceļu, uzzina, cik rūgti ir grēka augļi, un laikus novēršas no nepareizā. Kungs savā žēlastībā nepieļāva, ka mānīgās grēka algas iespaidā Dāvids tiktu novests pilnīgā bojāejā.
Dievam bija nepieciešams iejaukties arī Israēla labā. Laikam paejot, atklājās Dāvida grēks attiecībā pret Batsebu un pamodās aizdomas, ka ķēniņš ir izplānojis arī Ūrijas nāvi. Apkaunots bija Dievs. Viņš Dāvidu bija paaugstinājis un tam parādījis labvēlību, bet ķēniņa grēks tagad nepareizi attēloja Dieva raksturu un darīja negodu Viņa Vārdam. Tas varēja pazemināt dievbijības līmeni Israēlā, daudzu domās mazināt riebumu pret grēku un tos, kas nemīlēja un nebijās Dievu, iedrošināt viņu pārkāpumos.
Pravietis Nātans saņēma pavēli nest Dāvidam norājošu vēsti. Savā bardzībā tā bija briesmīga. Tikai nedaudziem valdniekiem būtu bijis iespējams izteikt tādu rājienu, pašam norājējam nesamaksājot ar savu dzīvību. Nātans neizvairījās pasludināt dievišķo spriedumu, un to izdarīja ar tādu no Debesīm nākošu gudrību, kas ķēniņu ieinteresēja, pamodināja viņa sirdsapziņu un lika [721] pašam par sevi izteikt nāves spriedumu. Griežoties pie Dāvida kā pie dievišķi nozīmēta ļaužu tiesību sarga, pravietis atstāstīja kādu netaisnu apspiešanas gadījumu, kas prasa nodarītās pārestības izlīdzināšanu.
“Divi vīri bija vienā pilsētā,” viņš sacīja, “viens bagāts un otrs nabags. Bagātajam bija ļoti daudz sīklopu un liellopu, bet nabagajam no visa tā nebija itin nekā kā vienīgi viens pats jēriņš, vēl gluži mazs, ko viņš bija pircis un uzaudzinājis un kas bija pie viņa uzaudzis kopā ar viņa bērniem; tas ēda no viņa maizes rieciena un dzēra no viņa kausa, pie viņa krūtīm tas gulēja, un šī mazā aitiņa bija viņam kā paša meita. Un kad kādā dienā pie bagātā vīra ieradās viesis, tad viņam bija žēl ņemt ko no sava sīklopu un liellopu pulka, lai sagatavotu mielastu viesim, kas bija pie viņa atnācis, bet viņš ņēma nabagā vīra aitiņu un to sataisīja savam ciemiņam.” (Sk. 2. Sam. 12. nod.)
Ķēniņa dusmas iedegās un viņš izsaucās: “Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvs, tas vīrs, kas to ir darījis, ir nāvi pelnījis! Un to jēriņu, lai tas izlīgdams atdod četrkārtīgi, tādēļ ka viņš tā ir rīkojies un nav bijis līdzcietīgs!”
Tad Nātana skats pievērsās ķēniņam un, pacēlis labo roku pret debesīm, viņš svinīgi paziņoja: “Tu esi tas vīrs!” “Kāpēc tad tu,” viņš turpināja, “esi noniecinājis tā Kunga vārdu, to darīdams, kas ļauns viņa acīs?” Vainīgie var mēģināt, līdzīgi Dāvidam, apslēpt savu noziegumu no cilvēkiem, viņi var censties uz visiem laikiem aprakt šos ļaunos darbus, lai citi tos neredzētu un neko par viņiem nezinātu, tomēr “viss ir atsegts un atklāts Viņa acīm: Viņam mēs esam atbildīgi”. (Ebr. 4:13) “Jo nekas nav apslēpts, kas nenāktu gaismā, nedz slepens, kas netaptu zināms.” (Mat. 10:26)