“Jūs vārti, paceliet savas palodas,
Un topiet augstākās, jūs mūžīgās durvis,
Lai godības Ķēniņš ieiet!”
Kāds dziedātāju un spēlētāju pulks atbildēja ar pretjautājumu:
“Kas tas tāds Godības Ķēniņš?”Tad simtām balsu apvienojās spēcīgā, uzvarošā dziedājumā:
“Jūs vārti, paceliet savas palodas,[708] Atkal bija dzirdams līksmais jautājums:
“Kas ir šis Godības Ķēniņš?”Un milzīgais ļaužu pulks, līdzīgi “daudzu ūdeņu balsij”, sajūsmā atbildēja:
Tas Kungs Cebaots,
Tas ir šis Godības Ķēniņš!”
(Ps. 24:7-10)
Tad, vārtiem plaši atveroties, procesija iegāja pilsētā un lielā godbijībā Šķirstu novietoja iepriekš sagatavotā teltī. Svētā iežogojuma priekšā uzcēla upuru altārus; uz debesīm pacēlās salīdzināšanas upuru un dedzināmo upuru dūmi, kā arī vīraka mākoņi līdz ar Israēla lūgšanām un slavu Dievam. Dievkalpošana beidzās, un ķēniņš pats izteica svētību vārdus pār saviem ļaudīm. Tad karaliskā devībā viņš lika tiem izdalīt ēdienu un vīnu viņu atspirdzināšanai.
Šajā dievkalpojumā, vissvētākā notikuma svinībās, kāds vien līdz šim bija iezīmējis Dāvida valdīšanas laiku, bija pārstāvētas visas ciltis. Pār ķēniņu nāca dievišķās iedvesmas gars, un tagad, kad rietošās saules pēdējie stari pārpludināja telti ar svētījošu gaismu, viņa sirds izjuta neizmērojamu pateicību Kungam par to, ka Dieva klātbūtnes svētais simbols atradās tik tuvu Israēla tronim.
Šādu domu pārņemts, Dāvids devās uz savu pili, “lai svētītu savu namu”. Bet tur bija kāds cilvēks, kas līksmajā ainā bija noraudzījies tādā garā, kas ļoti atšķīrās no noskaņojuma, kas valdīja Dāvida sirdī. “Un notika, kad nu tā Kunga šķirstu nesa iekšā Dāvida pilsētā, tad Mihala, Saula meita, bija izliekusies pa logu un skatījās. Kad viņa ieraudzīja ķēniņu Dāvidu lēkājam un dejas solī tā Kunga priekšā dejojam, viņa to nonicināja un ienīda savā sirdī.” Izjūtot nicinošu rūgtumu, tā nespēja sagaidīt Dāvida atgriešanos pilī, bet izgāja tam pretī un uz viņa laipno sveicienu atbildēja ar ironisku, rūgtu vārdu plūdiem. Asa un griezīga bija viņas uzruna:
“Cik cienījami gan ir izturējies šodien Israēla ķēniņš, kad viņš bija gandrīz pilnīgi atsedzies savu pavalstnieku kalpoņu acu priekšā, kā to parasti dara tikai nelietīgi vīrieši.”
[711] Dāvids saprata, ka Mihala ar nepatiku un nicinoši ir noraudzījusies uz šo kalpošanu Dievam, tāpēc viņš stingri atbildēja: “Tas notika tā Kunga priekšā, kas mani izredzējis, mani celdams augstāk par tavu tēvu un tava tēva dzimtu par valdītāju tā Kunga tautai, pār Israēlu, — jā, un es līksmojos tā Kunga priekšā. Es esmu ar mieru dejot arī nākotnē, pat ja ar to es vēl vairāk pazemotos kā šoreiz. Un es gribu pazemīgi domāt par sevi arī nākotnē, bet kalpoņu acīs, ko tu pieminēji, es ar to tikai vēl pieaugšu savā godā.” Dāvida pārmetumam Kungs vēl pievienoja savu nosodījumu, jo savas lepnības un augstprātības dēļ Mihala palika “bez bērniem līdz savai miršanas dienai”.
Svinīgā ceremonija sakarā ar Šķirsta pārnešanu uz Israēla ļaudīm atstāja lielu iespaidu, pamodinot viņos dziļāku interesi attiecībā uz dievkalpojumiem svētnīcā un no jauna izraisot degsmi par Jehovu. Ar visiem līdzekļiem, kas vien bija viņa spēkos, Dāvids centās šos iespaidus padziļināt. Kā regulāra dievkalpojuma daļa tika ieviesta kalpošana ar dziesmām, un Dāvids sacerēja jaunus psalmus ne tikai priesteru vajadzībām kalpošanai svētnīcā, bet arī ko ļaudīm dziedāt, nākot pie nācijas altāra gadskārtējo svētku laikā. Tādai rīcībai bija tālejošas sekas, panākot ļaužu atbrīvošanos no elku pielūgšanas. Daudzas apkārtējās tautas, ievērojot Israēla labklājību, sāka labvēlīgi raudzīties uz Israēla Dievu, kas savu ļaužu labā bija darījis tik lielas lietas.
Mozus celtā saiešanas telts ar visiem svētnīcas kalpošanas darba piederumiem, izņemot Šķirstu, vēl arvien atradās Gibeā. Dāvids bija nodomājis padarīt Jeruzālemi par nācijas reliģisko centru. Viņš sev jau bija uzcēlis pili un saprata, ka nav pareizi, ja Dieva Šķirstam jāpaliek teltī, tādēļ apņēmās tam iekārtot tik varenu un lielisku templi, kas izteiktu Israēla atzinību par tautai dāvāto godu sakarā ar viņu Ķēniņa Jehovas pastāvīgo klātbūtni. Pastāstot par savu nodomu pravietim Nātanam, viņš saņēma iedrošinošu atbildi: “Ej un dari visu, kas ienāk tavā sirdī, jo tas Kungs ir ar tevi.” (Sk. 2. Sam. 7. nod.)
Tomēr tajā pašā naktī Kungs runāja uz Nātanu, dodot tam vēsti, ko teikt ķēniņam. Priekštiesība celt Dieva namu Dāvidam tika liegta, bet gan viņam, gan viņa pēcnācējam un visai Israēla valstij tika dots apsolījums par dievišķu labvēlību: “Tā saka tas Kungs Cebaots: Es esmu tevi ņēmis no ganībām, prom no sīklopiem, lai tu būtu valdītājs pār Manu tautu, pār Israēlu. Un Es esmu visur bijis ar tevi, kur tikai tu esi gājis, un Es esmu iznīcinājis visus tavus ienaidniekus tavā priekšā, un Es esmu lielu darījis tavu slavu un diženu tavu vārdu, kādu guvuši tikai paši lielākie vīri zemes virsū. [712] Un savai tautai, Israēlam, Es esmu nolicis drošu vietu, un Es gribu likt tai tur jo dziļi iesakņoties, lai tā var savā vietā mierīgi dzīvot, lai to neviens vairs nebaida un lai ļauni ļaudis to vairs neapspiež kā agrāk.”
Un, tā kā Dāvids bija vēlējies uzcelt namu Dievam, apsolījumā tālāk tika teikts: “Tas Kungs dara tev zināmu, ka tas Kungs pats cels tev namu. (..) Es uzcelšu tavu dzimumu pēc tevis, kas nāks no tavām miesām, tam Es nostiprināšu viņa valstību. Un tas uzcels namu Manam vārdam, un Es nostiprināšu viņa valstības troni uz mūžīgiem laikiem.”
Tika paziņots arī iemesls, kāpēc Dāvidam nevajadzētu celt šo templi: “Tu esi izlējis daudz asiņu, un tu esi vedis lielus karus; tu nedrīksti celt Mana vārda slavai namu, jo tu esi Manā priekšā virs zemes izlējis pārāk daudz asiņu. Redzi, tas dēls, kas tev tiks dzemdēts, tas būs miera vīrs, jo Es likšu viņam piedzīvot mieru no visiem viņa ienaidniekiem (..); ne velti Salamans (miera vīrs) būs viņa vārds, un viņa laikā Es likšu Israēlam piedzīvot laimi un mieru.” (1. Laiku 22:8-10)
Kaut arī sirdī lolotajam nodomam tika liegta piepildīšanās, Dāvids tomēr šo vēsti pieņēma ar pateicību, sakot: “Kas gan es esmu, ak Kungs, mans Dievs, un kas ir mans nams, ka Tu mani esi līdz šejienei vadījis! Un ar to Tev vēl nav bijis gana, vēl bez tam Tu esi, ak Kungs, mans Dievs, runājis par sava kalpa namu, un esi solījumus devis par nākamajiem, ilgiem laikiem”, — un viņš atjaunoja savu derību ar Dievu.
Dāvids zināja, ka sirdī auklētā nodoma īstenošana dzīvē pagodinātu viņa vārdu un nestu slavu viņa valdīšanai, tomēr viņš bija gatavs savu prātu pakļaut Dieva gribai. Tādā veidā ar pateicību pieņemta atkāpšanās un samierināšanās ir reti sastopama pat starp kristiešiem. Cik bieži tie, kam labākie gadi jau aiz muguras, pieķeras cerībai paveikt kādu lielu darbu, kuru tie ir iecerējuši savās sirdīs, bet kura īstenošanai dzīvē tomēr nav piemēroti. Dieva aizgādība var runāt uz viņiem, kā pravietis runāja uz Dāvidu, paziņojot, ka viņu tik ļoti iekārotais darbs tiem nav uzticēts, ka viņu pienākums ir tikai sagatavot ceļu kādam citam, kas to vēlāk izdarīs, tomēr tā vietā, lai ar pateicību pakļautos dievišķajiem norādījumiem, daudzi aiziet prom, juzdamies neievēroti un atmesti, jo, kad jau nevar darīt to, ko viņi vēlas, tie izšķiras vairs nedarīt neko. Citi atkal izmisīgiem spēkiem pieķeras atbildībai, kuru nest [713] nav spējīgi, un velti cenšas darīt darbu, kam tie nav piemēroti, tanī pašā laikā atstājot novārtā pienākumus, ko tiešām būtu varējuši paveikt. Sakarā ar šo viņu nevēlēšanos sadarboties, viss lielais pasākums tiek aizkavēts vai pat pilnīgi izjaukts.
Dāvids, derēdams derību ar Jonatānu, bija devis solījumu, ka tad, kad viņam būs miers no ienaidniekiem, viņš parādīs laipnību Saula namam. Tagad labklājībā, atceroties šo derību, ķēniņš jautāja: “Vai vēl ir kāds pāri palicis no Saula piederīgiem? Es tam gribētu Jonatāna dēļ žēlastību parādīt!” Viņam pastāstīja par Jonatāna dēlu Mefibošetu, kas no bērnības bija klibs. Kad filistieši sakāva Saula armiju pie Jezreēlas, bērns, auklei bēgot, bija izkritis no rokām un uz mūžu palicis par kropli. Tagad Dāvids šo jaunekli aicināja galmā un ļoti laipni uzņēma. Viņam un viņa saimes vajadzībām tika atdoti Saula privātie īpašumi, bet pašam Jonatāna dēlam vajadzēja būt pastāvīgam galma viesim un ik dienas sēdēt pie ķēniņa galda. Dāvida ienaidnieku pienesto ziņu iespaidā Mefibošets uz viņu bija raudzījies ar aizspriedumiem, kā uz nelikumīgu ķēniņu, bet valdnieka augstsirdīgā un dāsnā pretimnākšana un pastāvīgi parādītā laipnība iemantoja jaunekļa sirdi; viņš beidzot Dāvidam stipri pieķērās un, līdzīgi savam tēvam Jonatānam, saprata, ka viņa intereses ir vienotas ar Dieva izraudzītā ķēniņa interesēm.
Pēc Dāvida nostiprināšanās tronī Israēls ilgāku laiku baudīja mieru. Redzēdamas ķēniņa valsts vienotību, apkārtējās tautas uzskatīja par labāku izvairīties no atklāta naida, un Dāvids savukārt, aizņemts ar valsts organizāciju un tās izveidošanas pasākumiem, arī atturējās no uzbrukšanas citiem. Beidzot viņš tomēr devās karā pret Israēla senajiem ienaidniekiem filistiešiem un moābiešiem. Viņš tos uzvarēja un padarīja par nodokļu maksātājiem.
Tad pret Dāvida valsti izveidojās plaša apkārtējo tautu savienība, kā rezultātā sekoja vislielākie kari, vislielākās viņa valdīšanas laika uzvaras un arī vislielākais viņa varas pieaugums. Šī naidīgā savienība, kas patiesībā radās no greizsirdības pret Dāvida ietekmes sfēras paplašināšanos, izveidojās bez jebkāda izaicinājuma no paša ķēniņa puses. To izsauca šādi apstākļi: