[703] Līdz ar nostiprināšanos Israēla tronī Dāvids sāka meklēt piemērotāku vietu valsts galvaspilsētai. Nākamajam ķēniņa valsts centram tika izraudzīta vieta divdesmit jūdžu attālumā no Hebronas. Pirms Jozua Israēla pulkus bija pārvedis pār Jordānu, to sauca par Salemi. Šīs vietas tuvumā Ābrahāms bija apliecinājis savu uzticību Dievam. Astoņi simti gadus pirms Dāvida kronēšanas te dzīvoja Melhisedeks, Visaugstākā Dieva priesteris. Tā atradās zemes vidienē, augstā vietā, un to aizsargāja apkārtējie kalni. Izvietojusies uz Benjamīna un Jūdas robežas, tā bija tuvu Ēfraimam un viegli aizsniedzama arī citām ciltīm.
Lai iegūtu šo vietu, ebrejiem vajadzēja izdzīt vēl atlikušos kānaāniešus, kas bija nocietinājušies Ciānas un Morijas kalnos. Šo cietoksni sauca par Jebusu un tā iemītniekus par jebusiešiem. Gadu simtiem ilgi Jebusu uzskatīja par neieņemamu, bet tagad ebreji to aplenca un ieņēma Joāba vadībā, kura drosme tika atalgota ar virspavēlnieka amatu Israēla armijā. Jebusa kļuva par nācijas galvaspilsētu, un no tās pagāniskā nosaukuma izveidoja vārdu Jeruzāleme.
Ķēniņš Irams no bagātās Tīras pilsētas pie Vidusjūras tagad meklēja savienību ar Israēla ķēniņu un palīdzēja Dāvidam uzcelt Jeruzālemē pili. No Tīras, arhitektu un amatnieku pavadīti, tika sūtīti ierēdņi, kas rūpējās par garām karavānām, kuras veda dārgus kokus, ciedrus un citus vērtīgus materiālus.
Israēla spēku pieaugums Dāvida vadībā, Jebusas cietokšņa ieņemšana un savienība ar Iramu, Tīras ķēniņu, uzkurināja naidu filistiešos, un tie atkal ar lielu karapulku iebruka zemē, apmezdamies Refaima ielejā, netālu no Jeruzālemes. Gaidot dievišķus norādījumus, Dāvids ar saviem karavīriem nostiprinājās Ciānas cietoksnī. [704] “Tad Dāvids jautāja tam Kungam, sacīdams: “Vai man būs doties augšup uzbrukumā pret filistiešiem? Vai Tu tos nodosi manā rokā?” Un tas Kungs atbildēja Dāvidam: “Celies un dodies augšup uzbrukumā, jo Es patiešām filistiešus nodošu tavā rokā!” (2. Sam. 5:17-25)
Dāvids arī tūlīt uzbruka ienaidniekam, sakāva tos un iznīcināja, paņemot viņu dievus, kurus tie savas uzvaras nodrošināšanai bija nesuši sev līdzi. Pazemojošās sakāves aizkaitināti, filistieši sakopoja vēl lielākus spēkus un atgriezās kaujas laukā. Un atkal tie apmetās Refaima lejā. Dāvids no jauna meklēja Kungu, un vadību pār Israēla armiju uzņēmās lielais “Es Esmu”.
Dievs Dāvidu pamācīja, sacīdams: “Necelies un neej viņiem tieši pretī, bet apej viņiem apkārt, tiem uzbrukdams no mugurpuses! Un tad stājies viņiem pretī pie balzama koku pudura! Un kad tu saklausīsi soļu troksni šo balzama koku galotnēs, tad pats pasteidzies, jo tad tas Kungs ir izgājis tev pa priekšu, lai sakautu filistiešu kara pulku.” Ja Dāvids, līdzīgi Saulam, būtu rīkojies pēc sava prāta, panākumu nebūtu. Bet viņš darīja, kā Kungs bija pavēlējis un “sakāva filistiešu karaspēku no Gibeonas līdz Gezerai. Tā Dāvida slava izpaudās visās zemēs, un tas Kungs iedvesa bailes no viņa visām tautām.” (1. Laiku 14:16,17)
Kad nu Dāvids bija nostiprinājies savā tronī un atbrīvojies no ārējo ienaidnieku uzbrukumiem, viņš pievērsās lolotā nodoma izpildei: Derības šķirsta pārvešanai uz Jeruzālemi. Ilgus gadus šķirsts bija atradies deviņas jūdzes attālajā Kiriat-Jearimā, tomēr būtu piemērotāk, ja ar šo dievišķās klātbūtnes zīmi tiktu pagodināta nācijas galvaspilsēta.
Dāvids saaicināja kopā trīsdesmit tūkstošus ievērojamāko Israēla vīru, jo viņš šo gadījumu gribēja izvērst par iespaidīgu, līksmu notikumu. Ļaudis ar prieku atsaucās uz aicinājumu. Kiriat-Jearimā ieradās augstais priesteris ar saviem svētā amata brāļiem, lielkungi un cilšu vadošie vīri. Dāvidu skubināja svēta degsme. Šķirstu iznesa no Aminadaba nama un uzcēla uz jauniem ratiem, kurus vilka vērši, un divi Aminadaba dēli to pavadīja.
Israēla ļaudis tam sekoja ar gaviļu saucieniem un līksmām dziesmām, tā ka mūzikas instrumentu melodijai pievienojās milzīgs daudzbalsīgs koris. [705] “Un Dāvids un visa Israēla karotāju saime līksmojās un dejoja tā Kunga priekšā, viņi spēlēja ar ciedru koka koklēm, arfām, rokas bungām, ar zvārguļiem un zvaniem.” (Sk. 2. Sam. 6. nod.) Bija pagājuši daudzi gadi, kopš Israēls nebija redzējis tādu līksmības ainu. Svinīgā priekā šī lielā procesija devās ceļā pāri kalniem un lejām uz svēto pilsētu.
Bet, kad tie nonāca pie Nahona labības klona, Uza izstiepa roku pret Derības šķirstu, lai to pieturētu, jo vērši paklupa. ”Tad Kunga dusmas iedegās pret Uzu un Dievs viņu tur bargi sodīja, jo tas bija izdarījis pārkāpumu, tā ka viņš turpat pie Dieva šķirsta nomira.” Līksmo pūli pārņēma pēkšņas izbailes. Dāvids jutās pārsteigts un stipri satraukts. Savā sirdī viņš sāka šaubīties par Dieva taisnīgumu. Viņš taču bija centies pagodināt Šķirstu kā dievišķās klātbūtnes simbolu. Kāpēc tad tik bargs sods, lai līksmības brīdi pārvērstu bēdu un sēru notikumā. Juzdams, ka nav droši uzturēties Šķirsta tuvumā, Dāvids nolēma to atstāt tur, kur tas bija. Turpat netālu tam atrada vietu gātieša Obed-Ēdoma namā.
Uzas liktenis bija dievišķs sods par ļoti skaidri izteiktas pavēles pārkāpšanu. Kungs Mozum bija devis īpašus norādījumus par Šķirsta pārvietošanu. To aizskart vai pat neapsegtu uzlūkot nedrīkstēja neviens cits, kā tikai priesteri, Ārona pēcnācēji, jo pastāvēja tiešs Dieva norādījums: “(..) lai nāk Kehata dēli un lai to nes, bet tiem nebūs pie svētuma pieskarties, citādi viņiem ir jāmirst.” (4. Moz. 4:15) Priesteriem Šķirstu vajadzēja apklāt, un tad kehatiešiem tas bija jāpaceļ ar šķērskokiem, kas bija nostiprināti Šķirsta sānos izveidotajos gredzenos un nekad netika izņemti. Geršoniešiem un merariešiem, kas rūpējās par saiešanas telts priekškariem, dēļiem un stabiem, Mozus deva ratus un vēršus tiem uzticēto lietu pārvešanai. “Bet Kehata dēliem viņš nedeva nekā, jo tie kalpoja svētnīcā, un tās piederumi viņiem bija jānes uz pleciem.”(4. Moz. 7:9) Tā Šķirsta pārvešanā no Kiriat-Jearimas tika pieļauta tieša kļūda un neatvainojama Kunga rīkojumu neievērošana.
Dāvids ar saviem ļaudīm sanāca kopā svētam darbam, un viņi to darīja ar prieku un labprātīgām sirdīm, tomēr Kungs [706] nevarēja pieņemt šo kalpošanu, jo tā netika izpildīta saskaņā ar Viņa norādījumiem. Filistieši, kuriem nebija Dieva atziņas, atdodot Šķirstu Israēlam, lika to uz ratiem, un Kungs pieņēma viņu pūles. Bet israēliešiem bija skaidri norādījumi par Dieva prātu visās šajās lietās, un šo norādījumu neievērošana no viņu puses apkaunoja Dievu. Uza bija vainīgs vēl lielākā pārdrošības grēkā. Dieva bauslības pārkāpšana bija padarījusi vāju viņa izpratni par šo likumu svētumu, un, būdams vainīgs neizsūdzētos un nenožēlotos grēkos, viņš, neskatoties uz dievišķo aizliegumu, uzdrošinājās aizskart Dieva klātbūtnes simbolu. Dievs nevar pieņemt nekādu paklausību, nekādu nepilnīgu nostāju pret Viņa baušļiem. Sodot Uzu, Dievs vēlējās visam Israēlam uzsvērt atziņu, ka Viņa prasību ievērošana ir ļoti svarīga. Tā šī viena vīra nāve, vadot ļaudis uz grēku nožēlu, varēja novērst nepieciešamību sodīt tūkstošus
Juzdams, ka viņa paša sirds nav pilnīgi taisna Dieva priekšā, Dāvids, redzot Uzas sodīšanu, sāka baidīties no Šķirsta, lai kāds grēks neizsauktu sodību arī pret viņu. Tomēr Obed-Ēdoms, kaut arī viņa prieks bija sajaukts ar bailēm, labprāt uzņēma svēto simbolu kā Dieva labvēlības ķīlu paklausīgajiem. Visa Israēla uzmanība tagad pievērsās šim gātietim un viņa namam; visi gribēja redzēt, kas notiks ar šiem ļaudīm. “Un Kungs svētīja Obed-Ēdoma namu šķirsta dēļ.”
Šis dievišķais pārmetums savu darbu paveica arī pie Dāvida. Ķēniņš sāka aptvert, ko agrāk vēl nebija sapratis, cik svēts ir Dieva likums un cik nepieciešama stingra paklausība. Obed-Ēdoma namam piešķirtā labklājība ļāva Dāvidam atkal cerēt, ka Šķirsts var nest svētības kā viņam, tā visai tautai.
Gandrīz pēc pilniem trim mēnešiem viņš vēlreiz apņēmās pārvietot Šķirstu, bet tagad gan nopietni centās ievērot katru sīkumu Kunga norādījumos. Atkal tika saaicināti nācijas ievērojamākie vīri; ap gātieša dzīvesvietu sapulcējās daudz ļaužu. Godbijīgā rūpībā Šķirstu tagad novietoja uz dievišķi izraudzītu vīru pleciem, un viss ļaužu pulks sastājās rindās un ar drebošām sirdīm plašā procesija devās uz priekšu. Kad bija noieti seši soļi, bazūnes lika apstāties; sakarā ar Dāvida norādījumu tika upurēts “vērsis un barots teļš”. Bailes un drebēšanu nomainīja līksmība. Ķēniņš bija novilcis savu valdnieka tērpu un apvilcis vienkāršas linu drēbes, kādas nēsāja priesteri. Ar šo rīcību viņš negribēja parādīt, ka būtu uzdrošinājies uzņemties priestera pienākumus, bet tādu vienkāršu linu tērpu jeb “plecu segu” reizēm bez priesteriem nēsāja arī citi cilvēki. Šajā svētajā kalpošanas darbā viņš Dieva priekšā vēlējās nostāties uz vienas pakāpes ar saviem [707] pavalstniekiem. Šajā dienā vajadzēja pielūgt Jehovu. Viņš bija vienīgais, kam pienācās gods.
Atkal garais gājiens sakustējās, un uz debesīm pacēlās arfu, bazūņu un citu mūzikas instrumentu skaņas, saplūzdamas kopā ar daudzo balsu uztverto dziesmas melodiju. Un šajā priecīgajā noskaņojumā un mūzikas ritmā “Dāvids dejoja no visas savas sirds Kunga priekšā”.
Dāvida godbijības pilno un līksmo dejošanu Kunga priekšā izpriecu mīlētāji min kā attaisnojumu modernajām mūsdienu dejām, tomēr šādam argumentam nav nekāda pamata. Mūsu dienās dejošana ir savienota ar ģeķību un pusnakts dzīrēm. Izpriecai tiek upurēta veselība un tikumība. Balles zāles pastāvīgie apmeklētāji nemaz nedomā par Dievu un Viņa pagodināšanu. Lūgšanas un slavas dziesmas viņu sanāksmēs tiktu izjustas kā sveša lieta. Tā ir izšķirošā pārbaude. Kristieši nedrīkst meklēt tādu uzjautrināšanos, kas tiecas vājināt mīlestību uz svētām lietām un mazināt mūsu prieku kalpošanā Dievam. Mūzikai un dejošanai priecīgajā Kunga slavēšanā Šķirsta pārvešanas laikā nebija nekā kopēja ar moderno deju izlaidību. Tā tiecās pieminēt Dievu un slavēt Viņa svēto Vārdu, bet pēdējā ir sātana viltīgs izgudrojums, lai cilvēki aizmirstu un negodātu savu Dievu.
Tā, ejot aiz sava neredzamā Ķēniņa svētā simbola, līksmā procesija tuvojās galvaspilsētai. Tad dziesma, sasniedzot savu kulmināciju, pieprasīja mūru sargiem, lai tiktu atvērti svētās pilsētas vārti: